Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Partiju un deputāta amata kandidātu nodomi un solījumi, pretendējot uz mandātiem Saeimā, izklāstīti partiju priekšvēlēšanu programmās. Kāpēc tās nepieciešamas un kam pievērst uzmanību, izdarot izvēli pirms 1. oktobrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām?
14. Saeimas vēlēšanām reģistrēti 19 kandidātu saraksti, kuros uz 100 deputātu vietām parlamentā pretendē kopumā 1832 deputāta amata kandidāti, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati.
Vēlētāji ar iesniegtajiem kandidātu sarakstiem, kā arī ar priekšvēlēšanu programmām un ziņām par kandidātiem patlaban var iepazīties tīmekļvietnē.
Ne vēlāk kā divdesmit dienu pirms vēlēšanu dienas CVK nodrošina minētās informācijas publicēšanu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, nedēļu pirms vēlēšanām – arī vēlēšanu iecirkņos.
Kandidātu sarakstiem, kā to nosaka Saeimas vēlēšanu likums, pievienojama visu sarakstā ietverto kandidātu parakstīta priekšvēlēšanu programma, kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 4000 iespiedzīmju. Šādu prasību, kā skaidro CVK sekretārs Ritvars Eglājs, 1992. gadā noteikusi Latvijas Republikas Augstākā Padome (AP), gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām – pirmajām pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, kuras notika 1993. gada 5. un 6. jūnijā.
Likumā Par 5. Saeimas vēlēšanām noteikts: “Kandidātu sarakstam jāpievieno arī šajā sarakstā ietverto personu parakstīta priekšvēlēšanu programma (platforma), kuras apjoms nedrīkst pārsniegt 4000 iespiedzīmes. Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina šo programmu, kā arī visu kandidātu sarakstu (norādot kandidāta vārdu uzvārdu, dzimšanas gadu, izglītību, nodarbošanos, kā arī pilsētu vai rajonu, kurā kandidāts dzīvo) publicēšanu oficiālajā laikrakstā ne vēlāk kā desmit dienas pirms vēlēšanu pirmās dienas.” Attiecībā uz priekšvēlēšanu programmu oficiālu publicēšanu valstu prakse ir atšķirīga – gan obligāta, gan tikai rekomendējoša, skaidro CVK pārstāvis.
Partiju priekšvēlēšanu programmu maksimālo apjomu – 4000 iespiedzīmju – AP paredzējusi kā “kompromisu starp precizitāti un uzskatāmību”, informē CVK pārstāvis. Proti, šo, par īsajām dēvēto, programmu uzdevums ir iepazīstināt vēlētājus ar galvenajiem kandidātu nodomiem, ko tie ievēlēšanas gadījumā paredzējuši īstenot attiecīgā Saeimas sasaukuma laikā, saglabājot partijām iespēju precīzākus un detalizētākus skaidrojumus izklāstīt plašākos programmatiskajos dokumentos.
Kaut arī 4000 iespiedzīmju partiju priekšvēlēšanu programmas nereti tiek kritizētas kā pārāk vispārīgas, tās ataino politisko spēku ievirzi, ļaujot vēlētājam saprast, vai konkrētā partija ir orientēta liberāli vai konservatīvi, kā arī norāda uz to, ko partija uzskata par aktuālākajiem risināmajiem jautājumiem, skaidro politologs, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds.
Vienlaikus, kā norāda Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse, praksē partijas un to apvienības Latvijā bieži ir mainīgas, uz katrām vēlēšanām rodas jauni politiskie spēki, un to ideoloģiskā orientācija var būt visai neskaidra. Tas atspoguļojas priekšvēlēšanu programmās. Turklāt partiju priekšvēlēšanu cīņā joprojām vērojama izteikta personību loma, uz ko savā izvēlē lielā mērā orientējas arī vēlētāji, tik lielu vērību neveltot partiju priekšvēlēšanu programmās rakstītajam. “Latvijā vēl nav nostiprinājusies pieredzējušām demokrātijām raksturīgā tradīcija, ka vēlētāji noteiktas partijas saista ar noteiktu ideoloģiju, kuru tās īsteno ekonomikā, sociālajā un citās jomās,” secina profesore.
Partiju priekšvēlēšanu programmas, neņemot vērā to trūkumus, ir vērtējamas kā nozīmīgs informācijas avots vēlētājiem, ir pārliecināta CVK priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa, uzsverot atbildīga balsojuma nozīmīgumu.
“Vēlētājam vispirms vajadzētu raudzīties, cik lielā mērā priekšvēlēšanu programmās paustais atbilst tam, kas viņam ir svarīgs, aktuāls, viņa priekšstatiem, kā valstij vajadzētu attīstīties un kādas ir saraksta iespējas pārvarēt iekļūšanai Saeimā noteikto 5% barjeru,” uzskata J. Rozenvalds.
Kā norāda LV portāla aptaujātie politologi, jāraugās, kādus risinājumus partijas sola galvenajām aktuālajām problēmām, kuras pašreiz vispārēja cenu pieauguma un militāro draudu apstākļos iezīmējas ekonomiskajā, sociālajā un drošības jomā, Covid-19 pandēmijas ierobežošanā.
Vienlaikus jānovērtē, cik ticami ir partiju solījumi, kas konkrēti tiek piedāvāts noteiktu solījumu īstenošanai.
Tiesa, vēlētājam ir nepieciešama zināma kompetence, kuras iegūšanai ar partiju programmu izlasīšanu var būt par maz, – lai izdarītu kompetentus secinājumus, nepieciešama pastāvīga interese par sabiedriski politiskajiem procesiem valstī. Pēdējā brīža izvēli atvieglos pirmsvēlēšanu periodā pieejamie mediju un nevalstisko organizāciju, kuras darbojas politikas jomā, veidotie partiju piedāvājuma salīdzināšanas un “pielaikošanas” rīki dažādās tīmekļvietnēs.
Līdztekus, kā norāda gan J. Rozenvalds, gan I. Kreituse, iespēju aplēst partiju solījumu ticamību darbos sniedz partiju iepriekšējo priekšvēlēšanu programmu izvērtēšana –, kas no solītā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ir izdarīts. Tomēr partijas, skaidrojot līdzšinējo solījumu nepildīšanu, mēdz aizbildināties, ka darbība koalīcijas valdību sastāvā nav devusi iespēju īstenot visas pirmsvēlēšanu ieceres. Taču arī šādā gadījumā ir iespējams vērtēt, cik aktīvs iepriekš pausto nodomu īstenošanā bijis konkrētais politiskais spēks, vai tas nav rīkojies pretrunā solītajam, atgādina politologi.
Ir iespējams vērtēt, cik aktīvs iepriekš pausto nodomu īstenošanā bijis konkrētais politiskais spēks.
Paralēli partiju priekšvēlēšanu programmām vēlētājiem būtu noderīgi ieskatīties arī kandidātu sarakstos, izvērtēt tajos pieejamos biogrāfijas datus, norāda J. Rozenvalds, iesakot ņemt vērā arī kandidātu izglītības līmeni. Saskaņā ar CVK datiem 34 deputāta amata kandidātiem ir pamatizglītība, 432 – vidējā izglītība, savukārt 1 366 – augstākā izglītība. “Var gadīties dabas dots politiķa talants,” norāda politologs, “taču darbam politikā ir nepieciešams kas vairāk par pamatizglītību. Vēlētājiem ir vajadzīgi godīgi, kompetenti un profesionāli politiķi.”
