Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) 1. maijā organizēja tautas sapulci "Par cienīgu darbu un cienīgu darba samaksu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā". Par ko tas liecina – par kādu kvalitatīvi jaunu pavērsienu arodbiedrību aktivitātē un pieteikumu sociālas politikas atdzimšanai Latvijā vai kārtējo protestu, kurš paliks bez tālejošām sekām?
Šoreiz pasākuma pieteikums un pati tā ideja varētu liecināt, ka arodbiedrībās noticis kvalitatīvs pavērsiens. Vispirms tāpēc, ka šis pieteikums apliecina, ka dažādas arodbiedrības spēj vienoties kopējam mērķim. Līdz šim tā nav bijis – protestējuši ir atsevišķi skolotāji, ārsti… Pārējie pie mums laikam ir apmierināti, jo nav izveidojuši arodbiedrības. Latvijā ir savdabīga situācija – mums nav, piemēram, transporta strādnieku, sociālajā, apkalpojošajā sfērā strādājošo protestu. Cik noprotams, tiem pietrūkst sava organizatoriskā spēka. Šoreiz arī pirmo reizi netiek sludināts – lai iedotu līdzekļus mediķiem, tie ir jāatņem skolotājiem un otrādi. Dažādu nozaru strādājošo savstarpēja solidaritāte citviet ir vispārēja prakse, bet Latvijā tas ir jauns pavērsiens.
Otrkārt, runājot par šo pasākumu, ir izskanējušas konkrētas aktivitātes, kas varētu sekot, ja netiks ņemtas vērā protestētāju prasības. Līdz šim streikošana bijusi apmēram tāda: iedodiet mums. Un tālāk nekā. Taču prasībām ir nepieciešams panākt politisku risinājumu. Patlaban arodbiedrību līderi jau runā par nākamajiem soļiem, kas sekos viņu prasību noraidīšanas gadījumā. Jau ir izskanējis brīdinājums par premjera demisijas pieprasījumu. Jautājums, protams, vai tas notiks. Pieprasot demisiju, parasti runā par nozares ministra demisiju, jo, piemēram, par veselības aprūpes nozari atbildīgs ir veselības ministrs. Tagad ir izveidojusies īpatnēja situācija, ka arodbiedrība vismaz daļēji atrod kopēju valodu ar savas nozares ministru un tas, atbalstot arodbiedrību, nostājas pret premjeru. Veidojas situācija, kura var dot ļoti interesantus iespējamos risinājumus, jo veselības ministrs pārstāv to pašu politisko spēku Saeimā, ko premjers – Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS). Teorētiķi raksta – visbīstamākā ir opozīcija pašā politiskajā spēkā. Tomēr izskatās, ka arodbiedrība, domājot par savām prasībām, nav aizdomājusies līdz šim faktoram, ka praktiski to interesējošais jautājums ir jārisina konkrētam politiskam spēkam un tā ir ZZS. Un te izriet jau nākamais jautājums: ZZS ļoti sapriecājusies par savu augsto reitingu, taču, ja starp veselības ministru, kurš pārstāv tik daudziem cilvēkiem svarīgu nozari, un premjeru uzliesmos domstarpības, kā tas ietekmēs šī politiskā spēka popularitāti un nākamo vēlēšanu rezultātu? Tādējādi, piesaistot daudz atbalstītāju, šie arodbiedrību protesti var būt diezgan kritiski ne tikai ZZS, bet arī valdībai.
Latvijas Streiku likumu ir stingri kritizējusi starptautiskā ekspertīze. Eiropas arodbiedrību konfederācijas pārstāvji ir norādījuši uz būtiskām neatbilstībām starptautisko tiesību normām. Piemēram, pārāk ilga ir pirmsstreika procedūra, pārāk augstas ir balsojuma kvoruma normas lēmuma pieņemšanai par streika pieteikšanu. Streiku likuma 23. pants liedz streikotājiem izvirzīt jebkura veida politiskās prasības, izteikt politisku protestu, prasīt politisku atbalstu. Ir solidaritātes streiku ierobežojumi, solidarizējoties ar savas vai citu nozaru pārstāvjiem. Vai tā, jūsuprāt, ir nejaušība vai labējo valdību mērķtiecīgi radīts tiesību akts nolūkā maksimāli ierobežot arodbiedrību un streiku efektivitāti?
Šādos likumos nejaušību nemēdz būt. Varbūt kādos noteikumos par audzēkņu skaitu bērnu dārza grupiņās var iezagties kāda nejaušība, bet šis nav tas gadījums. Tas vēlreiz apliecina, ka Latvijā pie varas ir labējie un šis ir tīri labējo spēku lobēts likums, un kreisie nav bijuši tik spēcīgi, lai tur ko mainītu. Kas ir kreiso spēku, leiboristu tradicionālā bāze? Arodbiedrības! Streiku likums uzskatāmi apliecina, ka Latvijā kreisie spēki nekad pie varas nav bijuši.
Interesanti kāpēc? Sociāldemokrāti starpkaru parlamentārajā periodā bija Saeimā visplašāk pārstāvētā politiskā partija. Sociālekonomiskā situācija Latvijā ilgstoši ir bijusi labvēlīga sociāldemokrātijas ideju īstenošanai arī pēc neatkarības atjaunošanas. Taču vēlētāju attieksme pret partijām, kuras piedāvā sociāldemokrātisku politiku, tradicionāli bijusi noraidoša, Saeimā dominēja neoliberālisma ideoloģijai "pieslējušās" partijas, ar kuru svētību Latvijā pāreja uz tirgus ekonomiku notika ar šoka terapijas paņēmieniem. Ar ko izskaidrot šo pretrunu?
Diemžēl vēlētājs Latvijā nevadās pēc partiju politiskās ideoloģijas un savām vajadzībām, bet vēl aizvien ir vēsturisko stereotipu varā, saistot sociāldemokrātus un kreiso politiku ar padomju sociālismu, komunismu un krieviem. Šo sarkanumu labējie politiskie spēki ļoti veiksmīgi "pieraksta" jebkurai kreisi vērstai idejai. Tagad ne visai veiksmīgā "Saskaņas" darbība, pozicionējoties kā sociāldemokrāti, šo stereotipu nostiprina, diskreditē sociāldemokrātijas ideju Latvijā. Otra lieta – sociāldemokrātu lielākā problēma pēc neatkarības atjaunošanas bija jau pašā LSDSP izveidošanās procesā – viņiem, izņemot Juri Bojāru, kurš nevarēja piedalīties vēlēšanās tāpēc, ka bija strādājis Valsts drošības komitejā, nav bijis reāla līdera, kurš apzinātos un spētu pacelt tās idejas, kuras nāktos atbalstīt sociāldemokrātiem.
Lietuvā neatkarīgās komunistiskās partijas vadību pārņēma Brazausks, kurš izveidoja Demokrātisko partiju un vēlāk kļuva pat par valsts prezidentu. Latvijā izrādījās, ka neatkarīgajai komunistiskajai partijai, kas atdalījās no vecās kompartijas, nav līdera, kurš paņemtu eiropeiskas sociāldemokrātijas karogu un spētu aizstāvēt tās principus. Tas attiecas uz jebkuru partiju. Partijai vajag reālu līderi, kurš to spēj pacelt.
LSDSP pirms 10. Saeimas vēlēšanām tomēr mēģināja gūt panākumus, izvirzot jaunus līderus ar "cilvēcīgu seju" – Daini Īvānu, Ati Lejiņu, kurš gan vienīgais ieguva vietu Saeimā. Kāpēc šis mēģinājums piedzīvoja neveiksmi?
Tāpēc, ka šis līderis bija līderis tikai tāpēc, ka atbraucis no Zviedrijas. Lai man Atis Lejiņš piedot, bet viņš nav ne līderis, ne idejas paudējs tādā mērogā, lai viņam sekotu liels daudzums vēlētāju. Savukārt Dainis Īvāns zināmā mērā jau ir norietējis etaps – nostalģiskais, vēsturiskais etaps Latvijas politikā, ko reanimēt diezin vai ir iespējams. Latvijas vēlētājs lielākoties balso ne tik daudz par partijas nesto ideju, bet cilvēku, personību, kurš ir tās priekšgalā. Bet kurš gan šeit vispār kaut ko zināja par Ati Lejiņu, kad viņš ieradās Latvijā, lai gan viņš bija Bruno Kalniņa (B. Kalniņš bija viens no redzamākajiem sociāldemokrātu līderiem pirmskara Latvijā, LSDSP priekšsēdētājs trimdā, Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs – aut.) krustdēls un sociāldemokrātu nodaļas loceklis Zviedrijā?
Balsojot par personību, bet ne tik daudz par partijas nesto ideju, latviešu vēlētājs savā būtībā ir mažoritārs. Tādējādi savulaik, kad vēl bija iespēja vienam un tam pašam cilvēkam balotēties dažādos reģionos, daži spilgti līderi, tādi kā, piemēram, Anatolijs Gorbunovs, varēja Saeimā aiz sevis ievilkt veselu virkni pilnīgi nezināmu personu. Tāpēc varbūt derētu izvērtēt, vai partiju listes Latvijas reālajā situācijā ir tas labākais vēlēšanu veids. Tīri mažoritāra sistēma daudzpartiju sistēmā nav iespējama, bet uz modeli ar mažoritāriem elementiem, kāds tas ir Lietuvā, manuprāt, vajadzētu iet. Man šķiet, ka Lietuvas valsts pārvaldes modelis ar tautas vēlētu prezidentu un pusprezidentālu republiku un šo vēlēšanu sistēmu ir elastīgāks un piemērotāks 21. gadsimtam nekā Latvijas modelis.
Vai sociāldemokrātijas ideja Latvijā ir diskreditēta uz ilgu laiku?
Domāju, ka uz ilgu, ja neparādīsies jauns līderis, kas spēs nākt ar eiropeisku sociāldemokrātijas uzstādījumu un piesaistīt latviešu vēlētāju. To lielā mērā nosaka sabiedrības dalījums latviešos un krievos. "Saskaņa" var likt savā nosaukumā sociāldemokrātijas vārdu, bet ar to ir iespējams piesaistīt gandrīz tikai krievu vēlētājus. Ja paraugāmies, kas notiek ar "Saskaņas" vēlēšanu sarakstiem, redzam, ka latviskie uzvārdi tiek svītroti, bet krieviskie uzkāpj listes augšgalā. Arī augstos Rīgas pašvaldības amatos "Saskaņa" salikusi cilvēkus ar krieviskiem uzvārdiem, un visiem ir pārliecība, ka Rīgā valda krievi. "Saskaņa" par to nedomā, lai gan latviešu vēlētājs, starp citu, lielākoties ir kreisi domājošs vēlētājs.
Kādā ārzemēs veiktā sociālā pētījumā, aptaujājot cilvēkus Rīgā, tika konstatēts, ka Latvijā vēlēšanās noteikti jāuzvar sociāldemokrātiem, jo problēmas šeit ir tādās jomās, kuras tradicionāli risina kreisie – izglītībā, medicīnā, sociālajā nodrošinājumā. Taču vēlēšanās togad uzvarēja labējie nacionālie spēki un šie ārzemnieki brīnījās: kā tas ir iespējams? Latviešu cilvēks vēlēšanu brīdī aizmirst savas ikdienas vajadzības un ļaujas uzstādījumam "krievi nāk!", domā par valsts drošību, latvisko garu un tamlīdzīgi un nesaskata, ka tās ir savienojamas lietas. Es ceru, lai to sapratu, nevajadzēs 40 gadus, cik ilgi Mozus savu tautu vadāja pa tuksnesi.
Cik korekts Latvijas apstākļos ir apgalvojums, ka sociāldemokrātija darbojas tikai tur, kur ir līdzekļi, ko pārdalīt?
Redziet, nelaime tāda, ka Latvijā attiecībā uz finansējumu, viss tiek reducēts uz jēdzienu "pārdalīt". Taču jādomā par to, kā palielināt sadalāmos līdzekļus. Otrkārt, sakot, ka mums nav, jāskatās, kur tas pazūd. Ja jums mājās nav ūdens, katram ir skaidrs, ka ir jāskatās, kur ir pušu ūdensvads. Tātad efektīvāk ir jāsavāc nauda tur, kur tā nenonāk valsts budžetā – no ēnu ekonomikas, nodokļu izkrāpšanas, korupcijas. Ja koalīcija to nedara, šeit ir vieta, kur savu aktivitāti varētu izvērst opozīcija, bet tā mums ir kā mazs ezītis – bez adatām. Opozīcija varētu sabiedrībai skaidrot tā, lai, kā saka, tante Bauskā saprastu, ka nevajag obligāti atņemt pensionāram, lai iedotu dakterim.
Kā raugāties uz nodokļu progresivitātes ieviešanu Latvijā?
Redziet, pie liberālas politikas jūs nekad progresīvo nodokļu sistēmu neieviesīsiet. Latvijā ir viena nelaime – mums ir ļoti zema izpratne par nodrošinājumu, jo mums 1000 eiro tiek uztverti kā šausmīgi liela nauda, bet Eiropā tā ir tikai izejas pozīcija. Otrkārt, būtu visai sarežģīta nodokļa piemērošana, jo jāņem vērā apgādājamie un tamlīdzīgi faktori. Treškārt, tīri psiholoģiski pašlaik Latvijā labi pelnošs cilvēks nav gatavs tam, ka viņam būs jāatdod vairāk valstij, nekā tam, kurš pelna mazāk. Cilvēki progresīviem nodokļiem būtu psiholoģiski jāsagatavo, rādot labāko pasaules praksi un pieredzi, pārliecinot, kur šī nauda paliks, kāds labums no tā būs. Jāsargās šo ideju diskreditēt politiskos strīdos, opozīcijai to pastāvīgi piedāvājot un pozīcijai noraidot. Katram populisma sauklim jāprasa mehānisms, kā to realizēt. Latvijā cilvēki diemžēl nav iemācījušies paprasīt: bet, kā jūs to izdarīsiet?
Vienotības līdere Solvita Āboltiņa uzreiz pēc jaunās valdības izveidošanas, partijai saņemot Labklājības ministriju, paziņoja, ka tagad partijas rūpe būs pensionāri un ģimenes ar bērniem. Vai tas nozīmē, ka šī partija patiešām gatavojas īstenot sociālu politiku?
(Smejas.) Ja partija, kura par sevi mēģina teikt, ka tā ir centriski liberāla vai pat lielākoties liberāla, pēkšņi sludina sociāldemokrātiskas idejas, ir skaidrs, ka tai interesē tikai viens: kā atjaunot vēlētāju uzticību un savu popularitāti. Vai tas tiks izdarīts? Visticamāk, ka ne. Tas nav iespējams pie tāda budžeta sadalījuma un tāda politisko spēku apvienojuma, kāds tas patlaban ir. Tās ir frāzes! Un man šķiet, ka par ātru izteiktas. Jo, ja uz nākamajām Saeimas vēlēšanām nekas nebūs izdarīts – un droši arī nebūs – un vēlētāji šos solījumus atcerēsies, pēc diviem gadiem tie nāks atpakaļ kā bumerangs ar partijai pilnīgi negatīvu rezultātu. Ja šī jūsu minētā rūpe netiks piepildīta, vēlētājiem, būs pamats jautāt: ko gan jūs, visu laiku būdami valdībā, no solītā esat izdarījuši? Otrkārt, tādā gadījumā "Vienotībai" ir jāpaziņo, ka tā ir centriski kreisa partija, taču tad partija sašķeltos nevis kā šobrīd divās, bet vismaz trijās daļās. "Vienotību" atzīt par kreisu partiju, manuprāt, šobrīd tīri psiholoģiski nav gatavi atzīt vismaz 90% no tās deputātiem. Pasakiet Viņķelei vai Čigānei, ka viņām turpmāk būs jāsaka, ka viņas tagad pārstāv kreiso spārnu. Gribētu gan redzēt, kas tad notiktu. Tiesa, Čigānei kā Eiropas lietu komisijas vadītājai gan vajadzētu zināt, ka Eiropas Parlamentā lielākoties ir pārstāvēti sociāldemokrāti.
Redziet, mēs Latvijā ļoti maz analizējam sociāldemokrātiju saistībā ar citu Eiropas valstu praksi un pieredzi. Piemēram, Francija, kuras prezidents tagad ir pat ne sociāldemokrāts, bet sociālists, ir īsti kreisa republika. Bet vai tādēļ mēs sakām, ka Francija ir komunistiska valsts ar diktatoriskām iezīmēm? Arī Vācijā koalīcijā ir sociāldemokrāti, bet mēs to nespējam saistīt ar sociāldemokrātiju Latvijā. Taču idejiski sociāldemokrātu partijai Latvijā nevajadzētu atšķirties no šādām partijām Rietumos, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams ne šāds nosaukums, ne iekļaušanās sociāldemokrātu starptautiskajā sadarbībā. Tagad nav 1940. gads. Ir jau 21. gadsimts. Diemžēl mēs joprojām nespējam pieņemt izpratni, ka kreiss nenozīmē komunists un krievs.
Dažādas starptautiskas organizācijas – Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisija un citas – Latvijas valdībai pastāvīgi ir norādījušas uz sociālu nevienlīdzību, ko ilustrē mūsu valsts pastāvīgi sliktākais džini koeficients ES. Sākoties ekonomiskajai krīzei, pat šie ārzemju finanšu institūciju emisāri, regulāri ierazdamies inspekcijas vizītēs Latvijā, pastāvīgi aicināja valdību: domājiet par saviem sociāli mazaizsargātākajiem iedzīvotājiem, domājiet par sociālo spilvenu tiem. Kāpēc Latvijas, citkārt Rietumu institūcijām tik iztapīgie, politiķi to nav darījuši?
Kad saka, "domājiet par savējiem", tas izklausās teikts tādā vēlējuma formā. Ja nav piedraudējuma elementa – "ja jūs nedarīsiet to un to, tad mēs jums izdarīsim tā un tā", tad Latvijas valdība nedara neko, apzinoties, ka pensionārs Latvijā ir šausmīgi pacietīgs, un politiķi vienmēr var piesegties ar nacionālo interešu saukli. Ja jūs pensionāriem Francijā vai Vācijā, nemaz nerunājot par Grieķiju vai Spāniju, noņemtu 10% no pensijas, viņi tur nonestu parlamenta ēku no zemes virsas burtiskā nozīmē. Latvijā noņēma. Un kāda bija reakcija? – "Ja jau vajag, mēs varam to pieciest." Varbūt tas ir tāds zināms kalpības gars: ja kungi man liek, es daru. Ja kungam vajag, es viņam iedošu, neprasot, vai gadījumā viņam pašam maks nav pārpildīts ar naudu. Latvijā tam, kuram dara pāri, nav izpratnes, ka viņš var nostāties pret to. Arī arodbiedrību praksē tas līdz šim bijis: kāpēc jāprotestē, labāk sēdēsim pie sarunu galda. Bet cik ilgi var sēdēt un runāt? Latvijā, starp citu, jau ir pierādījies, ka tiklīdz sāk protestēt, valdība sāk meklēt kaut kādus risinājumus. Šeit ir vairāk vajadzīga pātaga, bet Latvijas tauta tāda diemžēl nav. Starp citu, jūs zināt, ka Grieķijā mūs valdību nosauca par "Taleban" attiecībā pret neaizsargātāko sabiedrības daļu? Proti, ka Latvijas valdība pret to rīkojas tāpat kā "Taleban" Afganistānā.
Vēl viena lieta: cilvēks Latvijā nav informēts. Dažkārt negaidot parādās ziņas: tai vai citai vajadzībai valdība pēkšņi atradusi 50 miljonus. No kurienes? Kā? Latvijā ļoti daudz kas tiek noklusēts no sabiedrības, aizbildinoties ar informācijas neizpaužamību. Taču kāpēc gan? Likumus, kas to nosaka, neraksta Vašingtonā vai Briselē, bet Rīgā. Cilvēkiem nav iespēju analītiski sekot līdzi procesiem un tos iespaidot. Uzskatāms skandalozs piemērs, kurš droši vien veiksmīgi noklusīs, ir no izmešu kvotu pārdošanas iegūto līdzekļu pārdalīšana par labu Ventspils koncertzāles celtniecībai. Valsts pārdotās izmešu kvotas, pieskaņojot projekta nosacījumus, iegulda vienā ne sevišķi lielā pilsētā. Ir arī citi tikpat neskaidri naudas pārdalīšanas virzieni – tā pati Krievu sala, kur tiek novirzīti milzīgi Eiropas līdzekļi, par kuru izlietojumu bažas jau izteikusi Valsts kontrole. Cik ilgi jau tiek runāts par valstij lielus zaudējumus radošām nebūšanām maksātnespējas jomā, aiz kā stāv zināms politiskais spēks! Bet līdz vēlētājiem šāda informācija lielākoties nenonāk un viņi, pienākot vēlēšanu brīdim, balso par spēkiem, "kas aizstāvēs nacionālu Latviju". Bet, kas aiz tā slēpjas… Tā atkal ir Latvijas īpatnība, vēlētāji balso par nacionālajiem politiskajiem spēkiem, bet tie, starp citu, pretēji vēsturiskai Eiropas nacionālistu praksei, nekad īsti nav nodarbojušies ar sociālekonomiskiem jautājumiem, taču diezgan nekaunīgi izmantojuši cilvēku vēsturisko atmiņu, lai iegūtu politisko varu, ko pēc tam liek lietā sava ekonomiskā labuma gūšanai. Netiek domāts par nacionālas idejas attīstību caur ekonomiskiem un sociāliem faktoriem.
Tuvojas vēlēšanas. Vai, jūsuprāt, patlaban Latvijā ir pamats rasties politiskam spēkam, kurš iestājas par sociālo taisnīgumu, iespējams, nenodēvējoties par sociāldemokrātiem, lai neizraisītu jūsu jau minēto vēsturiski noteikto sabiedrības pretreakciju?
Jā, es domāju, ka šāda partija, izvairoties no vēsturisko stereotipu uzsvēršanas, noņemot sarkano krāsu, tiešām var izveidoties. Taču ir jautājums: kas būs tās līderis, kā viņam izdosies pulcēt ap sevi cilvēkus, kuri kopā ar viņu šo ideju varētu realizēt. Ziniet, es šajā ziņā diezgan cerīgi skatos uz vienu personību, tas ir Egils Levits, jo viņā ir šis eiropeiskais gars. Partiju varētu veidot ne tik daudz koncentrējoties uz iekšējo, bet uz starptautisko pieredzi, veidojot saites un mācoties no Eiropas sociāldemokrātijas. Redziet, latvietis joprojām diezgan respektē visu ārzemniecisko. Vēlētājam ir jāparāda, ka sociāldemokrātija nav vis kāda vēsturiska atrauga, bet politika, kura sekmīgi darbojas Eiropas attīstītajās valstīs.
