VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
08. oktobrī, 2020
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
22
22

Ineta Ziemele: Valsts pastāv cilvēka dēļ

LV portālam: INETA ZIEMELE, Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Ineta Ziemele: “Sociāli atbildīgas valsts princips ir jāpiemēro tā, lai tiek respektētas katra cilvēka tiesības uz cilvēka cienīgas dzīves veidošanu, taču vienlaikus tas ir jāsamēro ar racionālo, ar valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Nevar būt tā, ka tiesa lēmuma pieņemšanā koncentrējas uz kādas vienas cilvēka grupas tiesībām, bet aizmirst par visas sabiedrības attīstības iespējām kopumā.”

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Valstij ir jābūt organizētai tā, lai cilvēks bez liekiem šķēršļiem varētu īstenot savas iespējas un idejas. Ja iekārta to neļauj, tad pareizā attieksme ir iet un cīnīties par to. No šāda aspekta raugoties, Satversmes tiesā nav daudz lietu par to, ka cilvēkam netiek nodrošinātas visas iespējas sevis pilnveidošanai, secina bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja INETA ZIEMELE, kura šo amatu atstāj, šonedēļ sākot darbu Eiropas Savienības Tiesā.

īsumā
  • Lai arī tas ir vispārzināms, tomēr mūsu valstij, ejot cauri visām iespējamām krīzēm, nav bijis laika apstāties un padomāt par to, kas ir valsts centrālā vērtība un kā mēs sekmējam tās īstenošanu.
  • Ir jābūt tādai valsts iekārtai un lēmumu pieņemšanas procedūrai, kas ir virzīta uz cilvēku un viņa vajadzībām. No šāda skatpunkta mūsu demokrātija vēl nav pietiekami spēcīga.
  • Nevienlīdzības mazināšanai vajadzētu būt absolūtai valsts prioritātei; tas ir cilvēka cieņas un valsts drošības priekšnosacījums.
  • Sociālā atbildīguma princips ir jālīdzsvaro ar citiem konstitucionālajiem principiem tā, lai tiktu nodrošināta valsts attīstība kopumā.
  • Satversmes tiesa nevar likumdevēja vietā pateikt, kāds ir minimālo ienākumu grozs.
  • Satversmes tiesa pēdējo piecu gadu laikā ir izskatījusi vairākas lietas, kurās bijušas problēmas ar labas likumdošanas principa ievērošanu vai izpildi.
  • Iestājos par to, ka Latvijā nepieciešams izveidot Valsts padomi. Raugoties uz procesiem Eiropā un pasaulē kopumā, kļūst redzams, ka Latvijai ir jāveic kvalitatīvs lēciens tajā, kā nonākam līdz galīgā lēmuma pieņemšanai.
  • Trīs valsts varas un pieci tās pārstāvošie konstitucionālie orgāni katrs savas funkcijas veic pēc savas labākās izpratnes, bet to savstarpējais dialogs bijis fragmentēts.
  • Latvijā nepieciešams attīstīt demokrātiskā atbildīguma principu, saskaņā ar kuru lēmumu pieņēmēji pašsaprotami rīkojas sabiedrības interesēs.

Tikai šī gada maijā Satversmes tiesas tiesneši jūs pārvēlēja Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā uz otru termiņu. Kāpēc nolēmāt to atstāt, izvēloties darbu Eiropas Savienības Tiesā?

Visupirms, kad atgriezos Latvijā, man pat prātā nenāca doma no Latvijas atkal aizbraukt. Kad mani pārvēlēja priekšsēdētājas amatā, nevienam nebija zināms, ka vajadzēs to atstāt. Taču Egila Levita atstātais Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amats bija vakants jau ilgāku laiku, un valdības izveidotā komisija meklēja risinājumu. Līdz ar to dzīve un dažādu apstākļu sakritība šoreiz iegrozīja manu ceļu neplānotā virzienā.

Tomēr kādi argumenti jūsu izvēli nosvēra par labu darbam ES Tiesā?

Nepieciešamība godam pārstāvēt Latviju.

Kāds bijis jūsu lielākais ieguldījums, vadot Satversmes tiesu?

Tiesas pārvaldības sakārtošana, budžeta neatkarības nostiprināšana un pielīdzināšana citiem konstitucionālajiem orgāniem, tiesas iekļaušana Eiropas Savienības tiesu dialogā. Tāpat arī tika padziļināts dialogs ar sabiedrību.

Atbilstoši nupat pieņemtajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā pēc darba beigšanas ES Tiesā jums būs iespēja atgriezties Satversmes tiesā, lai pabeigtu savu termiņu.

Latvijai vajag un arī turpmāk vajadzēs sūtīt savus cilvēkus strādāt starptautiskajos amatos, vairākās starptautiskās tiesās. Šie amati ir gan tādi, kuri valstīm jāaizpilda obligāti, gan tādi, kurus valstis sev izcīna. Tas ir valsts atpazīstamības un prestiža jautājums. Cilvēku, kuri varētu ieņemt šos amatus, mums ir tik, cik ir. Kad mani uzrunāja darbam ES Tiesā, viena no problēmām, kas izkristalizējās, bija: labi, ka varam nosūtīt savus cilvēkus augstiem starptautiskiem amatiem, taču valstij tas ir arī zaudējums. Satversmes tiesas tiesneses amatā Latvijai esmu nokalpojusi tikai piecus gadus no man kopumā desmit atvēlētajiem. Tādējādi, ja nebūtu šīs izmaiņas Satversmes tiesas likumā, valsts zaudētu šos piecus gadus no mana desmit gadu termiņa. Tā būtu valsts resursa izniekošana. Domāju, ka līdzīgs regulējums ir jāieliek arī attiecībā uz Augstāko tiesu. Ja valstij ir nepieciešams aizpildīt šos starptautiskos amatus ar saviem pārstāvjiem, jānodrošinās ar iespēju viņus ataicināt atpakaļ. Tāda ir šī likuma grozījumu doma.

Tas nozīmē, ka varēsiet atgriezties kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja?

Nē, priekšsēdētāju ievēl tiesneši. Es varu pretendēt vienīgi nobeigt atlikušos piecus gadus kā tiesnese Satversmes tiesā, ja kāds no kandidātu izvirzītājiem mani uzrunātu.

Esat paudusi atbalstu “Jaunās vienotības” Saeimas frakcijas deputātes Ineses Lībiņas-Egneres kandidatūrai Satversmes tiesas tiesneses amatā. Kādas profesionālās un personiskās kvalitātes liek domāt par viņas piemērotību Satversmes tiesas tiesneses postenim? Un vai tā ir laba prakse, ka amatu, kurš ir saistīts ar politisku lēmumu izvērtēšanu, ieņem persona, kas aktīvi darbojas politikā?

Arī pirmajā Satversmes tiesas sastāvā atsevišķi tiesneši nāca tieši no Saeimas un veidoja Satversmes tiesas pamatus. Domāju, nevienam neradās šaubas ne tad, ne jebkad – par Apsīša kunga vai Endziņa kunga, vai citu neatkarību. Tieši pretēji, viņi ielika tādus pamatus neatkarīgajai tiesai, uz kuriem vēl arvien stāvam. Tas, ka cilvēks ir bijis politikā, pats par sevi neko nenozīmē: ir jāskatās, kāds viņš ir, kāda ir viņa kvalifikācija.

Minētās kandidātes vārds, cik man zināms šīs intervijas laikā, ir vienīgais, kurš oficiāli izskanējis. Tas, ko esmu īpaši uzsvērusi, ir I. Lībiņas-Egneres pieredze. Viņa ir bijusi Satversmes tiesas tiesneša palīdze, strādājusi šajā tiesā. Viņa ir izstrādājusi ļoti labu doktora disertāciju. Pati biju komitejā, kas to vērtēja. Esmu piedalījusies daudzās komitejās visā Eiropā, un varu pateikt, ka I. Lībiņas-Egneres disertācija bija no spēcīgākajām, kādu man nācies lasīt Latvijā izstrādāto disertāciju klāstā. Viņa ļoti labi pārzina vairākas valodas. Mums nepieciešams valsts konstitucionālajos orgānos virzīt amatpersonas ar Eiropas valodu zināšanām, jo esam jau tik dziļi integrēti Eiropas telpā, ka nav iespējams tajā līdzdarboties, nespējot atbilstoši komunicēt. I. Lībiņa-Egnere jau ir pārstāvējusi Latviju Eiropas institūcijās, ANO dažādos forumos. Šis prasmes viņai ir ļoti augstā līmenī.

Kāda karjera un izglītība ir citu Eiropas valstu konstitucionālo tiesu vadītājiem? Varētu iedomāties, ka priekšnosacījums ir iepriekšēja tiesneša karjera.

Nē, tā tas nav. Piemēram, iepriekšējais Vācijas konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs nāca no akadēmiskās vides, viņš bija profesors. Savukārt jaunais šīs tiesas priekšsēdētājs nācis no politiskās vides, no parlamenta, taču, protams, viņam ir jurista kvalifikācija.

Konstitucionālās tradīcijas ir dažādas, bet konstitucionālajās tiesās noteikti, pat ja šī tiesa ir ceturtā instance, kas var pārvērtēt Augstākās tiesas nolēmumus, kā tas Latvijā nav, vienmēr ir ievēlēti atzīti, spēcīgi juristi, personības no visa pieejamā lauka: advokatūras, politikas, universitātēm, valsts pārvaldes, tiesu sistēmas. Tas ir ļoti tipiski.

Esat norādījusi, ka nevienlīdzības mazināšanai vajadzētu būt absolūtai valsts prioritātei. Satversmē ir noteikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Kā raudzīties uz šo normu, ja tā īsti nedarbojas?

Kāpēc nevienlīdzības mazināšana ir absolūta valsts prioritāte? Mēs vēlamies, lai valsts būtu iekšēji droša, lai cilvēki justos šeit vajadzīgi un spējīgi īstenot savas dzīves ieceres un mērķus. Tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar katram piemītošo cilvēka cieņu, kas ir nostiprināta Satversmē un ko aizsargā Satversmes tiesa. Jo lielāka ir nevienlīdzība, jo nedrošāks ir cilvēks, jo mazāks ir viņa radošums un ticība savām spējām. Lai arī tas ir vispārzināms, tomēr mūsu valstij, ejot cauri visām iespējamām krīzēm, nav bijis laika apstāties un padomāt par to, kas ir valsts centrālā vērtība un kā mēs sekmējam tās īstenošanu. Protams, ka valsts pastāv ikkatram cilvēkam, viņa cieņpilnai dzīvei.

Tas nozīmē, ka valstij, lēmumu pieņēmējiem, ir konkrēts pienākums pārliecināties, kāds ir šo lēmumu vektors it visā: veidojot valsts budžetu, valsts un pašvaldību attiecības, nodokļu sistēmu, valsts pārvaldes modeli. Tam visam būtu sistēmiski jāsasaistās, veidojot iekārtu, kas vērsta uz nevienlīdzības mazināšanu un tādas kārtības nostiprināšanu, kas ļauj cilvēkam veidot cieņpilnu dzīvi. Satversmes tiesa nevar ieiet šī mehānisma detaļās (piemēram, konkrētos ciparos), bet, vērtējot pieņemtos lēmumus, var atgādināt par vērtībām.

Kāpēc, jūsuprāt, lēmumu pieņēmēji līdz šim ir tik maz tam pievērsušies?

Uz to man ir grūti atbildēt. Iespējams, būtu vērts veikt kādu padziļinātu pētījumu par vektoriem un ietekmēm lēmumu pieņemšanā Latvijā pēdējo desmit vai vairāk gadu griezumā. Varbūt arī, piemēram, publiskajā diskusijā, kurā ir klātesoši viedokļu līderi, žurnālisti, dažādu nozaru speciālisti, nav bijis pietiekami spēcīgs aicinājums tieši šādi paraudzīties uz lietām: ka ikviens cilvēks ir vērtība, ka ir jābūt tādai valsts iekārtai un lēmumu pieņemšanas procedūrai, kas ir virzīta uz cilvēku un viņa vajadzībām. No šāda skatpunkta mūsu demokrātija vēl nav pietiekami spēcīga.

Jau gadiem ilgi valsts politikas plānošanas dokumentos un partiju programmās ir redzama apņemšanās “mazināt nevienlīdzību” un “ novietot cilvēku centrā”.

Acīmredzot ar to, kas teikts līdz šim, bijis nepietiekami, lai mobilizētu politisko gribu atbilstošai praktiskai rīcībai.

Satversmes preambulā ir noteikts sociāli atbildīgas valsts princips. Kā tas tiek izprasts Satversmes tiesas darbā?

Jāteic, ka sociāli atbildīgas valsts princips ir tikai viens no konstitucionālajiem principiem. Mūsu valsts balstās uz vairākiem principiem: Latvija ir demokrātiska valsts, tiesiska valsts, nacionāla valsts, valsts, kas ievēro cilvēka pamattiesības. Satversmes tiesai, skatot lietas par konkrēto konstitucionālo jautājumu, var nākties piemērot un līdzsvarot vairākus principus.

Sociāli atbildīgas valsts princips ir jāpiemēro tā, lai tiek respektētas katra cilvēka tiesības uz cilvēka cienīgas dzīves veidošanu, taču vienlaikus tas ir jāsamēro ar racionālo, ar valsts ilgtspējīgas attīstības principu. Nevar būt tā, ka tiesa lēmuma pieņemšanā koncentrējas uz kādas vienas cilvēka grupas tiesībām, bet aizmirst par visas sabiedrības attīstības iespējām kopumā. Valsts nevar savus līdzekļus veltīt tikai kādam vienam vai dažiem mērķiem. Lēmumu pieņēmējiem valdībā un parlamentā ir jāspēj saskatīt visu lauku, tāpēc arī budžeta veidošanas process ir tik sarežģīts. Ar valsts līdzekļiem ir jārīkojas tā, lai sekmētu valsts attīstību ilgtermiņā, vienlaikus sniedzot atbalstu īpaši aizsargājamo personu grupām. Tas ir līdzsvara jautājums, un tieši tā tiesa uz to raugās.

Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā saistībā ar dažādu sociālā atbalsta mehānismu nepietiekamību ir aktualizējusi jautājumu, kā jāizprot jēdzieni “cilvēka cieņa” un “cilvēka cieņai atbilstoša dzīve” un tiem atbilstošs ienākumu līmenis.

Satversmes tiesa nevar likumdevēja vietā pateikt, kāds ir minimālo ienākumu grozs, kam tajā jābūt, lai tas dotu iespējas veidot cilvēka cienīgu dzīvi. Varējām tikai identificēt to, ka gan Saeimā, gan valsts pārvaldē par to bija dažādas versijas. Mēs neatzinām 64 eiro garantētā minimālā ienākuma līmeni par neatbilstošu Satversmei kā tādu, lai gan šīs summas nejēdzība ir acīmredzama, tomēr mēs vērtējām jēgu un sistēmu. Secinājām, ka tas nav skaidrs, tāpēc garantētais minimālais ienākums neatbilst Satversmei. Tā tas nedrīkst būt, par to valstī ir jābūt skaidrībai. Ja cilvēks kādā dzīves brīdī nespēj veidot cieņpilnu dzīvi vismaz minimālā apmērā, valstī ir jābūt izveidotai jēgpilnai un sistēmiskai sociālās drošības sistēmai, lai viņu restartētu. Tas, kāds atbalsta grozs tam ir nepieciešams, ir jānosaka parlamentam: tautas, proti, suverēna, pārstāvim.

Ja valstī ir izpildvara, proti, ministrijas ar ierēdņiem, kuri kontaktējas ar kolēģiem Eiropā un kuriem ir pieejama Eiropas labā prakse, var taču izstrādāt Latvijas apstākļiem atbilstošu, jēgpilnu minimālā atbalsta mehānismu un ielikt to sociālās drošības sistēmas ietvarā, lai cilvēkam ir skaidrs: ja nu es paklūpu, tad es zinu, kā un kāpēc mani atbalstīs. Satversmes tiesa nevar to izdarīt izpildvaras vietā. Vairāki nolēmumi jau ir stājušies spēkā, kas atklāj sistēmiskās problēmas, bet divas lietas līdz šī gada beigām vēl tiks skatītas: par minimālo vecuma pensiju un par minimālo pensiju personām ar invaliditāti.

Runājot par minimālās pensijas lietu, tiesībsargs norādījis, ka ir jāiegulda milzīgs sagatavošanās darbs, lai lietu neizgāztu...

Lietās, kuras nākušas no Tiesībsarga biroja, redzams, ka juristi ir ieguldījuši lielu darbu, bet šos pieteikumus sagatavot viņiem nav bijis viegli. Satversmes tiesai ļoti nākas pašai piestrādāt jau lietas sagatavošanas stadijā, lai tomēr to visu lauku savāktu, lai uzaicinātu tādu pieaicināto personu spektru un savāktu arī pētījumus, kas dod iespēju maksimāli kvalitatīvi šīs lietas izspriest. Faktiski tādā līmenī, kādā šis lietas ir izspriestas, tas noticis, pateicoties tiesas pašas un tiesnešu referentu – tiesnešu Laviņa, Osipovas un Neimaņa – ieguldītajam milzīgajam darbam lietu sagatavošanā.

Ja tā, tad jājautā, cik lielā mērā šis sagatavošanas darbs ir jāveic pašiem pieteikuma iesniedzējiem, no kuriem lielākajai daļai nav atbilstošu juridisko un analītisko resursu.

Protams, ka vēršanās tiesā pēc definīcijas nav vienkāršs pasākums. Tas tā ir vienmēr un visur. Veidot pieteikumus nav tiesu pienākums. Valstī jābūt ir sistēmai, kas atbalsta pieteikumu iesniedzējus. Saistībā ar Satversmes tiesas procesu kopš 2019. gada janvāra ir pieejama valsts apmaksāta juridiskā palīdzība.

Satversmes tiesas pēdējā laikā pieņemtie un vēl skatāmie spriedumi par valsts nodrošināto sociālo atbalsta mehānismu nepietiekamību ļauj secināt, ka tādējādi tiek zināmā mērā noteikti valsts politikas virzieni, kuri principā var būt gan ar sociāldemokrātisku, gan vairāk liberālu ievirzi. Cik lielā mērā Satversmes tiesai ar to būtu jānodarbojas?

Runājot par kādiem iespējamiem politikas virzieniem, Satversmes tiesa nekādas izvēles neveic un nevar veikt. Vērtības, kuras ir ietvertas Latvijas konstitucionālajos pamatos, arī piemērojam. Taču Latvija nav Amerikas Savienotās Valstis. Eiropai ir raksturīgs plašs sociālo tiesību bloks. Vai jūs skatāties Eiropas Savienības Pamattiesību hartu vai Eiropas Padomes Sociālo tiesību hartu, tur tas minimālais Eiropas kultūrtelpai raksturīgais sociālo tiesību minimums ir noteikts. Un Latvija šajā ziņā noteikti neiet Eiropai pa priekšu. Mums vēl ir tālu līdz Ziemeļvalstu sociālo tiesību apjomam.

Satversmes tiesā iesniegtas vairākas prasības saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu. Ko Satversmes tiesa attiecībā uz šo reformu var vērtēt? Un cik lielā mērā Satversmes tiesai šajā jautājumā kaut kas būtu jānosaka, ja reforma atspoguļo likumdevēja gribu un ir politisku lēmumu rezultāts?

Satversmē ir ietverts pašvaldības princips, ko Satversmes tiesa jau ir piemērojusi vairākās citās lietās. Pašvaldību principa jēga ir tajā, ka cilvēkam svarīgi lēmumi tiek pieņemti pēc iespējas viņam tuvāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka nacionālās valdības līmenī lokālos jautājumus efektīvi risināt ir grūti. Taču nacionālā līmenī ir jānodrošina ietvars, lai vietējie un valsts līmeņa jautājumi tiktu risināti pareizā līdzsvarā un kopumā efektīvi īstenotu iedzīvotāju tiesības un brīvības. Tas ir valsts konstitucionālās iekārtas jautājums. Satversmes tiesas kompetencē ir raudzīties, kā šī iekārta funkcionē visatbilstošāk Satversmē ietvertajām vērtībām un principiem. Tagad būs jauns modelis ar samazinātu pašvaldību skaitu, un tā, protams, ir zināma izmaiņa valsts konstitucionālajā iekārtā, kas skatāma caur Satversmes prizmu.

Vērtējot administratīvi teritoriālās reformas atbilstību Satversmei, Satversmes tiesa vērtēs arī likumdošanas procesu ārkārtējās situācijas laikā, proti, to, cik kvalitatīvs bijis Saeimas darbs laikā, kad parlamenta sēdes notika attālināti.

Skatot katru lietu, tiesa vērtē, vai ir radies konstitucionālo tiesību ierobežojums. Nākamais solis – vai šis ierobežojums ir noteikts ar likumu. Likumam ir formālas prasības un arī saturiskās prasības. Saturiskās prasības atklāj labas likumdošanas princips. Tostarp to, kādas ir bijušas demokrātiskās debates likuma tapšanas gaitā. Arī šajā lietā, pat ja tā notiek ārkārtējā situācijā, tiesa skatīs to pašu – labas likumdošanas principa ievērošanu.

Kādas tendences esat novērojusi attiecībā uz pēdējo Saeimas sasaukumu darba kvalitāti?

Neesmu ilgstoši bijusi Latvijā, atskaitot pēdējos piecus gadus. Tāpēc varu secināt tikai to, ka Satversmes tiesa pēdējo piecu gadu laikā ir izskatījusi vairākas lietas – par piespiedu zemes nomu, valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu u. c. –, kurās tomēr parādās zināmas problēmas ar labas likumdošanas principa ievērošanu vai izpildi Saeimas procesā.

Varbūt zināmus secinājumus par Saeimas un valdības darba kvalitāti var izdarīt no šādas statistikas, ar ko pavasarī diskusijā par Valsts padomes izveidi nāca klajā jūsu kolēģis Gunārs Kusiņš: pēdējos sešos gados Satversmes tiesā likumu normu neatbilstība Satversmei kopumā ir konstatēta 38 spriedumos, kas ir apmēram 55% gadījumu. Ministru kabineta noteikumos ietvertajās normās neatbilstība konstatēta 37% gadījumu, pašvaldību saistošajos noteikumos – vairāk nekā pusē.

Šī statistika ir viltīga – to var pagriezt gan tā, gan tā, jo ne jau visi sabiedrībai svarīgie jautājumi nonāk līdz Satversmes tiesai. Piemēram, attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem es teiktu, ka tur būtu pat daudz kas vairāk skatāms Satversmes tiesā, bet nedz tam uzņēmējam, nedz indivīdam, kura tiesības varētu būt pārkāptas, visbiežāk nav tik daudz laika, lai cīnītos par vienu viņam piemēroto tiesību normu līdz pat pašai Satversmes tiesai. Statistika ir tikai viens no elementiem, kā paraudzīties uz jautājumu par to, cik kvalitatīva ir likumdošana kopumā.

Tomēr es arvien iestājos par to, ka Latvijā ir nepieciešams izveidot Valsts padomi. Un ne jau tikai nesenās pagātnes kļūdu dēļ. Raugoties uz procesiem Eiropā un pasaulē kopumā, kļūst redzams, ka Latvijai ir jāveic kvalitatīvs lēciens tajā, kā nonākam līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Mums šajā procesā ir ļoti nepieciešama starpdisciplinaritāte, visu iesaistīto pušu koordinēta sadarbība. Līdz šim tas ir noticis ļoti fragmentēti, un tā vienkārši vairs nevar turpināt, ņemot vērā arī pieaugošos valstu konkurences apstākļus. Ja nemainīsim šo kvalitātes vektoru, kā nonākam pie saviem gala lēmumiem, vienalga, vai tā ir nodokļu, izglītības vai veselības aizsardzības pārvaldības sistēma, es nezinu, kā mēs prātīgi varētu tikt uz priekšu. Tieši tāpēc, šādā kontekstā domājot, es, līdzīgi kā Valsts prezidents, esmu piedāvājusi veidot neatkarīgu autoritatīvu orgānu likumdošanas procesa ietvaros, Valsts padomi, kurā saplūstu šī starpdisciplinaritāte. Ja Valsts padome jau darbotos, tā, piemēram, būtu konceptuāli vērtējusi, vai pašreizējie grozījumi nodokļu sistēmā ir atbilstoši valsts ilgtspējīgai attīstībai vai nav.

Ir viedoklis, ka šos pašus mērķus var sasniegt, pastiprinot Saeimas Juridiskā biroja un Analītiskā dienesta kapacitāti.

Tie ir jāstiprina tik un tā, ko esmu jau teikusi. Šiem dienestiem ir jānodrošina veseli 100 deputāti, kuriem arī kopumā ir nepieciešams veikt kvalitatīvu lēcienu. Taču tas nav tieši saistīts ar Valsts padomes lomu.

Kopš pavasara, kad izskanēja priekšlikums par Valsts padomes veidošanu, nekas vairāk par to nav dzirdēts. Cik tālu ir šis process?

Likumprojektu esmu uzrakstījusi un esmu gatava diskutēt par tā detaļām ar jebkuru Saeimā pārstāvēto politisko partiju. Tagad, kad aizeju no Satversmes tiesas, man arī tas būtu vieglāk, jo varu atļauties runāt eksperta līmenī. Tātad – varam virzīties uz priekšu, vien nākas secināt, ka tagad daudz uzmanības tiek veltīts pandēmijai un process nav ritējis tik raiti.

Kāda ir citu valstu prakse attiecībā uz iecerētajai Valsts padomei līdzīgām institūcijām?

Arī citās valstīs ir tai līdzīgas institūcijas, protams, atbilstoši šo valstu konstitucionālajām tradīcijām. Zināmākā varbūt ir Francijas Valsts padome. Tādas ir arī Itālijā, Rumānijā, Luksemburgā, Holandē. Nesen tiesību normu revidējošu institūciju izveidoja Vācijas valdība. Pamatdoma – posmā, līdz parlaments pieņem gala lēmumu, ir institūcija, kura šajā procesā pilda objektīvu kompetentu atbalsta funkciju.

Kā vērtējat konstitucionālo orgānu darbības kvalitāti Latvijā kopumā?

Trīs valsts varas un pieci tās pārstāvošie konstitucionālie orgāni katrs savas funkcijas veic pēc savas labākās izpratnes, bet to savstarpējais dialogs ir bijis fragmentēts. Valsts konstitucionālā iekārta tomēr ir kopējs mehānisms, kurš ir domāts tam, lai valsts un sabiedrība attīstītos kopumā.

Arī šiem orgāniem, saglabājot atbildību par savu valsts varas atzaru, nepieciešama ciešāka komunikācija un citam cita lomas izpratne. Interesanti, ka pirmā reize valsts vēsturē, kad tā noticis, ir Valsts prezidenta attālinātā kopsēde, sākoties ārkārtējai situācijai valstī: lai saprastu, kā visai konstitucionālajai varai tikt pāri šai situācijai. Arī cilvēkiem bija jāapliecina, ka konstitucionālā iekārta koordinēti virzās uz priekšu visas sabiedrības interesēs.

Kāda ir sabiedrības izpratne par tai konstitūcijā paredzētajām tiesībām? Ko par to vēsta pieteikumi Satversmes tiesai?

Cilvēki vispirms domā par savu labklājību, cīnās par sociālo pabalstu tiesībām, īpašumtiesībām, kas ir saprotams, jo valsts ekonomiskā attīstība un vienlīdzības jautājums tajā ir bijuši sarežģīti. Vienmēr topā ir bijuši pieteikumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas norāda, ka cilvēki Latvijā iet līdz galam cīņā par savām tiesībām, ar to arī apliecinot, ka uzticas tiesu varai.

Valstij ir jābūt tā organizētai, lai cilvēks bez liekiem šķēršļiem varētu īstenot savas iespējas un idejas. Ja iekārta to neļauj, tad pareizā attieksme ir iet un cīnīties par to. Un, lūk, šādā aspektā, ka cilvēkam tieši sevis pilnveidošanai nav nodrošinātas visas iespējas, Satversmes tiesā nav daudz lietu.

Ar ko tas saistāms? Esat nākusi klajā ar tādu jēdzienu kā demokrātiskais atbildīgums, kuru Latvijā nāktos attīstīt.

Demokrātiskais atbildīgums visupirms attiecas uz lēmumu pieņēmējiem valsts un pašvaldību domju līmenī. Demokrātiskā tiesiskā valstī lēmumu pieņēmēji, proti, politiķi, uz sevi pašsaprotami attiecina demokrātiskā atbildīguma principu – viņi pieņem lēmumus sabiedrības interesēs nevis tāpēc, ka par pretēju rīcību draudētu sods, bet gan sava atbildīguma dēļ. Mums joprojām pietrūkst šāda līmeņa politiskās un tiesiskās kultūras, kuru raksturo demokrātiskais atbildīgums kā pašsaprotamība, kur cilvēks pieņem labāko lēmumu attiecībā uz cilvēku grupu, par kuru ir atbildīgs, ievērojot sabiedrības attīstības intereses kopumā.

Vai patērētājsabiedrībā tāda kvalitāte kā demokrātiskais atbildīgums varētu uzplaukt?

Ja tā nenotiks, tad patērētājsabiedrība ar laiku sevi novedīs līdz iznīcībai. Egoisms viens nav dzīvotspējīgs. Lai sabiedrība pastāvētu, egoismam ir jābūt sinerģijā ar altruismu. Koncentrēšanās tikai uz savu labumu faktiski ir pretdabiska, jo cilvēkam nepieciešama sabiedrība un valsts, bez kuras nodrošinātajiem pakalpojumiem, infrastruktūras un drošības viņš kā indivīds nevar pastāvēt. Egoisma pārvarēšana ir nepieciešama mūsu pašcieņai un attīstībai.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU