Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Liene Gātere: “Visur redzam, ka populistu politiskajā retorikā ir solījumi cīnīties ar korupciju, bet, kad tie nonāk pie varas, dara pilnīgi pretējo – neitralizē politiskās korupcijas kontroles mehānismus.”
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Non progredi est regredi – neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ, vēsta sena latīņu gudrība. Korupcijas uztveres indekss Latvijā jau vairākus gadus ir gandrīz nemainīgs, liecina šonedēļ publiskotie dati. Vai pretkorupcijas jomā mūsu valstij draud kritiens atpakaļ, skaidro biedrības “Sabiedrība par atklātību – “Delna”” direktore LIENE GĀTERE.
Otrdien, 29. janvārī, pretkorupcijas organizācijas “Transparency International” publicētajā Korupcijas uztveres indeksa skalā Latvija šogad saņēmusi 58 punktus no 100. Tieši tikpat daudz punktu mūsu valsts saņēma pērn. Latvija indeksa skalā dala 41. vietu ar Gruziju, Spāniju un tādu Karību jūras valsti kā Sentvinsenta un Grenadīnas. Rezultāti liecina par Latvijas nespēju panākt progresu cīņā ar korupciju un ir nopietns signāls un izaicinājums jaunajai valdībai, secina “Delna”.
Korupcijas uztveres indekss Latvijā pērn nav uzlabojies, bet vairākus gadus stagnē. Kāpēc nav progresa?
Patiesībā tik slikti nav – kopš ekonomiskās krīzes beigām esam virzījušies uz priekšu. 11. Saeimas laikā, kura pieņēma reformas saistībā ar atklātību amatpersonu ievēlēšanā un politisko partiju finansēšanu, korupcijas uztveres indekss piedzīvoja pat lēcienu augšup par četriem punktiem gada laikā. 11. Saeima kopumā izpildīja 70% no “Delnas” rekomendācijām pretkorupcijas jomā. Iepriekšējos gadus virzījāmies uz priekšu gliemeža gaitā, taču pērn apstājāmies pavisam. Tomēr joprojām esam ievērojami labākā pozīcijā, nekā ir tādas valstis kā Malta, Ungārija, postpadomju valstis.
Nosakot korupcijas uztveres indeksu, tiek vērtēti 13 datu avoti, no kuriem būtisks kritērijs ir – vai valsts spēj nodrošināt, ka korumpanti tiek notiesāti, tādējādi apliecinot, ka sods par korupciju ir neizbēgams. Un Latvijā strādājošie uzņēmēji – gan vietējie, gan ārvalstu – saka, ka neredz progresu šajā jomā jau vairākus gadus.
Raugoties pa sektoriem, kas veido korupcijas uztveres indeksu Latvijā, joma, kurā pēdējos gados pietrūcis attīstības, ir tieši korumpantu saukšana pie reālas atbildības, tātad – izmeklēšana, kriminālvajāšana, iztiesāšana. Svarīgi norādīt, ka šis indekss nosaka tikai korupciju valsts sektorā, taču neattiecas uz ēnu ekonomiku, krāpšanos ar nodokļiem, arī naudas atmazgāšanu, kuru Latvijā pēdējā gada laikā sākts vairāk kontrolēt. Tas ir ļoti saistīti – tiklīdz iespīdinām finanšu sektorā gaismu, korumpantiem kļūst mazāk iespēju paslēpt savu nelegālo naudu.
Kurā līmenī ir vājākā vieta – KNAB, prokuratūrā, tiesās?
Katrā no tiem, jo problēma kopumā ir komplicēta. KNAB pirms pusotra gada tika pie jauna vadītāja. Birojs ir uzsācis vairākas redzamas lietas – Ilmāra Rimšēviča lietu, lietu par partijas “KPV LV” nelikumīgu finansēšanu, “Rīgas satiksmes” kukuļošanas lietu. Tie ir vērā ņemami panākumi. Tomēr, lai gan pagājis pietiekami ilgs laiks, tajās vēl nav taustāma rezultāta, neviens sodu nav saņēmis.
Lai palielinātu efektivitāti, droši vien visos līmeņos vispirms ir jānodrošina pietiekami resursi – gan cilvēkresursi, gan apmācība, gan nepieciešamā infrastruktūra. KNAB ir piesaistījis papildresursus algām, bet domāju, ka gan KNAB, gan citām tiesībaizsardzības iestādēm par to vajadzētu vairāk cīnīties.
“Delna” sadarbībā ar Valsts administrācijas skolu pērn vadīja apmācības tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem par tēmām, kas saistītas ar ēnu ekonomiku, korupciju un naudas atmazgāšanu. Ir signāli, ka skaļās, lielās lietas prokuratūra baidās sūtīt tiesai, jo rēķinās, ka otrā pusē būs spēcīgi, savās jomās kompetenti advokāti.
Kā šo lietu kontekstā raugāties uz tiesu spējām?
Ik pa laikam izskan, ka būtu nepieciešama specializēta tā dēvēto balto apkaklīšu tiesa. Tomēr nezinu, vai tas atrisinātu visas problēmas, kuras ir arī atsevišķu tiesnešu līmenī gan viņu kvalifikācijas, gan, iespējams, skaita un karjeras attīstību noteicošo faktoru ziņā.
Jaunās valdības deklarācijā ir minēta speciālas tiesas izveide pretkorupcijas jomā.
Šobrīd tiesnešiem ir salīdzinoši maza pieredze sarežģītās korupcijas un finanšu noziegumu lietās. Specializācija varētu būt arguments, bet ne vienmēr jaunas iestādes izveide nodrošina visu problēmu atrisinājumu. Tomēr tas ir dziļāk apspriežams jautājums – jāvērtē, uz kādiem pamatiem, noteikumiem šāda institūcija tiek veidota. Ir jābūt argumentiem un datiem, kas pamatotu, kāpēc tā sniegtu labākus rezultātus un efektivitātes rādītājus nekā pašreizējā sistēma.
Ar ko izskaidrojama uztveres indeksa pasliktināšanās politiskās korupcijas risku jomās?
Iespējams, ar nesenajām pašvaldību un Saeimas vēlēšanām, kuras fokusē uzmanību uz partiju nelegālas finansēšanas jautājumiem, nekontrolētu politisko aģitāciju interneta vidē, politisko godaprātu un tamlīdzīgiem aspektiem.
Svarīgi, lai politiskās korupcijas jomā mēs nepiedzīvojam kritienu atpakaļ, jo jārēķinās, ka politisko korupciju kā savu jājamzirdziņu izmanto populisti, lai pārņemtu varu, kā to apliecina Polijas un Ungārijas piemērs. Arī Donalds Tramps ASV – salīdzinājumā ar pagājušo gadu korupcijas uztveres indekss nokrities par četriem punktiem. Visur redzam, ka populistu politiskajā retorikā ir solījumi cīnīties ar korupciju, bet, kad tie nonāk pie varas, dara pilnīgi pretējo – neitralizē politiskās korupcijas kontroles mehānismus.
Kā šajā kontekstā raugāties uz jauno Saeimu un valdību?
Valdības deklarācijā ir labas lietas – sabiedrības ietekmes vairošana pašvaldībās, informācijas atklātība, procesu digitalizācija, kas vairo to caurskatāmību, ekonomisko noziegumu izmeklēšanas veicināšana.
Taču ir arī slazdi, kuros nevajadzētu iekrist. Viens no tiem – nedrīkst pārmērīgi fokusēties tikai uz tiesībaizsardzības iestādēm un likumu ieviešanu. Jāpievērš uzmanība institūcijām, stiprinot iekšējās kontroles sistēmas, neiecietību pret pārkāpumiem, ētiku, tajā skaitā ieviešot reāli strādājošus iekšējus pretkorupcijas un interešu konfliktu novēršanas mehānismus.
Te jāpiemin arī deputātu politiskā imunitāte pret kriminālvajāšanu, kuras mērķis ir nodrošināt parlamenta neatkarību, bet ne atsevišķu deputātu nesodāmību. Svarīgs ir varas dalīšanas princips – ir tiesu vara, kura lemj tiesu, un ir likumdevējs, kas izdod likumus, nevis pārņem tiesas funkcijas. Arī šeit saskatāms slazds, kurā populisms uz pretkorupcijas rēķina var vājināt tiesiskumu kopumā.
Šis ir brīdis, kad jaunā valdība ir izvirzījusi savas ambīcijas pretkorupcijas un tiesiskuma jomā. Tagad jāraugās, kā to īstenošanai atbildīs valdības Rīcības plāns un kā šie solījumi un labās apņemšanās tiks īstenotas reālajā dzīvē.
Kā vērtējams viedoklis par nepieciešamību nomainīt KNAB vadītāju, ģenerālprokuroru, Valsts policijas priekšnieku un Augstākās tiesas priekšsēdētāju, par ko liecina tieslietu ministra izteikumi saistībā ar šo amatpersonu darbības izvērtēšanu?
Ir jautājums, vai ministrs aicinājis nomainīt šo iestāžu vadītājus vai tikai izvērtēt viņu darbu. Ja nodoms ir izvērtēt, tad jāskaidro pamatojums, mērķis un kritēriji. Jāraugās, lai process atbilst likumam un pilnvarām.
KNAB Jēkaba Straumes vadībā veiktas reformas, kuru rezultātā biroju pametuši darbinieki, kas šķetinājuši tā dēvētās skaļās – I. Rimšēviča, oligarhu, Jūrmalgeitas – lietas. Kā, esot KNAB Sabiedriski konsultatīvās padomes vadītāja, novērtējat KNAB vadītāja darbu?
Domāju, ka Straumes kungs ir diezgan labi pamatojis šo pārmaiņu nepieciešamību. Tās ir saistītas ar ilgtspējīgas biroja komandas izveidošanu, darbinieku karjeras izaugsmes labāku nodrošināšanu. Ņemot vērā Straumes kunga definētos mērķus, man nav pamata aizdomām, ka minētie darbinieki KNAB pametuši tāpēc, ka sajutuši priekšnieka vēlmi atbrīvoties no viņam nepatīkamiem cilvēkiem vai tamlīdzīgi.
Šīs izmaņas uzskatāmas par racionāli pamatotām, kamēr nav pierādījumu, kas liecinātu par ko citu. Domāju, ka KNAB ir uz pareizā ceļa, bet lielākas efektivitātes sasniegšanai birojam ir nepieciešami konkurētspējīgi resursi kvalificētu speciālistu piesaistīšanai un noturēšanai, iespējams, vēl plašāka sadarbība ar citu valstu iestādēm.
Viens no pretkorupcijas stūrakmeņiem ir sabiedrības līdzdalība. Kā KNAB atgūt dažādu iekšējo skandālu dēļ iepriekšējos gados zaudēto reputāciju, no kuras atkarīga arī sabiedrības uzticēšanās birojam?
Kad tiks atgūta sabiedrības uzticēšanās? Tad, kad tā redzēs, ka KNAB spēj ne tikai aiziet pakaļ korumpantiem. Nepietiek ar to, ka uztaisa PR, uzliekot kādam roku dzelžus, bet nākamajā dienā palaižot atkal brīvībā. Otrkārt, birojam būtu jāveicina izpratne par korupciju un jāspēj sabiedrībai uzskatāmi, pēc būtības, paskaidrot, kas ir izdarīts – teiksim, reizi gadā atklāti diskutējot par paveikto un arī neizdarīto – iepretim plānošanas dokumentos noteiktajam. Turklāt tas būtu jāīsteno, informācijas sniegšanā koordinēti iesaistot arī citas tiesībsargājošās iestādes, ministrijas, lai veicinātu iestāžu sadarbību un atbildību. Patlaban nesaskatu vēlmi tā darīt.
Joprojām nesasniedzam vēlamo atklātības līmeni. Ir daudz lietu, par ko tiesībaizsardzības iestādes var runāt, nepārkāpjot nepieciešamos slepenības nosacījumus. Labs piemērs šajā ziņā ir Valsts policija, pēc sabiedrības interesi izraisījušiem notikumiem rīkojot preses konferences, diezgan detalizēti izskaidrojot apstākļus un savu rīcību. Viņiem ir augsta sabiedrības uzticēšanās.
Kopumā sabiedrībai uz korupcijas esamību būtu jāskatās racionālāk, apzinoties, ka korupcija aplaupa valsti un katru no mums. Pētījumi liecina, ka, sasniedzot tik zemu korupcijas līmeni, kāds ir valstīs ar zemāko korupcijas uztveres indeksu, Latvijas budžets papildinātos par trim līdz pieciem miljardiem eiro gadā.
Postpadomju valstīs vērojama izteiktāka sabiedrības tolerance pret korupciju. Kāda šajā ziņā ir situācija Latvijā?
Jā, vienlaikus šīs sabiedrības izjūt neticību gan savām, gan valsts iestāžu spējām vērsties pret korupciju. Un šajā ziņā Latvijā sagaidāms nopietns pārbaudījums – 1. maijā stāsies spēkā trauksmes cēlēju aizsardzības likums, kurš, no vienas puses, parādīs, vai valsts ir tam gatava, bet, no otras, – vai sabiedrība būs pietiekami gatava tam noticēt un lietot šo pretkorupcijas instrumentu. Tas, manuprāt, būs pats grūtākais, jo, kā liecina mūsu pieredze, sabiedrības izpratne par trauksmes celšanas nepieciešamību ir diezgan nepietiekama un uzticēšanās valsts iestādēm – zema. Tām būtu jākļūst klientam draudzīgākām, pēc iespējas atvieglojot viņam ziņošanas procesu.
Cik atbilstošs savam uzdevumam jaunais likums, jūsuprāt, ir?
Kopumā pietiekami visaptverošs un spēcīgs. Tas tiešām paredz aizsardzību gan trauksmes cēlējiem, gan viņu radiniekiem. Jautājums – cik gatavas strādāt ar cilvēku ziņojumiem būs atbildīgās iestādes?
Iespējams, likumā vajadzētu padarīt plašāku trauksmes cēlēju definīciju, kura patlaban aptver tikai darba devēja–darba ņēmēja attiecības. Otrkārt, cilvēkiem, kuri vēlētos ziņot, ja tie dzīvo ārpus Rīgas, jātērē laiks un nauda, jākavē darbs, lai brauktu uz iestādēm un nogādātu tajās iesniegumus. Iespējams, te būtu nepieciešama kompensācijas, atlīdzības sistēma. Ir valstis, kur tāda noteikta, atlīdzības apmēru nosakot procentos no ziņojuma rezultātā nosargātajiem un valstij atgrieztajiem līdzekļiem.
Tas noteikti raisītu bažas par safabricētu apsūdzību celšanu savtīgā nolūkā, denunciācijām.
Jā, tas jāņem vērā. Iespējams, uz atlīdzību praksi jāvirzās palēnām, balstoties uz likuma darbību dzīvē.
Vērojot no malas, “Delnas” aktivitāte publiskajā telpā samazinās. Aģentūras LETA arhīvā 2010. gadā atrodamas 254 ziņas, kurās minēts vārds “Delna”, 2015. gadā – 150, 2017. gadā – 130, bet pērn – tikai 48 ziņas. Kā to izskaidrot?
Korupcijas aina Latvijā 2010. gadā droši vien bija atšķirīga – bija laiks, kad notika lietussargu revolūcija, prezidents Zatlers ierosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. No politikas bija spiesti aiziet Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tie bija reformu gadi, situācija, kad “Delna” ļoti aktīvi pildīja sabiedrības sargsuņa funkciju – cēla trauksmi par nelikumībām.
Patlaban vairāk cenšamies būt konstruktīvs valsts iestāžu partneris pretkorupcijas jomā. Šī akcentu maiņa kopumā saistīta ar to, kā mainījusies politiskā vide, politiskā kultūra Latvijā. Tik brutālas lietās kā pirms desmit gadiem Latvijas politikā vairs nenotiek. Pieaugsi labas reputācijas loma, un no cilvēkiem, kuri tai neatbilst, partijas sāk atbrīvoties.
2017. gada septembrī “Delnas” padome nolēma veidot jaunu organizācijas darbības modeli, kas veicinātu sabiedrības atbalstu tai un nodrošinātu ilgtspējību mērķu īstenošanā. Vai šādas pārmaiņas ir notikušas?
Bez sabiedrības iesaistes un atbalsta, tostarp ziedojumiem, “Delna” neko daudz nevarētu izdarīt. Mums ir jauns projekts – Alianse pret korupciju Latvijā, kura darbībā esam iesaistījuši valsts iestādes, sabiedrību un uzņēmējus. Iesaistot institūcijas un dažādas sabiedrības grupas, pakāpeniski mainām savas darbības veidu.
Kopumā jāteic, ka panākumus pretkorupcijas jomā lielā mērā noteiks arī tas, cik politiķi būs gatavi sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām un stiprināt mediju neatkarību un, no otras puses, cik aktīva būs sabiedrība, ceļot trauksmi par korupciju.
