VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Ineta Ziemele
Prof. PhD, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese
05. maijā, 2021
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Drošība
23
23

Nodrošināt cilvēka drošību un personas neaizskaramību – valsts pienākums

Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele: “Valsts esības jēga visupirms ir tieši tajā, lai katrs cilvēks uz ielas vai kāpņu telpā, savā dzīvoklī vai mājā varētu justies droši. Traģēdija, kas notika Tukumā, uzliek pienākumu Saeimai un valdībai izvērtēt, vai un kā valsts tiesiskā sistēma ir nodrošinājusies, lai tieši šādas traģēdijas novērstu.”

FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Latvijas Republikas Satversmē ietvertais cilvēka cieņas princips nozīmē arī cilvēka tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību. Savukārt Satversmes 89. pants nosaka valsts pienākumu aizsargāt šīs un citas cilvēka pamattiesības atbilstoši Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām. Tas nozīmē, ka valstī ir jābūt tādiem likumiem un to īstenošanas mehānismiem, kas nodrošina to, ka Latvijas iedzīvotājs var dzīvot droši un neviens viņu nedz fiziski, nedz verbāli, nedz psiholoģiski neapdraud un neaizskar, tostarp viņa privātajā telpā.

īsumā
  • Demokrātiskā tiesiskā valstī, kura ir pievienojusies daudziem starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem, cilvēka tiesībām, starp kurām dzīvība, drošība un personas neaizskaramība ir vienas no būtiskākajām, ir jābūt aizsargātām noteiktā veidā.
  • ANO cilvēktiesību līgumu izpildes uzraudzības komitejas ir paudušas savas bažas par to, cik efektīvi policija [Latvijā] reaģē uz pilsoņu iesniegumiem par draudiem viņu drošībai.
  • Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja 2018. gadā norādīja, ka Saeimas vēlēšanu atmosfērā bija konstatējams, ka arī politiķi izmantoja naida runu, kas nav pieļaujams.
  • Eiropas Padomes komisija pret rasismu un neiecietību ir sniegusi rekomendācijas, kā palielināt uzticību policijai un veicināt ziņošanu par naida noziegumiem.
  • ECT ir noteikusi pienākumu dalībvalstu tiesībsargājošajām iestādēm, ja tās zināja vai tām bija jāzina par draudiem personas dzīvībai vai integritātei, efektīvi šos riskus novērst.
  • Tukuma traģēdija, kurā Normunds Kindzulis zaudēja dzīvību, manā skatījumā ir nopietna un svarīga pārbaude valsts politiskās un izpildu varas institūcijām.

Protams, valsts institūcijām bez visas sabiedrības izpratnes un atbalsta ir nesalīdzināmi grūtāk nodrošināt katra iedzīvotāja drošību un neaizskaramību. Cilvēku drošība un neaizskaramība ir atkarīga no sabiedrības kopējās attieksmes un uzvedības, t. i., kopējās tiesiskuma kultūras un likumpaklausības tradīcijas sabiedrībā.

Par tiesībsargājošo iestāžu, tostarp policijas, kapacitātes stiprināšanas nepieciešamību gadu gaitā ir runāts, taču, iespējams, ne tik daudz no katra Latvijas iedzīvotāja drošības un neaizskaramības skatpunkta, cik no skaļo korupcijas lietu un ekonomisko noziegumu apkarošanas viedokļa. Taču valsts esības jēga visupirms ir tieši tajā, lai katrs cilvēks uz ielas vai kāpņu telpā, savā dzīvoklī vai mājā varētu justies droši.

Traģēdija, kas notika Tukumā, uzliek pienākumu Saeimai un valdībai izvērtēt, vai un kā valsts tiesiskā sistēma ir nodrošinājusies, lai tieši šādas traģēdijas novērstu, vai, ja prevencija zināmos apstākļos nav iespējama, cik efektīvi un savlaicīgi var tikt noskaidroti visi lietas apstākļi un, ja ir pamats, atbilstoši izlemts atbildības jautājums.

Tiesību aizsardzības mehānismi

Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī, kura ir pievienojusies daudziem starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem, cilvēka tiesībām, starp kurām dzīvība, drošība un personas neaizskaramība ir vienas no būtiskākajām tiesībām, ir jābūt aizsargātām noteiktā veidā.

Tiesību aizsardzības mehānismus var iedalīt divās pamatgrupās, proti, atbilstošs normatīvais regulējums un efektīvas tiesību aizsardzības institūcijas, procedūras un tiesu sistēma.

Latvija ir daudzu starptautisku cilvēktiesību līgumu dalībniece. Šai dalībai ir vismaz divējādi praktiska nozīme, proti, tā valsts parāda, ka kopumā atbalsta šībrīža pasaules kārtības noteikumus un pēc iespējas līdzdarbojas to attīstīšanā un uzlabošanā, un valsts arī atzīst, ka šos noteikumus attiecina uz sevi un labā ticībā izpildīs savas juridiskās saistības.

Kā zināms, viena no pasaules kārtības iezīmēm ir daudzu cilvēktiesību līgumu un šo saistību izpildes uzraudzības mehānismu pastāvēšana, kuros Latvija, laikam ejot, ir sākusi aktīvi darboties. Jebkurā gadījumā pēdējā desmitgadē Latvijas un starptautisko mehānismu dialogs, kurš ir bijis pietiekami aktīvs, ir ļāvis valsts institūcijām, proti, politiķiem, ierēdņiem, tiesnešiem, prokuroriem un policijai, skatīties uz Latvijas normatīvo aktu sistēmu un to piemērošanas praksi caur šo mehānismu veiktās analīzes un rekomendāciju perspektīvu. Proti, laikā kopš 2000. gada gan normatīvais regulējums, gan prakse pamattiesību aizsardzībā Latvijā ir krietni uzlabojusies.1

ANO cilvēktiesību uzraudzības komiteju paustās bažas

Taču, ja paraugāmies, ko, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) cilvēktiesību saistību izpildes uzraudzības komitejas Latvijai ir rekomendējušas vēl pēdējo piecu gadu laikā personas drošības un neaizskaramības aizsardzības jomā, tad vēl arvien ir jāsecina, ka skats no malas uz mūsu sakārtotību un spējām aizsargāt cilvēku ir turpinājis būt bažu pilns. ANO cilvēktiesību līgumu izpildes uzraudzības komitejas ir paudušas savas bažas par to, cik efektīvi policija reaģē uz pilsoņu iesniegumiem par draudiem viņu drošībai, tostarp kā īpaša rūpju zona tikusi izcelta vardarbība ģimenē, vardarbība bērnu un jauniešu vidū un naida noziegumi.

2020. gada rekomendācijās komiteja par visa veida diskriminācijas izskaušanu pret sievietēm (CEDAW) norādīja uz nepietiekamu policijas darbu, saņemot signālus par vardarbību ģimenē, nepietiekamu agresora nošķiršanas lēmumu skaitu un to izpildes uzraudzības nepilnībām, kā arī to, ka atšķiras pieejamā aizsardzība cietušām sievietēm pilsētās un reģionos, kas ir papildu dimensija diskriminācijai.2

Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja (CERD) 2018. gadā atkārtoti norādīja, ka tai pieejamā neoficiālā informācija par naida noziegumiem un naida runu neatspoguļojas oficiālajā statistikā. Komiteja pamatoti aicināja turpināt apmācīt darbiniekus atpazīt naida noziegumus un naida runu, ar pareizām metodēm saskatīt rasistisku incidentu, naida noziegumu un naida runas gadījumus, kā arī norādīja uz Latvijas pienākumu reģistrēt šos nodarījumus, efektīvi izmeklēt un saukt pie atbildības vainīgos. Tas CERD skatījumā prasa arī precizēt nacionālo normatīvo regulējumu. Komiteja norādīja: tobrīd Saeimas vēlēšanu atmosfērā bija konstatējams, ka arī politiķi izmantoja naida runu, kas nav pieļaujams: šādi gadījumi ir jāizmeklē, un par tiem var iestāties atbildība. Savukārt attiecībā uz naida runu internetā Latvijai tika uzdots informēt komiteju, vai Krimināllikuma regulējums praksē darbojas.3

Šajā kontekstā arī jāatceras, ka ANO Cilvēktiesību komiteja ilgus gadus un kārtējo reizi atkal 2014. gadā norādīja uz šīm pašām problēmām. Komiteja bija noraizējusies par tai pieejamo informāciju par rasistiskām runām, vardarbības aktiem un diskrimināciju pret mazāk aizsargātām grupām, tostarp romiem un LGBT (lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām) personām, kā arī par tobrīd ziņoto vardarbības gadījumu skaita pieaugumu pret šīm minoritātēm. Komiteja norādīja uz nepietiekamu normatīvā regulējuma piemērošanu saistībā ar naida noziegumiem pret personām, kas pieder pie šīm minoritātēm.4

Savukārt Latvijas savulaik uzaicinātais ANO īpašais ziņotājs par mūsdienu rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības formām jau tobrīd aicināja valdību un pilsonisko sabiedrību pieņemt ētikas un kultūras stratēģiju, kas balstītos rasisma, ksenofobijas un neiecietības dziļāko sakņu izpētē Latvijā un būtu vērsta uz savstarpēju zināšanu veicināšanu starp dažādām kopienām un cīņu pret rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju un demokrātiskas, vienlīdzīgas un iekļaujošas sabiedrības veidošanu ilgtermiņā.5

Dialogs arī ar Eiropas Padomes komisiju pret rasismu un neiecietību

Paralēli dialogam ar ANO komitejām Latvijai ir arī dialogs ar Eiropas Padomes komisiju pret rasismu un neiecietību (ECRI). Komisijas pēdējā ziņojumā, kas tika pieņemts 2018. gadā, tiek norādīts arī uz iepriekšminētajām problēmām. Proti, tiek atzīmēts, ka Valsts policija, prokuratūra un tiesu sistēma sadarbībā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) kopš 2014. gada ir strādājusi pie amatpersonu izglītošanas naida noziegumu atpazīšanas, izmeklēšanas un iztiesāšanas jomā. Taču Latvijai tiek rekomendēts Valsts policijā izveidot vienību, kuras uzdevums būtu sazināties ar mazāk aizsargātajām grupām, lai palielinātu uzticību policijai un veicinātu ziņošanu par rasistiskiem un homofobiskiem/transfobiskiem naida noziegumiem.6

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir definējusi to, ka, piemēram, vardarbība ģimenē ir viena no diskriminācijas izpausmēm.7 Kopš “Osman pret Apvienoto Karalisti” nolēmuma ECT ir noteikusi pienākumu dalībvalstu tiesībsargājošām iestādēm, ja tās zināja vai tām bija jāzina par draudiem personas dzīvībai vai integritātei (knew or ought to have known), efektīvi šos riskus novērst.8 Šie principi attiecas arī uz Latviju un ir saistoši mūsu iestāžu darbā.

Skats uz Latviju

Tādējādi minēto starptautisko institūciju skats uz Latviju, raugoties no Latvijas iedzīvotāja drošības un neaizskaramības viedokļa, ir bijis satraucošs. Kopā ņemot, Latvijas lēmumu pieņēmējiem un šo lēmumu izpildītājiem ir ticis piedāvāts nopietns darbības plāns, lai Latvijas sabiedrība ar atbilstošu tiesisko mehānismu palīdzību un tiesiskām metodēm varētu virzīties uz saprotošu, tolerantu un savstarpēji atbildīgu pilsonisko sabiedrību.

Tukuma traģēdija, kurā Normunds Kindzulis zaudēja dzīvību, manā skatījumā ir nopietna un svarīga pārbaude valsts politiskās un izpildu varas institūcijām.9 Tas, cik ātri un vispusīgi tiks noskaidroti visi apstākļi, nav tikai pienākums, kuru nosaka Satversme un valsts starptautiskās saistības: tā visupirms ir nepieciešamība mūsu sabiedrības kā demokrātiskas tiesiskas sabiedrības attīstībai.

1 Par to, kāda bija situācija pirms 20 gadiem, skat. grām.: I. Ziemele, zin. red. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000.

2 Skat. ANO dokuments, Concluding observations (2020) CEDAW/C/LVA/CO/4–7. Visi Latvijas un ANO dialoga dokumenti ir pieejami šeit: https://www.ohchr.org/en/countries/enacaregion/pages/lvindex.aspx.

3 Skat. ANO dokuments, Concluding observations (2018) CERD/C/LVA/CO/6-12.

4 Skat. ANO dokuments, Concluding observations (2014) CCPR/C/LVA/CO/3.

5 Skat. ANO dokuments, A/HRC/7/19/Add. 3, 5 March 2008. (Report of the Special Rapporteur on contemporary forms of racism, racial discrimination, xenophobia and related intolerance – Mission to Latvia (A/HRC/7/19/Add.3)).

6 Skat. ECRI Report on Latvia (fifth monitoring cycle), 2018-2019. Pieejams: https://rm.coe.int/fifth-report-on-latvia/1680934a9f.

7 Skat. Opuz v. Turkey, No. 33401/02, ECHR 2009.

8 Skat. Osman v United Kingdom, No. 23452/94, Judgment 28.10.1998 [GC].

9 Skat. arī smago gadījumu, kas norisinājās Latvijā, lietā “Jasinskis pret Latviju” Nr. 45744/08, ECT 2010. gada 21. decembra spriedums.

Labs saturs
23
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU