VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
18. februārī, 2020
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
37
37

Egils Levits: Ar labu gribu vien nepietiek

LV portālam: Valsts prezidents EGILS LEVITS

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Ir labi, ja Saeimā tiek ievēlēti jauni cilvēki, taču, jaunpienācējiem esot vairākumā, likumdevēja darba kvalitāti nevar nodrošināt, uzsver Valsts prezidents Egils Levits. Intervijā LV portālam valsts augstākā amatpersona dalās pārdomās par politiskās kultūras nozīmi, lielākajiem demokrātijas izaicinājumiem un iniciatīvām, kā uzlabot likumdošanas kvalitāti.

īsumā
  • Ja aplūkojam tuvāk atbildības jomu sadalījumu starp ministrijām, redzam, ka ārpusē paliek vairākas valstij un demokrātijai svarīgas jomas, par kurām neviens nav atbildīgs.
  • Informatīvās telpas vājums mazina rīcības un politikas racionalitāti. Turklāt sociālo portālu darbības princips veicina cilvēka nonākšanu noteiktā informācijas burbulī. Tas veicina politisko fragmentāciju.
  • Reakcija uz politiskajām norisēm kļūst arvien īslaicīgāka. Ir jēdziens – sašutuma kultūra. Cilvēki par kaut ko mēdz sašust, tad uzvirmo reakcija, kas reti izpaužas ilglaicīgā vai jēgpilnā rīcībā, jo seko nākamais sašutuma vilnis.
  • Jaunpienācējiem esot vairākumā, likumdevēja darba kvalitāti nevar nodrošināt. Lai darbs būtu jēgpilns, starp ienākšanu un aiziešanu no Saeimas darba ir jāpaiet ilgākam laika periodam par vienu sasaukumu.
  • Lai valsts attīstītos, ir nepieciešama ilgtspējas politika. Patlaban nav tādas institūcijas, kas ne tikai formulētu ilgtspējas kategorijas, bet no šāda viedokļa arī izvērtētu katru likumdošanas iniciatīvu. Proti, vai tā ilgtermiņā nāks par labu Latvijas valstij un sabiedrībai kopumā.
  • Medijpratība skolās vai nu kā atsevišķs mācību priekšmets, vai kā caurviju tēma dažādos priekšmetos ir ārkārtīgi svarīga, lai attīstītu kritisko domāšanu un spēju atšķirt ticamu informāciju no mazticamas informācijas.

Pagājušā gada nogalē notika konference par politiskās kultūras lomu Latvijas ilgtspējīgā attīstībā, kurā piedalījāties. Kāda jūsu vērtējumā šobrīd ir politiskā kultūra Latvijā? Vai tā ir demokrātiskai iekārtai atbilstoša vai ir tikai ceļā uz to?

Protams, 90. gadu sākumā pāreja no sociālistiskās iekārtas uz parlamentāro demokrātiju bija ļoti strauja pārmaiņa. Politiskā kultūra attīstās lēnām, un, kad 1993. gada 6. jūlijā1 Satversme stājās spēkā pilnā apjomā, Latvijas sabiedrības politiskā kultūra tai vēl neatbilda. Tolaik nedz pilsoņi, nedz amatpersonas, nedz institūcijas savu lomu parlamentārajā demokrātijā vēl īsti nebija apguvušas, tādēļ cilvēku faktiskajā rīcībā politiskajā laukā bija jūtama sociālistiskās sistēmas ietekme.

Domāju, ka šis process ir gājis uz priekšu, pateicoties arī t. s. institucionālajai loģikai. Proti, pat ja cilvēks nonāk jaunā institucionālā ietvarā, kuras doma viņam sākumā nav līdz galam saprotama, laika gaitā viņš tomēr apgūst tās pamatprincipus un tajā veiksmīgi darbojas. Manuprāt, šis transformācijas periods noslēdzās 2004. gadā, kad Latvija nonāca nākamajā, vēl lielākajā Eiropas Savienības (ES) institucionālajā ietvarā, kurā iespējams darboties tikai atbilstoši demokrātijas principiem. Līdz ar to diezgan objektīvi var konstatēt, ka Latvijā kā ES dalībvalstī darbojas parlamentārā demokrātija.

Ja runājam par politisko kultūru, aina ir nedaudz komplicētāka. Lielos vilcienos mūsu politiskajā kultūrā katram cilvēkam ir zināma sava loma demokrātiskā sabiedrībā, un vairāk vai mazāk viņa darbība tai atbilst, taču ne pilnībā un ne visās dzīves situācijās. Ir zināmas novirzes no tā, kā tam ideālā gadījumā vajadzētu darboties. Taču es gribētu uzsvērt, ka nav tādas valsts, kurā viss pilnībā atbilst demokrātijas ideālam. Latvijai nav ticis pārmests, ka tā būtu nedemokrātiska, līdz ar to var teikt, ka tā pietiekami ievēro demokrātijas standartus, taču esmu pārliecināts, ka mums vienmēr jātiecas uz to, kā darīt vēl optimālāk, nevis jāsamierinās ar to, ka “principā jau ir OK”.

Kur saskatāt demokrātiskas politiskās kultūras deficītus?

Viens visiem zināms deficīts, kam neviens īsti negrib ķerties klāt, atklājās pagājušā gada decembrī saistībā ar ASV [Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja] sankcijām. Nevienā demokrātiskā valstī šādas neleģitīmas [vienas personas, pret kuru tika vērstas sankcijas] ietekmes nedrīkstētu būt. Ja paskatīsimies, piemēram, uz procesiem Zviedrijā vai Nīderlandē, neredzēsim neko līdzīgu tam, kas līdz šim bija attīstījies Latvijā. Tas ir viens spilgts, acīmredzams piemērs.

Ir vēl vairāki citi problēmjautājumi, attiecībā uz kuriem saskatāms mērķtiecīgas politikas deficīts. Katrā modernā valstī ir problēmas, un tās tiek attiecīgi risinātas, taču, ja aplūkojam tuvāk atbildības jomu sadalījumu starp ministrijām Latvijā, redzam, ka ārpusē paliek vairākas valstij un demokrātijai svarīgas jomas, par kurām neviens nav atbildīgs. Proti, mums valdības līmenī nav attiecīgas politikas, jo vienkārši neviens ar to nenodarbojas.

Piemēram?

Piemēram, informatīvā telpa un mediju politika.

Vai, jūsuprāt, politisko kultūru veido sabiedrība, kura tad var vainot tikai pati sevi, vai tomēr tas ir apzināts politiķu darbs?

Domāju, ka tā ir mijiedarbība. Politisko kultūru veido sabiedrība mijiedarbībā ar institūcijām un amatpersonām. Piemēram, pie politiskās kultūras pieder arī pilsoniskā aktivitāte. Šobrīd nevalstiskās organizācijas Latvijā ir daudz spēcīgākas nekā pirms 10–20 gadiem, turklāt tās ievērojami vairāk līdzdarbojas politikas veidošanā. Šajā ziņā ir redzams ļoti liels progress. Ir pieaugusi ne tikai pilsoņu griba līdzdarboties, bet arī valsts (respektīvi, politiķi), reaģējot uz sabiedrības gribu, ir izveidojusi sistēmu, kurā NVO var – ja ne vienmēr ietekmēt – vismaz līdzrunāt politikas lēmumu pieņemšanas procesā. Šajā ziņā Latvija ir priekšā, jo nav daudz tādu valstu, kurās pilsoņiem ir nodrošinātas tik daudzas formālas līdzrunāšanas tiesības. Piemēram, Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome: tas ir demokrātijas modelis, kāds mums ir, bet neesmu drošs, vai tāds ir daudzās citās pasaules valstīs.

Līdz ar to es negribētu veicināt domu, ka Latvijā un tās politiskajā kultūrā viss ir slikti. Kopumā tā atbilst demokrātiskai sabiedrībai, bet ir vairākas jomas, kurās to iespējams uzlabot.

Vēsturiski politiskās iekārtas ir mainījušās straujāk par sabiedrības politisko kultūru, un Latvija ir tam piemērs. Taču esat arī teicis, ka šobrīd ir manāma tendence politiskajai kultūrai mainīties straujāk nekā politiskajai iekārtai, galvenokārt moderno tehnoloģiju dēļ, kurām attīstoties ir mainījušies publiskās domas veidošanās mehānismi, un spriedze starp pilsoņu gribu un racionālajām iespējām pieaug. Kā tas izpaužas?

Šī pretruna starp to, ko mēs gribētu, un to, ko varam atļauties, pastāvējusi vienmēr, bet tā pēdējā laikā pieaugusi saistībā ar to, ka līdz šim politiskās partijas pilsoņu gribu mēģināja ne tikai uztvert, bet arī samērot ar reālajām iespējām.

Digitālās tehnoloģijas ir pavērušas ļoti vienkāršu ceļu cilvēka iesaistei politiskajos procesos. Te ir redzama šī atšķirība, kā bija pirms 10–20 gadiem vai agrāk un kā tas ir šodien. Vēl nesenā pagātnē, lai piedalītos politiskajos procesos, bija jāiziet cauri zināmam filtram. Tas nozīmēja – ja kāds vēlējās piedalīties politikas veidošanā vai pat valdības lēmumu pieņemšanā, bija jāiestājas politiskajā partijā, kur ar savu darbību, idejām un uzstāšanos varēja pamazām izvirzīties, iegūt vairākuma partijas biedru atbalstu. Tas bija salīdzinoši ilgstošs process, kas veidoja profesionālu politiķi, līdz viņš nonāca pozīcijā, no kuras iespējams ietekmēt nozīmīgus valstiskus procesus. Tagad salīdzinoši ātri un vienkārši ar digitālo tehnoloģiju palīdzību ir iespējams iegūt līdzīgi domājošo atbalstu un izdarīt tiešu spiedienu uz valdību, kura ir spiesta nostāties pret šīm vēlmēm, jo tās visbiežāk nav iespējams īstenot, vai dibināt jaunu partiju, kas sola izdarīt vairākas sabiedrības vairākumam tīkamas lietas. Pārsvarā tās ir labas lietas, kuras labprāt gribētu redzēt katrs no mums, taču tās nav reālas vai ilgtspējīgas. To apliecina arī tas, ka šīs jaunās partijas, kas iegūst ietekmi vēlēšanu rezultātā, lielākoties ātri sairst, jo nav spējīgas solīto īstenot. 

Attiecībā uz digitālajām tehnoloģijām ir vēl vairāki citi jautājumi, kas ir savstarpēji saistīti un ietekmē demokrātiskos procesus. Piemēram, klasiski medijiem ir bijusi līdzīga filtra funkcija kā politiskajām partijām, proti, ja žurnālists cienījamā laikrakstā izteica viedokli, kas ir bijis pakļauts profesionāliem ētikas kritērijiem, tam bija zināma ticamība un svars, kas palīdzēja uzturēt racionālāku politisko diskusiju. Pateicoties digitālajām tehnoloģijām un klasisko mediju norietam, daudz lielāku lomu spēlē mazticamāka, nereti manipulatīva informācija, arī viltus ziņas, kas, protams, ietekmē arī sabiedrisko domu. Cilvēks šajā situācijā ir diezgan bezpalīdzīgs, jo neviens nespēj visur pats būt klāt un pārliecināties. Informatīvās telpas vājums mazina rīcības un politikas racionalitāti.

Turklāt sociālo portālu darbības princips veicina cilvēka nonākšanu noteiktā informācijas burbulī, kurā viņš apstiprina un pastiprina savus uzskatus, kas vairs neiziet cauri zināmam mediju un uzticamu ziņu avotu nodrošinātam racionalitātes filtram. Tas veicina politisko fragmentāciju. Reakcija uz politiskajām norisēm kļūst arvien īslaicīgāka. Piemēram, vācu valodā ir jēdziens Empörungskultur – sašutuma kultūra. Cilvēki par kaut ko mēdz sašust, tad uzvirmo reakcija, kas reti izpaužas ilglaicīgā vai jēgpilnā rīcībā, jo tai seko nākamais sašutuma vilnis. Tai attiecīgi seko sašutuma politika.

Tas varētu kļūt par būtisku izaicinājumu demokrātijai. Vai esat domājis, kādi ir iespējamie risinājumi?

Jā, tas ir viens no būtiskākajiem izaicinājumiem, bet ir vēl citi. Piemēram, vēl plašāks un dziļāks jautājums ir par cilvēku pastāvīgo novērošanu, kas bija viena no diskusiju tēmām arī Pasaules ekonomikas forumā Davosā. Valstu līderi sāk arvien vairāk apzināties šo problēmu, t. s. surveillance capitalism – uzraudzības kapitālismu, uz kā ir balstīts lielo interneta koncernu biznesa modelis. Iedzīvotāju paradumu pastāvīga novērošana, sekojot tam, kur un kā tiek lietots mobilais telefons, internets, ļauj precīzi izveidot cilvēka uzvedības profilu un radīt mērķtiecīgas vadāmības instrumentus. Šādas metodes – cilvēku domu programmēšana un mērķtiecīga vadīšana –, protams, ir pazīstamas Rietumu demokrātiju politikā, bet tiek ļoti aktīvi izmantotas autoritāros režīmos, lai nodrošinātu to pastāvēšanu.

Tie ir demokrātijas izaicinājumi, par kuriem Rietumu sabiedrības sāk pastiprināti domāt, taču konkrētu risinājumu pagaidām nav. Ir skaidrs, ka nepieciešama liela vienprātība starp valstīm, jo nacionāli risinājumi globālai problēmai nebūtu efektīvi. Nepieciešami vismaz Eiropas līmeņa risinājumi vai pat plašāki. Pastiprinātu uzmanību šiem jautājumiem pievērsis arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, taču šobrīd starptautiskā sabiedrība atrodas problēmas apzināšanas sākumposmā.

Latvijai kā mazai valstij jau ir zināma pieredze šajā jomā, un tāds apdraudējums kā, piemēram, hibrīdkarš mums atšķirībā no daudzām citām valstīm ir diezgan labi pazīstams jēdziens. Manuprāt, viens no iespējamiem risinājumiem ir ne tikai regulējuma pilnveide, bet arī medijpratība. Medijpratība skolās vai nu kā atsevišķs mācību priekšmets, vai kā caurviju tēma dažādos priekšmetos ir ārkārtīgi svarīga, lai attīstītu kritisko domāšanu, spēju atšķirt ticamu no mazticamas informācijas. Tā nekad nebūs 100%, taču pašlaik šī atšķirtspēja ir diezgan zema, turklāt Latvijā uzticamie mediji ir vājāki nekā, piemēram, Vācijā vai Spānijā.

Par sašutuma kultūru runājot, Latvijā ir izplatīts viedoklis, ka politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem, lai kaut kas mainītos uz labo pusi. Pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām nomainījās divas trešdaļas Saeimas sastāva. Kā vērtējat tik strauju politiskās elites nomaiņu? Vai tas ietekmē likumdošanas procesa kvalitāti?

Domāju, ka vairākumam Saeimas deputātu ir laba griba. Taču ar labu gribu vien nepietiek. Tā ir tikai viena no divām labam politiķim nepieciešamajām īpašībām. Viena ir labā griba nebūt korumpētam, strādāt kopējam sabiedrības, nevis savam labumam u. tml. Kā jau teicu, domāju, ka lielākajai daļai Saeimas deputātu tāda piemīt. Taču otra, ne mazāk svarīgā īpašība ir dziļāka izpratne par lietām, zināšanas plašākā mērogā, redzējums uz visu valsti kopumā. Likumdevēja darbā ir jāsaprot daudz vairāk jautājumu, nekā ikdienā esam raduši domāt. Teiksim tā, katrs var iemācīties uzvārīt zupu, bet likumdevēja darbs ir daudz sarežģītāks. Jā, arī šīs prasmes var apgūt, taču tam nepieciešams laiks, un arī tad tās nebūs salīdzināmas ar tām, kas iegūtas, izejot klasisko filtru – profesionālo izaugsmi, kas iegūta partijas darbā pirms nonākšanas deputāta statusā. Līdz ar to es teiktu, ka cilvēku, kam piemīt šādas prasmes, Saeimā ir maz un situācija nav apmierinoša.

Ir ļoti labi, ja Saeimā tiek ievēlēti jauni cilvēki, citādi veidojas stagnācija, taču, jaunpienācējiem esot vairākumā, likumdevēja darba kvalitāti nevar nodrošināt. Lai darbs būtu jēgpilns, starp ienākšanu un aiziešanu no Saeimas darba ir jāpaiet ilgākam laika periodam par vienu sasaukumu.

Vai esat domājis, kā uzlabot likumdošanas procesu un likumu kvalitāti? Esat nācis klajā ar ideju izveidot Valsts padomi.

Jā, tas ir viens no pasākumiem, taču šis ir arī politiskās kultūras un ar to saistītās sašutuma kultūras jautājums. Tas ir jautājums par pašu pilsoņu kvalifikāciju, kuri pāris mēnešu pēc Saeimas vēlēšanām jau atkal nav apmierināti un grib, lai nupat ievēlēto deputātu vietā nāk citi. Arī pilsonim demokrātiskā sabiedrībā ir pienākumi, kam ir nepieciešama neformāla kvalifikācija un zināšanas.

Kas attiecas uz likumdošanas kvalitāti, likumdevējs, īpaši Latvijā, darbojas ļoti īslaicīgi. Kaut kas tiek iesākts, nepabeigts, atkal sākts no jauna. Tikmēr, lai valsts attīstītos, ir nepieciešama ilglaicīga politika jeb ilgtspējas politika. Satversme ir ilgtspējīga. Taču patlaban nav tādas institūcijas, kas ne tikai formulētu ilgtspējas kategorijas, bet no šāda viedokļa arī izvērtētu katru likumdošanas iniciatīvu. Proti, vai tā ilgtermiņā nāks par labu Latvijas valstij un sabiedrībai kopumā, nevis ir izstrādāta kādas konkrētas sašutušo pilsoņu grupas apmierināšanai.

Valsts padome manā skatījumā būtu institūcija, kas sniegtu šādu atzinumu: vai attiecīgā likumdošanas iniciatīva ir ilgtspējīga, arī no Satversmē iekļauto vērtību viedokļa. Gribu uzsvērt, ka atbildība ir Saeimai. Valsts padomei būtu ieteikuma raksturs sniegt pamatotu viedokli, kāda varētu būt vienas vai otras iniciatīvas ietekme ilgtermiņā. Domāju, ka Saeimā ir gana daudz godprātīgu deputātu, kuri ieklausīsies pamatotā viedokli un to akceptēs vai teiks – nē, mūsu viedoklim ir vēl lielāks pamatojums. Tātad papildus minētajam tas arī paaugstinātu diskusiju un argumentācijas līmeni. Savukārt no diskusiju līmeņa ir tiešā veidā atkarīga Saeimā pieņemto likumu kvalitāte.

Vai jūsu redzējumā Valsts padome būtu konstitucionāla institūcija?

Valsts padomei ir jābūt konstitucionālam orgānam, lai nodrošinātu pilnīgu tās neatkarību. Ir jautājums, kāpēc to nevar darīt Saeimas Juridiskais birojs, Tieslietu ministrija vai Valsts kanceleja? Tiem ir cits uzdevums – noformulēt un pēc iespējas efektīvi īstenot to politisko uzstādījumu, kāds ir konkrētam ministram, koalīcijai vai attiecīgā likumprojekta virzītājiem. Nebūtu pareizi, ja ierēdnis norādītu, kas valdībai būtu jādara, tas nav viņa uzdevums un būtu pretrunā parlamentārās demokrātijas sistēmai. Tāpēc Valsts padomei ir jābūt ārpus valdības, ārpus Saeimas, lai tā no neatkarīgām pozīcijām varētu sniegt savu argumentētu vērtējumu, savukārt Saeimas atbildība būtu to pieņemt vai noraidīt. 

Minējāt sašutuma kultūru, kas raksturīga arī mūsu sabiedrībai. Taču vēl Latvijai ir raksturīgs procentuāli viszemākais iedzīvotāju īpatsvars, kas ir iesaistījies politiskajās partijās. Vai esat domājis, kā mudināt pilsoņus kļūt aktīvākiem un neapstāties pie sašutuma paušanas sociālos portālos un anonīmos komentāros?

Domāju, tas ir saistīts ar pilsoņu politiskās apziņas līmeni. Uz citu valstu fona tas tiešām ir neparasti, ka piederība pie politiskās partijas mūsu sabiedrībā skaitās kaut kas slikts. Daļēji to var skaidrot ar to, ka politiskās partijas Latvijā līdz šim ir bijušas vairāk vai mazāk atkarīgas no bagātnieku, kuriem ne vienmēr bijuši tie labākie nodomi, labvēlības. Saprotams, ka godprātīgi cilvēki nevēlas būt tajā iesaistīti. Pieļauju, ka arī vairumam politiķu nepatīk būt korumpētiem, taču līdzšinējā sistēma partijām spieda meklēt naudu, lai tās spētu vispār darboties.

Tagad, piešķirot papildu valsts finansējumu, partijām ir dota iespēja atbrīvoties no šīs bagāto cilvēku ietekmes. Tiesa, vēl nav rasts optimāls risinājums, jo ārpusē ir palikušas vēlētāju apvienības. Liela nozīme tām ir pašvaldību līmenī, kur cilvēki nedalās tik daudz pēc politiskās ideoloģijas. Tāpat redzams, ka partijām vēl nav ideju, kā šo finansējumu izlietot, jo to nevar brīvi tērēt, kam ienāk prātā. Protams, tā paredzēta partijas administratīvajiem izdevumiem, bet arī partijas iekšējās politiskās domas veidošanai, kas ietver izglītojošus pasākumus, seminārus, pētījumus u. tml. Lai to paveiktu, ir nepieciešama attiecīga partijas infrastruktūra. Tā ka partijām ir liels uzdevums priekšā.

Vēl, manuprāt, apsverama ir doma, kā kritēriju finansējuma piešķiršanai ņemt vērā ne tikai sasniegto vēlētāju skaitu vēlēšanās, bet arī starpposma rezultātus, citādi var izveidoties situācija, ka finansējumu saņem īslaicīgi partiju projekti, uzliesmojošas partijas, kuras vēlēšanās saņēma lielu atbalstu, bet pēc īsa laika jau ir izdegušas, nespējīgas de facto darboties. Tā ir problēma, kas šobrīd nav atrisināta.

Nesen atgriezāties no Pasaules ekonomikas foruma Davosā, kas pulcē pasaules biznesa un politikas elites pārstāvjus. Kāds ir jūsu priekšstats par to, vai Latvijas finanšu sistēmas nedienas, kas pērn vainagojās t. s. “Moneyval” ziņojumā, kurā kritiski vērtēta mūsu valsts spēja novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ir atstājušas ietekmi uz Latvijas starptautisko reputāciju?

Protams, tas ir ne tikai Latvijas reputācijas, bet arī ekonomikas attīstības jautājums, jo investori iegulda valstīs, kurām ir laba reputācija. Šīs problēmas bija ielaistas jau daudzu iepriekšējo valdību laikā, taču tagad tās ir radikāli atrisinātas. Pašreizējo valdību var par daudz ko kritizēt, bet tā ir pelnījusi arī uzslavu par to, ka īsā laikā ir izdevies izveidot efektīvu finanšu uzraudzības sistēmu, kādas nav nevienā citā Eiropas valstī. Taču ar to vien, ka Eiropas Savienībā, kurā valda brīva kapitāla kustība, vienā no dalībvalstīm ir stingra uzraudzība, kamēr citās – vāja, nav pietiekami. Tas ir vairāk vai mazāk atzīts uzskats, ka kopīgi standarti ir nepieciešami visā ES un to izstrādē un ieviešanā lieti noderēs Latvijas pieredze. Esam gatavi tajā dalīties.

Tātad, jūsuprāt, mūsu pūliņi ir starptautiski pamanīti?

Jā, tas noteikti ir pamanīts, un to apliecina arī pēdējais “Moneyval” ziņojums, kurā atzīts, ka Latvijai gada laikā ir izdevies radikāli, ātri un pareizi atrisināt vairākas problēmas.

1 1993. gada 6. jūlijā darbu sāka Latvijas Republikas 5. Saeima, kas atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību pilnā apjomā.

Labs saturs
37
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU