VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Sanita Osipova
Satversmes tiesas priekšsēdētāja
03. decembrī, 2020
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Valsts vērtības
1
6
1
6

Satversmes tiesas priekšsēdētāja: pamattiesību īstenošana ir iespējama tikai tiesiskā valstī

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova: “Vissāpīgākais padomju kultūras mantojums skar sabiedrības un arī valsts attieksmi pret ikviena cilvēka cieņu un izpratni, ka ikviens cilvēks ir līdzvērtīgs.”

FOTO: Satversmes tiesa

27. novembrī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova attālināti piedalījās Rīgas Juridiskās augstskolas un Ārlietu ministrijas gadskārtējā konferencē par aktuālajiem cilvēktiesību jautājumiem Latvijā. Sanita Osipova savā priekšlasījumā runāja par vairākām šogad Satversmes tiesā izskatītajām lietām, kas atklāj cilvēka cieņas konceptu un dažādos aspektos skar cilvēka pamattiesību ievērošanu.

īsumā
  • Satversmes tiesā šogad ir nonākušas lietas, kuras gadiem un pat gadu desmitiem nav tikušas risinātas.
  • Satversmes tiesa vērtēja tādas apstrīdētas tiesību normas, kuras kā prioritāte bez īpašām debatēm un plašāka vērtējuma pēkšņi tikušas iekļautas likumprojekta otrajā vai trešajā lasījumā un pieņemtas kā likums.
  • Šis gads lielā mērā ir pavadīts, izskatot apstrīdētās normas, kas skar tās personu grupas, kuras īpaši asi var izjust jebkuru tiesību aizskārumu: senioru un personu ar īpašām vajadzībām, trūcīgo personu, ieslodzīto, kā arī minoritāšu tiesības skarošas normas.

Šis gads ir bijis raibs kā dzeņa vēders, teiktu latvieši, izmantojot savas valodas bagāto tēlainību. Arī Satversmes tiesā šis ir bijis īpašs gads. Gan ierosināto un izskatīto lietu skaita, gan jauno tehnoloģisko iespēju izmantošanas, gan tiesnešu sastāva negaidīto izmaiņu dēļ, gan tiesas vērtēto jautājumu ziņā – šis ir bijis īpašs gads, un tas vēl nav beidzies.

Aplūkojot mediju saturu, atkarībā no konkrētā medija intereses var šķist, ka Satversmes tiesa (ST) šogad ir izskatījusi tikai četras piecas lietas: par valodas lietošanu privātās augstskolās, budžeta finansējuma piešķiršanu augstskolām, viendzimuma pāru veidotajām ģimenēm un pabalstiem trūcīgajiem. Lai gan par sociālajiem pabalstiem vien bija vairāk par vienu lietu. Patiesībā Satversmes tiesa ir strādājusi tik ražīgi kā vēl nekad, ne uz mirkli nepārtraucot tiesvedības procesus, un līdz šim brīdim ir izskatītas jau gandrīz 30 lietas. Lai gan šajā lietu klāstā bija arī ar valsts pārvaldi un varas dalīšanu saistītas lietas, tomēr lielākā daļa bija pamattiesību jautājumi.

Visā šajā dažādībā, pārpilnībā un satura bagātībā akcentēšu savu uzmanību tikai uz dažām tendencēm, kas skaidri iezīmējas šī gada nolēmumos.

Visupirms jāmin, ka Satversmes tiesā šogad ir nonākušas lietas, kuras gadiem un pat gadu desmitiem nav tikušas risinātas. Gadiem ilgi dažādos veidos gan pašas personas, kuru tiesības aizskartas, gan tiesībsargs, gan citas valsts amatpersonas normas izdevējam, proti, Saeimai un Ministru kabinetam (MK), ir norādījušas, ka pastāv kāda konkrēta tiesiska problēma un gadiem ilgi šīs problēmas risinājums ir ticis novilcināts un atlikts. Tas attiecas gan uz tiesībsarga pieteikumiem, kas skar sociālo nodrošinājumu, kurš nav ticis pārskatīts kopš iepriekšējās krīzes, gan iespēju homoseksuālām personām stāties legālās partnerattiecībās, gan uz budžetā kopš 2014. gada iekļaujamo finansējuma pieaugumu augstskolām, kas ne reizi nav piešķirts.

No otras puses, Satversmes tiesa vērtēja tādas apstrīdētas tiesību normas, kuras kā prioritāte bez īpašām debatēm un plašāka vērtējuma, kā tās iekļaujas pārējā tiesību sistēmā un vai atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, pēkšņi tikušas iekļautas likumprojekta otrajā vai trešajā lasījumā un pieņemtas kā likums. Te spilgts piemērs ir normas, kas noteica ierobežojumus privātās augstskolās docēt svešvalodā, uzliekot par pienākumu kopt latviešu valodu.

Kā redzat, tendences ir pretrunīgas – no vienas puses, risinājuma meklēšanas novilcināšana un atlikšana, kas noved pie jautājuma skatīšanas konstitucionālajā justīcijā, no otras puses, strauja jaunu, neizsvērtu personas pamattiesību ierobežojumu noteikšana, kas tāpat noved pie konstitucionālās tiesvedības.

Šodien minēšu tikai dažas lietas, kas, manuprāt, atstājušas dziļas pēdas Latvijas kā tiesiskas valsts stiprināšanā un cilvēka pamattiesību aizsardzībā.

Kompensācijas noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

Pirmo minēšu lietu Nr. 2019-10-0103, kurā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu 2020. gada 20. martā “Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2008. gada 16. decembra noteikumu Nr. 1048 “Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” 56., 58. un 87. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai”. Apstrīdētās normas noteica kārtību, kādā aprēķina izlietotās dabasgāzes daudzumu un kompensāciju, ko enerģijas lietotājs maksā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā.

Lieta tika ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības un tiesu pieteikumiem. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka normas, kas regulē samaksu par dabasgāzi gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumus vai līgumu par dabasgāzes piegādi, kā arī normas par kompensāciju, ko enerģijas lietotājs šādos gadījumos maksā sistēmas operatoram, neatbilst Satversmei.

Faktiskie apstākļi bija tādi, ka “Latvijas gāze” no patērētājiem, kas bija pārkāpuši noteikumus un kādu laiku neuzskaitīti patērējuši dabasgāzi, piedzina līdz 15 un pat 20 tūkstošiem eiro. Šī summa ietvēra maksu par šajā laikā iespējami patērēto gāzi, nosakot tās apjomu pēc “Latvijas gāzes” aprēķina un kompensāciju kā sodu par enerģijas lietotāja izdarīto pārkāpumu. ST atzina likuma regulējumu par atbilstošu Satversmei, taču ar MK noteikumiem tā nebija.

Nosakot fiksētu kompensācijas apmēru, Ministru kabinets nebija nodrošinājis soda individualizācijas principa ievērošanu, proti, to, ka soda apmērs katrā konkrētajā gadījumā tiktu samērots ar personas izdarīto nodarījumu. Turklāt: ja reiz samaksas par dabasgāzi un kompensācijas noteikšana un ierobežošana bija vērsta uz patērētāju aizsardzību no monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta, tad Saeima, apstrīdētajā likuma normā piešķirot pilnvarojumu Ministru kabinetam, atbilstoši racionāla likumdevēja principam nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets nosaka tādu kompensācijas apmēra noteikšanas metodi, kuras ietekme uz patērētāju varētu pārkāpt patērētāju tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo tiesību aktu prasības.

Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets nevis pats bija noteicis, kā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums, bet gan pilnvarojis to izdarīt sistēmas operatoru, uzliekot sistēmas operatoram pienākumu tā apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas. Tātad Ministru kabinets ne vien nebija ievērojis apstrīdētajā likuma normā noteiktās pilnvarojuma robežas, bet arī apstrīdēto Ministru kabineta noteikumu normu kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru noteica privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas.

Tā kā apstrīdētās Ministru kabineta noteikumu normas bija izdotas, pārkāpjot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, tiesa tās atzina par neatbilstošām Satversmes 105. pantam. Proti, izskatāmajā lietā būtiski ir ne tikai tas, kāds ir pamattiesību ierobežojums, cik tas ir samērīgs, bet arī tas, ka pamattiesību ierobežojums jānosaka pašam tautas pilnvarotajam likumdevējam. Ja tiek pilnvarots kāds cits leģitīms orgāns, tad pilnvarojumam ir jābūt skaidri noteiktam, savukārt pilnīgi izslēgts, ka šis pilnvarotais pārpilnvaro kādu tālāk, turklāt, kā tas bija izskatāmajā lietā, neleģitīmu monopola stāvoklī strādājošu komersantu, proti, “Latvijas gāzi”.

Valsts valodas lietojums izglītībā un minoritāšu tiesības

Nākamo vēlos akcentēt lietu Nr. 2019-20-03 “Par Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem” 2. pielikuma 9. punkta un 4. pielikuma 9. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam, 91. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam”. Tā ir viena no vairākām lietām, kurās tika vērtētas normas, kas noteica latviešu valodas lietojumu izglītības iestādēs no bērnudārza līdz privātajām augstskolām. Lietā tika vērtētas tiesību normas, kas noteic, ka visā pirmsskolas izglītības posmā tiek sekmēta latviešu valodas apguve un ka latviešu valoda tiek lietota ikdienas saziņā, savukārt bērnam no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā latviešu valoda ir galvenais saziņas līdzeklis. Lieta ir interesanta, jo skar valsts valodas lietojumu izglītībā un minoritāšu tiesības.

Lieta tika ierosināta pēc konstitucionālajām sūdzībām, kuras iesnieguši krievu mazākumtautībai piederošo bērnu vecāki. Tajās norādīts, ka apstrīdētās normas nenodrošina nedz bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību dzimtajā valodā, nedz bērna un vecāku tiesības uz mazākumtautību etniskās, kultūras un lingvistiskās identitātes saglabāšanu. Tādējādi arī tiekot radīta nepamatota atšķirīga attieksme pret izglītojamajiem. Vienlaikus apstrīdētās normas radot nepamatotu vienādu attieksmi pret divām mazākumtautību izglītojamo grupām. Proti, bērniem ar īpašām vajadzībām esot nepieciešama atšķirīga attieksme attiecībā uz valodas lietošanu.

Satversmes tiesa atzina, ka Latvijā pirmsskolas izglītībā mācību darbs tiek iedalīts divos posmos. Pirmais posms ir pirmsskolas izglītība bērnam no pusotra gada līdz pieciem gadiem. Otrais posms ir obligātā pirmsskolas izglītība bērnam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem. Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību aptver pirmsskolas izglītības pakāpi abos tās posmos. Kā vienā, tā otrā posmā ir saglabāta iespēja lietot divas vai vairākas valodas. Tādējādi bilingvālās metodes izmantošana nodrošina arī mazākumtautībai piederošam izglītojamam pieejamu un pieņemamu izglītību.

Satversmes tiesa norādīja, ka valstij saskaņā ar Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti. Neatņemams šo pamattiesību elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Atbilstoši apstrīdētajām normām pirmsskolas izglītības posmā no pusotra gada līdz pieciem gadiem mācību satura apguvē izmantojama gan krievu valoda, gan latviešu valoda. Arī pirmsskolas izglītības posmā izglītojamam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem tiek nodrošināta iespēja lietot krievu valodu. Līdz ar to likumdevējs, regulējot valodu lietojumu pirmsskolas izglītības iestādēs, ir nodrošinājis krievu mazākumtautībai piederošam izglītojamam tiesības uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu tādā veidā, kas atbilst krievu mazākumtautību raksturojošiem apstākļiem Latvijas vēsturiskajā kontekstā.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka mazākumtautībai piederošam bērnam ar īpašām vajadzībām ir īpašs risks tikt izstumtam no sabiedrības, tādēļ valsts valodas apgūšana šādā situācijā ir vēl jo svarīgāka. Latvijā tiek īstenoti īpaši pasākumi, lai bērns ar īpašām vajadzībām iekļautos izglītības sistēmā. Šā mērķa sasniegšanai citstarp ir izveidota speciāla izglītības programma, kuras mērķis un pamatprasības, tostarp latviešu valodas apguve, pēc iespējas sakrīt ar mazākumtautību izglītības programmas noteikumiem. Šīs programmas īstenošanā bērnam ar īpašām vajadzībām tiek nodrošināts atbalsts, kā arī īpaša un individuāla pieeja un attieksme, kas nepieciešama, lai viņam būtu iespēja iegūt atbilstošu izglītību vienlīdzīgi ar citiem. Proti, tiek veikti pozitīvi pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērns ar īpašām vajadzībām pēc iespējas labāk iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā un līdz ar to sabiedrībā, apgūstot latviešu valodu savu iespēju robežās.

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, 114. pantam, 91. pantam un 64. pantam. Šī lieta, manuprāt, ir svarīga, jo parāda, kā līdzsvarot minoritāšu tiesību ievērošanu ar pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanu, kurā var brīvi iekļauties ikviens, arī nacionālajai minoritātei piederīgais sabiedrības loceklis, jo viņam valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros tiek iemācīta valsts valoda. Līdz ar to neveidojas valodas barjera, kas varētu kavēt viņa iekļaušanos pilsoniskās sabiedrības locekļu savstarpējā komunikācijā.

Lieta par ieslodzītas personas tiesībām apmeklēt tuvinieka bēres

Pēdējo gribu minēt lietu Nr. 2019-32-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 96. pantam”, kurā Satversmes tiesa spriedumu pieņēma 2020. gada 18. septembrī. Lietā tika vērtēta tiesību norma, kas regulē notiesāto personu tiesības atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju tuva radinieka nāves gadījumā. Lieta tika ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības.

Pieteikuma iesniedzējs izcieš brīvības atņemšanas sodu slēgtā cietumā. Soda izciešanas laikā nomira pieteikuma iesniedzēja māte, un viņš lūdza brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam atļauju apmeklēt mātes bēres. Tomēr atļauja netika dota, jo apstrīdētā norma neparedz šādas tiesības notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma tādējādi neatbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Satversmes tiesa atzina, ka tuva radinieka bēru apmeklēšana ir būtiska personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme. Bēres citstarp ir ģimenes locekļu kolektīva atvadīšanās no mirušā un ļauj ne tikai atdot pēdējo godu mirušajam, bet arī nostiprināt ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Tādēļ tuva radinieka bēru apmeklēšana ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka Satversmes 96. pantā ietvertais tuva radinieka bēru apmeklējums ir attiecināms arī uz notiesātajiem, kuri izcieš brīvības atņemšanas sodu.

Tika atzīts, ka aizliegums īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju ir noteikts ar mērķi aizsargāt sabiedrības drošību. Tomēr likumdevējs nav izvērtējis, vai ikviens ieslodzītais, kurš izcieš sodu slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam nosakāms aizliegums apmeklēt tuva radinieka bēres. Tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt saudzējošākā veidā – individuāli izvērtējot katru lūgumu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Vērtējumā jāietver tādi aspekti kā izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagums un veids, izciestā soda ilgums, notiesātās personas uzvedība, potenciālais sabiedrības drošības apdraudējums un citi.

Satversmes tiesa noraidīja Saeimas argumentu, ka par saudzējošāku līdzekli uzskatāms pašreizējais regulējums, kas ļauj no miruša tuva radinieka atvadīties brīvības atņemšanas iestādes teritorijā. Bērēm un bēru rituāliem ir īpaša nozīme katra indivīda un visas sabiedrības dzīvē – atvadīšanās no mirušā brīvības atņemšanas iestādes teritorijā to nespēj aizstāt. Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam un ka vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam nav nepieciešams.

Ja man būtu jāizvēlas gada citāts no ST spriedumiem, tad tas būtu: “Ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats, ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita cilvēka cieņai. Cilvēka cieņas princips neļauj valstij atteikties no pamattiesību nodrošināšanas noteiktai personai vai personu grupai. Sabiedrībā pastāvošie stereotipi nevar būt konstitucionāli attaisnojams pamats noteiktas personas vai personu grupas pamattiesību liegšanai vai ierobežošanai demokrātiskā tiesiskā valstī.” 1

***

Šis gads, kā redzat, lielā mērā ir pavadīts, izskatot apstrīdētās normas, kas skar tās personu grupas, kuras īpaši asi var izjust jebkuru tiesību aizskārumu: senioru un personu ar īpašām vajadzībām, trūcīgo personu, ieslodzīto, kā arī minoritāšu tiesības skarošas normas: gan nacionālo, gan seksuālo. Varu secināt, ka ST ar spriedumiem risināja tiesību jautājumus, kas ir īpaši svarīgi tiesiskā  valstī, kurā tiek respektētas ikvienas personas pamattiesības.

Šodien mēs runājam par pamattiesību īstenošanu. Taču pamattiesību īstenošana ir iespējama tikai tiesiskā valstī. Lai gan kopš neatkarības atjaunošanas ir izdarīts milzīgs darbs, ir pāris āža kāju, kas joprojām mums velkas līdzi no padomju varas atstātā mantojuma.

Es vēlos izcelt trīs:

  • Valsts ierobežo personas pamattiesības ar mērķi pārveidot, uzlabot sabiedrību.

Šeit citēšu prof. Edgara Meļķiša vēl 1988. gadā Tautas frontes 1. kongresā iezīmētos apdraudējumus nākotnes tiesiskai valstij:

“Tātad tiesiskā valstī jāvalda likumam. Taču šādā prasībā slēpjas arī bīstamība... var rasties vai, pareizāk sakot, saglabāties, ilūzija, ka ar likumiem un dekrētiem var pārveidot sabiedrību. Šāda tendence, kas radās jau staļinisma pašā sākotnē, ir atnesusi tautām neskaitāmus zaudējumus un ciešanas. Kā izvairīties no šādām iespējamām lamatām, kuras administratīvi birokrātiskais aparāts labprāt liktu tiesiskās valsts ceļā? Uz to atbilde atrodama gan cilvēces progresīvās politiskās domas praksē, gan mūsu pašu pieredzē. Tiesiskā valstī likumi ir jāveido nevis pārvaldes aparātam, nevis no augšas, no ideoloģiskām koncepcijām. Tiem jāizaug no tautas reālās dzīves, no tās materiālām un garīgām vajadzībām.”2  

  • Likumdevēja attieksme pret paša pieņemtajiem likumiem.

Proti, tas, ka visi likumi ir vienādā juridiskā spēkā un tie ir jāievēro ikvienam, tostarp likumdevējam. Šo apdraudējumus tiesiskai valstij ST redzēja augstskolu budžeta lietā. Lai cik tas šodien neliktos apbrīnojami, bet arī šajā ziņā izrādās sākotne problēmai sakņojas padomju tiesiskajā kārtībā. Atkal citējot 1988. gadā prof. Meļķiša teikto: “Diemžēl likums pie mums ir lielā mērā devalvējies. .. Mēs visi zinām, ka ekonomiskās un sociālās attīstības plāni tiek pieņemti ar likumu, bet vai kāds zina gadījumu, kad šie divi likumi tiktu izpildīti pilnā apjomā? Diez vai. Bet vainīgo nav.”3

  • Manuprāt, vissāpīgākais padomju kultūras mantojums skar sabiedrības un arī valsts attieksmi pret ikviena cilvēka cieņu un izpratni, ka ikviens  cilvēks ir līdzvērtīgs.

Padomju varai tas tā nebija: tie, kas nav ar mums, ir pret mums. Padomju vara mums mācīja neiecietību pret šķiras un ideoloģijas pretiniekiem, tautas ienaidniekiem, visiem savādākajiem, kas neiederējās padomju ideālajā sabiedrībā: intelektuāļiem disidentiem, homoseksuālām personām, cilvēkiem ar brīvības alkām u. c. Padomju varu padzinām, bet neiecietība pret citādajiem palika. “Nav tautas pasaulē, kas būtu no pirmļaunuma brīva. Tādēļ bezjēdzīgi kādu tautu ienīst. Nicināms ir ļaunais, nežēlīgais cilvēks, un īpaši jācīnās pret sistēmu, kas cilvēku pārvērš necilvēkā un velnā.”4 Padomju sistēmu mēs uzvarējām, tagad atliek tikai izravēt pēdējos tās iedēstītos ļaunuma ziedus...

Tas, kas Latvijas kultūrtelpā ir visvairāk nepieciešams, lai pamattiesības tiktu īstenotas atbilstoši to patiesajai jēgai, ir iecietības un tolerances kultūra, kurā ikviena persona ir vienlīdzīga savā cilvēka cieņā un līdzvērtīga pilsoniskajā sabiedrībā.

1 Satversmes tiesa 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”.

2 Meļķisis E. Runa LTF 1. kongresā 08.10.1988. Pieejams: https://www.barikadopedija.lv/raksti/837036 [skatīts 20.11.2020.].

3 Turpat.

4 Mauriņa Z. Dzintargraudi. Rīga: Zvaigzne, 2018, 88. lpp.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU