VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
22. septembrī, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
6
6

Vēlēšanu tiesības – privilēģija, kuru nenovērtējam

LV portālam: KRISTĪNE BĒRZIŅA, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja.

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa: “Tas, ka nav, par ko balsot, godīgi sakot, kaut arī negribu aizvainot vēlētājus, tomēr mazliet izskatās pēc atrunām un slinkuma. Šādu argumentu varētu saprast, ja tagad būtu pieci saraksti. Piedāvājums šoreiz ir plašs – 19 sarakstu, pirms četriem gadiem tādu bija 16.”

FOTO: Evija Trifanova, LETA.

Ir valstis, kurās cilvēki ir ar mieru karot, atdot dzīvību par demokrātiju un tās radītajām iespējām, ar bažām prognozējot zemu vēlētāju aktivitāti arī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, sarunā par vēlēšanu būtību un nozīmīgumu saka Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja KRISTĪNE BĒRZIŅA. Vai Latvijā būtu jāmaina vēlēšanu sistēma un jānosaka obligāta piedalīšanās vēlēšanās?

īsumā
  • Ir jāaiziet nobalsot kaut vai idejas vārdā, lai mūsu valsts nelabvēļi, norādot uz zemo vēlētāju aktivitāti, nevarētu teikt, ka šeit viss ir tik slikti, ka cilvēki pat neiet uz vēlēšanām un neatbalsta parlamentu.
  • Ja cilvēkam mūsu valsts attīstība un nākotne kaut ko nozīmē, viņam ir kaut nedaudz jāiedziļinās, lai saprastu, par ko balsot, un tas ir jāizdara.    
  • Matemātiski 1 plus 1 nebūtu 2, ja nebūtu katra atsevišķā 1. Tāpat ir arī vēlēšanās, kuru rezultātu veido katra atsevišķa vēlētāja balss.
  • Šoreiz vēlēšanās varēs piedalīties ne tikai ar pasi, bet arī personas apliecību. Arī spiedogus pasēs vairs neliks, to nodrošina jaunā vēlētāju reģistrācijas kārtība.
  • Tas, ka vēlēšanām neredz jēgu, ir plašāka problēma. Viens no iemesliem varētu būt – cilvēkiem ir apnicis, ka politiķi sola, taču solīto nepilda un pēc tam pietiekami neizskaidro, kāpēc to nevarēja realizēt.
  • Iespējams, mēs pārāk daudz sagaidām no mūsu vēlēšanu sistēmas, kura ir proporcionāla, nevis mažoritāra, kad uzvar viena partija un, esot pie varas, var paveikt vairāk, nekā darbojoties plašā koalīcijā, kā tas ir Latvijā.
  • Vēlēšanās būtu jāpiedalās nevis tāpēc, ka kāds piespiež, bet tāpēc, ka cilvēks izprot to jēgu. Vēlēšanu tiesības un iespējas ar tām nomainīt varu vairākās pasaules valstīs joprojām nav tik pašsaprotamas.    
  • Pašlaik neviena valsts iestāde nav tieši atbildīga par vēlēšanu politikas plānošanu un sabiedrības izpratnes par vēlēšanām veicināšanu.

Vēlētāju aktivitāte ar katrām Saeimas vēlēšanām samazinās. Kādas ir jūsu prognozes par aktivitāti 1. oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, ņemot vērā šobrīd aktuālo Covid-19 pandēmiju, apdraudējumu, kuru rada karš Ukrainā, straujo cenu kāpumu?

Nevarēšu detalizēti novērtēt vēlētāju noskaņojumu, taču, raugoties uz socioloģisko aptauju datiem, kādi tie bijuši pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām un ir tagad, situācija neizskatās ļoti cerīga – dalība gaidāmajās parlamenta vēlēšanās varētu būt zemāka nekā pirms četriem gadiem, kad līdzdalība bija 54%. Vēl pavasarī šķita, ka sabiedriskajā telpā karš Ukrainā un aktuālie iekšpolitiskie jautājumi ir sapurinājuši vēlētājus. Tomēr tagad šķiet, ka cilvēki pie visa jau ir vairāk vai mazāk pieraduši un viņus nomāc savas problēmas, kas novērš uzmanību no aktualitātēm politikā un priekšvēlēšanu aģitācijas. Iespējams, nav jaunu un tik spēcīgu jautājumu, kuri patlaban vēlētājus vairāk motivētu doties balsot.

Tādējādi es teiktu, ka mums pašlaik ir jāatrod sevī vairāk pienākuma apziņas piedalīties vēlēšanās un jāizprot to dziļākā jēga. Ir jāaiziet nobalsot kaut vai idejas vārdā, lai mūsu valsts nelabvēļi, norādot uz zemo vēlētāju aktivitāti, nevarētu teikt, ka šeit viss ir tik slikti, ka cilvēki pat neiet uz vēlēšanām un neatbalsta parlamentu. Ir svarīgi, lai mums būtu leģitīms parlaments, kura lēmumus nevar apšaubīt, tāpēc ka tas ievēlēts ar mazu balsu skaitu. Pārāk zema vēlētāju aktivitāte demokrātiskā iekārtā ir bīstama.

Lielāka aktivitāte ir tajās vēlēšanās, kurās politiskās partijas priekšvēlēšanu aģitācijā piedāvā tādus jautājumus, kas vēlētājiem šķiet svarīgi. Kā šajā ziņā vērtējamas 14. Saeimas priekšvēlēšanu aktivitātes, partiju programmas?

Šo jautājumu vairāk vajadzētu uzdot sociologiem. Man kā vēlēšanu administratorei pareizi būtu atturēties no šāda partiju kampaņu novērtējuma. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir atzinis, ka šobrīd kampaņa norit salīdzinoši mierīgi, ir mērena. Tas, ka kampaņa ir lietišķa un konstruktīva, nav tik slikti.

Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) kā vēlēšanu organizētājai ir jānodrošina, lai visi balsstiesīgie, kuri grib piedalīties vēlēšanās, to varētu izdarīt. Pozitīvi šajā aspektā ir tas, ka šoreiz vēlēšanās varēs piedalīties ne tikai ar pasi, bet arī personas apliecību. Nav jāizņem īpaša vēlētāja apliecība. Arī spiedogus pasēs vairs neliks, to nodrošina jaunā vēlētāju reģistrācijas kārtība. Tas ir ievērojami veicinājis pieteikšanos balsošanai no ārzemēm pa pastu. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija ap 400 šādu pieteikumu, savukārt tagad – jau vairāk nekā 3 000. Tomēr neapgalvošu, ka ārvalstīs kopumā būs lielāka vēlētāju aktivitāte, jo šoreiz tur ir mazāk iecirkņu.

Kāpēc to ir mazāk?

Tāpēc, ka ir jauns noteikums. Pirmkārt, lai izveidotu balsošanas iecirkni ārpus pārstāvniecību telpām, nepieciešams 36 vēlētāju pamatots iesniegums. Otrkārt, lai izveidotu iecirkni ārvalstīs, cilvēkiem tur ir nepieciešamas noteiktas zināšanas informācijas tehnoloģiju jomā. Iespējams, diasporā tas kādu ir mazliet nobiedējis. Taču kopumā ārvalstīs ir reģistrēts 81 iecirknis, tostarp vietās, kur to iepriekš nav bijis.

Vēlētāju aptaujās kā viens no iemesliem, lai nedotos vēlēt, minēts paskaidrojums, ka neredz tam jēgu vai nav, par ko balsot. Ko jūs teiktu šādiem vēlētājiem?

Tas, ka nav, par ko balsot, godīgi sakot, kaut arī negribu aizvainot vēlētājus, tomēr mazliet izskatās pēc atrunām un slinkuma. Šādu argumentu varētu saprast, ja tagad būtu pieci saraksti. Piedāvājums šoreiz ir plašs – 19 sarakstu, pirms četriem gadiem tādu bija 16. Ir pieejama Partiju šķirotava, kurā katrs var salīdzināt savus uzskatus ar politisko spēku, kuri kandidē vēlēšanās, piedāvājumu. Turklāt Latvijā vēlētājiem ir dota iespēja arī atbalstīt vai noraidīt kandidātus, izdarot attiecīgās atzīmes vēlēšanu zīmēs. Ja cilvēkam mūsu valsts attīstība un nākotne kaut ko nozīmē, viņam ir kaut nedaudz jāiedziļinās, lai saprastu, par ko balsot, un tas ir jāizdara.       

Tas, ka vēlēšanām neredz jēgu, manuprāt, ir plašāka problēma. Viens no iemesliem varētu būt – cilvēkiem ir apnicis, ka politiķi sola, taču solīto nepilda un pēc tam pietiekami neizskaidro, kāpēc to nevarēja realizēt. Tas ir arī pilsoniskās izglītības jautājums. Iespējams, mēs pārāk daudz sagaidām no mūsu vēlēšanu sistēmas, kura ir proporcionāla, nevis mažoritāra, kad uzvar viena partija un, esot pie varas, var paveikt vairāk, nekā darbojoties plašā koalīcijā, kā tas ir Latvijā. Vēsturiski esam izvēlējušies proporcionālo sistēmu, kura nodrošina iespējami vairāk sabiedrības grupu pārstāvniecību parlamentā, taču vienlaikus rada situāciju, ka vienošanās ir jāpanāk diskusijās, sadarbojoties dažādiem ievēlētajiem politiskajiem spēkiem. Tātad nevajadzētu gaidīt, ka tie spēs izpildīt visu, ko solījuši savās programmās. To saprotot, vilšanās varētu būt mazāka. Vēlētājam vajadzētu izvērtēt partiju priekšvēlēšanu vēstījumus, reālāk izpildāmos solījumus, līdzšinējo darbību un izredzes iekļūt Saeimā, kā arī to, ar ko būs iespējams izveidot koalīciju. Vienlaikus arī politiskajiem spēkiem ir atbildība vairāk skaidrot savus plānus un rīcību ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī pēc tām, uzturēt komunikāciju ar vēlētājiem turpmākajos četros gados.

Vēlētāju aktivitātes kritums, kas iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās patiešām raisīja satraukumu, tiek analizēts. Ministru prezidents ir uzdevis Pārresoru koordinācijas centram pētīt šo problēmu. Domājams, pēc šīm vēlēšanām būs pieejami atzinumi turpmākajai rīcībai, iespējams, arī izmaiņām vēlēšanu kārtībā un valsts pārvaldē, lai vēlētājus motivētu piedalīties vēlēšanās.

Izplatīts ir arī viedoklis, ka “mana viena balss vēlēšanās jau neko neietekmēs”.

Tā nav. Matemātiski 1 plus 1 nebūtu 2, ja nebūtu katra atsevišķā 1. Tāpat ir arī vēlēšanās, kuru rezultātu veido katra atsevišķa vēlētāja balss. Tāpēc jau mēs tik stingri raugāmies, lai vēlēšanu komisijas pareizi un atbilstoši vēlētāju gribai uzskaitītu katru nodoto balsi. Ja esam pilsoņi, piedalīšanās vēlēšanās ir gan mūsu iespēja un tiesības, gan pienākums.

Šoreiz visai daudz politisko spēku savās priekšvēlēšanu programmās piedāvā pāriet uz mažoritāro vai jaukto vēlēšanu sistēmu. Vai šāds solis, ņemot vērā citu valstu pieredzi, varētu sekmēt vēlētāju aktivitāti?

Ir valstis gan ar proporcionālo, gan mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kurās ir zema vēlētāju aktivitāte, un otrādi – ar augstu aktivitāti gan ar vienu, gan otru sistēmu. Zviedrijā, kur, tāpat kā Latvijā, ir proporcionālā sistēma, vēlētāju aktivitāte ir virs 80%.

Nav vienas ideālās vēlēšanu sistēmas. Jautājums, kāds kurā brīdī ir kopējais konteksts, kādi ir svarīgākie mērķi. Manuprāt, vēl nav izsmeltas uzlabojumu iespējas esošajā sistēmā. Patlaban, kā jau teicu, cenšamies pilnveidot balsošanas iespējas. Jānorāda, ka pirmajās Saeimas vēlēšanās pēc valsts neatkarības atjaunošanas piedalījās vairāk nekā 80% balsstiesīgo, taču balsošanas iespējas bija mazākas. Tātad bija lielāka motivācija piedalīties. 

Praktiski, protams, ir iespējams ieviest dažādas vēlēšanu sistēmas. Tam būtu vajadzīgs atbilstošs finansējums, nāktos skaidrot vēlētājiem jauno balsošanas kārtību. Pēc manām domām, vispirms būtu jārod veids, kā pārliecināt vēlētājus, ka viņu balss tiek ņemta vērā un balsošanai ir nozīme. Aptaujā pēc pašvaldību vēlēšanām vēlētāji pauda, ka viņus motivētu sekmīgāka politiķu doto solījumu pildīšana. Tāpat motivētu izvērtējums, vai vēlēšanās visvairāk svītrotajiem kandidātiem jādod iespēja ieņemt nozīmīgus amatus. Proti, ir svarīgi, lai vēlētāji vairāk justu, ka viņu viedoklis tiek ņemts vērā.  

Ir valstis, kurās dalība vēlēšanās ir obligāta un par nepiedalīšanos tiek paredzēts administratīvais sods. Vai šāda prakse nodrošinātu ieguvumus arī Latvijā?

Ja vēlētāju aktivitāte turpinātu kristies un visi varianti tās veicināšanai būtu izsmelti, droši vien būtu jāpārdomā arī šāds risinājums. Ja balsošanu noteiktu par obligātu, pieaugtu vēlētāju aktivitāte, jo daudzi baidītos no soda par nepiedalīšanos vēlēšanās. Valstīs, kurās ir obligāta balsošana, vēlētāju aktivitāte vienmēr ir no 70% līdz 80%, visticamāk, jāņem vērā arī soda apmērs. Taču, ieviešot šādu mehānismu, būtu jārēķinās ar atbilstošu administratīvo mehānismu ieviešanu, respektīvi, kurš kontrolēs, kurš un kādā veidā iekasēs soda naudu, cik tas izmaksās. Manuprāt, obligātums arī nonivelē vēlēšanu ideju. Ja es būtu Saeimas deputāte, iespējams, vismaz pagaidām neatbalstītu obligātu vēlēšanu noteikšanu. Vēlēšanās būtu jāpiedalās nevis tāpēc, ka kāds piespiež, bet tāpēc, ka cilvēks izprot to jēgu. Vēlēšanu tiesības un iespējas ar tām nomainīt varu vairākās pasaules valstīs joprojām nav tik pašsaprotamas.     

Tirgus un sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS veiktais vēlētāju attieksmju pētījums 2014. gadā liecināja, ka lielākā daļa vēlētāju, atbildot uz jautājumu, kāpēc piedalās vēlēšanās, kā galveno argumentu minēja pilsoņa pienākumu. Kā vērtējama šāda attieksme, salīdzinot ar pretējo variantu, ka dalība vēlēšanās tiek uzskatīta par tiesībām vai pat privilēģiju?

Tā patiešām ir privilēģija. Īpaši, ja zinām, ka ir valstis, kurās cilvēki ir ar mieru karot un atdot dzīvību par demokrātiju. Arī šīgada pētījumā redzam, ka pilsoņa pienākums tiek minēts kā galvenais iemesls dalībai vēlēšanās. Tas, ka cilvēki šo uztver un izprot kā pienākumu, ir labi. Tomēr pienākums sevī mazliet ietver arī obligātumu, par kuru, iespējams, daudzi pat neiedomājas. Dziļākajai motivācijai vajadzētu būt plašākai.

Latvijā nav institūcijas, kura būtu atbildīga par vēlēšanu politikas plānošanu, analizētu faktorus, kuri ietekmē vēlētāju aktivitāti, īstenotu mērķtiecīgas darbības vēlētāju aktivitātes palielināšanai. Kāda ir citu valstu prakse šajā jomā, kādas institūcijas šo funkciju pilda un kam to varētu deleģēt Latvijā? 

Pasaules prakse šajā aspektā ir ļoti dažāda. Latvijas gadījumā viens no variantiem varētu būt šo uzdevumu nodošana CVK, taču tādā gadījumā tai būtu jāparedz papildu funkcijas, daļa komisijas locekļu jādeleģē vēlēšanu politikas plānošanai un veidošanai, kā arī jāparedz šādam uzdevumam atbilstoši resursi. Cits variants – to uzdot kādai no ministrijām. Latvijas vēsturiskajā situācijā tas, iespējams, nav uzskatāms par labāko modeli, jo nav izslēdzama politiska ietekme, ņemot vērā, ka ministrijas ir noteiktu politisko partiju pārraudzībā. CVK par šo jautājumu valsts līmenī ir diskutējusi trīs gadus, taču gala lēmumu tie, kuriem tas būtu jāpieņem, nav bijuši gatavi pieņemt – vai nu neatrod argumentus vai laiku, lai iedziļinātos, vai naudu, lai to īstenotu. 

Tātad pašlaik neviena valsts iestāde nav tieši atbildīga par vēlēšanu politikas plānošanu un sabiedrības izpratnes par vēlēšanām veicināšanu. Dzīve tomēr rāda, ka šāda institūcija Latvijā ir nepieciešama un nākamajam Saeimas sasaukumam tas būtu jāatrisina.  

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU