Tiešsaistes pirātisms – drauds ne tikai ekonomikai un kultūrai, bet arī patērētājam

Pirātisms ir veids, kā nelegāli iegūt ievērojamus naudas līdzekļus

Pirātisms ir intelektuālā īpašuma, kas aizsargāts ar Autortiesību likumu, neatļauta izplatīšana, zādzība, pavairošana, kopēšana, glabāšana, pārdošana vai cita veida izmantošana.

Tiešsaistes pirātisms ir aizsargāta satura neatļauta izmantošana ar datoru vai interneta pieslēguma starpniecību, skaidro biedrības “Par legālu saturu” valdes priekšsēdētāja Gunta Līdaka.

Pirātisms nebūtu jāuztver kā konkrētas personas vai personu grupas “labdarība” attiecībā uz pārējo sabiedrību, ļaujot vienkāršākā veidā piekļūt saturam, kuru aizsargā autortiesības.

Pirātisms ir zādzība un veids, kā nelegāli iegūt ievērojamus naudas līdzekļus.

Starptautiskā kriminālpoliciju organizācija “Interpol” norāda vairākus veidus, kā ar zagta satura izplatīšanu “pirāti” iegūst vērienīgas naudas summas: 

• reklāma – vietnes uzturētājs saņem samaksu no reklāmdevējiem par sesijām un klikšķiem uz vietnē ievietotajām reklāmām;
• ziedojumi –, lai piekļūtu augstākas kvalitātes saturam, dažās pirātiskajās vietnēs tiek prasīts iemaksāt ziedojumu;
• abonēšana –, lai iegūtu augstākas kvalitātes saturu vai piekļuvi īpašākam jeb “premium” saturam, lietotājam tiek noteikta abonēšanas maksa;
• lietotāju datu pārdošana – daži pirātiska satura izplatītāji pārdod trešo pušu uzņēmumiem satura izmantotāju datus, piemēram, interneta pārlūkošanas vēsturi vai personisko informāciju;
• partnermārketings – ieņēmumi tiek gūti, “nosūtot” vietnes lietotājus uz tiešsaistes mazumtirgotāju vietnēm.

Pirātisku saturu tā patērētājam iespējams nodot vairākos veidos

Apvienotajā Karalistē bāzētais uzņēmums “FACT”, kas nodarbojas ar digitālo kriminālistiku, apkopojis sastopamākos veidus, kā “pirāti” nelegālo saturu izplata internetā:

• straumēšanas vietnes – tās ļauj skatīt ar autortiesībām aizsargātu saturu bez lejupielādes ierīcē. Šīs vietnes bieži ir ērtas lietotājiem, proti, saturs ir sakārtots, piemēram, ievērots dalījums žanros utt.;
• kiberbloķētāji – failu glabāšanas un koplietošanas pakalpojums, kas piedāvā ātru, ērtu un anonīmu satura izplatīšanu, ko var lejupielādēt vai straumēt. Diezgan bieži šīs vietnes pelna, nosakot abonēšanas maksu. Kiberbloķētāji nav sameklējami internetā, tāpēc nelegālais saturs tiek koplietots emuāros, forumos un sociālajos medijos;
• P2P – vienādranga koplietošanas vietnes, kas ļauj koplietot datorā saglabātos failus starp visiem tīkla dalībniekiem. Lai gan likums neierobežo koplietot lielu datu apjomu, lietotāji bieži apmainās ar materiāliem, kas aizsargāti ar autortiesībām;
• vietņu saistīšana – darbojas kā saišu, kas glabā pirātisku saturu, apkopojums. Šī informācija bieži tiek glabāta kiberbloķētājos, tādēļ tai nevar piekļūt, izmantojot meklētāju internetā;  
• torentu vietnes – parasti saturs tiek koplietots privātās torentu jeb failu apmaiņas sistēmas vietnēs, tomēr visbiežāk saturs nonāk arī publiskajās torentu vietnēs, kur to jebkurš var lejupielādēt.

Pirātisma dēļ no valsts budžeta aizplūst miljoniem eiro

Tiešsaistes pirātisms ietekmē ekonomiku, jo tas iespaido valsts ieņēmumu plūsmu un pakļauj satura patērētāju finansiālu zaudējumu riskam, skaidro organizācija “Interpol”.

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pētījumā “Televīzijas un digitālā satura nelegālā apjoma patēriņš Latvijā un tā radītie zaudējumi valsts ekonomikai” secināts, ka naudas summa, kas tiek apgrozīta nelegālo digitālo pakalpojumu tirgū Latvijā un no kuras netiek maksāti nodokļi, sasniedz vairāk nekā 30 miljonus eiro gadā.

Vislielākā summa – vairāk kā 9 miljoni eiro gadā – tiek apgrozīta no TV programmu nelegālas izplatīšanas, savukārt filmu, seriālu, šovu u. c. satura izplatīšana nelegālajā tirgū veido vairāk nekā 6 miljonus eiro gadā; programmatūras darbs ar “MS Office” programmām – nedaudz vairāk nekā 5 miljonus eiro; spēļu izplatīšana – gandrīz 4 miljonus eiro; mūzikas izplatīšana – vairāk nekā 3 miljonus eiro; sporta sacensību tiešraides nodrošina 1,5 miljonus eiro; e-grāmatu vai audiogrāmatu nelegāla izplatīšana veido ap pusmiljonu eiro nelegālas peļņas gadā.

Pirātisms kavē kultūras attīstību

“Tas [pirātisms] ievērojami ietekmē un ierobežo arī jauna ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargāta satura izveidi, tādējādi nenodarbinot ne tiešos satura veidotājus, ne tehnisko personālu, kas nodrošina satura apstrādi, izvietošanu u. tml.,” LV portālam paskaidro NEPLP.

Arī biedrības “Par legālu saturu” valdes priekšsēdētāja G. Līdaka uzsver, ka nespēja efektīvi cīnīties pret ēnu ekonomiku mazina Latvijas kino, TV, mūzikas un grāmatizdevēju industrijas iespējas attīstīt komercdarbību, ražot vietējo audiovizuālo un citu saturu, kā arī kropļo konkurenci šajos tirgos. 

“Biedrība “Par legālu saturu”, Latvijas Kinoproducentu asociācija, TV neatkarīgo producentu asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija ir vērsušās pie Kultūras ministrijas ar aicinājumu valsts pārvaldes iestādēm aktīvāk sadarboties ēnu ekonomikas ierobežošanā, izmantojot tām jau šobrīd ar normatīvajiem aktiem noteiktos līdzekļus problēmas risināšanā, kā arī virzīt izskatīšanai Saeimā grozījumus Autortiesību likumā, kas izstrādāti sadarbībā ar nozares NVO, un grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas piešķirtu papildu deleģējumu piekļuves ierobežošanai tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski tiek padarīti pieejami autortiesību vai blakustiesību objekti. Tas ļautu efektīvāk cīnīties pret nelikumīga satura izmantošanu. Diemžēl attiecīgo likumprojektu virzība ir ļoti lēna,” atklāj G. Līdaka.

Par apdraudējumu būtu jāuztraucas arī pirātiskā satura patērētājam

Šī gada sākumā veiktajā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) pētījumā “Eiropas pilsoņi un intelektuālais īpašums: Uztvere, informētība un rīcība”, kurā tika iesaistītas visas ES dalībvalstis ar mērķi apkopot informāciju par Eiropas patērētāju attieksmi pret intelektuālo īpašumu, tika atklāts, ka Latvijā ir visaugstākais tiešsaistes pirātisma līmenis un viltojumu iegādes īpatsvars Baltijas valstīs. Saturam internetā nelikumīgi piekļuvuši 17% iedzīvotāju Latvijā, Lietuvā – 15%, bet Igaunijā – 13%, savukārt Eiropā kopumā pirātisku saturu patērē vidēji 14% iedzīvotāju. 

Plašāk par tēmu LV portālā >>

• Latvijas iedzīvotāji – aktīvākie viltojumu un pirātiska satura lietotāji Baltijā

Nelikumīgā satura patērētāju skaits vērtējams divējādi: no vienas puses, tas apliecina, cik lielā mērā katrā valstī ir iecienīts nelegālais saturs, no otras puses, – cik daudz cilvēku ir pakļauti drošības aizskāruma riskam, kas ir neatņemama nelegāla satura izmantošanas sastāvdaļa.

NEPLP LV portālam norāda: “Arī patērētājs, ievadot personas datus vai, piemēram, abonējot pakalpojumu un norādot maksājumu kartes detaļas, pakļauj sevi riskam, ka šie dati var tikt izmantoti, nesaņemot personas piekrišanu vai pret tās gribu. Vienlaikus attiecīgo tīmekļvietņu izmantošana var pakļaut lietotājus arī apdraudējumiem kiberdrošības jomā.”

Organizācija “Interpol” informē, ka vairākās interneta vietnēs un vienādranga tīklos, kas piedāvā pirātisku materiālu, var būt “ieslēptas”, piemēram, ļaunprogrammatūras vai vīrusi, kas var kaitēt lietotāja ierīcei, kā arī nozagt personisko informāciju. Ļaunprogrammatūras var izplatīties mājas vai darbavietas tīklā, tādējādi ietekmējot plašāku lietotāju loku un spējot radīt kaitējumu darbavietas digitālajai infrastruktūrai. Iegādājoties nelegālas programmatūras, to atjauninājumi (vai to trūkums) var radīt drošības ievainojamību un citas problēmas.

Kā atgādina NEPLP, tiešsaistē pirātiski izvietoto saturu nav iespējams pilnībā kontrolēt, līdz ar to auditorija var saņemt saturu, kas gan aizskar īpaši aizsargājamas intereses, piemēram, bērnu intereses, gan ietekmē demokrātiskos procesus.

Prettiesiski izplatītais saturs bieži vien vai nu ietver dezinformāciju, naida kurināšanu un propagandu, vai tiek izvietots kopā ar šāda veida saturu, piemēram, audiovizuāli raidījumi tiek papildināti ar “skaidrojošiem” rakstiem. Turpretī persona, kura izmanto šādas tiešsaistes platformas un nekritiski izvērtē tajās izvietoto saturu, var nokļūt viltus ziņu, manipulāciju un dezinformācijas burbulī, kas nosaka tās turpmākās izvēles un rīcību, ievērojami ietekmējot demokrātiskos procesus valstī un pasaulē.

Par nelegāla satura izplatīšanu un izmantošanu draud sods

Autortiesību likuma 72. pants nosaka atbildību par administratīvajiem pārkāpumiem autortiesību un blakustiesību jomā. Likuma 56.² panta 3. daļa nosaka: ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs nav saņēmis atļauju objekta izmantošanai, tas ir atbildīgs par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu, izņemot gadījumos, kas precizēti 56.² panta 3. daļas punktos.

Likums noteic, ka fiziskajai personai par administratīvo pārkāpumu autortiesību un blakustiesību jomā piemērojams brīdinājums vai naudas sods līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām (700 eiro), bet juridiskajai personai – naudas sods līdz tūkstoš četrsimt divdesmit naudas soda vienībām (7100 eiro).

Savukārt, ja par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu radīts būtisks kaitējums, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. To nosaka Krimināllikuma 148. pants.

Krimināllikums arī paredz: ja būtisko kaitējumu izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Turpretī par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā, vai par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu organizētā grupā, ja ar to radīts būtisks kaitējums, vai par piespiešanu ar vardarbību, draudiem vai šantāžu atteikties no autorības, vai par līdzautorības uzspiešanu, ja tā izdarīta ar vardarbību, draudiem vai šantāžu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Jāņem vērā, ka pie atbildības var tikt saukts ne tikai nelegālā satura izplatītājs, bet arī lietotājs. Aizsargātā pakalpojuma likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka par nelegālas sistēmas uzstādīšanu, ierīkošanu, instalēšanu vai izmantošanu personīgiem mērķiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz 700 eiro. Likums arī paskaidro, ka nelegāla sistēma ir ierobežotas piekļuves sistēma, kas tiek izmantota bez aizsargāta pakalpojuma sniedzēja piekrišanas vai individuālas atļaujas, savukārt ierobežotas piekļuves sistēma ir ierīce, programma vai cits risinājums, kas pakalpojuma saņēmējam saprotamā veidā nodrošina piekļuvi aizsargātam pakalpojumam.