Biežāk minētais iemesls mažoritāras vai jauktas vēlēšanu sistēmas ieviešanai Latvijā ir lielāka ievēlēto politiķu atbildība sabiedrības priekšā, kas savukārt veicinātu vēlētāju aktivitāti, kura šajās vēlēšanās sasniedza gandrīz 60%, taču iepriekš bija pietuvojusies 50% robežai.
Nodomu mainīt vēlēšanu sistēmu programmās pauduši tie politiskie spēki, kuri pirms vēlēšanām strādāja opozīcijā vai nebija pārstāvēti parlamentā. Tomēr arī patlaban topošās valdības kodolā esošais “Apvienotais saraksts – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija” sola jaukto vēlēšanu sistēmu, kurā “deputāti būs tieši atbildīgi savu apgabalu vēlētāju priekšā, un beidzot dosim iespēju atsaukt negodprātīgos vai nekompetentos”. No Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu piedāvā arī “Latvija pirmajā vietā”, savukārt mažoritāro – “Stabilitātei!”.
Ideālas vēlēšanu sistēmas nav
Salīdzinot astoņu Baltijas jūras valstu vēlēšanu sistēmas, var konstatēt, ka katrai no tām vēlēšanu sistēmas izvēlē ir individuāla pieeja, ņemot vērā daudzus attiecīgajai valstij raksturīgos apstākļus, secināts Saeimas Analītiskā dienesta 2021. gadā veiktajā apkopojumā par vēlēšanu politiku minētajās valstīs.
“Līdz ar to ir vērojama liela pieeju dažādība – atšķiras vēlēšanu sistēmu tipi, ievēlamo deputātu skaits, vēlēšanu barjeras lielums, vēlēšanu apgabalu skaits un to izveides principi, vēlēšanu apgabalā ievēlamo deputātu skaita noteikšanas kritēriji, uzvarētāju noteikšanas un mandātu sadales metodes un iepriekšējās balsošanas kārtība,” teikts apkopojumā.
Lietuvā pastāv parlamenta jauktā vēlēšanu sistēma, turpretī Igaunijā un vēl piecās Baltijas jūras reģiona valstīs, ieskaitot Latviju, – proporcionālā.
Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā valsts tiek sadalīta daudzmandātu vēlēšanu apgabalos, un partija vēlēšanās iegūst deputātu mandātu skaitu, kas ir proporcionāls par šo partiju nobalsojušo vēlētāju skaitam. Vēlēšanu apgabalos vienlaikus tiek ievēlēti vairāki deputāti, līdz ar to parlamentā iekļūst ne tikai tie kandidāti, kuri guvuši vēlētāju vislielāko atbalstu, bet arī tie kandidāti, kuriem ir mazāks vēlētāju atbalsts. Pastāv vairāki paveidi – partiju sarakstu sistēma, vienas nododamās balss sistēma u. c.
Priekšrocības:
- plašāka dažādu uzskatu un sabiedrības grupu pārstāvība;
- mandātus iegūst arī tās partijas, kurām ir mazāks vēlētāju atbalsts, līdz ar to parlamentā ir plašāk atspoguļots valsts politisko spēku spektrs;
- augsta vēlēšanu rezultātu proporcionalitāte;
- augstāka vēlētāju aktivitāte, jo ir mazāks “neuzvarējušo” balsu skaits;
- sistēma ir piemērotāka sociāli un etniski neviendabīgās sabiedrībās;
- opozīcijas deputātiem ir lielākas iespējas ietekmēt politiskos lēmumus.
Trūkumi:
- nestabila un nepietiekami kvalitatīva pārstāvība;
- nepieciešama koalīcijas veidošana no vairākiem politiskajiem spēkiem;
- koalīcijas valdība;
- mazāka politiskā atbildība;
- nepieciešama vēlēšanu barjera, lai novērstu politisko sadrumstalotību, parlamentā iekļūstot nelielām partijām.
Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā valsts tiek sadalīta vienmandāta vēlēšanu apgabalos, kuru skaits atbilst parlamenta deputātu skaitam, un no katra apgabala parlamentā ievēlē vienu kandidātu. Vēlēšanas notiek divās kārtās, otrajā kārtā piedaloties tikai tiem diviem kandidātiem, kuri pirmajā kārtā ir saņēmuši visvairāk balsu. Mandātu iegūst tas kandidāts, kurš otrajā vēlēšanu kārtā saņēmis vairāk nekā pusi balsu. Pastāv vairāki paveidi – vienkāršais vairākums, otrās balss sistēma, alternatīvā balsošana u. c.
Priekšrocības:
- precīzāka viedokļu pārstāvība;
- izteiktāks personiskais faktors un ciešāka saikne starp vēlētājiem un deputātiem.
Trūkumi:
- pārstāvību neiegūst tie vēlētāji, kuru kandidāts zaudējis vēlēšanās, tādējādi lielai daļai vēlētāju nav savu pārstāvju parlamentā;
- divpartiju sistēma;
- manipulācijas iespējas, mainot vēlēšanu apgabalu robežas un skaitot iedzīvotājus noteiktā vēlēšanu apgabalā.
Jauktajā vēlēšanu sistēmā valsts tiek sadalīta daudzmandātu un vienmandāta apgabalos. Katram vēlētājam ir divas balsis. Daļu deputātu ievēlē pēc mažoritārajiem principiem ar vienkāršo vai absolūto balsu vairākumu, vēlētājam nododot balsi par kandidātu vienmandāta apgabalā, daļu – pēc partiju sarakstiem atbilstoši proporcionālās vēlēšanu sistēmas principiem, vēlētājam nododot balsi par partijas sarakstu daudzmandātu apgabalā.
Priekšrocības:
- noturīga saikne starp deputātu un vēlētāju vēlēšanu apgabalā, vienlaikus saglabājot augstu proporcionalitātes pakāpi;
- ļauj saglabāt mažoritārās un proporcionālās vēlēšanu sistēmas priekšrocības un mazināt to trūkumus.
Trūkumi:
- koalīcijas valdība.
“Īstas un efektīvas demokrātijas nosacījums ir patiesi un efektīvi īstenotas likumdevēja vēlēšanas, kas ir demokrātiskas valsts fundamentāls elements,” norādīts Saeimas Analītiskā dienesta sagatavotajā apskatā. Vienlaikus turpat atzīts – pētnieku un lietpratēju vidū pastāv vienprātība par to, ka nav ideālas un pareizas vēlēšanu sistēmas.
Proporcionālajai sistēmai priekšrocības sarežģītās sabiedrībās
Parlamentāra demokrātija un proporcionālā vēlēšanu sistēma ir instrumenti, kuri vislabāk atspoguļo sabiedrības sarežģītību, uzskata konstitucionālo tiesību eksperts, LU Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps.1
“Proporcionālās vēlēšanu sistēmas stiprā puse ir tā, ka visām interesēm, kuras ir pietiekami leģitīmi reprezentētas sabiedrībā, saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu saņemot vismaz 5% vēlētāju atbalsta, ir iespēja parādīties parlamentā. Ar šīm interesēm ir jārēķinās, veidojot parlamentāro vairākumu un īstenojot tā politiku parlamenta pilnvaru laikā. Mažoritārā vēlēšanu sistēma vairāk ir par labu relatīvi populārākajam, jo uzvarētājs paņem visu pat ar dažu balsu pārsvaru. Tomēr sabiedrība kopumā ir krietni sarežģītāka. Ir pamatots jautājums, vai mažoritārās vēlēšanu sistēmas apstākļos šādas salīdzinoši nelielas interešu grupas – 5,7%, 8% – vispār tiktu pārstāvētas parlamentā. Mažoritārā sistēma var radīt iespaidu, ka sabiedrība ir homogēna, taču, ja mazās grupas netiek pārstāvētas parlamentā, tām jāmeklē citi ceļi, kā īstenot savas intereses. Sarežģītās sabiedrībās droši vien ir jāsamierinās, ka cilvēki ir dažādi un vēlēšanās nekad nerunāsim vienā balsī,” norāda J. Pleps.
Tieši proporcionālā sistēma ar savu proporcionalitāti līdz šim ir palīdzējusi nodrošināt, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijuši nopietni politiski nemieri, uz šīs sistēmas priekšrocībām savulaik norādījis, piemēram, Vēlēšanu reformas biedrības priekšsēdētājs Valdis Liepiņš.2 “No otras puses, tā nav veicinājusi saliedētu, sadarbīgu sabiedrību un nav devusi labu valsts pārvaldi.” Galvenais iemesls šiem trūkumiem, kā uzskatīja V. Liepiņš, ir deputātu attālināšanās no vēlētāja. Lai šos trūkumus vismaz daļēji labotu, Vēlēšanu reformas biedrība 2007. gada decembrī ierosināja aizliegt kandidātiem uz Saeimu kandidēt vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā.
Izmaiņas vēlēšanu sistēmā – iespējamas
Kā zināms, Saeima no tā dēvētā “lokomotīvju principa”, kad sabiedrībā populāri kandidāti vienlaikus varēja kandidēt no vairākiem apgabaliem, kaut arī varēja tikt ievēlēti tikai no viena, atteicās, sākot ar 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā. Vēlēšanu reformas biedrības otrs ieteiktais risinājums ir samazināt vēlēšanu apgabalus pēc lieluma, katrā paredzot no septiņām līdz deviņām deputātu vietām, lai tuvinātu atbildības saites starp deputātiem un vēlētājiem. Jāatgādina, ka, piemēram, Igaunijā, kura ir teritoriāli mazāka par Latviju, pastāv 12 vēlēšanu apgabali. Pozitīvo aspektu šādā risinājumā saskata arī J. Pleps: “Jau šobrīd redzam, ka deputāta amata kandidāti rīko kampaņas tieši savos vēlēšanu apgabalos. Tas nav slikti – kandidāts tiekas ar savu vēlētāju un uzklausa viņa intereses un vajadzības. Vienlaikus kandidāta piesaiste vienam apgabalam sekmē iespējas īstenot apgabala konkrētās, specifiskās intereses. Tas ir punkts, par kuru varētu diskutēt, protams, saglabājot vēlēšanu proporcionalitāti.”
Uz nepieciešamību mainīt esošo vēlēšanu sistēmu norādījuši arī pazīstami politologi. “Balsojot par personību, bet ne tik daudz par partijas nesto ideju, latviešu vēlētājs savā būtībā ir mažoritārs. Tādējādi savulaik, kad vienam un tam pašam cilvēkam bija iespēja balotēties dažādos reģionos, daži spilgti līderi, kā, piemēram, Anatolijs Gorbunovs, varēja Saeimā aiz sevis ievilkt virkni pilnīgi nezināmu personu. Varbūt vajadzētu izvērtēt, vai partiju saraksti Latvijas reālajā situācijā ir tas labākais vēlēšanu veids. Tīri mažoritāra sistēma daudzpartiju sistēmā nav iespējama, tomēr uz modeli ar mažoritāriem elementiem, kāds tas ir Lietuvā, manuprāt, vajadzētu iet,” norādījusi Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse.3
“Šai idejai ir arī ēnas puses, jo daļai vēlētāju, kuru deputāts nav ticis ievēlēts, tāpat būs problēmas ar “sava deputāta” atrašanu,” par pilnībā mažoritāras vēlēšanu sistēmas ieviešanu Latvijā apgalvo pirmā Satversmes tiesas sastāva tiesnese un bijusī Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne.4 “Nepastāvot partiju sistēmai, varētu būt grūtības izveidot valdību. Pašreizējā sistēma uzliek atbildību politiskajai partijai, ja, piemēram, kāds no tās pārstāvjiem ir “katapultējies” augstā amatā un izgāzies, tad partijai būtu jānodrošina, ka šāds cilvēks vairs nenonāktu augstā amatā. Partijas, no kurām šādi kadri nāk, likvidējas, vairākas reizes maina savu nosaukumu, veido jaunas frakcijas. Deputāti klīst no vienas partijas uz otru. Tam pat vairs nav iespējams izsekot līdzi. Drīzāk būtu jādomā par t. s. jaukto vēlēšanu sistēmu,” uzskata tiesību zinātņu doktore.
“Pēc Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (OSCE/ODIHR) ieskata, normatīvais regulējums Latvijā aptver visus ar vēlēšanām saistītos jautājumus un ir pietiekams pamats vēlēšanu norisei, lai gan to varētu vēl vairāk uzlabot, lai palielinātu vēlēšanu procesa integritāti,” teikts Saeimas Analītiskā dienesta apskatā. Kā iespējamos risinājumus vēlētāju aktivitātes veicināšanai dienests min iedzīvotāju uzticības parlamentam stiprināšanu, kā vienu no uzlabojumiem akcentējot lobēšanas regulējuma pieņemšanu, vēlēšanu iecirkņu iepriekšējai balsošanai skaita palielināšanu, sabiedrības izglītošanu, vēlētāju loterijas ieviešanu.
“Pašlaik Latvijā neviena valsts iestāde nav tieši atbildīga par vēlēšanu politikas plānošanu un sabiedrības izpratnes par vēlēšanām veicināšanu. Dzīve tomēr rāda, ka šāda institūcija Latvijā ir nepieciešama un nākamajam Saeimas sasaukumam tas būtu jāatrisina,” norāda Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa.5
1 “Katra balss kļūst vēl nozīmīgāka”. Saruna ar konstitucionālo tiesību ekspertu, LU Juridiskās fakultātes docentu Jāni Plepu. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/345112-katra-balss-klust-vel-nozimigaka-2022.
2 Vēlēšanu sistēmas. Priekšrocības un trūkumi. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/186897-velesanu-sistemas-prieksrocibas-un-trukumi-2009.
3 Ilga Kreituse: Politiķu darbam vienmēr ir vajadzīga pātaga. Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori, politoloģi Ilgu Kreitusi. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/278905-ilga-kreituse-politiku-darbam-vienmer-ir-vajadziga-pataga-2016.
4 Brīvība un demokrātija nav pašsaprotamas. Saruna ar tiesību zinātņu doktori, emeritēto Latvijas Universitātes profesori Ilmu Čepāni. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/340640-briviba-un-demokratija-nav-passaprotamas-2022.
5 “Vēlēšanu tiesības – privilēģija, kuru nenovērtējam”. Saruna ar Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Kristīni Bērziņu. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/344880-velesanu-tiesibas-privilegija-kuru-nenovertejam-2022.
