Katra balss kļūst vēl nozīmīgāka

Socioloģiskās aptaujas vieš bažas, ka vēlētāju skaits, kuri būs piedalījušies šajās Saeimas vēlēšanās, varētu būt vēl mazāks nekā iepriekšējās parlamenta vēlēšanās, kuras apmeklēja 54% balsstiesīgo. Tātad daudziem trūkst motivācijas. Kāpēc būtu jāpiedalās vēlēšanās?

Latvija ir demokrātiska valsts. Noteikt, kāda būs tās nākotne, kā valsts attīstīsies turpmākos četrus gadus, ir pašu pilsoņu rokās. Katrs Latvijas pilsonis ir tiesīgs izvēlēties – viņam ir iespēja pašam novērtēt piedāvātos kandidātu sarakstus un izraudzīties, kuriem piešķirt pilnvaras rīkoties ar valsts varu.

Ja pastāv tendence ar salīdzinoši zemu vēlēšanu aktivitāti, katra vēlētāja balss kļūst vēl nozīmīgāka, jo tie, kuri aiziet uz vēlēšanām, ir tie, kuri izvēlas, kādi mums visiem būs nākamie četri gadi. Viņi faktiski izvēlas gan paši, gan to vietā, kuri vēlēšanās nepiedalījās.

Kā viens no risinājumiem vēlēšanu aktivitātes uzlabošanai, kas piedāvāts arī šajās vēlēšanās kandidējošo politisko spēku programmās, ir nereti minētā vēlēšanu sistēmas maiņa no proporcionālas uz mažoritāru vai jauktu, kas, kā norāda šī viedokļa pārstāvji, padarīs politiķus vairāk atbildīgus vēlētāju priekšā. Kādu efektu varētu dot vēlēšanu sistēmas maiņa, kā tā iederētos Satversmē?

Es negribētu piekrist, ka patlaban politiķus neskar atbildība. Mums ir pieredze, ka vēlēšanās, neiegūstot vēlētāju doto mandātu nākamajiem četriem gadiem, ir zaudējuši varu pat ļoti redzami un ietekmīgi politiķi. Iespēja, kuru Saeimas vēlēšanu likums piedāvā pilsoņiem, – svītrot sev nepieņemamos kandidātus un piešķirt plusiņus vēlamajiem, lai vairotu viņu izredzes tikt ievēlētiem, – faktiski dod Latvijas pilsoņiem ļoti lielu ietekmi vēlēšanās. Bieži vien šo iespēju mēs paši uzskatām par pašsaprotamu, tomēr atgādināšu, ka Eiropā ir daudz valstu, kur šādas iespējas grozīt kandidātu sarakstu nav.

Ar savu balsojumu varam ne tikai noteikt, kura partija iekļūs Saeimā, bet arī to, kuri kandidāti no izvēlētā saraksta tie būs. Šīs korekcijas katrās vēlēšanās ir pietiekami lielas – partiju piedāvātais kandidātu ranžējums vēlētāju balsojuma rezultātā būtiski mainās. Man šķiet, ka vēlētājiem šis mehānisms ļoti patīk. Tie, kuri iet vēlēt regulāri un izmanto šīs iespējas, visdrīzāk neteiktu, ka viņiem nav iespēju no politiķiem prasīt atbildīgumu. It īpaši tagad, kad kandidātus var pieteikt tikai vienā vēlēšanu apgabalā, politiķiem ir rūpīgi jāraugās, kādas ir vēlētāju domas viņu vēlēšanu apgabalā. 

Nedomāju, ka Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa, tas, ka tehniski mainītos vēlēšanu kārtība, būtu mazāki vēlēšanu apgabali vai, iespējams, mažoritāri vēlēšanu apgabali, būtiski paaugstinātu vēlētāju aktivitāti. Visdrīzāk tas nebūs īstais līdzeklis šī mērķa sasniegšanai.

Protams, ir leģitīmi diskutēt par to, kā labāk atspoguļot vēlēšanās pausto vēlētāju gribu. Savulaik Valda Liepiņa pārstāvētā Vēlēšanu reformas biedrība izteica priekšlikumu, saglabājot proporcionalitātes principu, padarīt mazākus vēlēšanu apgabalus – pāriet no pašreizējiem pieciem uz 10–12 vēlēšanu apgabaliem. Tas vēl vairāk pietuvinātu deputātus konkrētajam vēlēšanu apgabalam, kurā viņi kandidē. Jau šobrīd redzam, ka deputāta amata kandidāti rīko kampaņas tieši savos vēlēšanu apgabalos. Tas nav slikti – kandidāts tiekas ar savu vēlētāju un uzklausa viņa intereses un vajadzības. Vienlaikus kandidāta piesaiste vienam apgabalam sekmē iespējas īstenot apgabala konkrētās, specifiskās intereses. Tas ir punkts, par kuru varētu diskutēt, protams, saglabājot vēlēšanu proporcionalitāti.

Šeit gribētu uzsvērt – tiem, kuri aizstāv ideju par konkrētu cilvēku ievēlēšanu vai nu par tautas vēlētu prezidentu, vai deputātiem mažoritārā vēlēšanu apgabalā, iespējams, ir pārliecība, ka “mēs esam vairākums”. Proti, tas, kurš viņiem ir simpātisks, iegūs balsu vairākumu. Tomēr tā var arī nebūt.

Parlamentāra demokrātija un proporcionālā vēlēšanu sistēma ir tie instrumenti, kuri vislabāk atspoguļo sabiedrības sarežģītību. Proporcionālās vēlēšanu sistēmas stiprā puse ir tā, ka visām interesēm, kuras ir pietiekami leģitīmi reprezentētas sabiedrībā, saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu saņemot vismaz 5% vēlētāju atbalsta, ir iespēja parādīties parlamentā. Ar šīm interesēm ir jārēķinās, veidojot parlamentāro vairākumu un īstenojot tā politiku parlamenta pilnvaru laikā. Mažoritārā vēlēšanu sistēma vairāk ir par labu relatīvi populārākajam, jo uzvarētājs paņem visu pat ar dažu balsu pārsvaru. Tomēr sabiedrība kopumā ir krietni sarežģītāka. Ir pamatots jautājums, vai mažoritārās vēlēšanu sistēmas apstākļos šādas salīdzinoši nelielas interešu grupas – 5, 7, 8% – vispār tiktu pārstāvētas parlamentā. Mažoritārā sistēma var radīt iespaidu, ka sabiedrība ir homogēna, taču, ja mazās grupas netiek pārstāvētas parlamentā, tām jāmeklē citi ceļi, kā īstenot savas intereses. Sarežģītās sabiedrībās droši vien ir jāsamierinās, ka cilvēki ir dažādi un vēlēšanās nekad nerunāsim vienā balsī. 70, 80 vai 90 procenti balsu, kas atdotas par “pareizo partiju”, – tā visdrīzāk nav demokrātiska sabiedrība.

Var šķist dīvaini, ka es kā jurists to saku, taču esmu ļoti skeptisks par likumu kā līdzekli sabiedrības mainīšanai. Pastāv populārs viedoklis, ka, sastopoties ar kādu negatīvu parādību sabiedrības dzīvē, to var atrisināt, pieņemot jaunu likumu, taču tā visdrīzāk nenotiks. Viss ir krietni sarežģītāk. Lai mainītu sabiedrības ieradumus, visticamāk, ir nepieciešami citi instrumenti. Pieņemt jaunu likumu, kā to attiecībā uz vēlēšanu sistēmas maiņu sola partijas, ir vienkāršākais, ko varētu darīt.

Vairākas partijas priekšvēlēšanu programmās sola samazināt Saeimas deputātu skaitu. Ko nozīmētu šādas idejas īstenošana?

Latvijas parlaments nav no tiem lielākajiem Eiropā. Deputātu skaits ir būtisks divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tam iespējami plašāk jāaptver un jāatspoguļo sabiedrības daudzveidība. Jo lielāks deputātu skaits, jo lielākas iespējas nodrošināt dažādu, tostarp nelielu, interešu grupu pārstāvību. Otrkārt, deputātu skaitam ir ietekme uz parlamenta darba organizāciju, iespējām pilnvērtīgai parlamenta darbībai. Saeimas sēdes, kuras notiek ceturtdienās, nav galvenā parlamenta darba izpausme. Smagākais ikdienas darbs noris Saeimas komisijās. Saeimā ir 16 pastāvīgās komisijas, arī apakškomisijas un speciālās komisijas. Jau pašreiz ir grūtības nodrošināt frakciju pārstāvību, nepieciešamo deputātu skaitu visās komisijās. Deputātu skaita samazināšana nebūtu tikai tehnisks grozījums, bet arī prasītu fundamentālas izmaiņas ierastajā parlamenta darba organizācijā.

Protams, deputātu skaits nav akmenī iecirsts. Par to var lemt gan samazināšanas, gan palielināšanas virzienā. Ir bijuši arī argumenti par labu palielināšanai. 100 deputātu, cik to patlaban ir Saeimā, ir vēsturiski mazākais skaits, kāds bijis Latvijas parlamentā. Satversmes sapulcē savulaik bija 152 deputāti, bet Augstākajā Padomē, kura pieņēma 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju, bija paredzēts pat 201 deputāta mandāts. Ņemot vērā to darba apjomu, kuru no Saeimas patlaban sagaidām, ka parlaments kvalitatīvi izskatīs likumprojektus, līdzdalības platformas “ManaBalss.lv” iniciatīvas, īstenos starptautisko sadarbību, sekos līdzi visiem dienaskārtības jautājumiem un kontrolēs izpildvaru, jārēķinās – jo mazāk deputātu, jo grūtāk nodrošināt efektīvu darbu. Parlamentu var kritizēt par daudz ko, taču, vienkārši samazinot deputātu skaitu, vairāk darba jēgpilni netiks paveikts.

Partiju priekšvēlēšanu programmās diezgan plaši pārstāvēts solījums dot tautai tiesības ievēlēt Valsts prezidentu. Kā vērtēt šāda modeļa ieviešanu Latvijā? Kādas pārmaiņas tas nestu?

Sapnim par tautas vēlētu Valsts prezidentu ir vismaz 100 gadu – jau kopš Satversmes pieņemšanas. Faktiski tas ir iespējams ar salīdzinoši nelielu grozījumu, tomēr jāņem vērā plašāks konteksts.

Lielākajā daļā Eiropas parlamentāro republiku prezidentu patiešām ievēlē pilsoņi tiešās vēlēšanās. Šāds modelis kā Latvijā, kur to ievēl parlaments, ir tikai dažās valstīs – Ungārijā, Itālijā, Vācijā, Igaunijā. Taču pēdējās trijās no minētajām prezidenta ievēlēšanā ir iesaistīti reģionu pārstāvji. Itālijā, Vācijā un Igaunijā nav tiešas prezidenta vēlēšanas, bet nav arī tipiskas parlamenta īstenotas vēlēšanas.

Tātad tikai parlamenta ievēlēts prezidents Eiropā šobrīd ir diezgan netipisks modelis. Tomēr, lai arī kāds būtu vēlēšanu modelis, tas neatrisina būtiskākās problēmas. Ja ir neapmierinātība par nepietiekamu pilsoņu līdzdalību valsts pārvaldīšanā vai valsts darbības kvalitāti, veids, kā ievēlē prezidentu, radikāli neko nemaina – dzīve līdzīgi turpinātos. Tas ir tāpat kā ar apņemšanos Jaungadā – Jaungads aizrit, un viss vairāk vai mazāk paliek kā bijis. 

Ir vēl kāds aspekts – teikt “tautas vēlēts prezidents” nozīmē nepateikt visu, jo tiešās vēlēšanās par prezidentu gandrīz nekad nenobalso pilsoņu vairākums. Tiešās vēlēšanās par prezidentu parasti ievēlē to, kurš iegūst vairāk nobalsojušo balsu, tomēr ļoti reti par šādu prezidentu nobalso tautas vairākums. Tiešās vēlēšanās, visbiežāk otrajā kārtā, ievēlē tikai relatīvi lielākās vēlētāju grupas atbalstīto kandidātu. Pirmajā vēlēšanu kārtā uzvarētājam parasti jāiegūst vismaz puse no vēlētāju balsu skaita, taču visās Eiropas valstīs, kurās ir tiešas prezidenta vēlēšanas, pirmajā kārtā ļoti reti kādu ievēlē. Parasti nepieciešama otrā kārta, kurai kvalificējas divi visvairāk atbalstītie kandidāti, – tas, kurš ieguvis vislielāko balsu skaitu pirmajā balsošanas kārtā, un nākamais. Šādā gadījumā uzvarētāju nosaka relatīvais vēlētāju vairākums, kura balsis ir vairākumā pēdējā balsojumā. Tādējādi tiešu Valsts prezidenta vēlēšanu trūkums ir fakts, ka šāds prezidents patiesībā nepārstāv visu sabiedrību. Viņu ir ievēlējis mazākums, kaut arī vēlēšanu otrajā kārtā viņš ir ieguvis balsu vairākumu. Lielākā daļa sabiedrības šajā vēlēšanu aktā ir palikusi nepārstāvēta.

Tagad iedomāsimies situāciju Latvijā. Vai mēs būtu laimīgāki no diviem kandidātiem, kurus iegūtu otrajā vēlēšanu kārtā? Paskatāmies uz dažu iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultātiem –, kuriem sarakstiem bijušas pirmās divas vietas, un varam apmēram prognozēt politiskos spēkus, kuru atbalstītie kandidāti kvalificētos prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai. Atkal būs gana liela varbūtība palikt pieviltiem vai ar argumentu, ka man nav izvēles otrajā vēlēšanu kārtā, tāpēc vai nu jāpaliek mājās, vai jāizvēlas latviešiem tipiski mazākais ļaunums.

Ja Saeimas vēlēšanās ir plaša gan kandidātu, gan sarakstu izvēle, tiešās Valsts prezidenta vēlēšanās tā ir krietni mazāka. Tādēļ, kaut arī Latvijā mēdz ar skaudību raudzīties uz valstīm, kurās ir tiešas prezidenta vēlēšanas, šajās valstīs ar skaudību skatās uz mums. Turklāt tiešas vēlēšanas, kā redzams, piemēram, no Francijas un arī ASV pieredzes, sabiedrību drīzāk šķeļ, nevis vieno. Tiešas Valsts prezidenta vēlēšanas ir pilnīgi leģitīma prakse, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka tās neatrisinās nevienu problēmu, ar kuru mēs vēlamies cīnīties. Tieši pretēji – tās radīs jaunas problēmas.

Runājot par sabiedrības iespējām iesaistīties politisku jautājumu izlemšanā, arvien biežāk, tai skaitā partiju priekšvēlēšanu programmās un ekspertu izteikumos, tiek norādīts, ka nepieciešams atvieglot referendumu rīkošanas prasības, kas patlaban paredz, ka tautas nobalsošanas iniciatoriem vispirms jāsavāc Satversmē noteiktās 1/10 daļas jeb apmēram 150 00 vēlētāju parakstu. Vai šāds solis būtu jāsper, lai vairotu sabiedrības iespējas paust savu viedokli, ņemot vērā, ka kopš 2012. gada, kad tā dēvētā “valodu referenduma” iespaidā tika pieņemta minētā norma, referendumu Latvijā nav bijis?

Sabiedrībai ir ļoti daudz veidu, kā ietekmēt politisko dienaskārtību. Bieži vien redzams, ka aiz Saeimas darba kārtībā nonākušajiem jautājumiem, likumprojektiem stāv aktīvas biedrības vai interešu grupas, kuras spēj panākt, ka deputāti tās uzklausa un īsteno to plānus. Piemēram, kažokādu aizliegums, dažādi jautājumi par atbalstu reliģiskajām organizācijām vai muzejiem un kultūras iniciatīvām. Līdzīgi darbojas “ManaBalss.lv” platforma, kurā parakstās nevis par izstrādātu likumprojektu, bet par ideju. Diezgan daudzas no tām nonāk Saeimas dienaskārtībā. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc referendumu kļūst mazāk, – ir citi, vienkāršāki, ātrāki un efektīvāki līdzekļi, kā ideju iekļaut Saeimas darba kārtībā. Referendums prasa nodot nobalsošanai gatavu likumprojektu, kas ir juridiski sarežģīts, bieži vien vēlētājiem grūti izprotams dokuments, par kuru iniciatoriem nereti ir sarežģītāk vienoties.

Referendumam nododamu likumprojektu izstrādāšana un virzīšana arī 20.–30. gados nemaz tik bieži nenotika. Latiņa jau toreiz apzināti tika nolikta pietiekami augstu, referenduma sarīkošanai nosakot 1/10 daļas vēlētāju atbalstu. Aktuāls ir jautājums par parakstu vākšanas kārtību – vienā piegājienā vai divos, ar valsts atbalstu vai bez tā. 10 gadu bez neviena referenduma, kuram būtu savākts pietiekams skaits parakstu, protams, ir interesants signāls, kuru būtu vērts pētīt. Domājams, vainīga varētu būt ne tikai parakstu vākšanas kārtība. Centrālā vēlēšanu komisija nopietni pārbauda, vai referendumam nododamais likumprojekts ir atbilstoši izstrādāts. Jāatzīst, pietiekami daudz likumprojektu, kuros ietvertā ideja varētu gūt plašākas sabiedrības daļas ievērību, tikuši atzīti par nepilnīgi izstrādātiem – gan ar saturiskām, gan juridiskās tehnikas nepilnībām.

Jā, ir bijusi diskusija par to, vai ne tikai balsu vākšanas kārtība, bet arī referenduma rosināšanas sistēma kopumā nav pārāk sarežģīta. Tomēr vēlreiz jānorāda – Satversmes autoriem bija pārliecība, ka pilsoņu kopums kā likumdevējs rīkojas tikai izņēmuma gadījumos, kad nepieciešams līdzsvarot vai koriģēt Saeimas paveikto. Satversmes izstrādātāji nekādā gadījumā negribēja šeit redzēt otru Šveici. Viņiem patika Šveices referendumu ideja, bet ne gluži tāda prakse, ka pilsoņi katru sestdienu iet balsot par regulāriem parlamenta dienaskārtības likumprojektiem.

Satversmē ir paredzēta parlamentāra demokrātija – pilsoņi vēlēšanās pilnvaro savus priekšstāvjus, kuri četrus gadus pilsoņu vārdā pieņems likumus un noteiks valsts nākotni. Pilsoņiem ir dažādas iespējas panākt, lai viņu intereses un idejas nonāktu likumdevēja darbakārtībā, tostarp iespēja pašiem iesaistīties likumdošanas darbā, tomēr tas vairāk ir izņēmuma gadījums. Ja Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa nebūtu radikāla izmaiņa, tad pāriešana uz Šveices referendumu modeli ar nelielu balsu vairākumu likumu ierosināšanai, pieņemšanai vai atcelšanai gan būtu revolucionāra izmaiņa. Turklāt būtu tieši tas pats, kas tiešās prezidenta vēlēšanās. Ņemot vērā jautājuma izlemšanu ar parastu balsu vairākumu, kā tas ir Šveicē, lēmumu pieņemtu neliela sabiedrības daļa. Tas ir jāatceras.

Ir izteiktas bažas, ka vēlētāju aktivitātei samazinoties teju līdz 50%, rodas šaubas par ievēlētā parlamenta leģitimitāti. Kā raugāties uz priekšlikumu noteikt obligātu dalību vēlēšanās, kā tas ir arī atsevišķās Eiropas valstīs? 

Vēlētāju aktivitāte, vismaz juridiski, nerada problēmas ar parlamenta leģitimitāti. Šķiet, nevienā Eiropas valstī nav noteikts minimālais vēlētāju aktivitātes slieksnis parlamenta ievēlēšanai. Konstitūcijas paredz, ka reizi trijos vai četros gados parlaments ir jāievēlē, un tie, kuri piedalās vēlēšanās, to arī ievēlē. Neatkarīgi no tā, cik daudzi ir piedalījušies vēlēšanās, parlaments ir konstitucionāli leģitīms un tiesīgs īstenot jebkuras kompetences, kuras tam piešķir konstitūcija.

Politikas zinātniekiem, ņemot vērā sabiedrības sarežģītību, ir taisnība, apgalvojot –, ja pietiekami daudzi nepiedalās vēlēšanās, viņu intereses parlamentā nav pārstāvētas. Tas nozīmē, ka parlaments neatspoguļo sabiedrības priekšstatus par lielajiem jautājumiem, bet tikai to vēlētāju priekšstatus, kuri piedalījās vēlēšanās. Ja piedalās mazs skaits vēlētāju, var būt brīdis, kad daudzi konstatē, ka parlaments ir apšaubāms, jo neatspoguļo manus priekšstatus par vēlamo valsts attīstību.

Ko nozīmē vēlēšanu obligātums? Tas visdrīzāk nozīmētu administratīvo sodu par neierašanos vēlēšanās. Sodīt par to, ka persona nevēlas īstenot savas pilsoņa tiesības, nevajadzētu. Pat simboliski. Turklāt sodīšanai un soda pārsūdzēšanai atkal būtu jāparedz noteiktas birokrātiskas procedūras. Diez vai tas sekmētu kvalitatīvu līdzdalību vēlēšanās.

Savukārt, runājot par to, vai ir pienākums piedalīties vēlēšanās pilsoniskā, politiskā nozīmē, manuprāt, Satversme jau šobrīd balstās idejā, ka katra pilsoņa balss ir svarīga un katram pilsonim ir jāpiedalās vēlēšanās. Respektīvi, Satversme balstās demokrātijas principā, tautas suverenitātes principā un piešķir pilsoņu kopumam ļoti plašas kompetences. Tāda vara, kāda ir piešķirta Latvijas pilsoņiem, ir reti kurā Eiropas valstī. Turklāt, ņemot vērā, ka esam salīdzinoši neliela valsts un pilsoniskā aktivitāte un prasmes sabiedrībā ir visai atšķirīgas, tie, kuri rīkojas ar Satversmē piešķirtajām pilnvarām, savās interesēs var ļoti daudz panākt. Tā ir unikāla iespēja, kuru ikvienam no mums piešķir Satversme, un ir jāmēģina šo iespēju izmantot. Ikkatrs to var realizēt jau šo sestdien, atnākot un izdarot savu izvēli Saeimas vēlēšanās.