Saeima pati nosaka kārtību, kā tai strādāt

Ārkārtējās situācijas laikā Saeima pirmo reizi savā vēsturē strādā, izmantojot e-Saeimas platformu, kas ļauj deputātiem parlamenta sēdē piedalīties attālināti no jebkuras vietas. Tas raisījis iebildumus, ka šāda kārtība neatbilst Satversmes 15. pantam, kurš paredz, ka Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtēju apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā, kā arī Satversmes 22. pantam, kurš nosaka – Saeimas sēdes ir atklātas. 

Vai Saeimas e-platformas lietošana atbilst Satversmei?

Saeima pati nosaka kārtību, kā tai strādāt. Saeimas kārtības rullī ir norma, kura paredz, ka tajā neregulētus jautājumus izlemj Saeimas Frakciju padome kopā ar Saeimas Prezidiju. Cik zinu, šāds lēmums ir pieņemts. Tā būtu jautājuma formālā puse. Turklāt deputātiem nav obligāti jāatrodas Rīgā, tās administratīvajā teritorijā: šī Satversmes norma ir tulkojama plašāk. Ja līdz šim lietoto Saeimas balsošanas sistēmu – aparatūru ar pogām – izvietotu pa dažādām telpām datoros Saeimas ēkā, vai no tā kaut kas mainītos? Jaunā sistēma pēc būtības ir kaut kas līdzīgs, tikai izvietota plašāk. Par to nekādu bažu nevarētu būt.

Protams, ja deputāts atrodas kaut kur citur, var izteikt bažas, ka viņa viedokli varētu ietekmēt: deputāts piedalās sēdē, bet kāds stāv viņam aiz muguras ar ieroci un liek balsot tā vai citādi. Šāds risks teorētiski pastāv. Vai to var atzīt par reālu risku? Ja šādi fakti nāktu gaismā, un tie noteikti nāktu gaismā, uzspiesto balsojumu būtu iespējams apstrīdēt. Tomēr diezin vai vairumam deputātu kāds stāvēs aiz muguras un kaut ko suflēs. Ciniski varētu teikt: tautai jau tagad, iespējams, liekas, ka aiz katra deputāta kāds stāv un diriģē viņa balsojumu neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas. Tas vien, ka deputāts sēž Saeimas sēžu zālē un spiež pogas, nav garantija viņa neatkarībai.

Ceru, ka visi attālinātā Saeimas darba aspekti ir juridiski izvērtēti un dokumentēti, ka ir apzināti visi riski un atrasti risinājumi. Ja tā nav, es būtu nepatīkami pārsteigts. 

Kā raudzīties uz bažām par Satversmes 22. pantu – Saeimas sēžu atklātuma ievērošanu?

Ja Saeimas sēdes tiek nodrošinātas interneta tiešraidē, nevajadzētu būt problēmām ar to atklātumu. Ja kādam nav piekļuves internetam, viņš sēdi var noskatīties bibliotēkā.

Saeimas sēžu atklātība jau nenozīmē, ka ikvienam ir jānodrošina iespēja atnākt. Vai kāds klātienē nāca skatīties Saeimas sēdes? Patiesībā jau nenāca. Ja iepriekš Saeimas sēdes būtu notikušas kā futbola mači, kurus klātienē stadionā vēro simtiem tūkstošu cilvēku, bet citādi tas viņus neinteresētu, būtu cita lieta. Taču klātienes apmeklējums Saeimā nekad nav bijis galvenais darba priekšnosacījums. 

Zināma problēma izveidojusies ar Saeimas komisiju sēžu atklātumu, kuru vērošanai ir iepriekš jāpalūdz saite uz sēdes ierakstu. Vajadzētu padomāt arī par to, ka varbūt daži deputāti Saeimas e-sistēmā nespēj piedalīties kādu savu fizisko ierobežojumu, trūkumu dēļ. Taču es negribētu teikt, ka visa e-Saeimas sistēma tādēļ ir antikonstitucionāla. 

Ir izskanējusi informācija – kādam deputātam šajā ziņā varētu būt grūtības redzes problēmu dēļ.

Tad ir jautājums, vai viņam varētu asistēt deputāta palīgs, tomēr lēmumi jāpieņem deputātam pašam. Šādos gadījumos vajadzētu nodrošināt, ka nepieciešamās pogas datora ekrānā var ērti atrast un nospiest, vai rast kādu citu risinājumu. Arī līdzšinējā sistēma nav bijusi pielāgota šādām vajadzībām. Tajā, manuprāt, nebija pogu Braila rakstā. Tas ir jālabo neatkarīgi no tā, vai Saeimā pašlaik ir kāds deputāts ar redzes problēmām, jo parlamentā var tikt ievēlēts arī pilnīgi neredzīgs cilvēks. Kā gan viņš strādās?

Jārada mehānisms, lai personām, kurām objektīvi ir grūtības izmantot elektronisko vidi, tā būtu pieejama kādā citā, piemērotā formātā, bet neatceļot pašu e-Saeimu. Saeimas ēkā ir pacēlāji personām ar kustību traucējumiem, līdzīgi ir jābūt arī ar e-Saeimu: cilvēkiem tiek radīti pielāgoti risinājumi. Nevar teikt – kad Saeimā nebija risinājuma personām ar kustību traucējumiem, darbs Saeimas ēkā bija antikonstitucionāls. Tas vienkārši bija nepareizi. Tāpat kā tagad ir nepareizi – nevis antikonstitucionāli –, ka e-Saeimu ir grūtības izmantot cilvēkam ar redzes problēmām. 

Ir svarīgi piebilst: ja e-Saeimu darbina pastāvīgi, ārpus ārkārtējās situācijas, tā nebūtu jātulko kā Saeimas kārtības rullī neparedzēts gadījums, kas jānosaka ar Saeimas Frakciju padomes un Prezidija lēmumu. Tad kārtības rullī būtu jāieraksta, ka Saeimas sēdes var notikt arī šādā formātā, kā arī jānorāda, kas un kādos gadījumos par to lemj. Respektīvi, ja šo sistēmu darbina kā izņēmuma risinājumu, tas tiešam var balstīties uz Saeimas Prezidija un Frakciju padomes lēmumu, bet, ja to lieto kā pamata rīku, būtu jāapsver papildinājumi Saeimas kārtības rullī. Arī par bieži pieminēto vēlmi Saeimas deputātam runāt no tribīnes. Var jau uzlikt kartona deputātu tribīnē, bet tas nav nekāds risinājums. Tāpēc perspektīvā vajadzētu apsvērt atbilstošus tehniskos precizējumus Saeimas kārtības rullī. Taču tas nemaina būtību: e-Saeima šobrīd var darboties, jo tiesiskais pamats tam ir. Novēršot šīs un citas nepilnības, samazinātos arī politiskās obstrukcijas iespējas, kādas opozīcijas deputāti ir atraduši e-Saeimas platformā un paredzami mēģinās atrast katrā balsošanas modelī.

Obstrukcija kā opozīcijas darba instruments ir leģitīms politiskā procesa elements.

Opozīcijai šādas tiesības ir. Tai ir tiesības izaicināt, būt kritiskai un radošai. Taču jāatceras, ka parlamentārās opozīcijas obstrukcijai arī ir zināmas ētiskās robežas, kurām jāiekļaujas Saeimas ētikas kodeksā noteiktajā. Un Saeimas vairākumam ir tiesības ierobežot uz obstrukciju vērstu opozīcijas pasākumu iespējamību.

Opozīcijai, protams, ir tiesības apšaubīt arī e-Saeimu. Kad opozīcija to ir pateikusi, tai ar atbilstošiem argumentiem jāvēršas Satversmes tiesā, apstrīdot pirmo likumu, kurš šādā veidā tiks pieņemts. Satversmes tiesa izvērtēs šo jautājumu. Tas ir konstruktīvs risinājums. Satversmes tiesa neko nevar vērtēt preventīvi. Tikai tad, ka e-Saeima būs ieviesta, varēs uzzināt tiesas vērtējumu.