Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
“Tieslietu sistēma valstī ārkārtējās situācijas laikā nepārstāj darboties,” uzsver tieslietu ministrs JĀNIS BORDĀNS. Prognozēt krīzes ilgumu viņš atturas, bet ir pārliecināts: ja sabiedrība rīkosies atbildīgi, iedzīvotāji uzvedīsies disciplinēti un ievēros ārkārtējās situācijas laikā noteiktās prasības, tā būs īslaicīga. Tāpēc ir svarīgi kontrolēt tās personas, kas atceļojušas no ārzemēm vai ir inficētas. Intervijā LV portālam ministrs stāsta, ar kādām izmaiņām jārēķinās, kā ārkārtējā situācija valstī ietekmēs ieslodzītos, vai atbildīgajiem dienestiem ir pieejami uzraugāmo personu dati un kādi atbalsta pasākumi paredzēti uzņēmējiem.
Kā ārkārtējā situācija ietekmē tieslietu sistēmas darbību?
Tieslietu sistēma valstī nepārstāj darboties. Izaicinājums ir tas, kā nodrošināt, lai novērstu koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatīšanās riskus. Tāpēc esmu izdevis vadlīnijas [par rajona (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu darba organizāciju ārkārtējās situācijas laikā] tiesu vadītājiem, esmu ar viņiem ticies, arī ar Augstākās tiesas vadību, un esam atraduši rekomendējošus risinājumus. Proti, mutvārdos izskata tikai objektīvi steidzamās lietas, kurās ir nozīmīgs tiesību aizskārums. Tas ir saistīts ar pamattiesībām un pašiem svarīgākajiem jautājumiem – brīvības atņemšanu, rīcībspējas ierobežošanu u. tml.
Iepriekšējos gados daudz ir ieguldīts tieslietu sistēmas modernizācijā, pakāpeniski ieviešot vairākus digitālus rīkus. Pateicoties tiem, šobrīd tieslietu sistēma spēj nodrošināt darba nepārtrauktību arī šajos ārkārtējās situācijas apstākļos. Šī situācija ir apliecinājums tam, ka jāturpina intensīvi ieviest pie e-lietas projektu, kas nākotnē nodrošinātu plašākas darba iespējas digitālā vidē.
Protams, zināmi riski pastāv tiesu darbiniekiem, arī tiesnešiem. Atcerēsimies, ka tieslietu sistēma nav tikai tiesas, bet arī citas profesijas – notāri, tiesu izpildītāji, advokāti. No ārkārtējās situācijas skatpunkta pastāv divējādi riski, kurus labi apzināmies un kurus centīsimies mazināt. Proti, viens ir saslimstības, bet otrs – ekonomiskais risks. Samazinoties ekonomiskajai aktivitātei, brīvās juridiskās profesijas pārstāvji, piemēram, advokāti, var zaudēt lielu daļu ienākumu. Šīs profesijas ir pilnībā pašfinansējošas. Maksātnespējas procesi draud kā ikvienam uzņēmējam, tā pašnodarbinātām personām. Cerams, ka šādu gadījumu nebūs, bet, ja tā notiks, tad ļoti maz. Šajā ziņā valdība ir domājusi par dažādiem risinājumiem, ar kuriem palīdzēsim krīzē skartajiem.
Bet vai tomēr ir funkcijas, kas netiek veiktas vai ir atliktas?
Nevienas funkcijas īstenošana netiek atlikta vai pārtraukta, tomēr jārēķinās, ka uz ārkārtējās situācijas laiku tiek pārcelti tie mutvārdu tiesas procesi, kas nav saistīti ar nozīmīgu tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību. Piemēram, tādas lietas, kas saistītas ar brīvības atņemšanu, aizsardzību pret vardarbību, rīcībspējas ierobežošanu tiks skatītas joprojām. Beidzoties ārkārtējai situācijai, tiesas nodrošinās pārcelto lietu izskatīšanu ārpus kārtas. Vienlaikus šobrīd tiks nodrošināta to lietu izskatīšana, kuras var izskatīt rakstveida procesā.
Notāriem ir nodrošināta attālinātā pieeja elektroniskajā vidē “DigiNotārs”.
Neapstāsies arī tiesu izpildītāju darbs, kuru daļēji ir jāveic arī klātienē. Ja tiesu izpildītājs konstatēs, ka pastāv zināms saslimšanas risks – dzīvojamā telpā atrodas, iespējams, inficēti cilvēki –, tad viņš drīkst neveikt savus pienākumus.
Nav izsludināts tāds stāvoklis valstī, kad būtu jāpārtrauc aktivitātes un ekonomiskā darbība. Izvērtējot riskus, advokāti var tikties ar saviem klientiem un strādāt, ievērojot drošības pasākumus. Ir gan skaips, gan mobilie sakari. Sastādīt dokumentus var gan birojos, gan mājās. Tāpat ir iespēja visās tiesu iestādēs dokumentus iesniegt elektroniski.
Domāju, ārkārtējā situācija stimulēs sabiedrību lietot un izmantot attālinātos elektroniskos līdzekļus, lai īstenotu jebkādu saskarsmi. Vismaz tieslietu sistēmā noteikti. Cilvēki pat nebija aizdomājušies, kāpēc ir vajadzīgs elektroniskais paraksts. Šobrīd elektronisko parakstu sāk lietot ļoti aktīvi.
Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 3. pants noteic, ka valsts institūcijām nav tiesību noraidīt personu prasījumus pret valsti par nodarīto kaitējumu, ja tādi rodas saistībā ar ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa nodrošināšanu, pamatojot noraidījumu ar īpašā tiesiskā režīma apstākļiem. Vai paredzat kādas prasījuma tiesības pret valsti par nodarīto kaitējumu ārkārtējās situācijas laikā no juridiskās profesijas pārstāvjiem?
Jāsaprot, ka šī vīrusa izplatību nav radījusi valsts. Turklāt tiesības nedrīkst piemērot ļaunprātīgi, tās ir piemērojamas tikai labā ticībā. Arī valstij šobrīd ir nodarīts kaitējums, piemēram, tā veiks ekonomiku stimulējošus pasākumus un palīdzēs sabiedrībai, tās neaizsargātākajai daļai. Un nevajadzētu gaidīt, ka viss notiks ideāli, tomēr valsts darīs. Līdz ar to arī valstij savā ziņā ir nodarīts kaitējums, tikai tai nav kam prasīt atlīdzību. Tāpat tas attiecas uz ikvienu iedzīvotāju – kaitējumu ir nodarījusi vīrusa epidēmija.
Ja pret valsts institūcijām būs šādi procesi, kas teorētiski nav aizliegti, tiesai būs jāņem vērā visi šie apstākļi. Ja kāds prāvnieks uzskatīs par nepieciešamu celt prasību, tiks izsvērts, piemēram, arguments, vai valsts pamatoti piemēroja kaut kādus ierobežojumus.
Jāņem vērā, ka šis pants nosaka, ka valsts iestādes nedrīkst noraidīt personu prasījumus pret valsti pamatojot šo noraidījumu ar ārkārtējo situāciju, nevis dod personām zaļo gaismu savus prasījumus pret valsti pamatot ar personai nelabvēlīgām sekām, ko izraisījusi ārkārtējās situācijas stāvokļa ieviešana.
Ierobežojumi skar arī ieslodzījuma vietas: līdz 14. aprīlim ieslodzītajiem pārtrauktas īslaicīgās un ilglaicīgās tikšanās ar radiniekiem, kā arī laulību reģistrācija.
Brīvības atņemšanas iestādēs esam nodrošinājuši medicīnisko drošību. Nav tā, ka vispār ir ierobežotas ieslodzīto tiesības. Piemēram, esam rosinājuši ieslodzījuma vietās nodrošināt un atjaunot tikšanās ar apmeklētājiem, izmantojot stikla barjeru. Pirms kāda laika tiesībsarga iebilžu dēļ tikšanās caur stikla barjeru tika aizliegtas un stikli – demontēti. Tagad, ņemot vērā veselības drošības pasākumus, tos varētu atjaunot. Ieslodzītajiem tiek nodrošināti videozvani un saziņa telefoniski.
Ārkārtējās situācijas laikā Latvijas ieslodzījuma vietās ieslodzītos nepieciešamības gadījumā varēs apmeklēt tikai procesu dalībnieki. Savukārt atklātā tipa cietumos, kur tas bija iespējams, aizliegts uzņemt viesus un atstāt teritoriju.
19. marta valdības ārkārtas sēdē nolēma līdz ārkārtējās situācijas beigām apturēt administratīvo arestu un īslaicīgās brīvības atņemšanas sodu izpildi Latvijas ieslodzījuma vietās. Tie būs jāizcieš pēc ārkārtējās situācijas stāvokļa atcelšanas.
Administratīvo arestu un īslaicīgās brīvības atņemšanas sodu izpildes atlikšana Latvijas ieslodzījuma vietās ir piesardzības pasākums, kas piemērojams samērojami. Šis ir būtisks jautājums attiecībā pret policijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem, visiem, kuri nodrošinātu šādu sodu izpildi. Ņemot vērā, ka Latvijas cietumi ir tādā stāvoklī, kādā tie ir, nav iespējams nodrošināt cilvēku izolāciju. Administratīvo arestu un īslaicīgās brīvības atņemšanas sodu izpilde notiktu pretēji epidemioloģiskām prasībām un pilnīgi noteikti varētu izraisīt cilvēku saslimstību, kas būtu cilvēktiesību pārkāpums. Tas arī būtu risks, ka Covid-19 varētu izplatīties ieslodzījuma vietās, slēgtās zonās ieslodzīto un personāla vidū. Tāpēc primāri ir jāievēro sabiedrības un veselības drošības intereses.
Uz jautājumu, kā tad cilvēki neizcietīs sodu, varu atbildēt, ka sodu būs iespējams izciest tad, kad beigsies ārkārtas situācija. Turklāt, kad sodi tiek uzlikti, to izpilde nenotiek uzreiz, bet apmēram 20 dienu laikā.
Ministru kabineta rīkojuma Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 4.10. punktā noteikts, ka var tikt ierobežotas likumā noteiktās ieslodzīto tiesības atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumam, arī paredzot iespēju noteikt notiesāto pirmstermiņa atbrīvošanas procedūru, ko veic ieslodzījuma vietas un Valsts probācijas dienests, kā arī noteikt tās izpildes termiņu pagarinājumu. Kā tas attieksies uz ieslodzītajiem?
Tieslietu ministrija izstrādāja šādu rīcību ārkārtējās situācijas laikā, lai atbildīgajām iestādēm dotu iespēju to piemērot proporcionāli reālajai situācijai. Varbūt vienā gadījumā, kad personai ir kur atgriezties – kad pašvaldība palīdz ar dzīvesvietu vai jau ir dzīvesvieta un Ieslodzījuma vietu pārvalde zina, ka bijušais ieslodzītais nonāks normālos dzīves apstākļos, – ir jāpiemēro pirmstermiņa atbrīvošana. Bet, ja cilvēkam ir jāpaliek uz ielas, lēmums var būt atšķirīgs. Turklāt arī situācijas konkrētās ieslodzījuma vietās ir dažādas.
Tieslietu ministrija ārkārtējās situācijas ieviešanā ir piedāvājusi diezgan daudz ierosinājumu dažādās jomās, kurus valdība ir arī pieņēmusi. Dodam tiesības attiecīgajai amatpersonai – vai tas ir iestādes vadītājs vai lēmumu pieņēmējs –, lielāku rīcības brīvību un tiesības pašam uzņemties atbildību. Tā tas ir tiesu vadītājiem, Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadībai u. c. Šis ir laiks, kad parādīsies katras iestādes vadītāja līdera dotības, spēja uzņemties atbildību un nevilcinoties pieņemt atbilstošus un samērīgus lēmumus.
19. martā preses konferencē pēc valdības ārkārtas sēdes veselības ministre minēja gadījumu par vienas slimnīcas vadītāja bezpalīdzību: darbinieki nenākot uz darbu, trūkst dezinfekcijas līdzekļu. Kā ir tieslietu sistēmā, vai vadītāji tiek galā ar šībrīža situāciju?
Esmu redzējis dažādas situācijas, kopumā situācija ir pozitīva. Bet konkrētās medicīnas iestādes gadījumā, domāju, tas ir izņēmums. Man ir radies iespaids, ka tie vadītāji, kuri ir “pie zemes”, strādā pirmajā līmenī un vada kolektīvu, ir visspējīgākie pieņemt lēmumus, viņi pat mudina to darīt augstākstāvošos. Dažkārt tiesu sistēmā un arī augstākā valdības līmenī redzams: tie, kas ir nedaudz atrautāki no reālās dzīves, lēnāk pieņem lēmumus.
Nevarība pieņemt lēmumus savā ziņā ir kā vīruss, kas nāk no augšas. Vai arī spēja pieņemt lēmumus – iestādes skatās, ko teiks augstākā vadība. Ja vadība nedara neko, vieni rīkojas uz savu galvu, bet citi kļūst paralizēti.
Tie ir simptomi, kurus esmu piefiksējis un ņemšu vērā turpmāk. Secinājumu pēc ārkārtējās situācijas būs daudz, un ieviesīsim uzlabojumus. Man personiski šī ārkārtējā situācija dod lielu pieredzi, kā rīkoties krīzes situācijās, ko nedrīkst palaist garām, kam jāpievērš uzmanība.
Rīkojumā “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir arī noteikts atlikt ārvalstīs notiesāto un apcietināto personu nodošanu un pārņemšanu turpmākai brīvības atņemšanas soda vai apcietinājuma izpildīšanai Latvijas Republikas teritorijā.
Jā, to pašlaik fiziski nevar izdarīt vai arī tas ir tik sarežģīti, ka tas nav akūts jautājums.
Tieslietu ministrijas lēmumi skar arī uzņēmējdarbības atbalstu.
Tieslietu ministrijai ir svarīgi domāt par uzņēmējdarbības atbalstu, tāpēc regulāri turpinām izskatīt visus likumus, kas varētu aizkavēt ātrāku uzņēmējdarbības veikšanu. Valdībā un Saeimā apstiprinātie grozījumi Komerclikumā skaidri noteic, ka komersanti drīkst sapulces, arī dalībnieku sapulces, organizēt attālināti. Lai gan šāda iespēja izrietēja no līdzšinējās Komerclikuma redakcijas, to varēja traktēt dažādi.
Savukārt likumā “Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” noteikts, ka līdz 2020. gada 1. septembrim kreditoriem būs aizliegts iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu. Tas ir svarīgi, lai šobrīd finansiālu apstākļu dēļ, ko izraisījusi krīzes situācija, netiek iznīcināti uzņēmumi.
Jāņem vērā, ka šajā pašā likumā, t.sk. arī pēc Tieslietu ministrijas aicinājuma, ietverta norma, kas paredz, ka iedzīvotāja ienākuma nodokļa maksātājs par 2020. taksācijas gadu neveic likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 18. pantā noteiktos iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājumus no saimnieciskās darbības ienākuma. Turpmāk to varēs veikt brīvprātīgi. Šī norma attiecas un ir ļoti svarīga arī brīvo juridisko profesiju pārstāvjiem.
Tieslietu ministrija arī turpinās rīkoties, ja būs situācijas, kurās nepieciešams atbalstīt uzņēmējus.
Kā vērtējat tiesībaizsardzības iestāžu iespējas piemērot sodus personām, kas neievēro noteiktos ierobežojumus saistībā ar ārkārtējo situāciju? Vai ir jau piemērots kāds sods piemērots – un par ko?
Pārkāpumi ir bijuši, bet tie vairāk saistīti ar pulcēšanās ierobežojumu neievērošanu. Gribētu atzīmēt lielāko reliģisko konfesiju sapratni un pretimnākšanu. Cik iespējams, garīdznieki komunicē ar saviem draudzes locekļiem individuāli un ievēro pulcēšanās aizliegumu.
Patlaban ir nodrošināta visu datu saņemšana no tiem, kas iebrauc ar lidmašīnām, kuģiem, vilcieniem u. c., un tiek uzturētas šīs datubāzes. Gribu novērst jebkādas spekulācijas, ka datu apstrādes regulējums liegtu policijai vai medicīnas personālam piekļūt pie šādas datubāzes, tā nav. Visiem speciālajiem dienestiem ir šādas tiesības, un tas ir jādara – jāapstrādā šādi dati, lai pasargātu sabiedrības drošību.
Svarīgi, ka tiek veikta to personu kontrole, kas ir atceļojušas no ārzemēm vai ir inficētas ar vīrusu un ievēro mājas režīmu. Pastiprinātai uzraudzībai ir divi efekti. Pirmais – ja karantīnas noteikumi tiek pārkāpti, ir jāpiemēro sods. Otrs aspekts: sabiedrībai ir jābūt atbildīgai, iedzīvotājiem jāievēro ārkārtējās situācijas laikā noteiktās prasības, jo pretēja rīcība draud ar pretējiem rezultātiem, proti, ja sabiedrība redz, ka atklāti tiek ignorēti valsts likumi un valsts nerīkojas, lai tos novērstu, – tad ārkārtējā situācijā var radīt negatīvas sekas.
Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrība rīcība – vai esam disciplinēti?
Vairākums sabiedrības ir atbildīga, taču ir arī noteikts procents cilvēku, kam šādas situācijas patiktu izmantot, lai provocētu. Un ir daļa sabiedrības, kura var reaģēt un iesaistīties provokācijās.
Ir arī daļa sabiedrības, kas, redzot, ka nekas jau nenotiek, kļūst vieglprātīga. Tāpēc valsts arī ir – lai demonstrētu, ka ir jāievēro disciplīna un kārtība.
Pēc valdības sēdēm gan Ministru prezidents, gan finanšu ministrs izteicās, ka krīze varētu būt īslaicīga: divi trīs mēneši. Kādas ir jūsu domas?
Atturēšos no krīzes ilguma prognozēm, tas nav būtiski – īslaicīga vai ilglaicīga. Gatavojos, ka ārkārtējā situācija ir noteiktu periodu. Ja veiksim visus pasākumus, tā arī būs īslaicīga. Ir jābūt gataviem visdažādākajām situācijām. Tieslietu sistēma ir gatava tik ilgai ārkārtējai situācijai, cik būs nepieciešams. Esam gatavi pielāgoties. Nāku katru dienu uz darbu, ievērojot visus drošības pasākumus. Bet esmu gatavs vadīt darbu no jebkuras vietas.
Kas ir lielākie izaicinājumi, kuri apgrūtina tieslietu sistēmas darbību šādos apstākļos, īpaši, ja ārkārtējā situācija ieilgs?
Šobrīd tiesām, no vienas puses, ir jānodrošina lietu izskatīšana, bet, no otras puses, tās nevar pilnvērtīgi funkcionēt. Tātad izskatāmās lietas varētu uzkrāties, bet tomēr ārkārtējās situācijas apstākļi kaut kad beigsies.
Jautājums ir, cik lielus piesardzības mērus vajadzētu ievērot, ja ārkārtējā situācija ieilgst. Tieslietu ministrijas ieskatā tās iestādes, kuras var nefunkcionēt tieši ārkārtējās situācijās laikā, vajadzētu slēgt, arī tādēļ, lai neveicinātu antisociālu vidi. Piemēram, būtu jāslēdz azartspēļu zāles, kur slēgtās telpās pulcējas cilvēki, notiek pogu spaidīšana. Taču šis priekšlikums valdībā neguva veselības un iekšlietu ministru atbalstu. Prieks, ka Saeimā tas tomēr tika atbalstīts.
Minējāt, ka pēc ārkārtējās situācijas būs daudz secinājumu un tiks ieviesti uzlabojumi. Vai jau varat minēt pirmos?
Tas būtu viss, kas saistīts ar elektronisko dokumentu apriti un saziņu. Ministrijā esam noturējuši vairākas videokonferences, ar katru reizi tas darbiniekiem iepatīkas arvien vairāk un kļūst par vienkāršāku, pašsaprotamāku lietu. Pēc krīzes noteikti ministrijā būs operatīvāks darbs.
Svarīga ir arī darbu prioritizācija, ar ko gan Tieslietu ministrijai nekad nav bijis problēmu.
Ieslodzījumu vietās darbinieki jau ir pieraduši visu laiku strādāt krīzes apstākļos. Bez adekvātām telpām diezin vai kaut kas šajā sfērā var mainīties un uzlaboties – iespējas ir izsmeltas.
Svarīgi būs sabiedrībai skaidrot jautājumus, kas saistīti ar datu apmaiņu. Patlaban par šo tēmu ir daudz spekulāciju. Daļa sabiedrības domā, ka datu apmaiņa ir aizliegta. Bet ir arī otra galējība: citi uzskata, ka dati tiek izplatīti par daudz, tādējādi fiziski apdraudot cilvēkus. Ja ir kādas neskaidrības, kā piemērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, aicinām vērsties Datu valsts inspekcijā. Datu apmaiņa notiek, tai ir jānotiek, un likumi to atļauj. Palēnām virzāmies, arī iestādēs, uz atvērto datu principu. Šajā krīzes situācijā varam šo sistēmu pārbaudīt.
