Ēnu ekonomikā netikumu dobes nav ravētas

Ēnu ekonomikas indekss Latvijā pērn bija 26,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tas ir pieaudzis par 1,1%. Ēnu ekonomikas indekss ir palielinājies visās Baltijas valstīs, Latvijā pieaugums bijis viszemākais, liecina Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) pētījums “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2021. gadā”. Igaunijā ēnu ekonomika pērn bija 19% no IKP, kas ir par 2,5% vairāk nekā 2020. gadā. Savukārt Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms audzis par 2,7% un bijis 23,1% no IKP.

Saskaņā ar iepriekšējā pētījuma datiem 2020. gadā ēnu ekonomikas apjoms – 25,5% no IKP – Latvijā bija augstākais kopš 2011. gada.

SSE Riga profesors un Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka, iepazīstinot ar pētījuma datiem, atzina, ka ēnu ekonomika Latvijā nav pieaugusi tik daudz, kā tika prognozēts. Tomēr 26,6% ir vairāk nekā ceturtā daļa valsts budžeta, vairāk par 2,7 miljardiem eiro, kas valstij būtu noderīgi dažādām vajadzībām.

Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 2009.–2021. gadā. Ilgtspējīga biznesa centra “SSE Riga” prezentācijas 12. ikgadējā ēnu ekonomikas konferencē “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2021. gadā” fragments.

Redzējumi: novērst cēloņus un cienīt godaprātu

Konferences rīkotāju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), prezidents Aigars Rostovskis atklāšanas uzrunu veltīja uzņēmējdarbības videi: “Valstis savstarpēji konkurē ar birokrātiskiem režīmiem. Tajās valstīs, kur birokrātiskie režīmi, nodokļu slogs un pārējais, kas palīdz un mazāk traucē uzņēmējiem un cilvēkiem rosīties, veikt saimniecisko darbību, dzīvo lielākā labklājībā. Ēnu indekss arī parāda birokrātisko režīmu sacensību, kā Baltijas valstu līmenī izskatās Latvija. Ēnu ekonomikas apjoms ir sekas, nevis cēlonis. Katru gadu aicinu politiķus, ierēdņus saprast cēloņus, strādāt ar cēloņiem, un tad ēnu ekonomikas indekss ies lejup. Ja ar tiem nestrādās, tad ēnu ekonomikas rādītāji ies augšup.”

Ēnu ekonomikas indeksa noteikšanai tiek mērītas daudzas komponentes (aplokšņu algas, ienākumu neuzrādīšana, darbinieku neuzrādīšana u. c.). Piemēram, darbinieku skaita neuzrādīšanā Latvija un Igaunija ir vienā līmenī, turklāt Latvijā šī komponente ir mazinājusies. Savukārt Latvijā ir lielākais aplokšņu algu skaits.

Latvijā ir lielākais aplokšņu algu skaits.

Pētījumā mērīta arī korupcija un kukuļdošana. Gan Igaunijā, gan Lietuvā šis rādītājs gada laikā ir ļoti pieaudzis, īpaši Lietuvā. A. Saukas vērtējumā, tam bieži ir saistība ar ārējo naudu – jo lielāki ir pieejami Eiropas Savienības fondi, jo lielāka kukuļošana. Šis procents ir liels arī Latvijā.

Kukuļošanā lielākais pieaugums vērojams Lietuvā, kur šis rādītājs palielinājies par 3,9%, sasniedzot 12,3%. Igaunijā vispārējā kukuļdošana palielinājusies par 0,6%, 2021. gadā sasniedzot 7,0%, bet Latvijā – par 0,9%, pieaugot līdz 9,2%. Tik augsts vispārējās kukuļdošanas līmenis Latvijā nav bijis kopš 2014. gada, Lietuvā – kopš 2015. gada, bet Igaunijā šis ir augstākais rādītājs, kopš tajā tiek mērīts ēnu ekonomikas apjoms.

Pētījuma rezultāti liecina, ka visās Baltijas valstīs 2021. gadā, salīdzinot ar 2020. gadu, ir pieaudzis vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. Proti, Latvijā vērojams pieaugums par 1,1%, sasniedzot 8,0%, Lietuvā – par 2,1%, sasniedzot 7,7%, bet Igaunijā – par 0,1%, šai ēnu ekonomikas komponentei palielinoties līdz 4%

Vai uzticas darba devējam, jo nav arodbiedrības?

Tas, ko iedzīvotāji domā par nodokļu labprātīgu nomaksu, ir skaidrots citā, konkrēti, BICEPS pētījumā. Aptaujā, kāpēc cilvēki izvairās no labprātīgas nodokļu maksāšanas, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka viņi maksā nodokļus un nesaņem naudu aploksnē.

BICEPS pētnieks RE:SHADE projektā Andris Saulītis, komentējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, norādīja: “Valstī ir Ēnu ekonomikas apkarošanas padome, kura ir izstrādājusi ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu. Citiem vārdiem, mēģinām karot un ierobežot. Taču vajadzētu censties panākt, ka mums ir godprātīga ekonomika, kurā visi darbojas godīgi un saprot, ka maksāt nodokļus ir prātīgi. Tāpēc politiķiem jāapdomā, vai vēlamies stigmatizēt cilvēkus, kuri šobrīd nemaksā nodokļus, vai tomēr veicināt, ka visi esam godprātīgi.”

Godprātībai ir svarīga uzticēšanās, vienlīdzība un taisnīgums.

Šai godprātībai ir svarīga uzticēšanās, vienlīdzība un taisnīgums, uzsver pētnieks. Pētījums rāda, ka uzticēšanās un apmierinātība ar Valsts ieņēmumu dienestu nav slikta. Tomēr, kā uzsver pētnieks, runa nav tikai par VID, kas lielākoties strādā ar darba devējiem. Ja iedzīvotājiem jautā, cik lielā mērā viņi uzticas darba devējiem, daudzi nesaprot, kas tiek vaicāts. Ilustrācijai pētnieks modelēja situāciju –, kad Jaunzeme [VID vadītāja] ierodas pie darba devēja, viņa teiktajam, ka VID nav taisnība, darbinieki uzticētos vairāk. “Tas ir Latvijas fenomens, mums nav stipru arodbiedrību, mums ir stipri darba devēji.”

Intervējot ēnu ekonomikā strādājošos, pētnieks vērš uzmanību divām lielām grupām. Viena ir mazkvalificētie darbinieki, kuriem nav spēju aizstāvēt savas intereses, lai nepiedalītos ēnu ekonomikā. Jau atkārtoti – tāpēc, ka Latvijā ir vājas arodbiedrības.

Otra grupa ir augsti kvalificēti darbinieki. Šie darbinieki biežāk izjūt diskomfortu, darbojoties ēnu ekonomikā, un, tiklīdz ir iespēja, cenšas to pamest. Tomēr tikai tajā brīdī, kad ir droši par savu nākotni un ir pietiekams ienākumu un uzkrājumu apjoms. Latvijā vairākām mājsaimniecībām ir kritiski mazi uzkrājumi.

Ja iedzīvotājiem jautā, cik lielā mērā viņi uzticas darba devējiem, daudzi nesaprot, kas tiek vaicāts.

Runājot par taisnīgumu, pētnieks minēja OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) ziņojumu, kurā Latvija ir augstajā ceturtajā vietā aiz ASV, Nīderlandes un Dānijas – starp bagātību koncentrācijas ziņā lielākajām mājsaimniecībām. Proti, Latvijā 10 procenti bagātāko mājsaimniecību pārvalda vairāk nekā 60% no visas bagātības. OECD uzskata, ka Latvijā būtu jāievieš mantojuma nodoklis. Piemēram, 2017. gadā no 10 bagātākajiem uzņēmējiem, kuriem vēl nav 30 gadu, vien četri bija izveidojuši uzņēmumu pašu spēkiem. Pārējie seši tos ir mantojuši vai pārņēmuši no vecākiem.

“Latvijā uzņēmumi netiek radīti, bet mantoti. Ja neieviesīsim mantojuma nodokli, tad tā ir bumba ar laika degli. Nevienlīdzība nemazināsies. Protams, šobrīd tas varbūt nav aktuāli. Bet lietas jārisina laicīgi, kamēr nav par vēlu,” ideju pamatoja A. Saulītis.

Skatpunktā “peramais zēns” – būvniecība

Starp nozarēm ēnu ekonomikas negatīvajā galvgalī ar visaugstāko ēnu ekonomiku joprojām ir būvniecība – 31,2%. Nozarē pirms pāris gadiem tika ieviesti vēsturiski pasākumi, tai skaitā ģenerālvienošanās par minimālo algu – 780 eiro mēnesī. Šī summa kopš sākotnējās vienošanās nav mainīta.

LTRK viceprezidente Elīna Rītiņa vērsa uzmanību, ka arī minimālo algu (780 eiro) būvnieki nenodrošina 40% nodarbināto. Tas nozīmē, ka ieviestajai iniciatīvai nedarbojas arī kontroles mehānismi.

BICEPS pētnieks Andris Saulītis saskata problēmu iepirkumu nosacījumos, kad citus var izkonkurēt ar zemākās cenas solījumu. Tomēr ir valstis, kurās ieviests otrās zemākās cenas princips, kas ir efektīvs. Tad izsolē jādomā, ka, solot mazāko summu, neiegūsi pasūtījumu. Savukārt, ja uzvari ar zemāko nosolīto cenu, tad pirmais, ko pēc tam dari, iesaisties ēnu ekonomikā, lai spētu izpildīt šo pasūtījumu.

Ārvalstu investoru padomes (FICIL) valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska uzsvēra, ka ēnu ekonomika ir komplekss jautājums, to nevar atrisināt “uztjūnējot” datu analīzi VID. Tas palīdzēs, bet VID nav vienīgais cīnītājs. Piemēram, var vērtēt, kas notiek būvniecībā, tostarp, cik lielā mērā būvniecības nozari pašreiz finansē valsts sektors: “Mēs norādām, ka ēnu ekonomika ir lielākā tieši šajā sektorā. Tad padomājam, kas ir tie rīki, kā to ierobežot. Ja to darīs tikai VID, tas nenostrādās. Kādiem jābūt līgumiem, lai ēnu ekonomikā funkcionējošais uzņēmums nevarētu uzvarēt šādā valsts iepirkumā? Ko var darīt? Vai tikai nodokļu parāda lielums ir noteicošais faktors? Vai valstij un visām nozarēm nav krietni vairāk jāiesaistās, kontrolējot arī savus iepirkumu procesus, lai nepieļautu, ka tajos varētu būt ēnu ekonomika?”

Nodokļu slogs un ļaunprātības sekas

Latvijā kopējais nodokļu slogs ir viens no zemākajiem ES – 31%. Taču LTRK pastāvīgi atgādina par darbaspēka nodokļu slogu, kas ir lielākais ne tikai Baltijas valstīs. LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš uzskata, ka netaisnīgumu rada arī tas, cik ilgi varam būt vieni no dārgākajiem Baltijā un Eiropā. Daži centi uz vienu eiro, kad to pārrēķina uz vienu mēnesi un darbinieku skaitu, pārvēršas simtos tūkstošu eiro.

Latvijas Bankas padomes padomnieks Andris Strazds piekrita, ka ir korelācija starp vislielāko darbaspēka nodokļu slogu un aplokšņu algu rādītāju, ko nevar ignorēt: “To dēvē par “slikto līdzsvaru”. Ņemot vērā aplokšņu algu apjomu un to, ka liels skaits cilvēku godīgi nemaksā savu daļu, liels darbaspēka nodokļu slogs ir tiem, kuri to maksā. Tātad jādomā, kā tikt ārā no sliktā līdzsvara.”

A. Strazds atbalstīja arī to, ka darbaspēka nodokļu slogs būtu jāsamazina, lai palielinātu konkurētspēju. Latvijas Bankai ir bijis priekšlikums par 4% samazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Vienlaikus Latvijas Bankas pārstāvis prognozē: “Varam naivi cerēt, ka pēc šāda samazinājuma visi ēnu ekonomikas darboņi stāsies rindā un sāks godīgi maksāt nodokļus.”

Viņaprāt, būs nepieciešama arī pātaga, un tas ir sods, nevis varbūtība, ka par kaut kādu pārkāpumu var būt sods, par kuru uzņēmēji nereti izsakās ciniski, racionāli, jo tā saņemšanas varbūtība ir ļoti neliela un negodprātīgi iegūtais ir daudz lielāks nekā gaidāmais sods. Ļaunprātīgajiem ir jāpalielina gaidāmais sods un tā saņemšanas varbūtība.

Par bažām un biedinājumiem, ka uzņēmēji, ja samaksās nodokļus, bankrotēs, A. Strazds piebilda, ka no bankrotēšanas nav jābaidās. Slikti, ja bankrotē vairāk uzņēmumu nekā veidojas jauni. Latvijā vairāk jāveido jauni uzņēmumi, ja tie vairāk tiek reģistrēti Igaunijā un Lietuvā, tad kaut kas nav labi. Bet vidējā termiņā, tiem, kuri nevar saimniekot, godīgi maksājot nodokļus, būtu jābankrotē.