Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Klāvs Sedlenieks: “Cilvēka domāšanas īpatnība – pat ja ar prātu ir pieņemts, ka kāda rīcība ir pozitīva, tas vēl nenozīmē, ka viņš to spēj arī īstenot.”
FOTO: Ieva Makare, LETA
Krīzes laikā noteiktos brīvības ierobežojumus cilvēki respektē, taču nereti tos pārkāpj sociālo normu spiediena dēļ vai pat neapzinoties patiesos riska avotus. Tā, komentējot nule veiktā pētījuma “Covid-19. Skats no ielas” rezultātus, skaidro sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks KLĀVS SEDLENIEKS.
Kā atklāj pētījums, valdības īstenotos ārkārtējās situācijas pasākumus atbalstījuši 93% aptaujāto. Kādi faktori noteikuši tik lielu atsaucību, ņemot vērā, ka valdība un politiskās institūcijas kopumā līdz šim nav baudījušas augstu sabiedrības uzticību?
Godīgi sakot, paši par to esam pārsteigti. Acīmredzot tas ir saistīts ar apzināšanos, ka šī ir globāla krīze, kura līdz mums atnāca, kad citās valstīs, tostarp tepat kaimiņos, Igaunijā un Lietuvā, arī Krievijā, situācija jau bija pavisam nopietna. Tas, visticamāk, nostiprinājis izpratni, ka valdībai ir efektīvi jārīkojas, lai to pašu nepieļautu šeit. Turklāt daļa aptaujāto uzskata, ka ierobežojumiem jābūt vēl stingrākiem, nekā tie ir pašlaik. Latvijas valdība arī pietiekami skaidri ir paudusi savu nostāju un rīcības pamatojumu.
Vai atbalsts valdības pasākumiem nozīmē arī to, ka iedzīvotāji ir gatavi tos ievērot paši?
Mana interpretācija ir šāda: cilvēki šos ierobežojumus labprāt ievērotu. To arī redzam – ielas, veikali, kafejnīcas un citas sabiedriskas vietas visā visumā ir tukšas vai pat slēgtas. Cenšamies cits no cita distancēties. Taču cilvēka domāšanas īpatnība ir tāda, ka, pat ja ar prātu ir pieņemts – kāda rīcība ir pozitīva –, tas vēl nenozīmē, ka viņš to spēj arī īstenot.
Ir iestrādājušās dažādas rutīnas, paradumi, kurus darām refleksiju līmenī. Pastāv daudzas sociālās normas, kuras mums bijušas ļoti nozīmīgas. Piemēram, izvairīšanās no kāda cilvēka tuvuma, aizgriešanās, kad mūs uzrunā, un uzkrītoša izvairīšanās vienmēr uzskatīta par ļoti nepieklājīgu, pat zināmā mērā agresīvu uzvedību. Iegājies, ka ērtākā sarunas distance vienam no otra ir apmēram izstieptas rokas attālumā, ko joprojām var redzēt, vērojot cilvēkus uz ielas un citviet: ir ārkārtīgi grūti šo gandrīz vai ķermeniski iestrādājušos principu pārkāpt. Pašlaik ļoti pietrūkst skaidru modeļu, uzvedības piemēru, kā tagad rīkoties šādās ikdienas situācijās.
Tas pats sakāms par ierasto viesošanos pie radiem Lieldienās, kad daudziem, visticamāk, nemaz nebija vēlmes rupji ignorēt šo epidemioloģiskās situācijas diktēto aizliegumu, bet viņi tomēr to neievēroja. Te ir divi aspekti: tuvinieku apciemošana, sevišķi svētkos, ir visai stingra sociāla prasība. Un daudzi savukārt sagaida, ka pie viņiem atbrauks, tādējādi liekot tuviniekiem izjust tādu kā neatraidāmu pienākumu šādi rīkoties.
Otrkārt, to apliecināja arī mūsu pētījums, cilvēki nekritiski zemu novērtē, cik ļoti viņi paši varētu apdraudēt apkārtējos. Daudzi domā: galvenais, par ko man vajadzētu parūpēties, ir tas, lai kāds neaplipinātu mani, bet ne otrādi: tā tiek uzskatīta par mazāk nozīmīgu varbūtību. Šo abu faktoru kombinācija – kļūdainais pieņēmums, ka “es taču nevienu neapdraudu”, kopā ar grūtībām lauzt sociālās normas – noved pie gandrīz vai neapzinātas ierobežojumu pārkāpšanas.
Martā publiskotajā Pasaules Ekonomikas foruma pētījumā secināts, ka sabiedrība Covid-19 pandēmiju uztver kā lielāku apdraudējumu ekonomikai nekā veselībai. Tātad ar veselības apdraudējumu saistītie apsvērumi sabiedrībai varētu nemaz nebūt noteicošie.
Ekonomika ir saistīta ar iespējām sabiedrības veselības nodrošināšanai un otrādi. Lai gan aptaujā nejautājām tieši par cilvēku ekonomiskajām bažām, bija skaidri redzams, ka tādas ir. Protams, darba un iztikas līdzekļu zaudējums ir ļoti personīgs un valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanās skar visus, kamēr iespējas saslimt tiek vērtētas kā puse uz pusi.
Valdības pārstāvji izteikušies, ka ārkārtējā situācija tiks atcelta, tiklīdz tas būs iespējams, lai efektu nepārvērstu par defektu, proti, neizraisītu vēlmi ierobežojumus ignorēt ieilgušo aizliegumu dēļ. Kādā gadījumā, jūsuprāt, šāda nevēlama situācija varētu rasties?
Skaidrs, ka ierobežojumi ir jāatceļ, tiklīdz taps skaidrs, ka šāda rīcība neizraisīs katastrofu. Ierobežojumu atcelšanu valstu valdības, arī mūsu valdība, lielākoties ir mēģinājušas noteikt laika ziņā: nosaucot noteiktu datumu. Taču tas ir ļoti dīvaini, jo nav nosakāms, cik ilgi slimība izplatīsies. Pamatotāk būtu darīt sabiedrībai zināmus noteiktus kritērijus, kuriem piepildoties ierobežojumus atcels. Piemēram, ja nedēļu pēc kārtas būs samazinājies jaunatklāto inficēšanās gadījumus skaits vai tamlīdzīgi.
Kritēriju noteikšana ir sociālpsiholoģiski labāka, jo prakse, kad ik pēc brīža paziņo par ierobežojumu atcelšanas termiņa pagarinājumu, var būt ļoti demoralizējoša. Ja cilvēkam, kurš ar pēdējiem spēkiem uzkāpis kalnā, domājot, ka jau sasniedzis solīto virsotni, pēkšņi paziņo, ka virsotne vēl tālu, ir ļoti grūti saņemties kāpiena turpinājumam. Ja sasola, ka ierobežojumi būs līdz Jāņiem, kad cilvēki varēs braukt pie sen neredzētajiem radiem, bet, šim laikam pienākot, pasaka – nē, jāpaciešas vēl līdz septembrim –, var gadīties, ka pacietības vadzis lūst. Tad jau labāk tomēr uzreiz darīt zināmu, ka ierobežojumi, iespējams, paredzami uz ilgu laiku, līdz tiks sasniegta noteikta epidemioloģiskās situācijas uzlabošanās.
Kad pagājušajā nedēļā veicām aptauju un intervējām cilvēkus, izskatījās, ka viņi pieņēmuši spēles noteikumus un ir gatavi tam, ka ierobežojumi nebeigsies ļoti drīz. Taču pēc tam nāca cits valdības lēmums, nosakot, ka ārkārtējā situācija pagarināta līdz 12. maijam. Kas būs pēc tam, mēs nezinām.
Krīze uzliek pārbaudījumu mūsu vērtībām un prioritātēm. Vai patlaban jau ir iespējams secināt, kāda būs sabiedrība pēc šīs krīzes?
Es skeptiski uztveru apgalvojumu, ka sabiedrība varētu radikāli mainīties pēc šīs vai kādas citas krīzes. Tas ir daudz lēnāks process. Kādas nianses varbūt būs citādas, bet fundamentāli nekas nemainīsies.
Ceru, ka tas vēl nav pavisam nokavēts, taču, man liekas, šis bija mirklis, kad līdzšinējās prioritātes varēja mazliet pakoriģēt. Ir skaidrs, ka šī krīze nešķiro mūs pēc partiju vai etniskās piederības; tā attiecas uz visiem vienādi. Līdz šim bijām pieturējušies pie principa, ka valsts komunikācijā ar pilsoņiem lieto tikai latviešu valodu, jo tā ir valsts valoda. Šoreiz tika pieļautas atkāpes, saprotot, ka ir ļoti būtiski vēstījumi, kas jānogādā līdz tiem, kas latviešu valodu nesaprot, nevērtējot, kāpēc nesaprot.
Pēc mūsu pētījumā veiktajām aptaujām, lai gan tieši sabiedrības informētību par valdības krīzes laika vēstījumiem atsevišķi neanalizējām, var secināt, ka šī informācija ļoti vienmērīgi ir sasniegusi dažādas sabiedrības grupas, arī mazākumtautības.
Cits svarīgs jautājums, kurš tagad vairāk, bet vienalga tikai daļēji ticis īstenots praksē, ir princips, kas savulaik jau bija nosprausts politikas plānošanas dokumentos: cilvēks pirmajā vietā. Līdz šim cilvēks valstij ir bijis svarīgs galvenokārt tāpēc, ka viņš darbina ekonomiku. Tas, ka ekonomika ir paredzēta cilvēkiem, lai viņi varētu labāk dzīvot, bija palicis nesaprasts. Šoreiz izskatās, ka pieeja varētu mainīties un jau mainās, jo šķiet, ka valsts institūcijās sākuši saprast – jāpalīdz tieši cilvēkiem, nevis kādai ekonomikai. Tomēr daudzi, kuriem būtu jāsaņem dīkstāves pabalsts, bet kuriem darba devējs maksājis aplokšņu algas, nonākuši ķīlnieku situācijā, jo tagad, visticamāk, nesaņems ne vienu, ne otru, jo pabalsts ir saistīts ar oficiālās algas apmēru. No vienas puses, it kā ticis domāts par to, lai cilvēki pārvarētu šo krīzi, bet, no otras puses, problēma nav līdz galam atrisināta.
Ko būtisku vēl jūsu pētījums atklājis?
Mums pašiem svarīgākais šķita tas, ka cilvēki nekritiski vērtē to, cik lielā mērā viņi var būt epidemioloģisks apdraudējums līdzcilvēkiem, kā arī neizprot, kuras sabiedrības grupas visvairāk apdraud viņus pašus, no kā visvairāk jāpiesargās. Tiek maldīgi uzskatīts, ka no saviem draugiem un ģimenes locekļiem nevaram inficēties. Un, ja jau uzskata, ka no draugiem un radiem nevar inficēties, tad arī nevar saprast, apzināties, kāpēc gan pie viņiem nedrīkst iet ciemos.
Domāju arī, ka izglītības pārnešana uz mācībām mājās notika diezgan neorganizēti un tajā ir daudzas lietas, kuras varētu koriģēt, lai risinātu šo problēmu.
Kas ir būtiskākais, ko vajadzētu koriģēt?
Kad tika pieņemts lēmums par attālināto mācīšanos, pieeja bija: mēs slēdzam skolas un bez problēmām pārejam uz digitālo vidi. Tagad redzam, kāda ir realitāte. Ir vietas, kur jaunieviestais mācību process darbojas salīdzinoši labi, taču ļoti daudzos gadījumos – un es par tiem dzirdu atkal un atkal, un atkal – vecākiem savu bērnu mācīšana nozīmē gandrīz pilna laika darbu. Tas galīgi nav tas, ko vajadzēja panākt. Rodas iespaids, ka ministrijā tiek pieņemti lēmumi, kas netiek balstīti nedz dialogā ar nozares speciālistiem, nedz nepieciešamajās zināšanās.
Jāpiebilst, ka kopumā politiķi Latvijā mēģina rast dažādus krīzes risinājumus, taču, pēc manā rīcībā esošās informācijas, netiek pienācīgi izmantots Latvijas zinātnieku intelektuālais potenciāls. Būtu labi, ja politiķi savus lēmumus balstītu zināšanās un izpratnē par cilvēku uzvedību krīzes situācijās. Pēdējā desmitgadē, bet jo sevišķi pēdējos gados, ļoti liels uzsvars likts uz tehniskajām zinātnēm un dabaszinātnēm, uzskatot, ka to radītais pienesums visvairāk nepieciešams valsts un sabiedrības attīstībai. Bet tagad ir skaidrs, ka pie lēmumu pieņemšanas galda vajadzētu aicināt atgriezties sociālos zinātniekus, jo tieši viņi ir tie, kas jau pētījuši sabiedrības uzvedību, arī dažādās kritiskās situācijās, un var pateikt, kādi risinājumi var palīdzēt, bet kādi – ne.
