Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa 2020. gada 18. septembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-32-01 par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 96. pantam. Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs.
Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Pieteikuma iesniedzējs ir persona, kas izcieš sodu slēgtā cietumā. Soda izciešanas laikā nomira viņa māte. Persona vērsās pie ieslodzījuma vietas priekšnieka, lūdzot atļauju apmeklēt mātes bēres, bet tā viņam netika dota, jo to aizliedz apstrīdētā norma.
Kā skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs, pamatjautājums saistās ar notiesātās personas iespēju lūgt ieslodzījuma vietas priekšniekam atļauju atstāt brīvības atņemšanas vietu, lai apmeklētu tuva radinieka bēres.
A. Kučs vēsta, ka apstrīdētā norma, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmā daļa, paredz iespēju notiesātajai personai lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību, kas apdraud slimnieka dzīvību. Tomēr šāda iespēja ir tikai daļai notiesāto – personām, kuras sodu izcieš atklātā cietumā, daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
“Šajā gadījumā konstitucionālas sūdzības iesniedzējs sodu izcieš slēgtā cietumā, kur šāda iespēja nav paredzēta, tādēļ viņš vērsās Satversmes tiesā, norādot, ka apstrīdētā norma aizskar viņa tiesības uz privāto dzīvi, kas ietvertas Satversmes 96. pantā, kā arī 91. panta otrajā teikumā ietverto diskriminācijas aizliegumu uz dzimuma pamata. Jo, kā viņš norādīja, sievietes par līdzīga pamata nozieguma izdarīšanu netiktu ievietotas slēgtā cietumā, līdz ar to uz viņām šāds ierobežojums neattiektos,” skaidro A. Kučs.
Satversmes tiesa vispirms izvērtēja Saeimas lūgumu lietā tiesvedību izbeigt. Saeima norādīja, ka šī gada 23. jūnijā spēkā stājušies grozījumi sodu izpildes kodeksā – tas papildināts ar 49.4 pantu, kas paredz ikvienai notiesātai personai tiesības atvadīties no miruša radinieka ieslodzījuma vietas teritorijā. Tādējādi Saeimas ieskatā šis aizskārums vairs nepastāv un apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.
“Satversmes tiesa norādīja, ka šajā gadījumā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Apstrīdētās normas piemērošanas dēļ pieteicējam ir radītas tiešas nelabvēlīgas sekas – viņš nevarēja apmeklēt mātes bēres. Arī viņš pats ir lūdzis atzīt normu par spēkā neesošu no tās piemērošanas brīža. Tādēļ tiesa nolēma, ka tiesvedība lietā ir turpināma,” skaidro tiesnesis.
Tāpat tiesa lēma par prasījuma precizēšanu. A. Kučs norāda, ka apstrīdētā norma paredz atsevišķām notiesāto kategorijām tiesības prasīt ieslodzījuma vietas priekšniekam īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju divos gadījumos: lai apmeklētu tuva radinieka bēres vai lai apmeklētu tuvu radinieku, kurš ir smagi slims. Šajā gadījumā tika skatīts tikai jautājums par bēru apmeklējumu, par ko tiesā vērsies sūdzības iesniedzējs.
A. Kučs norāda: izvērtējot pieteikuma iesniedzēja argumentus un Saeimas un pieaicināto personu viedokļus, tiesa lēma, ka lietas pamatjautājums ir par tiesībām uz privāto dzīvi, kas ietvertas Satversmes 96. pantā. Pamatojoties uz šo iemeslu, tiesa vispirms nolēma izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību 96. pantam un pēc tam vērtēt atbilstību 91. pantam.
“Tiesas galvenie secinājumi par 96. pantu bija šādi – tiesa norādīja, ka tuva radinieka bēru apmeklēšana ir būtiska personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme. Viens no iespējamajiem bēru aspektiem ir arī kolektīva ģimenes atvadīšanās no mirušā, tādējādi arī ļaujot attīstīt ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Tiesa atzina, ka miruša radinieka bēru apmeklēšana ietilpst tiesību uz privāto dzīvi tvērumā un šīs tiesības ir attiecināmas arī uz ieslodzītām personām. Tā kā apstrīdētā norma atsevišķām notiesāto kategorijām liedz lūgt atļauju ieslodzījuma vietas priekšniekam atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, tad šajā gadījumā tā, protams, ierobežo tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,” skaidro tiesnesis.
A. Kučs uzsvēra, ka šīs tiesības nav absolūtas, tāpēc tiesa vērtēja, vai ierobežojums ir atbilstošs. Tiesa norādīja, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības drošības aizsardzība. Tāpat arī šis ierobežojums ir piemērots mērķa sasniegšanai, jo ieslodzītais nevar apdraudēt sabiedrību, atrodoties ieslodzījuma vietā, vēsta tiesnesis.
Izvērstākais arguments tiesas spriedumā saistās tieši ar šī ierobežojuma samērīgumu un alternatīviem līdzekļiem, kā sasniegt ierobežojuma mērķi: sabiedrības drošības aizsardzību. Saeima norādījusi, ka eksistē alternatīvs līdzeklis, kas paredz tiesības ieslodzītai personai atvadīties no miruša tuvinieka ieslodzījuma vietas teritorijā. Tomēr tiesa norādīja, ka to nevar uzskatīt par alternatīvu līdzekli. Ņemot vērā bēru nozīmi gan indivīda dzīvē, gan sabiedrībā, tas nespēj aizstāt bēru apmeklējumu.
“Tajā pašā laikā tiesa secināja, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, individuāli izvērtējot katra notiesātā, arī tāda, kas sodu izcieš slēgtā cietumā, lūgumu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres. Šis regulējums ļautu aizsargāt sabiedrības drošību, jo, kā jau minēju, šīs tiesības nav absolūtas un ir vērtējamas katrā gadījumā. Vienlaikus, šādi mazāk tiktu aizskartas notiesāto personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību,” uzsver A. Kučs.
Tā kā apstrīdētā norma tika atzīta par neatbilstošu 96. pantam, tiesai nebija nepieciešams vērtēt tās atbilstību 91. pantam. Vienlaikus tiesa spriedumā norādīja: kā jau ir iepriekš lēmusi lietā Nr. 2018-25-01, tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma kritērija notiesātiem vīriešiem paredz stingrāku soda izciešanas režīmu salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm, nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu.
Satversmes tiesa nolēma atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96. pantam, kurā noteiktas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo pastāv alternatīvs līdzeklis, kas mazāk ierobežo personas tiesības, bet vienlaikus ļauj sasniegt mērķi: sabiedrības drošības aizsardzību.
“Pastāv iespēja, līdzīgi kā tas ir atklātā cietumā, daļēji slēgta cietuma augstākajā soda izciešanas režīma pakāpē, izvērtēt katra ieslodzītā lūgumu atstāt brīvības atņemšanas vietu, lai apmeklētu tuva radinieka bēres. Šīs tiesības nav absolūtas – ieslodzījuma vietas priekšnieks var ņemt vērā gan apdraudējumu sabiedrībai, gan ieslodzītā uzvedību, gan arī citus apstākļus, kas ir būtiski, bet šādam izvērtējumam būtu jābūt,” norāda A. Kučs.
Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju tiesa atzina šo normu par spēkā neesošu no konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskāruma brīža. Tas nozīmē, ka sūdzības iesniedzējam ir tiesības tālāk vērsties un risināt jautājumu par šo pamattiesību aizskārumu, vēstīja A. Kučs.
Pēc A. Kuča teiktā, attiecībā uz pārējiem ieslodzītajiem apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma pasludināšanas brīža. Ieslodzītajiem no Satversmes 96. panta izriet tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp uz tuva radinieka bēru apmeklējumu. Ieslodzītie ir tiesīgi vērsties pie ieslodzījuma vietas priekšnieka un lūgt šādos gadījumos īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu, lai apmeklētu tuva radinieka bēres. Tomēr brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks vērtēs katru šādu gadījumu.
A. Kučs akcentē: tiesa spriedumā ir uzsvērusi, ka ieslodzītajām personām, par spīti viņu īpašajam statusam, piemīt pamattiesības, tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ietver arī tuva radinieka bēru apmeklējumu. “Vēlreiz teikšu – šīs tiesības nav absolūtas, bet tās nevar tikt liegtas pēc būtības un ir jāvērtē riski, ko ieslodzītais rada sabiedrībai, ja viņš kaut vai uz īsu brīdi atstās brīvības atņemšanas vietas teritoriju,” skaidro tiesnesis.
“Diskusijās, kas notika Saeimā, arī likumprojekta sagatavošanas laikā, Saeima tiesas ieskatā netika pamatojusi, ka jebkurš ieslodzītais, kas, piemēram, atrodas slēgtā cietumā, automātiski rada tādu risku sabiedrībai, ka pat nevarētu tikt izvērtēts individuāli viņa lūgums atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju šādā gadījumā – arī lai apmeklētu tuva radinieka bēres,” skaidro A. Kučs.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
