Trampa uzvara ASV un breksits Lielbritānijā satricinājuši divas galvenās valstis, uz ko Latvija paļaujas drošības jomā, vienlaikus acīmredzamas ir iekšējās nesaskaņas ES, patvēruma meklētāju un terorisma problēmas, karš Sīrijā un Ukrainā, Krievijas agresīvā ārpolitika. Šķiet, vēl nevienu gadu kopš neatkarības atjaunošanas 18. novembris nav pienācis uz tik trauksmaina fona. Ar kādām izjūtām, pārdomām sagaidāt valsts jubileju?
Situācija ir ļoti saspringta. Maz kurš ticēja, ka notiks breksits, ka Tramps gūs uzvaru, taču tas notika. Redzam, ka faktiski ir atgriezusies totālās propagandas renesanse Eiropā un pasaulē – cilvēkus mērķtiecīgi manipulatīvi apstrādā, un, izrādās, viņus var piespiest veikt tādas izvēles, kādas vēl nesen nebija iedomājamas. Tas pats var notikt arī Latvijā, kad, piemēram, 2018. gada Saeimas vēlēšanās par valdošo spēku var kļūt "Saskaņa", bloķējoties ar vēl kādu partiju.
Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu tiek uzlūkota kā brīdinājums tradicionālajām elites partijām mainīt savu no sabiedrības attālināto, to ignorējošo politiku. Vai Latvijas politiķi uz ko tādu ir gatavi?
Šobrīd man nav tāda iespaida. Pēc Trampa uzvaras esmu lasījis tikai ārlietu ministru Rinkēviču atzīstam, ka elitēm būs jāpārvērtē sava uzvedība un attieksme pret vēlētājiem. Līdzšinējā pieredze liecina, ka mūsu partijas ir spējīgas tikai uz formālām pārmaiņām, ne kardinālu attieksmes maiņu pret sabiedrību, demokrātijas normām. Es gribētu jautāt Rinkēvičam, vai viņš ir gatavs atzīt, ka arī viņa partijā ir bijuši rupji demokrātijas pārkāpumi?
Varbūt lietošu briesmīgu salīdzinājumu – mēs Latvijā patlaban esam kā tādā "Maxima" lielveikalā, kurā atskan trešais brīdinājuma signāls. Politiskā sistēma ir uzbūvēta tikpat bezatbildīgi, kā tas veikals, un patlaban ir pēdējais brīdis, lai glābtos, to steidzīgi mainot tā, lai vairotu politiķu atbildīgumu vēlētāju priekšā. Ir atskanējis trauksmes zvans, un, ja nerīkojamies, piedzīvosim katastrofu. Trampa panākumi apliecina, ka cilvēki vēlas pavisam citu, tiešāku attieksmi, izlēmību, pavisam citu enerģiju. Kādu brīdi viņi ir gatavi balstot par mazāko ļaunumu, taču ne mūžīgi, jo pacietība nav neizsmeļama.
Latvijā gan ir vērojams, ka sabiedrības pacietība ir gandrīz neizsmeļama.
Esam pieraduši būt pragmatiski. Varam sarīkot lietussargu revolūciju divi, taču esam pieredzējuši, ka politiskajā varā vieni nomaina otrus, kuri nav ne ar ko labāki, un tad rodas jautājums, vai no šādām akcijām ir kāda jēga. Domāju, ka tas galu galā izpaudīsies ļoti latviski pragmatiski – viena liela daļa vēlētāju vai nu nepiedalīsies vēlēšanās, vai izdarīs protesta balsojumu pret šīm vairāk vai mazāk prorietumnieciskajām varas partijām par labu dažādām apšaubām alternatīvām.
Ja atskaita vēlēšanas, efektīvākais veids, kā sabiedrībai ietekmēt politiku, ir iesaistīties politiskajās partijās. Latvijā tikai apmēram 1% no balsstiesīgajiem ir kādā partijā, tajā pašā laikā ES valstīs vidēji - 4,7%. Kāpēc tā ir un ko vajadzētu mainīt?
Igaunijā izdodas veidot kvalitatīvāku politiku lielā mērā tāpēc, ka tur iedzīvotāji partijās iesaistās vairāk. Arī Somijā, kura ir labs salīdzinošs piemērs ar Latviju – valsts ar zemu iedzīvotāju blīvumu, bez bagātīgiem dabas resursiem, cietusi dažādos karos un no Krievijas radītajām problēmām. Tai pašā laikā spējusi izveidot sociāli ļoti atbildīgu un ekonomiski konkurētspējīgu, labklājīgu valsti. Tur iedzīvotāju līdzdalība politiskajās partijās ir ap 8 procentiem.
Mūsu politiskās partijas kalpo galvenokārt saviem sponsoriem, nevis vēlētājiem. Tādēļ godprātīgi, atbildīgi cilvēki vairās tajās iestāties, jo nevēlas kļūt par marionetēm šaurai partijas elitei un tās sponsoriem. Esmu ne reizi vien redzējis, kā, atbildīgam cilvēkam iestājoties partijā, viņš tiek diskreditēts un no tās izstumts. Deputātiem ir jābūt pārliecībai, ka viņi ir atbildīgi vēlētājiem, nevis naudas maisiem. Tātad, lai novērstu šo parādību, ir jāmaina partiju darbības un vēlēšanu sistēma. Ir jādot plašākas pilnvaras partiju reģionālajām nodaļām, mazinot partijas vadības iespaidu arī attiecībā uz vēlēšanu sarakstu sastādīšanu. Vienlaikus jāsamazina partiju atkarība no sponsoru naudas, palielinot valsts finansējumu šīm organizācijām. Lēti pirkts deputāts sabiedrībai dārgi izmaksā.
Jo vairāk partijā biedru, jo lielāks tās intelektuālais potenciāls un iekšējā konkurence. Partijās Latvijā patlaban ir tik maz cilvēku, ka tās cieš no intelektuālās mazspējas, un no tā izriet arī zema politiskā kultūra. Te nonākam pie miljonāra Jūlija Krūmiņa nesen ļoti precīzi uzdotā jautājuma: kāpēc Latvijā, valstī, kura devusi tik daudz izcilu mākslinieku, operdziedātāju, sportistu un citu jomu pārstāvju, politiskajā vidē valda tik zema kvalitāte?
Politiskā elite saprot: ja tā atvērs durvis konkurencei un kvalitatīvai politikai, kas nozīmē rūpes par valsts vispārējo labumu, tad zaudēs savu pašreizējo varu. Otrkārt, kā saka kāds oligarhs, kuru man diemžēl ir jācitē, valsts kasei pastāvīgi plūst garām miljonos mērāmas summas, par kurām cīnās varas pozīcijās esošie cilvēki, un viņi nevēlas zaudēt šos ienākumus.
Ja salīdzinām, cik valsts iegūst no akcīzes nodokļa Latvijā un Igaunijā, jāsecina, ka kaimiņzemē ar mazāku iedzīvotāju skaitu iekasē par 300 miljoniem gadā vairāk. Speciālisti ir aprēķinājuši, ka tabakas un alkohola kontrabanda Latvijā nodara apmēram 70 miljonu zaudējumus gadā. Kāpēc VID un Drošības policija, ļoti labi zinot šos skaitļus, nav neko darījusi vai ir imitējusi darīšanu, ir ļoti liels jautājums. Tas nevar notikt bez piesegšanas augstākajā politiskajā līmenī. Līdzīgu ainu mēs redzētu arī attiecībā uz PVN un citiem nodokļiem, no kuriem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Latvija gūst salīdzinoši nedabiski mazus ieņēmumus.
Elementāra naudas plūsmas analīze, skaitliskas aplēses liecina, ka ļoti lielas summas caur VID nenonāk valsts kasē. Slikti ir tas, ka šie gaisā izkūpējušie ienākumi nonāk negodīgu darboņu un viņus piesedzošu politiķu kabatās, bet vēl smagāk ir tas, ka šī nauda netiek investēta valsts attīstībā, tautas ataudzē, izglītībā, veselības aizsardzībā, sociālajā jomā. Tas arī laupa cilvēkiem ticību valstij un mudina viņus pamest to vai kļūt par daļu no šīs korumpētās sistēmas.
Nupat jaunā VID vadītāja Cīrule medijiem atklājusi, ka ar viņu jau vēlējušies runāt "ietekmīgi cilvēki".
Ja Cīrules centienus uzlabot VID darbu neatbalstīs politiskā vide, viņu droši vien ātri iespiedīs strupceļā.
Esat rakstījis, ka Latvijai, valstij, kurai savulaik bijuši tādi valstsvīri kā Jānis Čakste un Zigfrīds Meierovics, pietrūkst politiķu, kuri spēj iedvesmot, aizraut. Šādu politisko līderu trūkums jau ilgstoši nav tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas problēma. Kā izskaidrot šo fenomenu?
Eiropas Savienība kā organizācija arī ir pārāk noslēgta, atrauta no sabiedrības. Mums, vēlētājiem, nav nekādu iespēju prasīt atbildību, piemēram, no augstās pārstāves ārlietu un drošības jomā Mogerīni, kaut gan viņas darbībā redzam daudz problēmu. Šādu kritiku varētu attiecināt arī uz Eiropas Komisijas vadītāju Junkeru, kuram lielā mērā būtu jāatbild par Lielbritānijas pazaudēšanu. Demokrātijā vēlētām amatpersonām ir jānes atbildība sabiedrības priekšā. Ja tā nav, zūd arī ticība Eiropas Savienībai kā idejai. Paralēli redzam milzīgās algas, ko, salīdzinot ar vidusmēra cilvēkiem, saņem šie deputāti un ierēdņi. Tas ir ne vien netaisnīgi, bet arī liek viņiem dzīvot citā, no sabiedrības attālinātā realitātē.
Valstīs, kurās demokrātija un partiju sistēma darbojas labi, kvalitatīva ir arī politiskā vide kopumā un nav vajadzības pēc kādiem īpaši spilgtiem līderiem. Vai varat nosaukt kādu šādu līderi, piemēram, Ziemeļvalstīs?
Madrides klubs, kurš apvieno demokrātisko valstu kādreizējos līderus, savā ģenerālajā asamblejā decembrī meklēs iespējas uzlabot demokrātiju. Kas, jūsuprāt, ir demokrātijas vājā vieta?
Runājot par Latviju, demokrātijas vājā vieta ir demokrātijas trūkums. Tā šeit tiek apspiesta vai ignorēta. Un tā ir sistēmiska problēma.
Atceros: pirms vairākiem gadiem privātā sarunā ar kādu sabiedriskās domas pētījumu firmas vadītāju viņam teicu: Igaunijai ir paveicies – laikā, kad Latvijā valdīja oligarhi, igauņiem bija tādi līderi kā Lennarts Meri, vēlāk arī Ilvess, kuri saprata, ka jāmaina politisko partiju sistēma, jārūpējas par demogrāfiju, runāja ar biznesa eliti, ka valstij kopumā jākļūst vienlīdzīgākai, ka vienas sabiedrības daļas ieslīgšana nabadzībā, sabiedrības noslāņošanās nāk par sliktu visiem. Mans sarunas biedrs iepauzēja un teica: tādi līderi kā Meri nerodas tukšā vietā, sabiedrība viņus pamana, izvirza un atbalsta. Savukārt mūsu oligarhi, kuri izveidoja šo sistēmu, arī nerodas no tukšas vietas – ir sabiedrība, kura viņus izvirza, atbalsta vai vismaz neiebilst. Tādēļ ir jautājums visplašākajai sabiedrībai Latvijā: kāpēc igauņi atrod un izvirza sev tādus līderus kā Meri, bet mēs – nē.
Vai jums ir atbilde - kāpēc?
Tas droši vien ir vesels apstākļu kopums. Runājot par Valsts prezidenta vēlēšanu sistēmu, redzam atšķirības. Igaunijā, ja parlaments nespēj ievēlēt prezidentu, balsojumā tiek iesaistīta elektoru kolēģija, kurā piedalās pašvaldību pārstāvji. Latvijā šādos gadījumos redzam sīkmanīgu aizkulišu politisko tirgošanos, kura iznākums nebūt nenodrošina labākā kandidāta atrašanu.
Liela loma, manuprāt, te ir arī medijiem – esam piedzīvojuši, cik agresīvi un paštaisni tie metas aizstāvēt, viņuprāt, pareizos un vajadzīgos politiskos spēkus. Ir mediji, kuri, it kā aizstāvot gaišos spēkus, nolaižas līdz totalitāras valsts līmenim.
Runājot par morāli un vērtībām, tās simbolizējoša loma ir Valsts prezidentam. Kad prezidents Vējonis saistībā ar Jūrmalas mēra Trukšņa apsūdzībām amatnoziegumā norādīja, ka rietumvalstu labā prakse liktu viņam demisionēt, žurnālisti jautāja, vai tas pats nebūtu attiecināms uz daudz smagākos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Prezidents atbildēja: "Trukšņa gadījums nav Lemberga gadījums", ko kā faktiskās situācijas konstatējumu var uztvert dažādi. Kā vērtējat šo situāciju?
Šis ir tas pats stāsts par dubulto morāli. Es respektēju Vējoni kā savas valsts prezidentu, taču viņš ir nācis no šīs pašas politiskās elites, ir tās daļa. Par to, vai šis prezidents pārstāv tautu, Rietumu vērtības, izpratni par demokrātiju, man nav pārliecības. Komentārs par Trukšņa-Lemberga gadījumu bija tas, ko sauc par patiesības mirkli, kurš atklāj, cik cilvēks ir spējīgs izkāpt noo konformisma, reālpolitikas čībām un pastāvēt uz vērtībām, principiem. Atcerēsimies prezidentu Zatleru, kuram daudz var pārmest, taču viņš nostājās opozīcijā un bija gatavs kaut ko mainīt, bet politiskā vide viņu izmeta ārā, lielā mērā sagrāva fiziski un emocionāli.
Domāju, Vējonis acīmredzot vēl nav atradis sevī to garīgo spēku, lai pateiktu: es darbošos valsts un sabiedrības kopējās interesēs, pastāvēšu uz principiem un vērtībām, nevis laipošu un izlocīšos. Aiz cieņas pret prezidenta posteni es viņu nevaru nosaukt par prezidenta izstrādājumu, kā lasīts interneta komentāros, bet uzskatu, ka viņš kā šīs politiskās sistēmas veterāns, ir tās produkts. Tomēr man paliek cerības, ka Vējonis vēl spēs iet tālāk un cienīgi apliecināt sevi kā prezidentu.
Trukšņa gadījums patiesībā ir gan ilustratīvs, gan graujošs. Ko tādu redzot, ir grūti saglabāt ticību demokrātijai un valstij. Pats esmu no Jūrmalas.
Taču Trukšņa problēma neattiecas tikai uz pašu Truksni vien, bet arī tiem ZZS deputātiem, kuri pacēla roku un nobalsoja par viņa atkārtotu apstiprināšanu amatā. Un arī uz tiem Zaļās partijas līderiem, kuri tagad sēž un klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Visu cieņu aizsardzības ministram Bergmanim no Zaļās partijas, bet kur tagad ir viņa drosmīgā balss: tā nedrīkst notikt, tā nenotiks!
Rakstniekiem mēdz piemist spēja būt vizionāriem, redzēt pāri pašreizējam brīdim. Kā raugāties uz Latvijas nākotni, piemēram, tuvākajā desmitgadē, vai saskatāt kādus iemeslus pozitīvam pavērsienam valsts attīstībā?
Paškritiski sakot, ir jau viegli no malas visu kritizēt vai mētāties ar padomiem. Manuprāt, pirmkārt, ir jāizdara tas, ko izdarīja Lennarts Meri – kardināli jāmaina partiju sistēma. Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu cilvēku, kuri to varētu izdarīt. Ir jāatrod veids, kā viņus uzrunāt un iesaistīt politiskajos procesos. Otrkārt, nekavējoties jāmaina līdzšinējā attieksme pret demogrāfisko situāciju, kura ir vārda tiešākā nozīmē traģiska. Nupat viens no spēcīgākajiem Zviedrijas akadēmiskajiem demogrāfiem pateica, ka iedzīvotāju vecuma struktūra - jauno cilvēku proporcija pret gados vecajiem - Latvijā ir visdramatiskākā Eiropā.
Ja jautājat plašāk: vai es redzu, ka mēs varētu sevi saņemt aiz čupra un izvilkt ārā no purva, kurā esam līdz kaklam… Man šajā ziņā nāk prātā epizode no filmas "Rīgas sargi", kurā tā saucamie reālpolitiķi, konformisti, sastopoties ar Bermonta pārspēku, bija gatavi viņu ielaist pilsētā. Bet bija arī vērtībpolitiķi, kuri spēja pateikt: šī ir Latvijas galvaspilsēta, kurā mēs šos burlakus iekšā nelaidīsim. Šie cilvēki gandrīz bezcerīgā situācijā turpināja cīnīties un izturēja. Proti, Latvijā ir jābūt cilvēkiem, kuri spēj atzīt: jā, esam nonākuši neapskaužamā situācijā, bet mēs nedrīkstam padoties, kaut vai Bermonts jau ir Pārdaugavā. Simboliski bermontieši arī tagad tur pulcējas reizi gadā – 9. maijā, bet politiskā līmenī viņi 2018. gada vēlēšanās var aizsoļot līdz Saeimai un okupēt to. Kopā ar Saeimu viņi var iegūt Latvijas atslēgas. Ir jābūt cilvēkiem, kuri spēj pateikt: mēs nepadosimies. Kurš to var izdarīt? Ne jau viens varonis baltā zirgā, bet mēs visi kopā. Bermontu spēja apturēt cilvēki, kuri spēja noticēt, ka tas ir iespējams, un apvienoties šim mērķim.
Esat rakstījis: lai nācija spētu pastāvēt, tai ir nepieciešama jaunā paaudze - kultūras, valodas tradīciju pārmantotāji. Taču pat, ja šāda paaudze ir, tas neko nedos, ja tā savu valsti neuzlūkos kā vērtību. Kā veidot patriotismu apstākļos, kad par Latviju, tās pārvaldi izskan tik daudz arī pamatotas kritikas? Kā veidot bērnos pozitīvu attieksmi pret savu valsti?
Mani kā rakstnieku īpaši tagad novembrī aicina tikties ar jauniešiem. Tas man ir smags jautājums – kā es varu viņiem teikt, ka mums ir jāsaglabā ticība Latvijas nākotnei, redzot šādus Trukšņa fenomenus un zinot, ka šie jaunieši arī to zina un redz. Ziniet, mana pirmā reakcija, uzzinot par šo gadījumu, bija sociālajos tīklos aicināt visus Latvijas patriotus nākt un izmest viņu aiz čupra ārā kopā ar tiem, kuri viņu iecēla atpakaļ amatā. Tas būtu radikāls gājiens, kuram man diemžēl nepietika dūšas. Sistēmiski droši vien tas neko daudz nemainītu.
Ko teikt bērniem? Nepadoties! To, ko Jānis Pāvils II teica saviem tautiešiem poļiem 80. gadu sākumā: Nebaidieties! Ticiet paši sev, nebaidoties iebilst šiem demagogiem un dubultās morāles lietotājiem, mēs to nepieļausim, mēs Latviju neatdosim.
Es domāju, ka sākot ar jau pieminēto Raimondu Vējoni un citiem politiķiem, kuri vēlas uz šādiem jautājumiem atbildēt saviem bērniem, būtu jāseko tiem vārdiem, kuri ir rakstīti Ministru kabineta ēkā uz sienas: "Viens likums, viena taisnība visiem." Ir jāseko vērtībām, ar kurām tika uzbūvēta 1918. gada 18. novembra Latvija. Toreiz no drupām spējām uzcelt šo valsti. Tam visam pamatā bija tās paaudzes cilvēki, kuri izauguši ar Annas Brigaderes izpratni par pasauli, kuru izsaka vārdi Dievs, Daba, Darbs. Mums ir jāseko tām vērtībām, ar kurām dzīvo Ziemeļvalstis, kur valda tā dēvētie Jantes likumi1, protestantu ētika un demokrātija tās visprincipiālākajā izpratnē.
Lai sabiedrība spētu panākt savu interešu piepildījumu politiskajā procesā, svarīga ir pašvērtības apziņa. Ar savu grāmatu "Latvieši ir visur" vēlējāties celt latviešu pašapziņu. Vaira Vīķe-Freiberga Dziesmu svētkos centās tautai iedvest, ka tā ir dižena un spēcīga. Taču sociālo zinātņu speciālisti norāda, ka latvieši joprojām 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas jūtas kā minoritāte savā zemē. Ko darīt, lai celtu sabiedrības pašapziņu?
Kopš šī grāmata publicēta, pagājuši jau pieci gadi. Domāju, ka sabiedrības pašapziņa ir uzlabojusies, taču tai būtu vēl jāaug. Tomēr man nebūtu pieņemami, ka tas notiktu ar kādu kodēšanu, manipulēšanu ar cilvēku apziņu. Ir cits veids, kā to darīt. Lennarts Meri, izmantojot savu rakstnieka talantu un vārda spēku, deva līdzīgus vēstījumus sabiedrībai, taču balstoties uz reāliem faktiem tautas vēsturiskajā pieredzē. Viņš to atkārtoja gan iekšpolitiski, gan ārpasaulē un nevairījās runāt arī par problēmām. Man liekas, ka tas lielā mērā ir pamats igauņu pašapziņai, ar ko viņi iet pasaulē un rada savu tēlu. Viņi tam ir noticējuši.
Kas Latvijā šo lomu varētu uzņemties?
Negribētu te nosaukt kādu princi baltā zirgā. Mana filozofija ir tāda, ka mēs
to varam visi kopā. Paļaujos, ka mums ir savstarpēja pleca sajūta. Saviem
draugiem, paziņām, cilvēkiem šajā sakarā vienmēr saku: iedomājieties desmit
cilvēkus, kuru priekšā jūs varētu noņemt cepuri, kuri simbolizē Latviju.
Apskatāmies uz radiem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, arī sabiedrībā zināmiem
cilvēkiem, par kuriem varam teikt, ka viņi iemieso Latviju, kādu mēs to vēlētos
redzēt. Ja mēs katrs šos savus desmit cilvēkus sasummējam kopā, redzam, ka ar
Latviju nemaz tik traki nav. Mums netrūkst cilvēku, kuri, simboliski izsakoties,
nostātos pretī Bermontam.
1Jantes likumi – nerakstītas, skandināvu sabiedrībā pieņemtas normas, vienlīdzības jeb egalitārisma principi.
