Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa 2020. gada 28. septembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-37-0103 “Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 “Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi” 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam). Informāciju par spriedumu LV portālam sniedz Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.
Satversmes tiesā vērsās vairākas vispārējās jurisdikcijas tiesas, kas izskata civillietas, kurās piemērojamas apstrīdētās normas. Civillietu pamatā ir strīds par parāda piedziņu starp sadales sistēmas operatoru AS “Gaso” un dabasgāzes lietotājiem, kas pārkāpuši dabasgāzes piegādes līgumu vai dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumus.
Kā skaidro Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska, iespējamie dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumi lielākoties izpaudušies, dabasgāzes lietotājiem sabojājot dabasgāzes skaitītāju vai ierīkojot nelikumīgu pieslēgumu pie dabasgāzes sadales sistēmas un tādā veidā radot iespēju patērēt dabasgāzi bez maksas.
Tiesnese norāda, ka Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajā daļā bija noteikts: gadījumos, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes piegādes līgumu vai dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumus un viņam bijusi iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, šim enerģijas lietotājam ir pienākums samaksāt par patērēto dabasgāzi, kā arī kompensāciju.
Likumdevējs bija paredzējis, ka abu šo maksājumu apmēra noteikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Ministru kabinets bija noteicis vairākas metodes, kuras iespējams izmantot, lai noteiktu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma rezultātā patērēto dabasgāzes daudzumu. Šī aprēķina pamatā varēja būt:
“Savukārt kompensācijas apmērs bija aprēķināms, reizinot apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā,” skaidro D. Rezevska.
Pieteikumu iesniedzējas uzskatīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētajā likuma normā dotais likumdevēja pilnvarojums nav pietiekami skaidrs, jo no enerģijas lietotāja kompensācijas veidā tiekot prasīts atlīdzināt nekonkretizētu kaitējumu. Turklāt kompensācijas apmērs neesot samērīgs.
Tāpat pieteikuma iesniedzējas norādīja, ka Ministru kabinets, nosakot patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodi, kura balstīta uz sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām, nav ievērojis likumdevēja dotā pilnvarojuma robežas.
“Pirmkārt, Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmei,” norāda tiesnese.
Satversmes tiesa vērtēja, vai Satversmei atbilst tas, ka likumdevējs ir noteicis obligātu enerģijas lietotāja pienākumu samaksāt par patērēto dabasgāzi un samaksāt kompensāciju tādā apmērā, kura aprēķināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Lai to izvērtētu, Satversmes tiesai jāpārbauda:
“Tāpat Satversmes tiesai šajā lietā bija īpaši svarīgi pārbaudīt to, vai Ministru kabinets, nosakot metodes dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpuma rezultātā patērētās dabasgāzes daudzuma un kompensācijas apmēra aprēķināšanai, bija ievērojis likumdevēja dotā pilnvarojuma robežas,” uzsver tiesnese D. Rezevska.
Tiesnese uzsver arī to, ka Satversmes tiesai bija jāpārbauda vai apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes nodrošina enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta ekonomisko ekvivalenci.
“Citiem vārdiem – vai šīs metodes ir tādas, kas neļauj energoapgādes komersantam iedzīvoties uz enerģijas lietotāja rēķina,” tā D. Rezevska.
Tāpat Satversmes tiesai bija jāpārbauda tas, vai apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode ir samērīga un patiešām sekmē dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju.
Satversmes tiesa atzina, ka to personas naudas līdzekļu aizsardzība, kuri ir izlietojami ar apstrīdēto likuma normu noteikto maksājumu veikšanai, ietilpst Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. Tātad apstrīdētās normas ierobežoja personai – enerģijas lietotājam – Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības.
Tiesnese uzsver, ka apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums bija noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
Satversmes tiesa arī atzina, ka konkrētajā gadījumā likumdevējs ne vien pats bija izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets var konkretizēt.
“Proti, pat ja likumdevēja dotais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai diezgan abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts,” norāda D. Rezevska.
Enerģijas lietotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums saistīts ar energoapgādes nepārtrauktības nodrošināšanu un vienlīdzības veicināšanu šo lietotāju un monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesiskajās attiecībās. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam bija leģitīmi mērķi – citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums samaksāt par izlietoto dabasgāzi un samaksāt kompensāciju bija vērsts uz energoapgādes sistēmas nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu funkcionēšanu.
“Turklāt tas motivēja enerģijas lietotāju ievērot dabasgāzes lietošanas noteikumus un līgumu par dabasgāzes piegādi un sekmēja dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu prevenciju. Tādējādi minētais pienākums bija piemērots līdzeklis enerģijas lietotāja tiesību aizsargāšanai un sabiedrības labklājības veicināšanai,” norāda tiesnese Rezevska.
Monopolstāvokļa apstākļos Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana vai sodi, kas piemērojami saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu, nebija uzskatāmi par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi un samaksāt kompensāciju. Tādējādi nepastāvēja citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.
Satversmes tiesa secināja, ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu paaugstināšanās, bet arī pie funkcionāliem dabasgāzes apgādes sistēmas traucējumiem. Enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums bija samērīgs. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma atbilda Satversmes 64. un 105. pantam.
Satversmes tiesas tiesnese norāda: tiesa vērtēja apstrīdētās noteikumu normas kā vienotu tiesisku regulējumu un atzina, ka tās detalizētāk regulēja apstrīdētās likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā un neradīja tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kurā tiek izmantotas sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās diferencētās patēriņa normas, nav satversmīga.
“Proti, Ministru kabinets apstrīdēto noteikumu normu kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas, tādēļ pārkāptas likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežas,” skaidro tiesnese.
Apstrīdētajās noteikumu normās bija paredzētas vairākas patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes. Satversmes tiesa uzsvēra, ka tās ir satversmīgas tikai tad, ja atbilstoši taisnīguma principam nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību dalībnieku ekonomisko ekvivalenci un to, ka patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts faktiski.
Vienīgi patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, saskaņā ar kuru tiek izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos, nodrošināja ekonomisko ekvivalenci. Vispārīgā gadījumā patērētās dabasgāzes daudzums, kas noteikts pēc pārējām metodēm, ir lielāks par faktisko dabasgāzes patēriņu.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajai kompensācijai jābūt noteiktai tādā apmērā, lai sekmētu dabasgāzes lietošanas noteikumu un dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju. Tas nozīmē, ka kompensācijas kā līgumsodam pielīdzināma maksājuma apmēram jābūt pielāgojamam iespējamā pārkāpuma apstākļiem. Tomēr Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode būtu saistīta ar šādiem apstākļiem.
Vēl jo vairāk – vispārsaistošā veidā nosakot kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodi, nav pamata kompensācijas apmēru saistīt ar tādiem iespējamiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kuru apmēra noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nav objektīvi apgrūtināta.
“Šādā situācijā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode, saskaņā ar kuru tas tiek noteikts divkāršā dabasgāzes tirdzniecības tarifa apmērā atbilstoši apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteiktajam dabasgāzes daudzumam, ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga,” uzsver tiesnese D. Rezevska.
Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmei, savukārt apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmei tikai tiktāl, ciktāl tajās paredzēts, ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma rezultātā patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka ar metodi, kas balstīta uz patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgā laikposmā analogā situācijā.
Tiesnese D. Rezevska skaidro: tas nozīmē, ka pienākums samaksāt par dabasgāzes lietošanas pārkāpuma rezultātā patērēto dabasgāzi un pienākums samaksāt kompensāciju pats par sevi atbilst Satversmes 105. pantam. Satversmei neatbilst lielākā daļa metožu, kuras Ministru kabinets bija izvēlējies šo maksājumu apmēra aprēķināšanai.
Pēc šī sprieduma vispārējās jurisdikcijas tiesu izskatīšanā esošajās lietās, pirmkārt, patērētās dabasgāzes daudzums būs nosakāms atbilstoši metodei, kas balstīta uz faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, un, otrkārt, kompensācijas apmērs būs nosakāms atbilstoši samērīguma principam.
Tiesnese skaidro: tā kā Satversmes tiesa apstrīdētās noteikumu normas atzina par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām arī attiecībā uz personām, kam tās jau piemērotas tiesā, šīs personas varēs vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lūdzot jaunu lietas izskatīšanu sakarā ar Satversmes tiesas nolēmumu kā jaunatklātu apstākli.
“Tāpat spriedumā konkretizēti Ministru kabineta pienākumi likumdevēja dotā pilnvarojuma izpildē, kas varētu uzlabot šo procesu nākotnē. Īstenojot likumdevēja noteikto pilnvarojumu, Ministru kabinets izpilda likumdevēja pieņemto tiesību normu, tādēļ Ministru kabinetam šajā procesā ir pienākums izmantot tādas juridiskās metodes, kas respektē valsts varas dalīšanā pastāvošās līdzsvara un atsvara attiecības,” norāda D. Rezevska.
“Satversmes tiesa arī rosināja, ka energoefektivitātes veicināšanas un enerģijas lietotāju tiesību aizsardzības nolūkā likumdevējs varētu periodiski izvērtēt viedo dabasgāzes skaitītāju sistēmas ieviešanas nepieciešamību un ekonomisko pamatotību,” noslēgumā norāda Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
