Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Kažociņš: “Cilvēki Latvijā ir visumā izglītoti un saprot, ka mums draud ļoti nopietna krīze, kas var novest pie daudzu cilvēku nāves. Tāpēc mūsu sabiedrība ir atbildīga.”
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Ja valdība savu rīcību krīzes pārvarēšanai spēs pamatot ar faktiem, analīzi un ekspertu prognozēm, tad cilvēki saņemsies un izturēs, norāda Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, Nacionālās drošības padomes sekretārs, bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs JĀNIS KAŽOCIŅŠ.
Cik efektīvi nacionālās drošības kontekstā mūsu valdība rīkojusies, lai pārvarētu Covid-19 krīzi?
Es kā Valsts prezidenta padomnieks nevarētu vērtēt, cik veiksmīgi valdība ir strādājusi. Tomēr gribu atzīmēt, ka tā izrādījusies ļoti izlēmīga: ātri saprata, ka problēma ir ļoti nopietna un ka steigšus jārīkojas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir veikts vairāk Covid-19 testu nekā abās pārējās Baltijas valstīs un pie mums pagaidām nav tik daudz saslimušo.
Valdība ir pastiprinājusi pārvietošanās ierobežojumus un paredzējusi Valsts policijai iegūt informāciju par personām pēc mobilo tālruņu atrašanās vietas, tāpat ir iecerēts būtiski palielināt sodu par ierobežojumu neievērošanu. Vai šīs metodes, jūsuprāt, ir samērīgas, ņemot vērā, ka ar laiku sabiedrībā to dēļ varētu nobriest zināms protests?
Man šķiet, kad pieaugs saslimušo skaits, sabiedrībā drīzāk būs lielāka neapmierinātība ar tiem, kuri neievēro šos ierobežojumus un bezatbildīgi izturas pret pārējiem sabiedrības locekļiem.
Cilvēku personīgo datu izmantošanā vienmēr mēģināts rast līdzsvaru starp šo datu drošību un sabiedrisko labumu. Mēs visi parasti vēlamies iegūt informāciju, bet nevēlamies, ka to kāds iegūst par mums pašiem. Iegūstot informāciju dažādās tīmekļa platformās, par to maksājam paši ar saviem datiem. Iespēja noteikt cilvēka atrašanās vietu pēc mobilā telefona datiem Latvijā darbojas jau labu laiku, piemēram, meklējot mežā apmaldījušos cilvēkus. Un tas ir pilnīgi pieņemami.
Eiropas Savienības datu aizsardzības regulā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir tieši noteikts, ka cilvēkiem ir tiesības uz savu privātumu, taču šīs tiesības sniedzas tik tālu, kamēr tās neapdraud citu cilvēku tiesības, īpaši attiecībā uz veselību. Ņemot vērā, ka Latvijā ir noteikta ārkārtējā situācija, valdībai ir jāpieņem lēmumi par to, kas šajā jomā ir pieļaujams, bet kas – nav.
Nākamnedēļ tiks lemts par ārkārtējās situācijas pagarināšanu uz trim mēnešiem. Vai tik ilgs izolācijas un ierobežojumu periods varētu raisīt sabiedrībā kādus vērā ņemamus iekšējus destruktīvus procesus: noziedzību, pašnāvības, psihiskas problēmas u. tml.?
Domāju, ka iedzīvotāji sagaida skaidru pamatojumu ārkārtējās situācijas pagarinājumam uz trijiem mēnešiem. Ja valdība to spēs pamatot ar faktiem, analīzi un ekspertu prognozēm, tad cilvēki saņemsies un izturēs. Pašvaldībām un sociālajiem dienestiem gaidāms smags darbs – novērst iespējamos destruktīvos procesus. Palīdzēsim cits citam, ievērojot pandēmijas drošības pasākumus.
Tas, vai valdības lēmumi tiks ievēroti, lielā mērā ir atkarīgs no iedzīvotāju lojalitātes. Jāatzīst, ka nedz Saeima, nedz valdība nebauda lielu sabiedrības uzticību.
Tā ir taisnība, bet jāņem vērā, ka to var teikt par daudzām citām Eiropas valstīm. Zināms, ka arī ASV prezidents Donalds Tramps nebauda sabiedrības vairākuma atbalstu.
Tādas valstis kā Ķīna un Krievijas Federācija ļoti cieši seko līdzi savu iedzīvotāju gaitām un nosaka dažādus ierobežojumus. Jautājums, cik tālu mēs kā demokrātiska sabiedrība esam ar mieru kādu laiku paciest zināmus savu tiesību ierobežojumus, lai nosargātu cilvēku dzīvības.
Interesanti, ka arī tādās demokrātiskās valstīs kā Taivāna un Izraēla ir analoģiska sistēma, kas kontrolē, vai cilvēki, kuriem vajadzētu ievērot karantīnu, pilda šo prasību. Tāpat šajās valstīs ir noteikti algoritmi, kas ļauj konstatēt, ar kādiem cilvēkiem šīs personas ir kontaktējušās, un viņus informēt. Cilvēki Latvijā ir visumā izglītoti un saprot, ka mums draud ļoti nopietna krīze, kas var novest pie daudzu cilvēku nāves. Tāpēc mūsu sabiedrība ir atbildīga. Protams, ir arī izņēmumi.
Šī situācija ir diezgan pretrunīga, jo Valsts prezidents savulaik izteicies, ka jāstiprina cilvēku tiesības netikt novērotiem un izsekotiem...
Prezidents vienmēr ir iestājies par demokrātijai nepieciešamajiem cilvēktiesību pamatprincipiem. Šobrīd ir ārkārtēja situācija un runa ir par īslaicīgiem ierobežojumiem, kas nepieciešami, lai parūpētos par sabiedrības kopīgo drošību un veselību.
Cilvēkiem ir tiesības iziet no sava mājokļa, viņiem nav noteikts mājas arests, taču viņi kā apzinīgi pilsoņi, saprotot, ka ierobežojumi noteikti viņu pašu un līdzcilvēku labā, tos respektē, neuzstājot uz absolūtu savu cilvēktiesību neaizskaramību.
Bažas gan vairāk ir saistāmas nevis ar neizpratni par valdības noteiktajiem tiesību ierobežojumiem, bet gan ar tā dēvēto slidenās nogāzes problēmu – to, ka dažādu tiesību ierobežojumos varas iestādes var aiziet par tālu vai saglabāt tos ilgāk, nekā objektīvi nepieciešams.
Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai visiem būtu skaidrs, ka pašlaik noteiktie ierobežojumi nav bezgalīgi un, līdzko krīze būs beigusies, mēs atgriezīsimies pie tām normām, kuras kopā ar Eiropas Savienību un Eiropas Padomi esam izstrādājuši. Protams, nedrīkstam nonākt tādā situācijā, kāda radusies Ungārijā, kur premjerministrs nupat pieteicis sev ļoti lielas pilnvaras uz nenoteiktu laiku.
Ir paustas bažas, ka ārkārtējās situācijas režīms, sevišķi, ja tas ieilgst, var nest panākumus populistiem, kuri sola to atcelšanu un drīzu valsts atgriešanos normālās sliedēs. Vai to saskatāt kā risku arī Latvijā?
Es domāju, ka tas varētu darboties pavisam pretēji – jo mēs, kas esam pieraduši pie dzīves relatīvā labklājībā, diez vai gribēsim, lai kāds, kā tagad Ungārijā, mums diktētu savus noteikumus. Mēs arī apzināmies, ka krīzes atrisinājums ir atkarīgs no atbildīgas mūsu visu rīcības. Tas, manuprāt, varētu arī veicināt lielāku sabiedrības savstarpējo solidaritāti. Sapratīsim, ka nedzīvojam tikai katrs sev, bet ir jādomā arī par līdzcilvēku.
Latvijai nedraudzīgas valstis šobrīd nesnauž. Tiek ziņots, ka Lietuvā aktivizējušies Krievijas izlūkdienesti. Cik bīstamas no šāda viedokļa ir situācijas, kad valsti piemeklējusi plaša mēroga krīze? Kādi ir iespējamie riski?
Jāņem vērā, ka Krievijas Federācijas mērķis ir sašķelt Eiropas Savienību un NATO aliansi. Tas nav nekas jauns un arī netiek īpaši slēpts. Viņi izmantos katru iespēju, lai sasniegtu šos mērķus. Taču atcerēsimies, ka vīruss ir izplatījies arī Krievijā un tur veselības aprūpes sistēma nebūt nav tik labā stāvoklī. Tagad nepatiesas ziņas par Covid-19 var atspēlēties viņiem pašiem.
Cik pamatotas ir bažas par to, ka Krievija varētu īstenot kādu militāru avantūru brīdī, kad Latvijas un mūsu sabiedroto uzmanību un resursus piesaista vīrusa izplatības apkarošana?
Kara stratēģijā kopš senseniem laikiem zināms, ka militāra avantūra – uzbrukums – ir domāta nevis tam, lai okupētu kādu teritoriju vai pat iznīcinātu ienaidnieka bruņotos spēkus, bet gan lai sasniegtu specifiskus politiskos mērķus. Tādēļ ir jāsaprot, kādi tie šoreiz būtu, kādi būtu uzbrucēja ieguvumi, salīdzinot ar cenu, kas par tiem būtu jāsamaksā.
Piemēram, ja notiktu militārs uzbrukums Baltijas valstīm, tad 21. gadsimta bruņoto spēku konfliktā visa civilā kuģu satiksme un gaisa transports starp Eiropu un Krieviju apstātos. Vismaz Baltijas jūrā, Melnās jūras rietumu daļā un Barenca jūrā. Tas nozīmē, ka tā apmēram 48% tirdzniecība, kas Krievijai ir ar Eiropas Savienību, apstātos. Ja Krievijas politiskais mērķis ir novērst uzmanību no ekonomiskajām problēmām pašu mājās, šāds iebrukums radītu daudz lielākas ekonomiskās problēmas.
Izmantot krīzi Rietumvalstīs Krievija var, taču tajā jomā, ko Valsts prezidents sauc par kognitīvo karu. Tas ir – mainīt iedzīvotāju attieksmi pret valsti, tās vadītājiem, inteliģenci, pret politiķiem kā šķiru, pret demokrātisku sistēmu, iestāstot, ka “stingra roka”, “stiprs valdnieks” ir tas, kas mums vajadzīgs, lai viss būtu daudz labāk. Taču mēs esam pieredzējuši dzīvi dažādās sistēmās un labi saprotam, ka tas tā nav.
Šajā ziņā svarīgi, lai sabiedrība pēc iespējas labāk izprot valdības lēmumus krīzes situācijā. Cik atbilstoša, jūsuprāt, bijusi līdzšinējā valdības un kopējās valsts politiskās vadības publiskā krīzes komunikācija?
Es domāju, ka valdība dara, ko var. Taču mums varētu būtu labāk izstrādāta sistēma, kā valstī sniegt patiesu informāciju – īpaši krīzes apstākļos – visiem iedzīvotājiem tā, lai arī saskaņots vēstījums nāktu no dažādām ministrijām to kompetences robežās. Valdība pie tā jau ir sākusi nopietni strādāt. Tāpēc sagaidu, ka situācija šajā jomā drīz uzlabosies.
Kā vērtējat krīzes komunikāciju ar krievvalodīgo sabiedrības daļu?
Pie mazākumtautībām piederīgie, kā zināms, biežāk izmanto informāciju no Krievijas televīzijas kanāliem, taču kopš 2014. gada notikumiem Krimā un Donbasā arī viņi pamazām sākuši saprast, ka tajos ne visam var ticēt. Tāpat kā pašā Krievijā, kur televīzijas vēstījumiem vairs nav tik lielas nozīmes kā pirms desmit gadiem. Sociālie tīkli ir daudz nozīmīgāki. Apsveicami, ka tagad noteikts: Latvijas sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – ziņas var dot krievvalodīgajiem medijiem bez maksas. Ar to pakāpeniski varam tieši sasniegt šo auditoriju.
Latvijā krīzes apstākļos vairs nav spēkā Satversmes 81. pants, kurš ļāva valdībai noteiktos gadījumos pildīt likumdevēja funkcijas, bet patlaban vēl nav izstrādāts tehniskais nodrošinājums Saeimas darbam attālinātā veidā. Kā vērtējat šo situāciju?
Valsts prezidents šajā jautājumā ir rīkojies ļoti enerģiski, pārrunājot situāciju ar valsts augstākajām amatpersonām un patlaban meklējot kopīgus risinājumus. Cik zināms, šonedēļ parlamenta sēde notiks Saeimā, bet frakcijas pulcēsies atsevišķās telpās. Tas nozīmē, ka Saeima ir rīcībspējīga.
Prezidents jau pirms vairākiem gadiem piedāvāja atjaunot Satversmes 81. pantu, taču ar ierobežojumiem, kas neļautu to izmantot pretēji Satversmes formulētāju nolūkam. Šis varētu būt piemērots brīdis, lai to izdarītu. Tikai tam vajadzīgs apmēram mēnesis laika, kad situācija jau varētu būt kardināli atšķirīga. Pagaidām galvenais ir tas, ka Saeima un valdība ir rīcībspējīga.
