VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Ineta Ziemele
Prof. PhD, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese
14. septembrī, 2021
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Tieslietas
11
11

Ceļš līdz Neatkarības deklarācijai un Konstitucionālajam likumam nebija pašsaprotams

FOTO: Zane Bitere, LETA

Jautājums par to, kuri nacionālie vai starptautiskie faktori un kāda starptautiskā rezonanse aizveda Latviju, kā arī Lietuvu un Igauniju līdz pilnīgai neatkarībai, ir mazāk analizēts tieši no starptautisko tiesību skatpunkta. Šajā publikācijā piedāvāju savu analīzi, kādi bija nepieciešamie faktiskie un idejiskie priekšnoteikumi Latvijas neatkarības atgūšanai, bet uzskatu to tikai par pieteikumu tālākām, padziļinātākām juridiskām izstrādēm.

īsumā
  • Fakts, ka visu okupācijas laiku darbojās Latvijas diplomātiskais dienests [..], ir ārkārtīgi svarīgs, jo valsts turpināja elpot. Taču to pierādīt un pamatot gan pašiem sev, gan pasaulei nebija viegli. Tādēļ svarīga ir to notikumu un darbību, kas noveda pie neatkarības atgūšanas, vēsturiska, politiska un juridiska analīze.
  • Ar tautas pausto gribu vēl nepietiek. Kā redzams pasaulē, ir vēl daudz tautu, kuras vēlētos savas valstis, bet kuras tās nespēj iegūt. Lai atgūtu neatkarību, turklāt nevardarbīgā formā, bija nepieciešama arī atbilstoša situācija PSRS un Rietumu pasaules izlēmība, jo īpaši ASV.
  • Tikai darbs trimdā un akcijas, kā tas redzams arī Latvijas okupācijas vēsturē, bez tautas atmodas pašā Latvijā [..] nenestu rezultātu. Ir jāanalizē notikumi, cilvēku darbi un lēmumi Latvijā 20. gadsimta 80. gados, kā arī notikumi un reakcijas saistībā ar procesiem PSRS un ārpus tās [..].
  • Varbūt šķiet, ka tās ir juridiskas konstrukcijas, par kurām tikai juristi varēja strīdēties [..], vai Latvija pieprasa atzīt nepārtrauktību, vai arī ir jauna valsts, kas kārtējo reizi atdalās no Krievijas [..]. Patiesībā tā ir monumentāla izšķiršanās, kuras nozīme vēl šodien līdz galam nav aptverta. Šī izšķiršanās arī bija mūsu valsts identitātes lielais jautājums.
  • Būtu nepareizi un vienkāršoti uzskatīt, ka 20. gadsimta 80. gadu beigās izveidoto demokrātisko organizāciju veiksme padomju vēlēšanās bija acīmredzama un ka gan Neatkarības deklarācijas, gan Konstitucionālā likuma pieņemšana jau tad bija pašsaprotama. Laikam ejot, šāda vienkāršošana kļūst ļoti vilinoša.

Savā zinātniskajā darbā esmu detalizēti pamatojusi starptautiskajās tiesībās kontroversāli vērtēto valsts nepārtrauktības doktrīnu un pierādījusi tās attiecināmību uz Baltijas valstu gadījumu, papildus norādot uz tiem prakses elementiem, kas, piemēram, parāda, ka Latvijas valsts vara, lai arī pavisam nedaudz, tomēr pastāvēja de facto vismaz ārpus Latvijas arī okupācijas gados.1

Taču, gatavojoties Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai veltītajai konferencei, kas notika Rīgā 2021. gada 23. augustā, man bija iespēja pārskatīt un mēģināt definēt to notikumu esenci, kas, manuprāt, prasa izvērtējumu no starptautisko tiesību principu un konceptu viedokļa pirms Latvija pilnībā atguva neatkarību un kas bija priekšnoteikums ceļā uz neatkarības konstitucionālajiem dokumentiem un konkrētām to tiesiskām sekām starptautiskā līmenī.

Valsts

Sākšu ar valsts definīciju jeb tiesību normu, kas satur valstij nepieciešamo elementu uzskaitījumu, kuru uzskata arī par starptautisko paražu tiesību normu. Lai mēs varētu izvirzīt jautājumu, vai valsts pastāv, ir jābūt tautai, teritorijai, tautas izraudzītai valdībai un šādas valdības spējai iesaistīties starptautiskajās attiecībās. Padomju okupācijas rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota marionešu valdība, kurai nebija spēju neatkarīgi iesaistīties starptautiskajās attiecībās. Pēc Otrā pasaules kara teritorija tika nedaudz mainīta, proti, lielākā daļa Abrenes apriņķa tika iekļauta Padomju Krievijas republikā, un visu okupācijas laiku tika īstenota tāda politika, tostarp pastrādāti starptautiski noziegumi, kuru rezultāts varēja būt katastrofāls Latvijas tautas turpmākai pastāvēšanai.

Iemesls, kādēļ bija svarīgi vismaz kodola formā nepazaudēt 1918. gadā dibinātās Latvijas valsts elementus, ir saistīts ar valsts nepārtrauktības konceptu starptautiskajās tiesībās un ar spējām pamatot tās pašas valsts pastāvēšanu arī pēc ilgstošas okupācijas.

Proti, valsts nepārtrauktībai ir divi paveidi. Ir valsts nepārtrauktība (tīrā veidā) un ir valsts identitāte, kad nepārtrauktu valsts pastāvēšanu ir grūti pamatot, bet tāpatību valsts kodolā var pierādīt. Latvija izvēlējās pirmo paveidu, proti, Latvija turpināja pastāvēt kopš tās dibināšanas, un, nešaubīgi, tās kodola elementi bija tādi paši. Tieši šajā kontekstā fakts, ka visu okupācijas laiku darbojās Latvijas diplomātiskais dienests un ka tika veiktas vismaz atsevišķas Latvijas valsts funkcijas ārvalstīs, piemēram, pilsoņa pases izsniegšana, īpašuma aizsardzība, ir ārkārtīgi svarīgs, jo valsts turpināja elpot. Taču to pierādīt un pamatot gan pašiem sev, gan pasaulei nebija nedz viegli, nedz vienkārši. Tādēļ ir svarīga arī to notikumu un darbību, kas veda uz neatkarības atgūšanu, vēsturiska, politiska un juridiska analīze.

Domājot par daudzveidīgu notikumu tipoloģiju, manuprāt, acīmredzami ir jāsāk ar norādi uz laikmeta maiņu PSRS un līdz ar to arī PSRS attiecībās ar Rietumiem 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Iemesls laikmeta vai vienas ēras beigām un jaunas ēras sākumam, kurai tika dots “atklātības un pārbūves” nosaukums, bija triviāls. Proti, PSRS ekonomiskais modelis bija sevi pilnībā izsmēlis un valdošajā sociālajā kontekstā cilvēku mijiedarbība vairs tikai minimāli radīja vai drīkstēja radīt iniciatīvu. Esošā sistēma sāka atstāt nopietnu iespaidu uz sabiedrības motivāciju un radošumu, kas ir pašsaprotami, jo apspiestā sabiedrībā radošums tiek nomākts, un tas ir beigu sākums.

Tādējādi ir svarīgi nošķirt periodu līdz PSRS pēdējā līdera M. Gorbačova nākšanai pie varas un periodu pēc viņa stāšanās PSKP vadībā partijas pasludinātās “atklātības un pārbūves” politikas sākumā. Jānis Peters savās atmiņās raksta, ka “perestroikas jēga slēpās Maskavas jauno līderu centienos pirmoreiz Krievijas (vēlāk – PSRS) tūkstoš gadu vēsturē radikāli mainīt valsts pārvaldes modeli. Revolūcija no augšas (ko, manuprāt, precīzāk būtu dēvēt par nomenklatūras revolūciju) tika plānota kā nevardarbīga totalitāras valsts sistēmas pārveidošana par tiesisku valsti. [..] Taču neveiksmes nolemtība, gluži kā mīna, bija ielikta pašas idejas stratēģijā. Perestroikas autori paredzēja PSKP vadošo lomu saglabāt arī reformētajā pārvaldes sistēmā, kā arī turpināt valsti kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. [..] Jau atklātuma pirmajos gados, sāka izpausties nacionāla rakstura pretrunas republikās”.2

Taču nepieciešamība reformēt PSRS pārvaldības modeli arī bija tā iespēja, varbūt vienīgā, kuru, lēnām to apzinoties, izmantoja daudzi dalībnieki, tostarp ASV, Vācija, Austrumeiropas valstis un, protams, Baltijas valstis. Līdz ar to ir jāanalizē notikumi, cilvēku darbi un lēmumi Latvijā 20. gadsimta 80. gados, notikumi un reakcijas saistībā ar procesiem PSRS un ārpus tās, un tas, vai un kā visam pa vidu parādās Baltijas jautājums. Protams, lai Baltijas jautājums vispār tiktu nopietni aktualizēts bija nepieciešamas cilvēku domas, lēmumi un darbības. Un bija gan cilvēki, gan domas un darbi. Bija domstarpības un vēl arvien ir par to, kā bija taktiski pareizāk rīkoties, un kas patiesībā notika. Taču, nu jau ar nelielu laika nobīdi analizējot un pārdomājot šos notikumus, vēlos akcentēt, ka pilnīgi viss un katrs, kas tā vai citādi lika Baltijas jautājumu kā aktīvo jautājumu PSRS un pasaules darba kārtībā, sniedza ieguldījumu tajā, ka jautājums tur arī nokļuva. Tas kļuva par starptautiskā līmenī risināmu jautājumu.

Tautas valstsgriba

Taču, ņemot vērā ieilgušo Padomju okupāciju un to, ka diplomātiskās funkcijas mazinājās, patiesā vēstures naratīva izplatība Latvijā arī mazinājās, primāra bija nepieciešamība noformulēt iekšēji, proti, pašiem sev, to, kāds ir Baltijas jautājums un izplatīt to ārpus. Līdz ar to, analīzes dēļ, ir jānošķir Latvijas kā neatkarīgas valsts idejas uzturēšana okupācijas laikā, ar ko pārsvarā nodarbojās Latvijas diplomātiskais dienests un trimda, un laiks, kad sociālpolitiskie apstākļi veidojās tādi, ka parādījās iespēja un nepieciešamība formulēt Latvijas un pārējo divu Baltijas valstu jautājumu un izvirzīt prasību, un cīnīties par tā iekļaušanu dažādās darba kārtībās.

Latvijas diplomātiskajam korpusam un trimdai jautājums par pilnīgas neatkarības atjaunošanu bija skaidri formulēts. Tieši tāds tas tika uzturēts visu Padomju okupācijas laiku. No tādām trimdas akcijām, kas pievērsa pasaules preses uzmanību Baltijas valstu liktenim atslēgas jeb iespēju brīdī, proti, 80. gados, es izcelšu dažas, konkrēti, 1985. gadā Kopenhāgenā sarīkoto Baltijas tribunālu un tajā pašā gadā notikušo Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu. Būtiski, ka uz kuģa bija ap 50 dažādu Rietumu valstu laikrakstu, radio un televīzijas pārstāvju un aptuveni 20 citu valstu politiķu un ekspertu.3 Šajā pašā, pasaules preses uzmanību saistošo, radošo notikumu grupā, iederas arī Čatokvas konference Jūrmalā.

Taču, kā jau minēju, tikai darbs trimdā un akcijas, kā to rāda arī Latvijas okupācijas vēsture, bez tautas atmodas pašā Latvijā un bez iespējas, un sajustās galējās nepieciešamības, rezultātu nenestu.

Starptautisko tiesību vēsture rāda, ka valsts esībai, kā iepriekš minēju, pamatā ir pašas tautas valsts griba. Līdz ar to, lai notiktu 4. maijs un 21. augusts, bija nepieciešama tautas prasība pēc šiem konstitucionālajiem momentiem. Šādu tautas prasību pirmšķietami varētu vērtēt kā pašnoteikšanās tiesību izmantošanu. Taču jāizvirza arī tēze, ka Latvijas valsts neatkarības atgūšanas kontekstā pašnoteikšanās tiesību izmantošana ir atšķirīga no tā brīža Latvijas vēsturē, kad, atdaloties no Krievijas impērijas, tika dibināta jaunā Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī. Pirmo reizi dibinot valsti uz pašnoteikšanās tiesību pamata, tautai, kas pieprasa šīs tiesības, ir jāpierāda, ka tai tik tiešām šīs tiesības ir, proti, tiek izvirzīta cita tiesību atzīšanas “latiņa”. Savukārt, kad valsts jau vienreiz ir izcīnīta un tā ir prettiesiski atņemta, tad tautai nav jāpierāda, ka tai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tautai tās ir atzītas, tās pienākas, tās ir jāatjauno. Šādā gadījumā jautājums tiek formulēts citādi, proti, vai ilgstošas nebrīves apstākļos tauta no savas pašnoteikšanās nav atteikusies. Tieši šī jautājuma kontekstā ir jāskata notikumi un darbības Latvijā 20. gadsimta 80. gados, kad risks, ka uz šo jautājumu varētu atbildēt pozitīvi, bija milzīgs, uz to norāda arī komplicētais neatkarības prasības noformulēšanas ceļš.

Tādēļ liela nozīme ir 1986. gada jūlijā dibinātai “Helsinki-86” grupai. Svarīgs ir tas, ko apraksta Tālavs Jundzis. Būtībā “Helsinki-86” politiskā platforma balstījās Latvijas valsts nepārtrauktības idejā, prasot padomju varai atzīt patieso Latvijas vēsturi, aicinot publicēt Molotova-Ribentropa līguma slepeno protokolu un norādot, ka lielvaras ir pastrādājušas noziegumus pret Latviju, un atgādinot sabiedrībai, ka Latvijai jau ir bijusi valsts ar savu valdību. Tas, ka šī grupa pieprasīja Latvijas karoga reabilitāciju un robežas atjaunošanu atbilstoši 1920. gada Latvijas-Krievijas Miera līgumam, bija prasības, kas atbilst valsts nepārtrauktības doktrīnas elementiem.4 Neatkarīgi no tā, vai Helsinku grupas paziņojumi sasniedza Rietumu medijus vai valdības, tajā brīdī šie soļi bija imperatīvi svarīgi tieši iekšēji, jo jautājums bija, vai latviešu tauta vēl patur iepriekš izcīnītās pašnoteikšanās tiesības uz savu valsti. To, cik pakāpeniski veidojas atbilde uz šo jautājumu, parāda fakts, ka (kā norāda Tālavs Jundzis) Helsinku grupa sākotnēji runā par Latvijas neatkarīgo statusu citu republiku saimē. LNNK, kas dzima 1988. gada jūnijā-jūlijā, savā 10. jūlija paziņojumā runā par ekonomisko neatkarību, demokrātiskā valstiskuma un politiskās suverenitātes realizēšanu. LPSR Radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija plēnums sper pirmos soļus latviešu nācijas aizsardzības un Latvijas suverenitātes, vēl gan padomju federācijā, nostiprināšanas virzienā. Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, kas notika 1988. gada 8.-9. oktobrī, tiek izvirzīta prasība par jaunu Savienības līgumu, paredzot “veto tiesības jautājumu izlemšanā, kas skar republikas intereses”. 1989. gada 18. un 19. februārī LNNK pirmajā kongresā pirmo reizi skaidri tiek izvirzīts mērķis atjaunot valsts neatkarību Latvijas 1940. gada robežās. LTF valsts neatkarību pieprasa otrajā kongresā 1989. gada rudenī.5 Līdz ar to Latvijas jautājums beidzot ir pilnībā noformulēts pasaulei.

Tas, kur domas nopietni dalās, ir jautājums par neatkarības prasības juridisko bāzi. Proti, vai Latvija pieprasa atzīt nepārtrauktību, vai arī tā ir jauna valsts, kas kārtējo reizi atdalās no Krievijas, saglabājusi zināmu tāpatību. Varbūt šķiet, ka tās ir juridiskas konstrukcijas, par kurām LTF otrajā kongresā varēja strīdēties tikai juristi. Patiesībā šī ir monumentāla izšķiršanās, kuras nozīme vēl šodien nav līdz galam aptverta. Šī izšķiršanās arī bija mūsu valsts identitātes lielais jautājums. Šajās izvēlēs atkārtoti lielu lomu spēlē gan trimda, gan Latvijas diplomātiskais dienests. Es domāju, Eduarda Bruno Dekšņa atmiņās ir pamatota norāde uz to, ka 1989. gada maija trimdas organizāciju un LTF tikšanās Francijā – Abrenē bija lūzuma punkts, kas stimulēja LTF izšķiršanos par neatkarības prasības formulēšanu. Pasaule Baltijas tautu gribu pēc neatkarības sadzirdēja tieši 1989. gada 23. augustā akcijā “Baltijas ceļš”. Kā norādīja profesors Guntis Šmidhens no Vašingtonas universitātes: “ “Baltijas ceļa” akcijas panākums bija ne tikai tajā, ka tādējādi 1939. gada slepenajam paktam tika pievērsta pasaules uzmanība, bet arī tajā, ka Baltijas ceļš katram tā dalībniekam deva spēku, jo, paskatoties pa labi un pa kreisi no sevis, katrs baltietis izjuta solidaritāti un spēku. Ja sareizina 690 km ar cilvēku skaitu, kas nepieciešams, lai izveidotu cilvēku ķēdi, cilvēku spēks kļūst taustāms, tāpat kā šo cilvēku vēlēto pārstāvju leģitimācija. Šeit cerība iemirdzas tālumā, ka atbrīvošanās no Padomju varas tik tiešām ir iespējama.” Baltijas ceļš pasaules praksē ienesa jaunu pretošanās veidu – nevardarbīgu, solidāru un apgarotu cilvēku ķēdi. Šo baltiešu ideju kopš 1989. gada ir izmantojusi gan Honkonga, gan katalāņi. Baltijas ceļš bija unikāls tautas gribas konsolidācijas moments un šīs gribas paušana pasaulei. Atbilde uz jautājumu, vai latvieši, lietuvieši un igauņi bija atteikušies no pašnoteikšanās, bija pilnīgi skaidra – nebija. Līdz ar to tiem, kurus šādi organizēta tauta ievēlēja tobrīd savās pārstāvniecības institūcijās, ir milzīga leģitimācija, pat ja vēlēšanas un institūcijas vēl arvien piederēja okupācijas varas pieņemtās Konstitūcijas ietvaram. Tauta leģitimēja neatkarību, un šis princips stāvēja pāri padomju tiesību normām, kuras sniedza nominālu institucionālu ietvaru šai leģitimācijas plūsmai līdz tās loģiskam rezultātam, proti, Neatkarības deklarācijai un Konstitucionālajam likumam.

Tomēr ar tautas pausto gribu vēl nepietiek. Kā redzams situācijā pasaulē, ir vēl daudz tautu, kuras vēlētos savas valstis, bet kuras nespēj to iegūt. Lai atgūtu neatkarību, turklāt nevardarbīgā formā, bija nepieciešama arī atbilstoša situācija PSRS un Rietumu pasaules izlēmība, jo īpaši ASV. Taču nozīme bija arī tam, kā praktiski izlēma rīkoties jaunās Latvijas demokrātiskās organizācijas. Tādējādi tas, ka tauta, kopš “Baltijas ceļa”, vairākkārtējās dažāda līmeņa vēlēšanās apstiprināja gribu pēc neatkarības, vēl negarantēja, ka izdosies izveidot savu valdību un ka šai valdībai izdosies uzsākt starptautisko attiecību veidošanu.

Jāpiemin, ka perestroikas ēru raksturoja Tautas deputātu Kongresa darbība. PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, kuras notika 1989. gada 26. martā, deva iespēju Latvijas Tautas Frontei mobilizēties un iziet vēl nebijušu praktisku politikas apmācību, iegūt iemaņas neatkarīgas politikas veidošanā situācijā, kuru ir jādēvē par revolūciju. Šajās vēlēšanās LTF atbalstīti kandidāti guva vairākumu. Līdzīgi tas bija Igaunijā un Lietuvā. Taču pāri tobrīd nenovērtējamas pieredzes iegūšanai bija tas, ka Baltija ieguva platformu, kuru dzirdēja visa pasaule, jo visi sekoja līdzi notikumiem PSRS. Atgādināšu, ka tobrīd tiem, kuri bija ārpus “Baltijas burbuļa”, ne prātā nenāca, ka Baltijas neatkarība varētu būt iespējama. Visi ar bažām un interesi gaidīja, ko nesīs PSRS reformas, un pasaules drošības apsvērumi bija pirmajā vietā. Lai arī pasaule sāka sadzirdēt Baltijas tautu gribu turpināt pašnoteikšanos, saistībā ar šo tiesību pārvaldības formu pastāvēja vairākas iespējas. Pasaule gaidīja, kā risināsies tautu pārvaldības jautājums, proti, vai tas eksistēs tikai kā PSRS pārvaldības iekšēja reforma vai kaut kas vairāk.

Neatkarīga valdība

Vai Baltijas tautas spēj vairāk? Tas bija nākamais jautājumus, uz kuru vajadzēja rast atbildes un likt sadzirdēt ārpus PSRS. Šis jautājums tika risināts pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Pasaules pieredzē redzams, ka tas ir vissmagākais jautājums – pašiem sava neatkarīga un efektīva valdība. Tādēļ arī nepārsteidz, ka laiks līdz Konstitucionālajam likumam ir haosa, traģēdiju, drosmes, pārsteiguma un, visbeidzot, arī veiksmes pilns. Iespējams, ka janvāra traģiskās militārās konfrontācijas, Jeļcina faktors un, protams, īstie cilvēki īstajās vietās, bija tas, kas beigās lika arī ASV ieņemt aktīvu un skaidru nostāju. Nevēlētos visu atstāt tikai PSKP iekšējai konfrontācijai un 1991. gada augusta PSRS apvērsuma mēģinājumam. Ir skaidrs, ka visi jautājumi tobrīd bija starptautiskajā darba kārtībā un atpakaļceļa nebija nevienam. Latvija izturēja, un tās valdība darbojās neatkarīgi, kaut arī okupācijas karaspēks vēl dažus gadus turpināja uzturēties valsts teritorijā. Kad pēc Konstitucionālā likuma pieņemšanas Augstākā padome beidzot sāka saņemt atbildes uz Rietumu valstīm izsūtītajiem lūgumiem starptautiski atzīt Latvijas neatkarību, neatkarīgās Latvijas valdība bija izturējusi pirmo, milzīgo pārbaudījumu. Ar to vēlējās runāt visi.

Secinājumi

Būtu nepareizi un vienkāršoti uzskatīt, ka 20. gadsimta 80. gadu beigās izveidoto demokrātisko organizāciju veiksme padomju vēlēšanās bija acīmredzama un ka gan Neatkarības deklarācijas, gan Konstitucionālā likuma pieņemšana bija pašsaprotama. Laikam ejot, šāda vienkāršošana kļūst ļoti vilinoša. Vēl lielāka kļūda būtu uzskatīt, ka Rietumu pasaule to tik vien gaidīja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija atgādinās par sevi un savu neatkarību, lai tā to varētu atzīt.

Neatkarība veidojās no vairākiem lielākiem un mazākiem notikumiem, konkrētu cilvēku veiktajiem darbiem, izveidotiem kontaktiem, ideju cīņām un pāri visam – drosmes un veiksmēm. Nešaubīgi, ka arī Latvijas cilvēku diplomātiskais darbs, kas, lai arī ierobežoti, taču turpinājās, un latviešu trimda, kas turpināja atgādināt par Latviju, un ASV konsekventā neatzīšanas politika, bija tik ļoti nepieciešamie atspēriena soļi. Šodien, 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, kamēr starp mums vēl ir šie cilvēki, kuri no pasaules skatpunkta izdarīja neiespējamo, ir ļoti svarīgi atdot viņiem godu. Paldies, Jums! Ir vērtības, un ir vēsture, kas stāv pāri visam. Es ceru, ka tieši tas katru dienu turpina uzturēt Latvijas tautas gribu pēc savas valsts un cieņu pret to.

Laikā no 1986. gada līdz pat Neatkarības deklarācijai tauta ar Baltijas ceļu apliecināja, ka nekad nav atteikusies no reiz iegūtajām tiesībām uz savu valsti. Ar izlaušanos pie pasaules un PSRS medijiem un komunikācijas platformām, sākot ar 1989. gadu, sākas strauja savas neatkarības prasības konsolidēšana un nešana pasaulē. Pēc Neatkarības atjaunošanas, līdz Konstitucionālā likuma pieņemšanai, noris cīņa, lai pamatotu un pierādītu, ka tautai ir sava neatkarīga valdība, kas ir spējīga un kompetenta veidot attiecības ar visu pasauli.

Skatoties uz priekšu, es gribētu aicināt nepazust mazumā, atgūt to lielumu, kas mūs raksturoja ceļā uz neatkarību, un nest pasaulē stāstu par tautas lepnumu, savstarpējo cieņu un brīvību kā patiesajām vērtībām.

Publikācija ir balstīta Eiropas Savienības Tiesas tiesneses Inetas Ziemeles referātā, kas tika nolasīts Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 30. gadadienai veltītajā konferencē “Sapnis un piepildījums. Brīvība un neatkarība” Rīgā 2021. gada 23. augustā.

1 Ziemele, I. State Continuity and Nationality in the Baltic States and Russia. Past, present and future as defined by international law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005.

2 Peters, J. “Trīs kaktusi citadelē”. No: Jundzis, T. (red.) 4. maijs. Rīga: 2000, 299. lpp.

3 Beķere, K., Deksnis, B. E. “Latviešu trimdas loma valsts neatkarības idejas uzturēšanā (1945 – 1991)”. No: Jundzis, T. (zin. vad.) Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017, 248.-249. lpp.

4 Ibid.

5 Ibid.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU