Ir vēlams, ka vēlēšanu sistēma veicina labu vēlētāju un deputātu savstarpēji konstruktīvu kontaktu pirms un pēc vēlēšanām. Vēlēšanu sistēmām arī jābūt piemērotām dažādiem kultūras, ģeogrāfiskiem, etniskiem, vēsturiskiem apstākļiem, kā arī vēlētāju politiskās izglītības un izsmalcinātības līmenim. Tas savukārt nozīmē, ka sistēma, kas der vienai valstij, ne vienmēr derēs citai. Tādēļ pasaulē ir tik daudz un tik atšķirīgu vēlēšanu sistēmu.
Valstij atrast sev piemērotu sistēmu nozīmē izvērtēt, kādiem mērķiem sistēmai jākalpo, kādiem apstākļiem tai jāpiemērojas. Vēlēšanu sistēma ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Jāuzsver, ka neviena vēlēšanu sistēma pilnībā neatrisinās visas valsts problēmas, bet nepiemērota sistēma traucēs problēmu risināšanu un valsti var novest ļoti nepatīkamā stāvoklī, lai neteiktu vairāk! Laika gaitā ir izveidojušās trīs pamata sistēmas: plurālā/mažoritārā, proporcionālā un jauktā vēlēšanu sistēma.
Plurālā un mažoritārā vēlēšanu sistēma
Abās sistēmās balso par personu, ne sarakstu. Valsti sadala vēlēšanu iecirkņos un katrā iecirknī ievēlē vienu tautas „priekšstāvi” (kā rakstīts Latvijas Republikas Satversmē). Latviju, piemēram, varētu sadalīt 100 vēlēšanu iecirkņos un katrā ievēlēt pa vienam deputātam.
Atšķirības
Šīs sistēmas viena no otras atšķiras ar to, ka plurālā sistēmā iecirknī ievēlē kandidātu, kurš saņem vairāk balsu nekā kāds cits kandidāts, bet mažoritārā sistēmā iecirknī – to kandidātu, kuru, vismaz teorētiski, atbalsta vairāk nekā puse vēlētāju. Mažoritārās sistēmās ir paredzētas divas balsošanas kārtas: ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem nesaņem balsu vairākumu, notiek otrās kārtas balsošana, kurā piedalās tie divi kandidāti, kas pirmajā kārtā saņēmuši visvairāk balsu. Viens vai otrs no viņiem otrā kārtā saņem balsu vairākumu (neizšķirti gadījumi ir reti) un ir ievēlēts. Mērķis šai praksē ir leģitimēt ievēlēto kandidātu ar to, ka viņš it kā pārstāv vairāk nekā pusi no iecirkņa vēlētājiem. Te svarīgi minēt, ka „vairāk nekā puse” ir no balsotājiem otrajā kārtā, nevis no vēlētājiem un varbūt pat ne no visiem tiem, kuri balsoja pirmajā kārtā. Tas saprotams kompromitē cenšanos pēc leģitimitātes.
Priekšrocības un trūkumi
Šo sistēmu priekšrocība ir ievēlētā deputāta atbildība pret iecirkņa vēlētājiem, kas ir viegli konstatējama. Pēc ievēlēšanas deputāts teorētiski vairs nepārstāv savu partiju, bet savu iecirkni. Nav grūti iedomāties, ka prakse ne vienmēr atbilst teorijai un, ja deputāts un vēlētājs katrs ir no savstarpēji pretrunīgiem un identificējamiem politiskiem grupējumiem, šī pārstāvniecība varētu būt izteikti problemātiska.
Vēlētāju polarizēšana
Šīs sistēmas polarizē vēlētājus un veicina divu dominējošu partiju rašanos. Tādēļ valstīs ar šādām vēlēšanu sistēmām parasti pēc vēlēšanām ātri un viegli izveidojas stabilas un darbspējīgas valdības, jo nav jānodarbojas ar koalīciju veidošanu. Partija, kura parlamentā ieguvusi vietu vairākumu, izveido valdību un mazākuma partija – opozīciju.
Jāņem vērā, ka šāda polarizācija var būt ļoti nevēlama valstīs ar divām vai vairākām savstarpēji pat maigi konfliktējošām etniskām grupām. Pastāv iespēja, ka šī polarizācija kļūst pastāvīga un mazākuma grupa ar laiku jūtas apspiesta, diskriminēta. Tā kļūst politiski neapmierinātāka un tās ekstrēmākie elementi ķeras pie vardarbīgiem cīņas veidiem. Šī iespējamā problēma sabiezē, ja etniskās grupas ir koncentrētas ģeogrāfiski. Tādos apstākļos ar plurālo vai mažoritāro sistēmu valsts varētu sadalīties divos vai vairākos etniskos apgabalos, katrs ar savu etnisko orientāciju un lojalitāti. Tas traucētu labai valsts pārvaldei un varētu pat apdraudēt valsts pastāvēšanu.
Mazās partijas var diktēt savu cenu
Sevišķos apstākļos, kad dominējošās partijas ir vienlīdzīgi un bez vairākuma pārstāvētas parlamentā tās cenšas piesaistīt kādas mazākas partijas atbalstu, lai iegūtu vairākumu un veidotu valdību. Tādos apstākļos mazās partijas var „nosaukt savu cenu” un pārmērīgi iespaidot politisko stabilitāti un valdības darba kārtību, iespējams ekstrēmā virzienā.
Var rasties demokrātiskas pārstāvniecības trūkums
Abas sistēmas ir izteikti neproporcionālas. Liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības parlamentā un valdībā. Partija var tikt pie ievērojuma vairākuma parlamentā ar mazāk nekā pusi no visām nodotām balsīm! (Piemēram, viena partija saņem milzu balsu pārsvaru dažos iecirkņos, kamēr otra saņem minimālu pārsvaru daudzos iecirkņos.) Veidojas „tuksneši” – veseli reģioni, kuros dominē viena no partijām un citas paliek bez kādas pārstāvniecības. Ir arī „labili” iecirkņi, kuros partiju atbalsts ir līdzīgs un kuriem partijas pievērš sevišķu uzmanību. Citi iecirkņi nokļūst relatīvā politiskā un finansiālā atbalsta novārtā.
Maksā dārgi
Mažoritārā vēlēšanu sistēma izmaksā krietni vairāk, jo vairākos iecirkņos jārīko otrās kārtas vēlēšanas.
Izplatība
Plurālā vēlēšanu sistēma galvenokārt pastāv anglosakšu zemēs un bijušajās britu kolonijās. Mažoritārā vēlēšanu sistēma ieviesta Francijā, Kubā, vairākās bijušajās Padomju Savienības republikās (bet ne pašā Krievijā) un dažās Āfrikas valstīs.
Prasa izmaiņas Satversmē
Pēc autora uzskatiem, abas šīs vēlēšanu sistēmas ir nepiemērotas Latvijas vajadzībām un etniskiem apstākļiem. To ieviešana Latvijā prasītu arī Satversmes maiņu, jo tā nosaka proporcionālas Saeimas vēlēšanas. To vienīgo priekšrocību – tiešo (iecirkņa) saiti starp vēlētāju un deputātu – var lielā mērā panākt arī citās vēlēšanu sistēmās.
Proporcionālā vēlēšanu sistēma
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas grupā iekļaujas sistēmas, kas nodrošina politisko partiju pārstāvniecību parlamentā atbilstoši par tām nodoto balsu skaitu proporcijai. Vēlēšanās vēlētāji balso par sarakstiem, nevis par atsevišķiem kandidātiem. Dažās valstīs saraksti ir negrozāmi – balsotāji nevar mainīt kandidātu secību sarakstos vai tos papildināt ar citu kandidātu ierakstīšanu.
"Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums, sevišķi valstīs ar samērā zemu politisko kultūru, ir fakts, ka tā nereti noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām."
Latvijā pilsoņi balso par kādu partiju, bet var svītrot vai ierakstīt „+” pret saraksta kandidātu vārdiem, tā izsakot savu novērtējumu par katru kandidātu, un mainīt kandidātu secību sarakstā. Latvijā Saeimas vēlēšanas notiek 5 vēlēšanu apgabalos. Saeimā kopā ievēlē 100 deputātus – no katra apgabala proporcionāli tā apgabala balsstiesīgo skaitam: no Rīgas – 29; no Vidzemes – 26; no Latgales – 16; no Zemgales - 15 un no Kurzemes – 14.
5% barjera
Tikai tās partijas, kuras saņem 5% vai vairāk no visām nodotām un derīgām balsīm, var ieņemt vietu Saeimā. Barjera ieviesta, lai izvairītos no pārmērīgas partiju sadrumstalotības Saeimā, kas traucētu Saeimas darbu un radītu nopietnu nestabilitāti valsts pārvaldē. (Tāpat kā 1935. gadā, kad tā noveda pie prezidenta Ulmaņa apvērsuma.) Šī 5% barjera zināmā mērā kompromitē šīs sistēmas proporcionalitāti, bet tikai 10,74 % balsotāju pēc 9. Saeimas vēlēšanām palika bez savu atbalstīto partiju pārstāvniecības Saeimā (plurālā vai mažoritārā sistēmā šī proporciju būtu krietni augstāka). Barjera ir apstrīdēta Satversmes tiesā. Tiesa atzinusi, ka tā nepārkāpj Satversmes nosacījumu par proporcionālām vēlēšanām.
Priekšrocības
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenā priekšrocība ir, ka tā nodrošina vēlētāju atbalstīto politisko partiju proporcionālu pārstāvniecību parlamentā. Tas ir sevišķi svarīgi valstīs, kurās pastāv liels skaits savstarpēji konkurējošu politisko grupējumu un izteiktas etniskas atšķirības. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā šie grupējumi parlamentā ir pārstāvēti proporcionāli un vismaz šajā ziņā nerada iemeslu vai apstākļus „ielu demokrātijai” un vardarbīgiem protestiem.
Trūkumi
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums, sevišķi valstīs ar samērā zemu politisko kultūru, – tā nereti noved pie ļoti grūti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām. Notiek iekšējas cīņas par portfeļu sadali pēc partiju interesēm, nevis pēc kompetences. Ir sadalīta arī atbildība vēlētāju priekšā, kas izpaužas kā kolektīva neatbildība pret vēlētājiem, neieklausīšanās un neatsaucībā viņu interešu un problēmu risināšanā. Koalīciju valdības pēc būtības nav tik stabilas kā vienpartiju valdības un iekšējo nesaskaņu dēļ arī nav tik darbspējīgas.
Vāja deputātu un vēlētāju saikne
Būtiska proporcionālās vēlēšanu sistēmas problēma Latvijā arī ir, ka tā neveido tiešas saites starp deputātiem un vēlētājiem. Vairums vēlētāju nezina, kas viņus Saeimā pārstāv vai uzskata, ka neviens viņus tur nepārstāv. Vēlētājiem nav iespējams savus deputātus saukt pie atbildības, jo viņiem tādu nav, un šķiet, ka deputāti var viegli izvairīties no atbildības, jo viņiem nav savu vēlētāju. Saites starp vēlētājiem un deputātiem ir pārāk vājas, neprecīzas un netiešas.
Rada negodīgu „lokomotīvju” sistēmu
Situāciju līdz šim ir pasliktinājusi prakse partiju „lokomotīvēm” kandidēt vairākos un pat visos vēlēšanu apgabalos vienlaikus. Viņus ievēlē no vēlēšanu apgabaliem, kuros tie saņem lielāko balsu skaitu (tas ir, no diviem lielākajiem vēlēšanu apgabaliem ar visvairāk vēlētājiem – Rīgas un Vidzemes), un viņu atbrīvotās vietas mazākajos vēlēšanu apgabalos (Zemgalē un Kurzemē) aizņem kandidāti, kurus balsotāji nav ierindojuši pirmajās vietās un iespējams pat novērtējuši negatīvi (vairāk svītrojuši).
Ir iespējami uzlabojumi, nemainot Satversmi
Pēc autora vērtējuma, tieši proporcionālā sistēma ar savu proporcionalitāti līdz šim ir palīdzējusi nodrošināt, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijuši nopietni politiski nemieri. No otras puses, tā nav veicinājusi saliedētu, sadarbīgu sabiedrību un nav devusi labu valsts pārvaldi. Pēc autora domām, galvenais iemesls šiem trūkumiem ir deputātu attālinātība no vēlētāja. Lai šos trūkumus vismaz daļēji labotu, Vēlēšanu reformas biedrība 2007. gada decembrī ierosināja aizliegt kandidātiem uz Saeimu kandidēt vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Šo grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja savā 2009. gada 20. janvāra sēdē un to paredzēts Saeimā pieņemt 2009. gada februārī. Biedrības otrs ieteiktais risinājums ir lieluma ziņā samazināt vēlēšanu apgabalus, katrā paredzot no 7 līdz 9 deputātu vietām. Kandidēšana mazākos apgabalos tuvinātu atbildības saites starp deputātiem un vēlētājiem.
"Pašreizējā smagā politiskā situācijā Latvijai nevajadzētu eksperimentēt ar vēlētājiem nepazīstamām sistēmām vai radikālām maiņām, bet pilnveidot esošo."
Jauktās vēlēšanu sistēmas
Jauktās vēlēšanu sistēmas ir abu iepriekšējo sistēmu kombinācija, lai apvienotu katras sistēmas pozitīvos aspektus – plurālās/mažoritārās sistēmas deputātu tiešo atbildību pret vēlētājiem ar proporcionālo sistēmu proporcionalitāti.
Abās sistēmās daļu deputātus ievēlē vienmandātu iecirkņos plurālās vai mažoritārās vēlēšanās un daļu – proporcionālās vēlēšanās. Katrs balsstiesīgais var nodot divas balsis – vienu par kandidātu, otru par sarakstu. To, cik deputātus ievēlē parlamentā no katras daļas, ir iespējams pielāgot katras valsts apstākļiem.
Divas atšķirīgas jauktās sistēmas: paralēlā un integrētā
Paralēlā sistēmā, kura, piemēram, pastāv Lietuvā un Krievijā, vienlaikus notiek divas atsevišķas vēlēšanas. Katras daļas rezultātus saskaita kopā, un ar to vēlēšanas ir beigušās. Piemēram, plurālā/mažoritārā daļā no partijas „X” ievēlē 5 deputātus un proporcionālā daļā 8 deputātus – kopā parlamentā partiju „X” pārstāv 13 deputāti. Toties nav nekādas garantijas, ka kopējais rezultāts ir proporcionāls, jo, visticamāk, plurālās/mažoritārās daļas rezultāts nav proporcionāls.
Integrētā sistēmā turpretim proporcionālās daļas balsojumu izlieto, lai kopumā iespējami tuvu sabalansētu partiju pārstāvniecību parlamentā atbilstoši tām nodoto balsu skaita proporcijai. Vispirms konstatē plurālās/mažoritārās daļas rezultātus un tad tos papildina ar tik vietām, cik partijai nepieciešams, lai tā būtu parlamentā proporcionāli pārstāvēta.
Kopumā abas sistēmas sasniedz izvirzīto mērķi – tiešu pārstāvniecību daļai deputātu un politisko grupējumu proporcionālu pārstāvniecību parlamentā, vismaz aptuveni ar paralēlo sistēmu. Toties, tāpat kā ar tīrām proporcionālām vēlēšanu sistēmām, jauktās sistēmas noved pie koalīciju valdībām un šādā ziņā uzlabojumu nedod. Jāpiemin arī, ka veidojas divu „šķiru” deputāti – „īstie”, kas ievēlēti plurālā/mažoritārā daļā, un „rezervisti” no proporcionālās vēlēšanu daļas.
Pāreja uz jaukto sistēmu
Jauktās sistēmas ir samērā jauns izgudrojums un parasti uz tām pāriet no plurālām/ mažoritārām sistēmām, kad vēlētāji ir pietiekami neapmierināti ar šo sistēmu izteikto neproporcionalitāti. Šādos gadījumos pastāv tipiskā divu vai trīs partiju dominante un pāreja uz jaukto sistēmu tām nerada sevišķas grūtības – kā līdz šim, abās daļās katra partija var cīnīties pati par sevi.
Turpretim pāreja no proporcionālās sistēmas un daudzpartiju apstākļiem uz jaukto vēlēšanu sistēmu partijām var radīt nopietnas problēmas un apjukumu to atbalstītāju rindās. Partijas proporcionālā vēlēšanu daļā tāpat kā agrāk var cīnīties katra par savu eksistenci un, pārvarot barjeru, iekļūt parlamentā. Plurālā/mažoritārā vēlēšanu daļā spēles noteikumi ir citādi. Partijām ir jāveido vēlēšanu alianses ar proporcionālās daļas sāncenšiem, lai nodrošinātu atbilstošu savu un sāncenšu pārstāvniecību parlamentā. Ne visos iecirkņos alianses būs tās pašas. Partiju atbalstītājiem jābalso taktiski! Situācijās, kur sāncenšu savstarpējās attiecības ir samērā asas un balstītas uz personālijām, varētu būt grūti šādas alianses vispār izveidot un sāncenši varētu palikt bez deputātiem no mažoritārās/plurālās daļas. Šis apsvērums dara autoru ļoti uzmanīgu, lai šādu sistēmu ieteiktu Latvijas personāliju daudzu partiju apstākļos.
Evolūciju, ne revolūciju
Šis vēlēšanu sistēmu apskats nav izsmeļošs. Pastāv daudz un dažādu variāciju, kā arī sistēmu, kurās balsotāji var balsot ne tikai par vienu sev vēlamāko kandidātu, bet norādīt arī vairākus. Pašreizējā smagā politiskā situācijā Latvijai nevajadzētu eksperimentēt ar vēlētājiem nepazīstamām sistēmām, vai radikālām maiņām, bet pilnveidot esošo proporcionālo Saeimas vēlēšanu sistēmu – īstenot evolūciju, ne revolūciju! Process ir iesākts, un tas ir jāturpina.
