Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valts Kalniņš: “Ja kādas partijas vadība – nozīmīgi tās biedri – politiskajā elitē atrodas tikai ar šādu mērķi un pretendē uz varu, lai paši vai viņu pietuvinātie nelegāli nopelnītu, nekāda papildu nauda nelīdzēs. Korumpantus nevar izārstēt ar papildu finansējumu. Taču ir būtiski apzināties – ne visus motivē tikai šāda doma.”
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Lai mazinātu korupciju, ir nepieciešama pozitīva sabiedrības attieksme pret valsti, ko politiķi joprojām bieži neizprot, sarunā par partiju finansēšanu no valsts maka, lobisma atklātību un trauksmes celšanu skaidro pretkorupcijas eksperts, sabiedriskās politikas centra “Providus” asociētais pētnieks VALTS KALNIŅŠ.
Krišjāņa Kariņa valdībai februārī apritēja gads. Kā vērtējat tās un Saeimas darbu pretkorupcijas jomā?
Atsevišķos jautājumos Saeima un valdošā koalīcija bijusi diezgan aktīva un apņēmīga: palielināts valsts finansējums politiskajām partijām, ir pieņemti grozījumi Krimināllikumā, kas ļauj ar korupciju saistītās normas piemērot starptautiskajiem standartiem. Protams, arī stāsts par naudas atmazgāšanas novēršanu.
Kopumā nevar teikt, ka šai Saeimai un valdošajai koalīcijai nebūtu bijusi vēlēšanās vienu vai otru lietu pretkorupcijas jomā reformēt. Ēnas puse, neizbēgama blakne, – liela daļa no padarītā neļauj plašiem sabiedrības slāņiem saskatīt un novērtēt šos pozitīvos soļus.
Vai tas kaut kādā mērā izskaidro Latvijas korupcijas uztveres indeksu, kurš pēdējos gadus stagnē un kuram pat bijis kritums 2019. gadā?
Tā ir. Un atsevišķas lietas, sevišķi politisko partiju finansēšana no valsts budžeta, dažādu iemeslu dēļ vairāk izpelnās sabiedrības skepsi nekā pozitīvu novērtējumu. Latvijā daļa cilvēku vēl arvien uzskata, ka partiju darbība ir apmaksājama vienīgi ar privātu naudu, un vienlaikus domā, ka šīs partijas brīnumainā veidā aizstāvēs tikai un vienīgi sabiedrības intereses. Vēl daļai sabiedrības ir pilnīgi vienalga, kas partijas finansē, jo liekas, ka tāpat tam visam nebūs nekādas jēgas.
Cik lielā mērā valsts finansējuma ievērojamā palielināšana sasniedz savu mērķi – mazināt partiju atkarību no sponsoru naudas un ietekmes?
Uzskatīt, ka partiju sistēma, kurai privāti sponsori nodrošina 90% finansējuma, darbosies sabiedrības interesēs, ir utopija. Tāpēc finansējuma palielināšana līdz kādam saprātīgam slieksnim, pieņemsim, tādam, kāds tagad ir noteikts, ir nepārprotami pamatots solis. Taču man ir mazliet skumji, ka tas noticis tādā veidā, it kā ar sabiedrības uztveri nemaz nevajadzētu rēķināties. Ir diezgan elementāri, ka nevajadzēja šo naudu tik tiešā veidā piešķirt pašiem sev.
Vai to vajadzēja attiecināt uz nākamo Saeimu?
Absolūti. Ja jau Latvijā šis lēmums ir ļoti novilcināts, nekas nekaitētu, ja to atliktu uz nākamo Saeimu. Respektīvi, nauda partijām tiktu piešķirta atbilstoši to rezultātiem nākamajās Saeimas vēlēšanās. Tas būtiski stiprinātu šī lēmuma leģitimitāti. Lēmumus, par kuriem jau iepriekš paredzama skeptiska sabiedrības attieksme, nevajadzētu pieņemt ar tik būtiskiem leģitimitātes robiem.
Ir viedoklis, ka nevajadzētu pieļaut vēl vienas Saeimas vēlēšanas, kurās partijas piedalās, būdamas atkarīgas no lielo sponsoru naudas.
Šis ir pilnīgi pamatots arguments. Tomēr satrauc hroniskā Latvijas iezīme, ka likumdevējs, Saeima un politiskās partijas ir ieguvušas ārkārtīgi niecīgu sabiedrības uzticēšanos. Tas šo sistēmu padara savā ziņā trauslu. Institūcijas, kuras bauda tik zemu uzticību, kritiskā brīdī var būt neizturīgas – nebūs neviena, kas tās aizstāvēs. Es gan patlaban nesaskatu šādu apdraudējumu, taču stratēģiski būtu jāpanāk, lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa, paraugoties uz Saeimu, Ministru kabinetu, partijām vai vismaz sev tīkamāko partiju, varētu teikt: jā, tas ir mūsu parlaments, mūsu valdība, manis atbalstītā partija, un ir labi, ka tās pastāv un kopumā labi un pareizi vada valsti. Tad valsts pamati ir stingrāki. Man tas šķiet ļoti svarīgs aspekts. Valstiski būtiski lēmumi, pat ja tie tehniski un visādā citādā ziņā ir pareizi, jāveido arī tā, lai pēc iespējas vairāk stiprinātu veselīgu piederības sajūtu savai valstij un tās institūcijām.
Uzticēšanās institūcijām būtiski mazina korupciju.
Pilnīgi noteikti. Lai iegūtu sabiedrības atbalstu pretkorupcijas aktivitātēm un stiprinātu korupcijas noraidījumu dažādos līmeņos, pozitīva attieksme pret valsti ir nepieciešama. Ja tās nav, nav arī motivācijas izvairīties no korupcijas.
Cik lielā mērā valsts finansējuma palielināšana politiskajām partijām mazinās to vēlmi pēc neleģitīmas naudas, pat ja likums ir labs un derīgs?
Ja kādas partijas vadība – nozīmīgi tās biedri – politiskajā elitē atrodas tikai ar šādu mērķi un pretendē uz varu, lai paši vai viņu pietuvinātie nelegāli nopelnītu, nekāda papildu nauda nelīdzēs. Korumpantus nevar izārstēt ar papildu finansējumu. Taču ir būtiski apzināties – ne visus motivē tikai šāda doma. Un jo sevišķi svarīgi ir apzināties, ka valsts finansējums atbalsta politiskās elites labāko daļu, tos, kuri ar vislielāko varbūtību strādā sabiedrības labā. Tos, kuri tikai lūko, kā no kāda budžeta nosūkt miljonus, nekas nelabos, ja nu vienīgi tiesa.
2017. gadā publicētā domnīcas “Providus” un organizācijas “Sabiedrība par atklātību – Delna” monitoringa ziņojumā secināts, ka korupcijas pazīmes 12. Saeimā ir drīzāk izņēmuma parādība un parlamentam kopumā raksturīgs demokrātiskas valsts likumdevējam atbilstošs lemšanas process un darba stils. Ko šajā ziņā varat sacīt par šo Saeimu, kurā, salīdzinot ar iepriekšējo, nomainījušās divas trešdaļas deputātu? Vai saskatāt kādas tendences?
Šo Saeimu neesam tik dziļi analizējuši, tāpēc iespējami tikai vispārīgi secinājumi. Iepriekšējās Saeimas monitorēšanā ļoti skaidri šad tad, reizi mēnesī vai divos, parādījās pa kādam aizdomīgam likumam. Taču Saeima katru mēnesi pieņem vairākus desmitus likumu vai to grozījumu, uz kuru fona aizdomīgie gadījumi vērtējami kā izņēmums, nevis norma.
Situācijas, kuras visvairāk liek domāt par korupciju likumdevējā, ir brīži, kad kaut kas tiek ierosināts un bīdīts bez saprotamiem leģitīmiem argumentiem, kāpēc tas vispār vajadzīgs. Saprotamības trūkumu tad var aizvietot ar pieņēmumu, ka tur ir kādas koruptīvas intereses.
Kādās jomās šie neizskaidrojamie lēmumi un iniciatīvas galvenokārt parādījās?
Saistībā ar enerģētiku, ar nodokļu politiku atsevišķās jomās, ar to pašu naudas atmazgāšanu, pirms vēl Latvija saspringa to sakārtot, lai neiekļūtu “pelēkajā sarakstā”. Arī dalot naudu bēdīgi slaveno deputātu kvotu ietvaros. Taču tie, kā jau teicu, drīzāk ir izņēmumi. Skatoties lielā griezumā, pirms gadiem 20 vienā otrā biznesa sektorā bija ļoti izplatīta domāšana, ka par katru cenu no valsts ir jāizrauj kāds labums. Mūsdienās bizness kā sektors ar likumīgām metodēm ir daudz spēcīgāks nekā pirms 20 gadiem, kad to lobēšanu, biznesa intereses izprata tā, ka konkrēti cilvēki gāja pie politiķiem vai partijām, lai izrautu, kā saka, kādus kumosus. Arī tagad tas notiek, taču tā vairs nav sistemātiska prakse.
Kāpēc tik ilgi kavējusies Lobēšanas atklātības likuma pieņemšana? KNAB likumprojektu izstrādāja jau 2014. gadā.
Nebija pārliecinošas politiskās vilkmes šo likumu pieņemt. Parādījās liels daudzums iesaistīto pušu iebildumu un priekšlikumu, bet pietrūka politiskās gribas to kārtīgi izvērtēt un vienā brīdī spert konkrētu soli – likumu pieņemt.
Ko šajā ziņā varat teikt par šo Saeimu?
Cik esmu dzirdējis, ir deputāti, kuri strādā pie likuma izstrādes. Grūti komentēt, kamēr neieraugām konkrētu likumprojektu. Politiskajā kārtībā bijuši daudzi citi jautājumi, kas aizēnojuši lobēšanas likumprojektu, – naudas atmazgāšanas lieta, administratīvi teritoriālā reforma, Rīgas domes atlaišanas lieta, smagi gāja ar budžeta pieņemšanu.
Jāteic, nav tāda starptautiska standarta, kā katrai valstij obligāti būtu jāpieņem lobēšanas likums. Es parasti saku – šis likums ir kā politiski kulturālās audzināšanas apliecinājums. Nevajadzētu domāt, ka likuma pieņemšana tiesiskuma un politiskā procesa jomā kaut ko revolucionāri mainīs. Tikai sakārtos spēles noteikumus un aina kļūs zināmā mērā caurskatāmāka – ja paveicas, ja nepieņem nefunkcionālu likumu. Tomēr kādā brīdī Latvijā šis likums ir jāizstrādā un jāpieņem, jo vajadzētu šo caurskatāmību. Ja es gribētu uzzināt personas un organizācijas, kas kaut ko lobē, pašlaik jau nav tādas vietas, kur to paskatīties. Savā ziņā lobēšanas likumam ir līdzība ar valsts finansējumu partijām: tie ir rīki, kas palīdz darboties politiskā procesa labākajiem, godīgākajiem dalībniekiem. Kā mēs varam cīnīties pret korupciju politikā? Var un vajag to apkarot, bet otrs veids ir palīdzēt tiem, kas politikā kā lēmumu pieņēmēji vai lobētāji darbojas godīgi.
Maijā apritēs gads, kopš Latvijā darbojas Trauksmes celšanas likums. Līdz pagājušā gada beigām centrālajās valsts institūcijās trauksme celta 435 reizes, no kurām 119 gadījumos saņemtie iesniegumi atzīti par trauksmes cēlēju ziņojumiem. 7 gadījumos pieņemts lēmums piemērot sodu. Kādi ir pirmie secinājumi?
Tomēr aiz šīs statistikas īsti nevaram redzēt, par ko celta trauksme: par to, ka iepirkumā sīkas nolaidības dēļ nav bijuši kārtībā kādi papīri, vai par nozīmīgu karteli, kura dēļ valsts zaudē lielu naudas summu. Divi būtiskākie likuma darbības novērtēšanas elementi – vai, pateicoties tam, nāk klajā nozīmīga informācija par pārkāpumiem, un vai valsts spēj tās sniedzējus pienācīgi aizsargāt. Lai to pa īstam varētu novērtēt, jāpaiet vēl kādam laikam. Briesmīgākais veids, kā var izgāzt Trauksmes celšanas likumu, ir izteikt cilvēkiem solījumu – ziņo, un valsts tevi sargās –, bet to nenodrošināt.
Pagaidām signālu par šādu izgāšanos nav bijis.
Nav. Taču saprotamu iemeslu dēļ mēs par to nevaram neko daudz uzzināt, jo trauksmes cēlēju aizsardzība daudzos aspektos jau pēc definīcijas ir konfidenciāla lieta.
Visbiežāk – 82 gadījumos – trauksmes celšanas ziņojumus saņēmis Valsts ieņēmumu dienests. Acīmredzot par aplokšņu algām un krāpšanos ar nodokļiem.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo pelēkais, puslegālais, nelegālais bizness un arī korupcija balstās tajā, ka uzņēmumā, organizācijā vai iestādē strādā cilvēki, kuri jūtas neaizsargāti. Cilvēkiem, kuri tā jūtas, var likt darīt visu kaut ko, var piespiest viņus samierināties ar aplokšņu algu. Viņi redz nelikumības, bet jūtas tik nedroši, pakļauti dažādiem riskiem, ka neuzdrošinās iebilst. Viens no trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas mērķiem ir iespējami samazināt cilvēku nedrošības risku – lai viņi var reaģēt, ja redz, ka sabiedrība tiek aplaupīta vai apdraudēta, pēc iespējas mazāk pakļaujot riskam sevi un savu ģimeni. Tāpēc jācer, ka šis likums, kurā aizsardzības mehānismi ir diezgan plaši un kopumā atbilstoši labai starptautiskai praksei, darbosies pietiekami labi.
Faktors, kas nosaka, vai šāds likums darbosies, ir arī sabiedrībā diezgan izplatītais uzskats, ka trauksmes celšana ir pielīdzināma “stučīšanai” jeb nodevībai.
Ja uzskata, ka valsts ir kāds ļaunais spēks, kas pastāv tikai tāpēc, lai cilvēku visādi spīdzinātu, tad ar šādu attieksmi trauksmes celšana atbilst “stučīšanai” – kā savulaik čekai. Ar šo atkal atgriežamies pie tā, ko jau teicu par pozitīvu attieksmi pret valsts institūcijām. No tās ir atkarīgs, vai cilvēki trauksmes cēlēju uzlūko kā sabiedrības interešu aizstāvi, kas palīdz valstij darboties sabiedrības interešu vārdā, vai nodevēju.
Te svarīgi atzīmēt – pieņemot budžetu un citus lēmumus, politiskajai elitei nevajadzētu tik ļoti demonstrēt savu varas sajūtu, neņemot vērā, kādas izjūtas cilvēkos tas raisa. Tālredzīgam politiķim, lai viņš būtu veiksmīgs, par plašiem sabiedrības slāņiem ir jāinteresējas. Un tas nebūt nenozīmē populistisku iešanu lētu iegribu pavadā. Politiķiem ir jādomā par to, vai viņu lēmumi šo pozitīvo valstisko apziņu sabiedrībā stiprinās vai graus.
Būtu ļoti derīgi, ja valsts institūcijas, piemēram, Valsts kanceleja (kura ar informatīvo atbalstu jau labi palīdzēja Trauksmes celšanas likumam sākt savu darbību) kā centrālais kontaktpunkts pēc kāda laika sāktu informēt sabiedrību par pavisam konkrētiem trauksmes ieguvumiem: redziet, mūsu valsts budžetam nepagāja secen tāda un tāda naudas summa, jo drosmīgs cilvēks par to cēla trauksmi. Svarīgi, lai aiz trauksmes celšanas statistikas būtu redzams konkrēts sabiedriskais labums.
Saeimā uz otro lasījumu virza likumprojektu par ekonomisko lietu tiesas izveidi. Kā pretkorupcijas kontekstā raugāties uz šo iniciatīvu?
Man kā pretkorupcijas ekspertam šķiet simpātiska ideja par katru resursu, kas tiek ieguldīts šajā jomā. Specializētas tiesas izveide nozīmē to, ka noteikts resurss, arī zināšanas un ekspertīze, tiek koncentrēts specifisku problēmu risināšanai – specifisku lietu izskatīšanai. Kad pagājušogad tika prezentēta ideja par ekonomisko lietu tiesu, kāds iebilda, ka iecerētā tiesas kompetence ir daudz plašāka nekā potenciālais resurss, ko tai plānoja piešķirt. Ja izpildījums ir labs, ja pareizi aprēķina resursus un tiešām spēj nodrošināt vajadzīgo kompetenci, tad šādas specializētas institūcijas izveide ir atbalstāma.
Vasarā apritēs trīs gadi, kopš Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatā ir Jēkabs Straume. Februāra beigās notika KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes sēde par biroja darba rezultātiem 2019. gadā. Šajā komisijā darbojaties arī jūs. Kādi ir galvenie secinājumi par biroja veikumu Straumes vadībā?
No malas raugoties, varu teikt labus vārdus par ikdienas dabu, ko KNAB Jēkaba Straumes vadībā dara, veicot pārbaudes, izmeklēšanas utt. Varbūt – tas izkristalizējās arī diskusijās par korupcijas uztveres indeksu – birojam vairāk jāstiprina stratēģiskais redzējums uz pretkorupcijas jomu kopumā, kas sastāv no daudziem dažādiem darbības virzieniem un pasākumiem, kuros ietilpst ne tikai atziņa, ka korupciju vajag apkarot intensīvāk, bet arī sabiedrības izglītošana, komunikācija, preventīvais darbs iestādēs, valsts pārvaldē ar risku izvērtējumu un institucionālajiem plāniem utt.
KNAB šobrīd izstrādā jaunas pretkorupcijas pamatnostādnes, kurās vajadzētu apliecināt vairāk stratēģiskās domāšanas – ko vēl bez ļaundaru ķeršanas var izdarīt, lai nodrošinātu rezultātu ilgtspējību un būtiskos rādītājos pēc gadiem četriem mēs atrastos kvalitatīvi labākā situācijā. Ceru, ka viņiem tas izdosies.
