Valsts padome. Par un pret

Satversmes tiesas nolēmumu statistika rāda, ka uzlabojumi ir nepieciešami ne tikai likumdošanas procesā, – vairāk nekā pusē pēdējos gados izskatīto lietu konstatēta parlamenta pieņemto un Valsts prezidenta izsludināto likumu neatbilstība Satversmei. Turklāt tehnoloģiju attīstība un sabiedrības pieaugošās vajadzības parlamentiem visā pasaulē, arī Latvijas Republikas Saeimai, izvirza pienākumu izstrādāt arvien jaunus regulējumus specifiskās jomās, liekot meklēt atbilstošus ekspertīzes atbalsta mehānismus.

Latvijā diskusijā par likumdošanas procesa pilnveidošanu izvirzīts priekšlikums veidot jau konstitucionālu neatkarīgu iestādi – Valsts padomi. Saskaņā ar Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumu šīs konsultatīvās institūcijas uzdevums būtu veicināt likumdošanas procesa kvalitāti un sekmēt valsts ilgtspēju.

LV portāls jautā: Vai Latvijā nepieciešama jauna konstitucionāla institūcija – Valsts padome?

Komisijā par šo jautājumu vēl neesam diskutējusi, taču, manuprāt, brīžiem rodas sajūta, ka ir kādas lietas, kuras vienošanās ceļā virzās uz priekšu, bet nenes labumu sabiedrībai, nav kvalificētu ekspertu, kas izvērtētu, kādas būs priekšlikuma īstenošanas sekas. Kā ar pašvaldību reformu – pašvaldību būs mazāk, bet nepaskatāmies, kas notiks ar demokrātisko procesu kopumā.

Ja šī jaunveidojamā Valsts padome būtu respektējama – ar labiem ekspertiem – un deputāti to ņemtu vērā, tās izveidošana būtu vērtējama pozitīvi. Taču patlaban man trūkst informācijas, lai par to spriestu. Nav zināms, kāds būs Valsts padomes sastāvs, lēmumu pieņemšanas process, pilnvaras un ietekme. Jebkāda jauna institūcija, kas izveidota institūcijas pēc, neko labu nenesīs, un arī nodokļu maksātājiem pret to būs iebildumi.

Valsts padome manā ieskatā ir diezgan patāla vīzija, taču mums šajā jomā šobrīd ir pieci ugunsgrēki, kas īsti nevar gaidīt uz Valsts padomes izveidošanos. Manuprāt, bez to nodzēšanas Valsts padomei nebūtu lielas jēgas.

Pirmkārt, zemas kvalitātes likumprojektu un politikas plānošanas dokumentu ietekmes novērtējums (impact assessments). Varam tikai ļoti aptuveni prognozēt jauno likumu, Ministru noteikumu un plānu sekas. Anotācijas reti ir padziļinātas, Saeima vispār ietekmes novērtējumus neveic. Salīdzinājumam – Eiropas Komisijai visām iniciatīvām ir nopietns ietekmes novērtējums. Latvijā vajadzētu novērtēt ietekmi kaut vai svarīgākajām iniciatīvām.

Otrkārt, nav pietiekami pašreizējo likumu un reformu ietekmes pēcnovērtējumi, kas ļautu noteikt, vai iepriekš īstenotās reformas ir bijušas veiksmīgas, kādas bijušas kļūdas un ko no tām mācīties. OECD šajā ziņā esam pēdējie.

Treškārt, likumdošanas un politikas plānošanas procesā ir pārāk daudz sasteigtu ideju, kuras balstās nevis nopietnā analīzē, bet gan tikai un vienīgi piecu partiju spējā savstarpēji vienoties. Nav brīžu, kad par svarīgiem likumprojektiem, piemēram, tiem, kuri bija iekļauti 2020. gada budžeta paketē, būtu iespējams politiski neitrāls izvērtējums un diskusija.

Ceturtkārt, Saeimas deputātiem pieejamais atbalsts – nav normāli, ka no Saeimas deputātiem tiek prasīta spēja orientēties visos jautājumos, nesniedzot viņiem ikdienas darbā vajadzīgo atbalstu: analīzi, datubāzes un normāli atalgotus palīgus. Parlamentam būtu jābūt iespējai Saeimas deputātu darba kvalitāti atbalstīt daudz vairāk nekā šobrīd.

Piektkārt, civildienesta krīze un juridisko kontroles mehānismu vājums. Ierēdņi un Saeimas darbinieki jūtas nedroši, norādot politiķiem uz lēmumu juridiskajām problēmām un/vai netālredzīgumu, lai gan tieši spēja redzēt tālāk par četru gadu vēlēšanu ciklu un novērtēt priekšlikumu juridisko korektumu ir viņu darba esence. Civildienests šobrīd ir vājš un no politiķu puses – nenovērtēts.

Manuprāt, mums iestādēm, kas nodarbojas ar juridiskās kontroles jautājumiem, – Tieslietu ministrijai, Valsts kancelejai un Saeimas Juridiskajam birojam – ir skaidri jāpasaka: ne tikai būtu labi, ja tās šādu kontroli veic, bet tas ir obligāts pienākums un šīs iestādes nedrīkst gaidīt uz tādu institūciju kā Valsts padome.

Vispirms ir jānodzēš šie pieci ugunsgrēki, un tad jāskatās, vai mūsu valsts sistēma joprojām prasa institūciju, kas būtu pielīdzināma Valsts padomei.

Rosina diskusiju

Plašāka viedokļu apmaiņa par Valsts padomes nepieciešamību un uzdevumiem, kurā savu viedokli par jaunas konstitucionālas iestādes lomu pauda arī Valsts prezidents E. Levits, 7. februārī izskanēja Saeimas, Latvijas Valsts prezidenta kancelejas un Satversmes tiesas kopīgi rīkotajā diskusijā “Valsts padomes loma likumdošanā”.

Eiropas valstīs un citur pasaulē parlamenti piedzīvo dažādus izaicinājumus Viens no tiem ir parlamentu sadrumstalotība, kas rada grūtības rast vienotu redzējumu likumdošanas procesā.

Izaicinājumi, ar ko nākas saskarties parlamentiem, atstāj iespaidu uz likumdošanas procesu un kvalitāti. Satversmes tiesa veic augsti kvalificētu ex post analīzi jeb analīzi pēc likuma pieņemšanas. Valsts prezidents Egils Levits ir uzsvēris nepieciešamību likumus izstrādāt tā, lai tie kalpoti ilgākam laika posmam, ne tikai vienam parlamenta darba ciklam. Tas nozīmē īpaši pievērsties likumdošanas saturiskajam aspektam. Kad uzsāku Saeimas priekšsēdētājas darbu iepriekšējā sasaukumā, viens no maniem solījumiem bija veidot Saeimas Analītisko dienestu. Es esmu gandarīta, ka tas ir izveidots un nodrošina deputātus, Saeimas komisijas un politiskās frakcijas ar analītiskiem pētījumiem, ar analīzi par topošajiem likumu projektiem.

Viens solis kvalitatīvākam likumdošanas procesam Saeimā ir sperts. Tomēr pašreizējais likumdošanas procesa konstitucionālais ietvars pamatā ir vērsts uz likumu ex post novērtējumu jeb jau paveiktā novērtējumu. Es redzētu pievienoto vērtību Valsts padomei, ja tā būtu kā sazobe, saikne starp parlamentu un visu sabiedrību likumu pieņemšanas un veidošanas posmā.

Laikmetā, kad pasaule globalizācijas ietekmē kļūst arvien integrētāka, no ekonomikas viedokļa raugoties, Latvija konkurē par resursiem un investīcijām ar citām valstīm. Šajos konkurences apstākļos ir svarīga valsts reputācija. Tas ir saistīts ar tiesiskuma principu ievērošanu. Līdz ar to mums ir jāuzdod jautājums, vai konstitucionālais ietvars, kas veido lēmumu pieņemšanas vidi valstī, ir tāds, kas piesaista Latvijai investorus.

Saeimas Juridiskais birojs un Analītiskais dienests ir stiprināmi, taču vienīgais mehānisms, kas var pamanīt kļūdas pašās likumdošanas procesa beigās, ir Satversmes tiesa, kura tās “izķer”, reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām. Tāpēc ir vajadzīgs mehānisms, kurš reaģētu ātrāk un palīdzētu gan valdībai, gan Saeimai, nodrošinot sazobi starp institūcijām un sekmējot arī dzīves kvalitāti un valsts ekonomisko konkurētspēju.

Ir jāatzīst, ka nebūt ne visi likumi ir saturiski pietiekoši labā kvalitātē. Bet vai problēma ir tikai Saeimas pieņemtie likumi? Mana atbilde ir nē, jo pamatoti tiek kritizēti arī citi normatīvie akti, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi. Pēdējos sešos gados Satversmes tiesā likumu normu neatbilstība Satversmei kopumā ir konstatēta 38 spriedumos, kas ir apmēram 55% gadījumu. Ministru kabineta noteikumos ietvertajās normās neatbilstība konstatēta 37% gadījumu, pašvaldību saistošajos noteikumos – vairāk nekā pusē.

Latvijā ir patiešām daudz institūciju, kuras rūpējas par normatīvo aktu kvalitāti. Izpildvaras blokā ir Valsts kanceleja, ir Tieslietu ministrija, kura manā skatījumā dara ļoti daudz un kuras sastāvā ir arī Normatīvo aktu kvalitātes nodrošināšanas departaments. Pat ir šāds nosaukums. Kvalitātes nav, bet departaments ir. Šī departamenta uzdevums ir sagatavot atzinumus ārējo normatīvo aktu pieejamības jomā. Ja raugāmies uz plašāku jomu, uz ilgtspēju, mums ir Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija, ko apstiprina Saeima, ir Nacionālās attīstības padome, ko vada ministru prezidents, ir Pārresoru koordinācijas centrs, kas ir vadošā valsts attīstības plānošanas iestāde, ir Fiskālās disciplīnas padome, mums ir vēl daudz kas cits, varētu turpināt. Bet vai no tā, ka mums ir, kļūst labāk?

Vai ir nepieciešama Valsts padome kā risinājums konstatētajai problēmai? No Eiropas Savienības 27 valstīm astoņās tāda ir. Iecerei Latvijā izveidot jaunu konstitucionālu institūciju nepieciešama pilnvērtīga, objektīva visaptveroša izpēte, kurai jādod efektīvākais konstatētās problēmas risinājums.

Mani secinājumi ir šādi: pirmkārt, normatīvo aktu kvalitāte nevar būt uzlabojama kampaņveidīgi. Tā prasa pastāvīgu visaugstāko politisko uzmanību. Tas mazāk attiecas uz Valsts padomi, taču es aicinātu uz valsts civildienesta restartu, kur kaut kas ir aizgājis ne tā, kā mēs vēlamies. Kvalitāte pieklibo ne tikai likumos, bet arī Ministru kabineta noteikumos un pašvaldību saistošajos noteikumos. Tāpēc ir nepieciešams risinājums, kas novērš visu problēmu. Es nesaku ne jā, ne nē, ka daļa no tā varētu būt Valsts padome. Ir iespējams izpētīt citu valstu modeļus ar senām tradīcijām un iegūt kaut ko, ko varam izmantot Latvijā.