Kādu iespaidu Covid-19 krīze atstāj uz Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, un kā tā ietekmēs mūsu dzīvi?
No sabiedrības labklājības skatpunkta viens no valdības galvenajiem uzdevumiem šobrīd ir nodrošināt, lai uz iedzīvotājiem un uzņēmējiem šī krīze atstātu pēc iespējas mazāku iespaidu. Tas ir pamatuzdevums.
Ja skatāmies vēsturiski, tad ir valstis, kas krīzi pārvarējušas ļoti veiksmīgi un ir gatavas jauniem izaicinājumiem, jo izdarījušas kaut ko ļoti pareizi. Bet ir valstis, kas pieņēmušas kļūdainus lēmumus, līdz ar to krīzi pārvarējušas ievērojami sliktāk.
Tā kā vīruss ir skāris visu pasauli, īpaši Eiropu, mūsu valdībai jārīkojas gudri, tā, lai mēs pēc krīzes būtu relatīvi labākā situācijā.
Līdz ar to valdībai vienlaikus jāatrisina vairākas problēmas. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc lēmumi ir tik sarežģīti un tos ir tik grūti pieņemt. Pirmā problēma attiecas uz iedzīvotāju veselību un veselības sistēmas stabilitātes nodrošināšanu. Otrā – kā nodrošināt iedzīvotāju ienākumu saglabāšanu. Trešā – jāmēģina atrisināt potenciālo bezdarbnieku problēma. Ceturtā – jāatrisina budžeta ieņēmumu kritums un potenciālais deficīts. Piektā – jāaptur (jāpalēlina) strauja ekonomikas sabremzēšanās. Sestā – jānodrošina uzņēmumu gatavība pēckrīzes periodam.
Optimāli un pareizi ir tikai tie lēmumi, kas vienlaikus vismaz daļēji risina visus šos sešus jautājumus. Ja lēmums risina tikai vienu problēmu, bet pārējās netiek risinātas vai situāciju pat pasliktina, tad šādi lēmumi ilgtermiņā var atstāt ļoti negatīvu iespaidu uz valsts ekonomiku.
Vai, jūsuprāt, patlaban valdība pieņem pareizos lēmumus?
Jāsaprot, ka valdība pieņem lēmumus apstākļos, kurus var raksturot apmēram šādi: lido lidmašīna, pēkšņi laika apstākļi ievērojami pasliktinās un tā sāk pikēt uz leju, bet piloti to izmisīgi mēģina salabot lidojuma laikā. Ja izdodas ātri un ar pirmo reizi salabot, tad labi, ja ne, tad uzreiz ir jāreaģē un jāturpina remontēt atkal – tā ir šībrīža pieeja.
Kas ir pareizie, optimālie lēmumi? Šobrīd ekonomisti lielākoties ir pārliecināti, ka atbalsts iedzīvotājiem – drošības spilvens – ir obligāts. Tātad tas, ka maksājam dīkstāves pabalstus, ir pareizi.
Lai veicinātu iedzīvotāju patēriņu, amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmans pagājušā gadsimta 60. gados popularizēja ideju par “helikoptera naudu”. Saskaņā ar šo koncepciju valsts cilvēkiem konkrētās situācijās tieši maksā naudu, lai viņi varētu nodrošināt patēriņu un tādā veidā stimulētu ekonomiku. Šādu pieeju nevar izmantot ilglaicīgi, bet īstermiņa krīzē tas ir viens no risinājumiem. Latvijas valdība pašlaik iet līdzīgu ceļu ar dīkstāves naudu.
Izskan iebildumi, ka dīkstāves nauda jāmaksā ne tikai vispārējā nodokļu režīmā strādājošajiem, bet arī pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem u. c. Vai šādas krīzes apstākļos atbalsts būtu jāsniedz tiem, kas izmantojuši speciālos nodokļu režīmus?
Nauda noteikti būtu jādod, bet jautājums ir par proporcijām. Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība tic nodokļu sistēmas taisnīgumam, tāpēc tiem, kas valstij nodokļu veidā ir devuši vairāk, arī pienākas vairāk. Pretējā gadījumā varam iznīcināt nodokļu maksāšanas kultūru, kuru tik ļoti cenšamies Latvijā mainīt. Te ir vajadzīgs līdzsvars.
Kā vērtējat citus valdības lēmumus?
Domāju šie lēmumi, piemēram, atbalsta sistēma uzņēmumiem, lai tie būtu gatavi pēckrīzes periodam, šobrīd vēl nav līdz galam pārdomāti. Nav īsti skaidrs, ko darīs ar valsts budžetu, kāds tas šogad būs. Pašlaik izskatās, ka tas būs ievērojami sliktāks, nekā sākotnēji plānots. Nav arī skaidrs, kā nodrošinās kritiski svarīgos jautājumus uzņēmējiem – pietiekama likviditāte un līdzsvarots parādu slogs –, kad krīze beigsies un vajadzēs strauji palielināt apgrozījumu.
Pasaulē šādi mehānismi ir vairāki, bet tie Latvijā vēl nav apspriesti. Piemēram, Kanādā ir izveidots fonds, kas pārņem iedzīvotāju hipotēkas, lai cilvēki nepaliktu bez mājokļa. Ja kredītņēmējs nevar vienoties ar banku un tas ir vienīgais mājoklis, valsts uz laiku pārņem hipotēku. Lai neatkārtojas 2008. gada situācija, kad cilvēki palika bez dzīvesvietas. Ar zināmiem nosacījumiem Latvijā šāds fonds iedzīvotājiem samazinātu stresa līmeni, bailes par izlikšanu no dzīvokļa.
Ar īpašu regulējumu uzņēmumiem vajadzētu noteikt kredītbrīvdienas – atlikt pamatsummas maksājumus. Krīzes laikā uz to vajadzētu būt tiesībām pretendēt visiem. Tas komersantiem noņemtu zināmu stresu, uzņēmumiem nedraudētu tūlītējs bankrots.
Uzņēmumiem finansēšanā balstītie risinājumi ne vienmēr ir efektīvi, jo ar zināmu parādu summu komersanta attīstība tiek apdraudēta. Būtu vēlams domāt arī par valsts līmeņa risinājumiem līdzdalībai kapitāldaļās. Šādi risinājumi būtu organizējami, ja tāda vajadzība radīsies, ar nosacījumu, ka tie ir terminēti.
Vēl ir citi risinājumi. Piemēram, kādu laiku nevajadzētu veikt piedziņu par komunālo maksājumu parādiem un būtu jāsamazina kavējuma soda naudas. It kā vienkārši risinājumi, bet, pateicoties tiem, uzņēmumiem neveidojas milzīgi parādi un nav jācīnās par izdzīvošanu brīdī, kad būtu jāatsāk ražot vai sniegt pakalpojumus. Ja valsts šo situāciju neregulēs, var prognozēt gan bankrotus, gan ilgas tiesvedības.
Bankas jau ir aicinājušas klientus pieteikt kredītbrīvdienas, savukārt elektrības un siltumenerģijas piegādātāji apliecinājuši, ka ārkārtējās situācijas laikā nepiedzīs parādus.
Jā, tā ir konkrētu finanšu iestāžu un uzņēmumu labas gribas pozīcija. Bet šos pasākumus vajadzētu ielikt likumdošanas paketē ar terminētu laiku, piemēram, trīs mēneši. Tas ievērojami samazinātu riska un stresa līmeni uzņēmumiem un privātpersonām.
Valstij ar “Finanšu attīstības institūcijas “Altum”” starpniecību vajadzētu piedāvāt garantiju fondus likviditātes nodrošināšanai. Nestabilitāte ir tik liela, ka daudzos darījumos tiek prasīta priekšapmaksa. Ja valsts piedāvātu garantijas, tad šādā veidā pasargātu finanšu sistēmu un visu ekonomiku no milzīga šoka nākamos trīs mēnešus.
Turklāt atbalsta pasākumus vajadzētu ieviest nevis uz ārkārtējās situācijas laiku, bet gan uz fiksētu, piemēram, trīs mēnešu, termiņu. Tā dara daudzas valstis. Tagad neviens nezina, kas notiks pēc 14. aprīļa (datums, līdz kuram izsludināta ārkārtējā situācija, – red.). Konkrēts termiņš samazinātu visiem stresu, komersantiem būtu vieglāk izstrādāt konkrētu darbības plānu.
Valstu centrālās bankas un valdības, arī Latvijas valdība, izziņojušas iespaidīgus atbalsta pasākumus. Latvija šim mērķim varētu iztērēt līdz pat trijiem miljardiem eiro.
Minētā summa ir gandrīz trešdaļa no valsts budžeta un desmitā daļa no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tā ir viena no lielākajām atbalsta paketēm, vērtējot pasaules valstis. Tik liela atbalsta pakete ir vienīgi Honkongai.
Kopumā valdība dara pareizi. Lielbritānijā Otrā pasaules kara laikā budžeta deficīts bija milzīgs – 250% no IKP. Bet valsts ekonomika bija gatava iziet ārā no kara apstākļiem daudz labāk nekā citi. Labāk šobrīd aizņemties – Latvijas parādsaistības ir zemas, ap 11 miljardiem eiro, tas ir aptuveni 30% no IKP.
Faktiski atbalsta un stimulēšanas pasākumi – 10% no IKP – tiks finansēti uz valsts parāda rēķina. Ja valdība izdarīs gudri, atbalstīs iedzīvotājus un uzņēmumus, lai tie labāk pārvarētu krīzi, tad tā ir pareizā rīcībā.
Bet, pieņemot katru lēmumu, ir jāizpilda seši iepriekš nosauktie nosacījumi, tad atgriezeniskā saite būs labāka.
Vēl jāsaprot, ka Latvija nedarbojas atrauti no visas pārējās pasaules, visa Eiropa darīs tieši to pašu. Ja vieni aktīvi stimulē ekonomiku krīzes laikā, tad otri to nevar nedarīt. Mēs nevaram darīt citādi. Latvijas uzņēmumiem konkurētspēja jau tāpat ir zemāka. Ja citas valstis stimulēs ekonomiku, bet mēs ne, tad vēl vairāk samazināsim savu relatīvo konkurētspēju. Ar dažādām atbalsta formām maksimāli jāsaglabā dzīvotspējīgie biznesi.
Vai plašais atbalsts uzņēmumiem un iedzīvotājiem palīdzēs mīkstināt krīzes sekas un pārdzīvot lejupslīdi?
Svarīgi ir saprast, ka visi valsts stimuli, kas saistīti ar ekonomiku, nedrīkstētu ļaut uzņēmumiem un darbiniekiem uzskatīt – tagad ir apmaksātas brīvdienas –, jo tad viņi nebūs gatavi pēc krīzes būt labāki, nekā bija. Uzņēmumiem ir vairākas darbības, kuras “parastos” apstākļos netiek izdarītas līdz galam. Piemēram, IT sistēmu darbības sakārtošana, jaunu, inovatīvu produktu izstrāde, kvalitātes un vadības procesu sakārtošana, uzņēmuma pārvaldes efektivitātes paaugstināšana utt.
Tagad varētu būt laiks izdarīt atliktos darbus. Savukārt darbiniekiem, kas fiziski neatrodas darbavietā, šādu darbu paveikšana varētu būt viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Tādā veidā gatavosimies veiksmīgai izejai no krīzes. Ja valsts atbalstu uztversim kā apmaksātu atvaļinājumu, tad pēc krīzes būsim sliktākā situācijā nekā visi pārējie. Jāsaprot, ka neviena veiksmīga sistēma, arī uzņēmums, nevar pārstāt attīstīties: ja sistēma nepilnveidojas, tad degradējas.
Kā komersanti rīkosies?
Kā kurš. Kāpēc runāju par IT sistēmu sakārtošanu? Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) sadaļā par uzņēmumu digitalizāciju un inovatīvu risinājumu ieviešanu uzņēmumu pārvaldībā Latvijas uzņēmumiem ir vieni no sliktākajiem rādītājiem. Jo inovatīvi risinājumi ir dārgi, prasa lielu darbinieku iesaisti un daudz laika. Šobrīd ir laiks šo situāciju uzlabot.
Izšķir ekstensīvo attīstību, t. i., komersants mēģina paaugstināt apgrozījumu, un integrēto attīstību, t. i., laikā, kad nepaaugstinām apgrozījumu, strādājam pie uzņēmuma efektivitātes paaugstināšanas. Šis ir kompāniju iekšējās efektivitātes paaugstināšanas laiks. Krīze beigsies, un tad tie, kuri būs efektīvāki, pirmie iegūs virspeļņu pēckrīzes sākuma periodā.
Uzņēmumiem šobrīd būtu jāaudzē kapacitāte, kā ūdenskrātuvei jāuzkrāj ūdens. Lai tie būtu gatavi tam brīdim, kad ies vaļā – sāksies ekonomikas atgūšanās. Papildus tradicionālajiem uzņēmumu veiksmes faktoriem izaugsmes stratēģijai pēckrīzes periodā ir svarīgi vairāki faktori: izglītoti darbinieki, darbinieku saglabāšanas politika, pārvaldes procesu efektivitāte, likviditāte, finanšu veselība un parādu apjoma pārvaldība.
Ir daudz nozaru, kas krīzē zaudē, bet ir arī tādas, kas iegūst. Kāds ir īpatsvars?
Kopumā ir vairāk zaudētāju nekā ieguvēju. Daudz zaudētāju ir servisa sektorā, lielākoties tāpēc, ka uzņēmumi ir daļa no globālām piegādes ķēdēm, kuru darbs ir ievērojams traucēts, var teikt, pārtrūcis.
Vai Covid-19 izraisītā krīze būs īstermiņa šoks, turklāt visā pasaulē, vai arī šī krīze ievilksies?
Viss atkarīgs no mūsu, cilvēku, rīcības. Ir divi līmeņi: globālais un Latvijas. Mūsu uzdevums ir pilnīgi visu neaizslēgt, nedoties pilnīgā izolācijā.
Šis vīruss ir īpašs ar to, ka to nepārnēsā neviens cits kā tikai cilvēki. Tātad tā izplatība ir atkarīga tikai no mums pašiem. Ja mēs kā sabiedrība būsim apzinīga un rīkosimies atbilstoši – ievērosim divu metru distanci, nepulcēsimies, mazgāsim rokas –, tad uzņēmumi būs ilgāk atvērti, iekšējais patēriņš tomēr būs, uzņēmējdarbības vide vairāk attīstīsies, mēs varēsim nodrošināt servisu un produktus citām valstīm un būsim gatavāki pēckrīzes attīstības periodam.
Ja nebūsim pašdisciplinēti, tad ne tikai kaitēsim sev un sabiedrībai, bet arī grausim ekonomiku un paši savus ienākumus.
Termiņu ir grūti prognozēt, bet, ja skatās vēsturiski, piemēram, uz spāņu gripas pandēmiju (no 1918. līdz 1920. gadam ar šo gripas paveidu pasaulē inficējās aptuveni 550 miljoni cilvēku, no kuriem nomira 50–100 miljoni – red.), tad tās uzliesmojumi noplaka uz vasaras beigām. Toreiz gan īsti nezināja, kā ar tādām slimībām cīnīties. Patlaban medicīna ir citā līmenī.
Neesmu virusologs vai epidemiologs, līdz ar to domāju, ka koronavīrusa izraisītās ekonomiskās sekas varēsim uzveikt tad, kad tiks radīta vakcīna, – ātrākais, gada beigās vai nākamā gada pirmajā pusē. Vai arī tad, kad tiks atrastas piemērotas zāles.
Cik ilgi Latvija var izturēt šādu krīzi?
Ekonomika ilgi šādu šoku izturēt nevar. Trīs mēneši – tas ir maksimālais laika posms. Kā tālāk – to neviens nezina. Varam paredzēt: ja vīruss turpinās izplatīties, valdības turpinās aizņemties, tādā veidā uzturot sistēmu.
Lasīju, ka šo situāciju nevar salīdzināt ar 2008./2009. gada finanšu krīzi. Šobrīd Latvijas ekonomikā burbuļu nav, valsts finanses ir bijušas visai saprātīgas, privātā sektora parāds – zems, savukārt uzkrājumi – salīdzinoši augsti. Ar ko šo krīzi vispār var salīdzināt?
Pasaule nekad nav bijusi šādā situācijā. Pat Otrā pasaules kara laikā dažādas tautsaimniecības nozares rūpnīcas strādāja. Kāpēc nevar salīdzināt ar 2008. gada finanšu situāciju? Tāpēc, ka šobrīd daudzas tautsaimniecības nozares vispār nedarbojas.
Kā atjaunot uzņēmumu darbu? Viena no pieejām būtu ne tikai pārbaudīt tos, kuri ir inficējušies, bet arī identificēt tos, kuriem ir izstrādājušās antivielas pret Covid-19. Tie būtu cilvēki, kuri bez bažām par sevi un apkārtējiem varētu aktīvi atgriezties darbā, tādā veidā veicinot gatavību pēckrīzes periodam. Ir valstis, kas plāno šo pieeju ieviest.
Ja tikai uzņēmumiem ir kur pārdot savu preci, ir ērta loģistika.
Tāpēc ir svarīgi, lai vaļā atveras visa Eiropa.
Kas notiks pēc krīzes? Latvijas Banka un komercbanku ekonomisti šogad prognozē IKP kritumu par apmēram 6%, ja izdosies vīrusu ierobežot pāris mēnešu laikā. Un jau nākamgad būšot milzu izrāviens.
Lielākā daļa pasaules šobrīd aktīvi palielina finanšu līdzekļu apjomu, ar kuru plānots nodrošināt ekonomikas darbību. Pēckrīzes periodā patēriņš atkal uzņems tempu, bet ne visur. Jautājums – kurš būs pirmais gatavs startēt, kur tieši tiks uzņemts temps? Tagad cilvēki gandrīz neko netērē, ir atlikti pirkumi, investīcijas. Vērtība netiek radīta, bet tiek plūdināts naudas daudzums, kas akumulēsies, un kāds to gribēs izmantot.
Tiem uzņēmumiem, kuri būs gatavi, pēckrīzes laiks paver lielas iespējas. Dažas nozares atkopsies lēnāk, bet citas – straujāk. Ražošanas sektorā kritums ir salīdzinoši mazāks. Savukārt pakalpojumus izmantojam ievērojami mazāk, bet cik ilgi varam atlikt friziera, zobārsta apmeklējumu? Vajadzības krāsies.
Tajā brīdī, kad būs droši, ekonomika strauji atkopsies. Jautājums – kad būs droši? Vai uzreiz, kad atvērsies robežas, vai mazliet vēlāk?
Vai pēc krīzes mainīsies domāšanas paradigma? Vai pasaule mainīsies?
Domāju, ka mainīsies paradumi. Ticu, ka kaut ko pārvērtēsim.
Būsim pieraduši pie attālinātā darba iespējām. Tā īpatsvars palielināsies: pasaules prakse liecina, ka vidēji 20–30% pienākumu uzņēmumā var veikt attālināti.
Ievērojami pieaugs digitālo dokumentu aprite. No vienas puses, sabiedrībā tagad krīzes dēļ esam cits no cita vairāk nošķirti, bet, no otras puses, esam digitāli daudz vairāk savienoti. Šī tendence turpināsies.
Šī krīze liek secināt, ka nevar visu importēt – jābūt materiālu, izejmateriālu un produktu kopai, kas jāražo Latvijā vai vismaz Eiropas Savienībā. Kritisko resursu ražošana pat būtu jāsubsidē. Labs piemērs šobrīd ir medicīnas masku un dezinfekcijas šķidrumu ražošana.
Domāju, vairāk uzticēsimies ekspertiem un valstij. Šajā krīzē valdība ņem vērā medicīnas speciālistu ieteikumus. Attīstoties tehnoloģijām, katram, kurš to vēlējās, radās iespēja kļūt par ekspertiem, tika doti padomi, kas balstījās personīgajā pieredzē vai pārliecībā. Prieks, ka šobrīd dominē eksperti, kas sniedz pierādījumos balstītus risinājumu variantus. Ceru, ka tie atgriezīs ticību ekspertiem.
Kopumā pieaugs valsts loma. Šajā situācijā redzam, ka daudzos gadījumos vienīgais, kas var palīdzēt, ir valsts. Neviens cits nevarēja palīdzēt atrisināt pārvietošanās problēmu, piemēram, no Vācijas, kamēr valstis nebija iejaukušās. Sabiedrības uztverē valsts loma krīzes situācijas risināšanā ir pieaugusi. Valdīja uzskats, ka valdība neko nedara, mēs visu paši spējam un varam. Izrādās, krīzes situācijās tomēr nevaram un gudra valdība ir ļoti nozīmīga.
Sabiedrībai kopumā krīze varētu būt nopietns pārdomu brīdis.
