Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsti veido cilvēki. Personības dibināja, veidoja un atjaunoja Latviju, spēja uzturēt tās ideju trimdā. Tagad nepieciešamas reālas spējas un iespējas jēgpilni piedalīties demokrātijas īstenošanā, kam vajadzīgi viedi līderi un sabiedrība, kura apzinās: personīgais labums bez pienesuma kopīgajam ilgtermiņā nevar pastāvēt, ļauj secināt diskusija “Personība un valsts”.
FOTO: Ieva Lūka
To, kādā valstī dzīvojam, nosaka tās cilvēki. Savukārt to, kādi ir šie cilvēki, lielā mērā nosaka valsts, kurā viņi dzīvo. Kādas ir attiecības starp valsti un cilvēku, un kādām tām vajadzētu būt?
Valsts ir cilvēka radīta ideja, kuru ar saturu piepilda pats cilvēks. Taču kāda ir valsts un personības mijiedarbība, un kādai tai vajadzētu būt? Atbildes uz šo jautājumu un citiem jautājumiem par valsts un personības attiecībām tika mēģināts rast Satversmes tiesas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) rīkotā diskusiju cikla “Sarunas par Latviju” domu apmaiņā par tēmu “Personība un valsts”.
“Tiesiskas, demokrātiskas valsts augstākā vērtība ir cilvēka cieņa, augstākā vērtība ir cilvēks, bet vienlaikus arī vienīgais instruments, vienīgais materiāls, ar ko šī valsts ir būvēta un uz kā šī valsts turas, ir cilvēks,” norāda tiesībzinātniece, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova. Tas arī noteikts Latvijas Satversmē. Tās priekšvārds vēsta: Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. Savukārt pamatlikuma pirmie divi panti nosaka: Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai.
Taču, kā norāda ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs, svarīgi ir nodalīt formālo demokrātiju no faktiskās – tās, kurā pastāv patiesas demokrātiskās līdzdalības iespējas.
“Varam teikt, ka suverēnā vara pieder tautai, bet tā tiek realizēta pārstāvniecības institūcijās, kuras būtu pavisam citādas, ja katrs Latvijas iedzīvotājs patiesi varētu reāli, jēgpilni piedalīties demokrātiskajā procesā.”
Lai gan Latvijā ir demokrātija politiskā izteiksmē, sabiedrībai ir visai ierobežotas iespējas ietekmēt ar valsts ekonomiku saistītos lēmumus, secina antropologs, norādot: “Nodokļu reforma lieliski parāda to, kuru intereses tiek vai netiek pārstāvētas.” Latvijā, jau sākot ar denacionalizācijas un privatizācijas laika norisēm 90. gados, ir izveidojusies hierarhija ekonomisko lēmumu pieņemšanā, kas radījusi ievērojamu nevienlīdzības plaisu un atsvešinātību starp sabiedrību un valsts varu. “Ja valsts tiek uztverta vienīgi kā formāls lēmumu pieņemšanas process, manuprāt, mēs novērosim arvien lielāku atsvešinātību,” brīdina A. Šuvajevs.
Savukārt pedagoģijas doktore, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Ozola norāda, ka Latvijas sabiedrību šķeļošās plaisas un pretnostatījumi ir daudzveidīgāki – ne tikai starp varas eliti un sabiedrības vairākumu, starp bagātajiem un trūcīgajiem, bet arī “starp privāto sektoru un publisko, intelektuāļiem un darītājiem, lielajām skolām un mazajām skolām, profesionāļiem un diletantiem, kreisajiem un labējiem, eksaktajiem un humanitārajiem, un tā varētu turpināt un turpināt”.
Cilvēks spēj sevi attīstīt tikai mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, sabiedrību, un nācija sevi asociē ar noteiktu sociālu līgumu, par kuru cilvēki, kuri veido šo nāciju, ir vienojušies, norāda bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele. Savukārt valsts, kas ir šī sociālā līguma īstenošanas institucionāls ietvars, ir tāda, kādu paši to veidojam.
Valsts ir domāta tam, lai sabiedrības locekļiem sniegtu drošību, vienlīdzīgas iespējas un cilvēks tajā varētu attīstīt savu spēju maksimumu. Ja tas tā nav, vaina ir meklējama lēmumu pieņemšanā, nevis valstī kā tādā, papildina labdarības organizācijas “Ziedot.lv” valdes priekšsēdētāja Rūta Dimanta.
Personības loma, tas briedums un ievirze šajā ziņā ir izšķirīgi svarīga. Tieši personības dibināja, veidoja un atjaunoja Latviju, spēja uzturēt tās ideju trimdā, uzsver rakstniece Rudīte Kalpiņa. Cilvēki, kuri pirms simts gadiem veidoja valsti, bija spējīgi ziedoties šim mērķim, domājot nevis par savu personīgo, bet gan kopīgo ieguvumu, piekrīt “Ziedot.lv” vadītāja, atgādinot: “Personīgais labums ilgtermiņā nevar pastāvēt, ja tas nenes pienesumu kopējam labumam.” Savukārt S. Osipova, norādot uz personības nozīmi satricinājumu brīžos, kādas Latviju piemeklējis arī saistībā ar Covid-19 krīzi, citē rakstnieci, tulkotāju un domātāju Zentu Mauriņu: “Ja cilvēks pats sevī nav bagāts un stiprs, tad posta laikā viņš neticami ātri izvirst un dara tikai to, ko viņam egoistiski atmaksājas darīt.”
Personīgais labums ilgtermiņā nevar pastāvēt, ja tas nenes pienesumu kopējam labumam.
Tomēr, lai arī tas varētu likties neiedomājami, kad valsti piemeklē grūtāki laiki, ziedotāju aktivitāte Latvijā pieaug, pieredzē dalās R. Dimanta. Taču ziedojumi un mecenātisms nebūtu uztverams kā norma, lai finansētu jomas, par kurām primāri ir atbildīga valsts, tās institūcijas, spriež A. Šuvajevs, aicinot īstenot sociāli atbildīgāku politiku. Sevišķi būtiski tas ir patlaban, kad piedzīvojam Covid-19 radītos ekonomiskos un sociālos satricinājumus un ievērojama sabiedrības daļa valdības noteikto ierobežojumu dēļ valsti uztver kā represīvu, cilvēku brīvības ierobežojošu mehānismu. Tieši Covid-19 krīze ir iespēja pārdomāt valsts vērtības, aicina antropologs.
Valsts nav noteikti nepieciešama, lai veidotos spēcīgas personības, jo valsts var būt vardarbīgs mehānisms, kas ierobežo, nevis veicina cilvēku brīvību, secina A. Šuvajevs. Tomēr, kā norāda I. Ziemele, cilvēki un idejas var būt gan labi, gan ļauni un bīstami, tāpēc sabiedrības mijiedarbībai ir nepieciešama pārvaldība, kuras principus Latvijā nosaka mūsu pamatlikums. “Satversme ietver mūsu mijiedarbības noteikumus, vārda brīvību, viedokļu daudzveidību. Šie noteikumi atspoguļo tās vērtības, kuras pirms simts gadiem sajuta un uzrakstīja mūsu valsts dibinātāji un kuras vēl arvien vismaz pamatos joprojām virza mūsu kopējo attīstību un līdz ar to personību veidošanos. Un tās ir tiesiskums, vienlīdzība, demokrātija, latviešu un lībiešu tradīcijas, latviešu valoda. Tas ir mūsu kods. Šis ir ietvars, kuram šobrīd katram Latvijas iedzīvotājam ir jāsniedz iespēja veidoties un mijiedarboties,” spriež tiesnese.
“Sabiedrībā ir jābūt izveidotai sistēmai, kas ikvienam ļautu izveidoties par personību, bet tas, kā pašlaik akūti trūkst, ir vārds, kas ar tehnoloģijām diemžēl tagad ir devalvēts, un tie ir viedi cilvēki, viedokļu līderi, kuriem jābūt patriotiem,” secina S. Osipova. Savukārt R. Kalpiņa retoriski jautā: vai sabiedrība spētu atpazīt cilvēku, kurš ir liela mēroga personība vai varētu par tādu kļūt?
Negatīvu iespaidu uz personību veidošanos Latvijā joprojām atstāj robi sabiedrības pašizpratnē, ko rada nepietiekamais kolaboracionisma izvērtējums, norāda grāmatzinātnieks, LNB Letonikas un Baltijas centra Pētniecības sektora vadītājs Viesturs Zanders, atgādinot: “Mūsu informatīvo telpu joprojām piesārņo padomju propagandas trubadūri, čekas un tās satelītorganizāciju štata darbinieku un tās brīvprātīgo izpalīgu teksti. Viņi nereti ir “neaizstājami” eksperti dažādos dīvāna filozofu forumos.”
