Edgars Pastars: Es ieteiktu gatavoties sliktākajam

Valsts prezidents pēc apspriedes ar varas atzaru pārstāvjiem pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Saeima ir rīcībspējīga un var strādāt attālināti. Tātad konstitucionālās krīzes nav. Tomēr Saeima vēl nav nodrošinājusi iespēju sev strādāt e-vidē. Kā vērtējama šī situācija no konstitucionālo risku viedokļa?

Prezidenta paziņojums jāuztver drīzāk kā iedrošinājums, norāde, ka jāatrod jauni risinājumi netipiskā situācijā, jo konstitucionālajām institūcijām, kas tik ilgi pastāvējušas tradīciju laikmetā, bieži vien ir grūti lauzt šīs tradīcijas vai ieradumus. Prezidenta paziņojums vēstīja, ka tas jādara, lai valsts konstitucionālajā krīzē nenonāktu.

Man nav bažu par valdības, Valsts prezidenta vai tiesu sistēmas funkcionēšanu. Taču teikšu atklāti: neesmu pārliecināts, ka savus pienākumus šajā brīdī pildīt ir spējīgs parlaments. Saeima gan vēl ir spējīga sanākt klātienē, taču, vīrusa izraisītajai slimībai jau strauji izplatoties valsts iekšienē, drīz tas varētu nebūt iespējams. Tāpēc kritiski svarīgi ir ieviest neklātienes sēdes gan visas Saeimas, gan komisiju līmenī. Kamēr Saeima to nav izdarījusi, mums ir pamats runāt par konstitucionālās krīzes iespējamību, kuras piepildīšanās ir tikai pašu Saeimas priekšstāvju rokās.

No deputātiem neviens neprasa varoņdarbu – iet atkailinātiem pret vīrusu –, bet tiek sagaidīts, ka viņi bez politiskas obstrukcijas spētu vienoties, kā nodrošināt parlamenta darbu, vienoties par attālinātu sēžu kārtību, lai risinātu valstij svarīgus jautājumus. Taču, lai šādā režīmā vispār varētu strādāt, nepieciešams ļoti augsts politiskās kultūras līmenis. Tiklīdz atradīsies kāds, kurš vēlas izaicināt sistēmu, tā vairs nedarbosies, jo tai nepieciešama attīstīta politiskās sadarbības un vienošanās spēja, kad visi iet uz vienu mērķi. To šobrīd saskatu kā galveno konstitucionālās kārtības risku. Pagaidām neesmu redzējis ziņu, ka Saeima būtu gatava darbam neklātienē vismaz komisiju sēžu līmenī, bet ir pozitīvas indikācijas par vēlmi to darīt. To noorganizēt būtu laba pārbaude parlamenta turpmākajām sadarbības spējām.

Saeimai jāspēj operatīvi pieņemt lēmumus, jo valdības rokās šobrīd nav visu nepieciešamo instrumentu, lai nepieciešamības gadījumā varētu grozīt likumus. Šķiet, ka vienīgā izeja, kā šo problēmu atrisināt, ir atjaunot Satversmes 81. pantu, kurš izpildvarai noteiktās situācijās deva likumdevēja tiesības, tikai labākā redakcijā, ar atsvaru mehānismiem. Piemēram, nosakot, ka Valsts prezidents var bloķēt valdības izdotos likumus un arī pati Saeima tos varētu nekavējoties atsaukt.

Lai pieņemtu Satversmes grozījumus 81. panta atjaunošanai, nepieciešams deputātu kvorums, divas trešdaļas balsu, un trīs lasījumi. Tas šajos apstākļos var izrādīties Saeimai grūti pārvarams šķērslis. 

Jā, tāpēc labāk šī panta atjaunošanu sākt pēc iespējas ātrāk, jo nav zināms, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Nav skaidrs, cik ilgi ārkārtējā situācija turpināsies, tāpēc es ieteiktu gatavoties sliktākajam. Pat ja šoreiz krīze beigtos ātri un 81. panta sniegtās iespējas vairs nebūs nepieciešamas, tās derēs citai reizei. Šī situācija parādīja, ka valsts spēj mobilizēties ārkārtējās situācijas pārvarēšanai, taču Saeima kā atsevišķs ķēdes posms ir vājāks par pārējiem.

Tam ir objektīvi iemesli. Jāņem vērā, ka panākt vienošanos par operatīviem krīzes risinājumiem Saeimā, kurā darbojas 100 deputātu, ir sarežģīti jau tāpēc vien, ka parlaments konstruēts tā, lai pārstāvētu atšķirīgus uzskatus. Iedomājieties, kā tas ir parlamentos, kuros darbojas trīs vai četri simti deputātu! Tādējādi šī ārkārtējā situācija ir izaicinājums visiem parlamentiem visās Eiropas valstīs, ne tikai Latvijā. Kā redzam, operatīvas rīcības latiņai valdība spēja pārlēkt, arī prezidents un vēl citi, bet parlaments dabiski ir par smagu, lai to ātri izdarītu pirmais. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai valdībai būtu pilnvaras grozīt spēkā esošos likumus, vienlaikus nodrošinot pretsvaru no Valsts prezidenta un parlamenta puses.

Kas vēl jāiekļauj mūsdienīgā Satversmes 81. panta redakcijā?

Galvenais būtu izvairīties no dažādu tehnisku ierobežojumu iekļaušanas un balstīties uz varu atsvaru principu. Savulaik 81. panta kārtībā pieņemtie tiesību akti, premjerministra parakstīti, uzreiz tika nosūtīti uz “Latvijas Vēstnesi” izsludināšanai. Ja Saeima to neapstiprināja, akts zaudēja spēku. Manuprāt, tagad vajadzētu noteikt, ka dokuments 81. panta kārtībā tiek izsludināts tikai ar Valsts prezidenta parakstu, bet, ja viņš to neparaksta, akts zaudē spēku. Protams, arī Saeima varētu šādu dokumentu atsaukt jebkad, kad tā var sanākt.

Savulaik valdībai bija noteikti arī dažādi ierobežojumi, paredzot, kādas vajadzības dēļ tā var pieņemt aktus ar likuma spēku Satversmes 81. panta kārtībā un kādus likumus tā šī panta darbības ietvaros nedrīkst grozīt. Tādēļ valdībai bija jāizmanto visādas sētas durvis, lai 81. pantu iedarbinātu. Labāk to darīt atklāti, skaidri un tieši, ja vien ir kāds, kas valdību kontrolē. Tolaik kontrole nebija pietiekama.

Nelūkojoties vēl tik tālu, bet domājot, ko darīt jau šobrīd, iespējams, būtu nepieciešams piešķirt valdībai pilnvaras ārkārtējās situācijas laikā izdot parastos Ministru kabineta noteikumus, bez speciāla deleģējuma nozares likumā. Tas nedotu neko ļoti daudz, bet šo to atvieglotu. Šobrīd, lai valdība izdotu noteikumus, tai ir divas iespējas: ja šādu noteikumu izdošana ir paredzēta nozares likumā vai ja tiek izpildītas kādas Eiropas Savienības regulas, ar kurām pārsvarā tiek risināti tehniski jautājumi. Šo ierobežojumu atcelšana ļautu kādas tehniskākas lietas risināt vienkāršāk, arī režīma izmaiņas ārkārtējas situācijas laikā.

Visticamāk, Saeima kaut kad sāks darbu e-vidē, tātad – ne tieši Rīgā vai izņēmuma gadījumā citviet, kā to paredz Satversme. Vai neriskējam, ka pietiekami ieinteresēti juristi varēs apstrīdēt šādu Saeimas balsojumu likumību?

Jā, domājams, apstrīdētāji būs. Gan ne tik daudz sēžu noturēšanas vietas dēļ. Man nav šaubu, ka Satversmes tiesa šo aspektu atzīs par atbilstošu Satversmei. Bažas ir par kaut ko citu – ka atradīsies deputāti, sevišķi no opozīcijas, kuri uzskatīs, ka, komunicējot e-vidē, nav sadzirdēti vai saprasti pareizi, ka ir gribējuši balsot citādi u. tml. Darbība attālināti arī nozīmē procedūras, kas var kavēt lēmumu pieņemšanu, jo šādā režīmā Saeima noteikti strādās trīs vai četras reizes lēnāk.

Ir skaidrs, ka attālināti Saeima nedarbosies tāpat, kā darbojās, runājot no tribīnes. Aizmirstiet par Saeimas kārtības rulli, kāds tas ir pašlaik! Tajā būs nepieciešamas izmaiņas jeb e-rullis. Lai attālinātas sapulces noritētu sakarīgi, nenotiktu obstrukcija, Saeimas kārtības rullī būtu jānosaka: ja kāds deputāts neprotas kārtīgi uzvesties – neievēro noteikumus, runā citiem pa virsu –, pēc trešā brīdinājuma viņš automātiski tiek atslēgts no attālinātās sēdes norises. Noteikti būtu jāsaīsina debašu laiki, citādi sēdes ievilksies stundām. Jo ilgākas būs sēdes, jo grūtāk kļūs tās noorganizēt.

Vai kādas izmaiņas Satversmē nav nepieciešamas arī attiecībā uz Saeimas Prezidiju? Tas saskaņā ar konstitūciju sasauc Saeimas sesijas un nosaka kārtējās vai ārkārtējas sēdes, taču Prezidijā ir tikai pieci locekļi, kuru “iziešana no ierindas” saslimšanas vai cita iemesla dēļ var paralizēt parlamenta darbu. 

Jā, es teiktu, ka Saeimas Prezidijs šobrīd ir atslēgas institūcija, taču patlaban varbūt pietiktu palikt pie tā, ka prezidija sēdes notiek attālināti. Domāju, ka Satversme būtu saprātīgi interpretējama: ja Prezidijs nespēj sanākt, piemēram, arī tad, ja visi Prezidija locekļi ietu bojā aviokatastrofā, būtu uzskatāms, ka deputāti šādā brīdī paši var sapulcēties pēc, teiksim, Valsts prezidenta ierosinājuma un ievēlēt jaunu Prezidiju. Proti, gadījumos, kad tas objektīvu iemeslu dēļ kļūst tik darba nespējīgs, ka nevar sanākt kopā, varētu piemērot kārtību, kāda ir noteikta pēc jaunas Saeimas sanākšanas. Tam, manuprāt, Satversmes grozījumi nav nepieciešami.

Kas šādā gadījumā notiek ar Saeimas priekšsēdētāju?

Svarīgākais, lai būtu sēdes vadītājs. Vai tas ir Saeimas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja biedrs, nav tik būtiski. 

Tiek apspriesta iespēja, ka Saeima krīzes laikā varētu sanākt mazākā – 60 deputātu – sastāvā, ievērojot proporcionalitātes principu pēc frakciju lieluma. Vai šādā risinājumā ir saskatāmas kādas konstitucionālas problēmas? 

Teorētiski tas ir iespējams, un šāds risinājums nav nekas nepazīstams parlamentārajai kultūrai pasaulē. Taču šoreiz rastos problēmas. Pirmkārt, vismaz teorētiski saslimšanas riskam tiktu pakļauti vismaz 50 deputāti. Šāds variants varbūt ir derīgs kādā atsevišķā gadījumā, taču tas nedod risinājumu vīrusa izraisītas krīzes situācijā konceptuāli. Arī noteikt proporcionalitāti būtu problemātiski. Saeimā ir neatkarīgie deputāti. Pie kuriem tādā gadījumā viņus pieskaitīt? Ko ņemt vērā – šo deputātu pašu apliecinājumu par savu piederību vai vērtējumus no malas? Kurus pieskaitīt pie pozīcijas, bet kurus – pie opozīcijas? Proporcionālu Saeimas deputātu samazinājumu es neuzskatu par šim brīdim labu risinājumu.

Kā ārkārtējās situācijas režīms skar tiesiskās paļāvības principu?

2008. gada krīzes laikā Satversmes tiesa visai skaidri ir pateikusi, ka tiesiskā paļāvība šādā brīdī var tikt ierobežota. Domāju, ka to var tieši un aktuāli attiecināt arī uz šo krīzi. Svarīgākais, lai ierobežojumiem būtu leģitīms mērķis, labums, ko ar to palīdzību sasniedz. Vienkārši pateikt, ka visas cilvēku tiesības valsts nevar aizsargāt, jo plosās vīruss, nav nekāds arguments. Visiem ierobežojumiem ir jādarbojas sabiedrības interesēs.

Civiltiesiskajā apritē, uz kuru neattiecas klasiskā publiskā tiesiskā paļāvība, jāraugās uz konkrētiem gadījumiem. Nav tā, ka jebkas, ko var sasaistīt ar vīrusa izplatības problēmu, automātiski atbrīvo visas puses no visu saistību izpildes. Tas arī nenozīmē, ka darba devējs var brīvi atlaist jebkuru darbinieku. Likumi joprojām darbojas. Katrā situācijā vispirms ir jāmēģina rast saprātīgu risinājumu. Arī uzstāšana uz kādu zaudējumu atlīdzināšanu par katru cenu, neraugoties uz objektīvām grūtībām, tiesu praksē vēlāk varētu tikt atzīta par labas ticības principa pārkāpšanu. Tiesu prakse mums jau ir, tāpēc es teiktu, ka esam labi sagatavoti šai situācijai, ņemot vērā pirms desmit gadiem pieredzēto.   

Satversmes 97. pants paredz, ka “ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties”, savukārt 98. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kuram ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā.” Patlaban ārkārtējās situācijas režīma ietvaros ir noteikti pārvietošanās ierobežojumi gan valstī, gan ārpus tās. Vai tie atbilst Satversmei?

Satversmes 116. pants paredz, ka personas tiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu personu tiesības, sabiedrības drošību un labklājību un demokrātisku valsts iekārtu. Šis noteikti ir tāds gadījums. Taču, kā jau izteicos par tiesiskās paļāvības principu, arī katram brīvas pārvietošanās ierobežojumam jābūt pamatotam, vīrusa izraisītas situācijas gadījumā –balstītam zinātniskos argumentos. Tas ir galvenais kritērijs, kas nosaka, vai šis ierobežojums atbilst Satversmei.

Protams, personām ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, taču jāņem vērā kāda nianse – ja ir uz kurieni aizbraukt. Izbraukt var tikai tad, ja var kaut kur iebraukt, kas tagad ir gandrīz neiespējami, jo valstis ir noteikušas iebraukšanas aizliegumus citu valstu piederīgajiem