Kā trauksmes cēlēju sargās topošais likums?

LV portāls publikācijā “Top alternatīvais likumprojekts “Trauksmes celšanas likums”” jau rakstīja, ka likumprojekta mērķis ir veicināt trauksmes celšanu par pārkāpumiem sabiedrības vai tās daļas interesēs, nodrošinot trauksmes celšanas mehānismu izveidi un darbību un pienācīgu trauksmes cēlēju aizsardzību.

Likumprojekts “Trauksmes celšanas likums”.Kā norāda Valsts kanceleja (VK), Latvijai jau 2015. gadā tika sniegta Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD – 35 attīstītākās pasaules valstis) rekomendācija – nodrošināt attiecīgus pasākumus, aizsargājot no diskriminēšanas vai disciplinārsodiem valsts un privātajā sektorā strādājošos, kuri labā ticībā un pamatoti ziņo kompetentām institūcijām par aizdomām saistībā ar ārvalstu amatpersonu kukuļošanu.

Rekomendācija joprojām nav izpildīta. Pieņemot Trauksmes celšanas likumu, tās būtība jeb trauksmes cēlēju aizsardzība tiktu īstenota. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija Trauksmes celšanas likumprojektu virza pirmajam lasījumam un pavasarī plāno to izskatīt arī otrajā lasījumā. Tas nozīmē, ka likumu galīgajā lasījumā līdz rudenim varētu pieņemt vēl 12. Saeima.

LV portāls jautā: Vai Latvijā ir nepieciešams speciāls Trauksmes celšanas likums?

Vienota trauksmes celšanas mehānisma izveide Latvijā dotu iespēju vienuviet noteikt visus ar trauksmes celšanu un trauksmes cēlēju aizsardzību saistītos jautājumus, jo šobrīd speciāls regulējums nepastāv. Tas arī parādītu valsts nostāju – trauksmes cēlēji mums ir svarīgi un celt trauksmi ir demokrātiski atbildīga rīcība.

Šobrīd atsevišķās nozarēs un jomās ir ziņošanas iespējas vai pienākums ziņot, taču nav skaidri pateikts, kas ar šādu ziņojumu jādara tālāk. Tāpat šī ziņošana nav sasaistīta ar aizsardzību tiem, kas ziņo, ja viņiem tā dēļ rodas kādas nelabvēlīgas sekas. Taču tieši tas ir šī vienotā mehānisma mērķis.

Iedzīvotāji, savā profesionālajā darbībā redzot kādu apdraudējumu sabiedrībai, kas skar veselību, pārtiku, vidi, korupciju, būvniecību vai citus jautājumus, varēs par to labā ticībā ziņot – nevis noklusēt vai apspriest draugu lokā –, tādējādi veicinot šo pārkāpumu novēršanu.

Vienlaikus ar šo likumu Latvija pildītu starptautiskās saistības, ko tā ir uzņēmusies, un sekotu citu valstu piemēram, proti, Eiropā pēdējos gados šādi speciāli trauksmes celšanas likumi ir pieņemti Īrijā, Nīderlandē, Slovākijā, Zviedrijā, Francijā un nesen arī Lietuvā.

Latvijā ir ļoti daudz un dažādu gan tiesībsargājošo, gan kontroles institūciju, kurās iedzīvotāji jau tagad var atklāti vai anonīmi sūtīt savus ziņojumus, kā arī sūdzības par redzētajiem pārkāpumiem valsts un privātajās iestādēs vai vienkārši sadzīvē. Nevēlējos atbalstīt likumprojektu, lai nebūtu vēl vienas papildu birokrātiskas institūcijas, kas pārējo tiesībsargājošo iestāžu darbu apvieno zem tādas kā jumta organizācijas.

Šis likumprojekts savā veidā ir tāds ziņotāju jeb “stukaču” likums. Cilvēkam pret cilvēku nevajag ziņot anonīmi, drīzāk drosmīgi un nebaidoties ir jāpasaka, atklāti runājot jādiskutē. Pašreizējās institūcijas ar šo darbu tiek un tiktu galā.

Latvijā varētu būt Trauksmes celšanas likums, līdzīgs kā Igaunijā. Tur tas darbojas trīs galvenajās jomās – katastrofu situācijās, valsts drošības apdraudējuma jautājumos un sevišķi smagās krimināllietās.

Lai gan speciāla tiesiskā regulējuma trūkums attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību līdz šim prokuratūrai nav bijis šķērslis aizsargāt personas tiesības un likumīgās intereses jau pašreizējās likumdošanas ietvaros, tostarp Prokuratūras likuma noteiktajā kārtībā, tomēr jāatzīst, ka nav vienota, skaidra un aptveroša tiesiskā regulējuma, kas definētu, kas ir trauksmes cēlējs un trauksmes celšana, kādi ir ziņošanas mehānismi un kādas aizsardzības garantijas ir trauksmes cēlējam.

Manuprāt, Trauksmes celšanas likuma ieviešana vairos izpratni par trauksmes cēlēja tiesiskajiem līdzekļiem, vienkopus likumā nosakot trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas, kā arī paļāvību, ka persona, kas ziņojusi par pārkāpumu, netiks apdraudēta. Likums iedrošinās personas sniegt informāciju par pārkāpumiem, kas apdraud sabiedrības vai tās daļas intereses, tādējādi veicinot sabiedrības iniciatīvu iesaistīties likumpārkāpumu novēršanā.

Tāpat atšķirībā no pašreizējā tiesiskā regulējuma likumprojekts ievieš pienākumu veidot arī iekšējos trauksmes celšanas mehānismus, nosakot, ka publiskas personas institūcijas un tās privāto tiesību juridiskās personas, kurās ir vairāk nekā 50 nodarbināto, izveido iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, nodrošinot nodarbinātajiem iespēju droši ziņot par pārkāpumiem un viņu aizsardzību.

Trauksmes cēlēju likums kā atsevišķs normatīvais akts ir nepieciešams, lai veicinātu godprātīgu trauksmes celšanu sabiedrības interesēs un, pats galvenais, – dotu signālu sabiedrībai, ka trauksmes celšana no valsts puses ir aizsargājama.

Tas liks palūkoties no cita aspekta tām tiesību aizsardzības iestādēm, kuru kompetencē ir skatīt jautājumus par dažādu nelabvēlīgu seku radīšanu darba ņēmējam, ceļot trauksmi. Līdz šim trauksmes cēlējiem, piemēram, aizstāvot savas tiesības tiesā, lielākoties bija jāsamierinās ar tiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami ikvienai citai personai.

Likumprojektā paredzētais trauksmes celšanas process ir vērtējams pozitīvi, lai arī joprojām ir nianses, par kurām būtu detalizētāk jādiskutē, piemēram, kurā brīdī uzskatīt, ka persona ir trauksmes cēlējs, no kā atkarīga valsts aizsardzība.

Kaut arī likumprojekts paredz trauksmes cēlēja aizsardzības garantiju uzskaitījumu un ir papildināts ar tādām garantijām kā juridiskās palīdzības sniegšana no valsts puses, atbrīvošana no tiesas izdevumiem, kas ir pozitīvi, jo personai ir skaidrs, ar kādu aizsardzību var rēķināties, tomēr kopumā ir šaubas par šī mehānisma efektivitāti, ja trauksmes cēlējs tiks atklāts.

Pirmkārt, pamatā trauksmes cēlēja aizsardzību nodrošinās tiesa. Vispārzināma problēma ir tiesvedības ilgie termiņi, līdz ar to var prognozēt, ka taisnīgu atlīdzinājumu par nelabvēlīgām sekām, visticamāk, persona varēs saņemt pēc ilglaicīgas tiesāšanās.

Otrkārt, likumprojekts paredz arī tiesas pagaidu aizsardzību, kas līdz tiesvedības beigām nodrošinās trauksmes cēlēja aizsardzību. Šis tiesību institūts nav jauns, piemēram, administratīvajā procesā tas pastāv jau šobrīd. Līdz šim administratīvo tiesu prakse nav bijusi labvēlīga trauksmes cēlējiem (izveidotās judikatūras dēļ), līdz ar to kritiski vērtējams, vai šī aizsardzības garantija kaut ko krasi mainīs, ja vien tiesas nepalūkosies uz Trauksmes cēlēju likumu kā īpašām valsts rūpēm šajā jomā.

Civilprocesā atsevišķa pagaidu regulējuma institūta nav, kā arī nav diskutēts, kā juridiski un praktiski šo jautājumu varētu risināt darba tiesisko attiecību ietvaros. Piemēram, kā tiesa varētu aizsargāt trauksmes cēlēju, kurš ir disciplināri sodīts? Šādi neatbildēti un diskutabli jautājumu ir vairāki. Ja uz tiem nav skaidras vai vismaz aptuvenas atbildes, tad pirmšķietami var prognozēt, ka attiecīgais tiesiskais regulējums vismaz sākotnēji nebūs efektīvs un būs ar zināmām piemērošanas problēmām.

Treškārt, trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismiem jābūt efektīvākiem, lai tie pēc iespējas nekavējoties aizsargātu personu. Piemēram, to varētu realizēt, iesaistot Valsts darba inspekciju, kurai jau šobrīd ir tiesības izdot saistošus lēmumus darba devējam – arī attiecībā uz nelabvēlīgu seku radīšanu, un prokuratūru, kurai ir tiesības izdot brīdinājumu par likumpārkāpumu un citus aktus.

Tas būtu daudz labāks signāls personai uzdrošināties celt trauksmi, jo valsts reāli un tūlītēji aizsargātu nelabvēlīgu seku gadījumā, pretēji ilgajam tiesvedības procesam, kurš personai vismaz sākotnēji pašai jāierosina. Šie risinājumi nez kāpēc nav padziļināti vērtēti.

Mēs atbalstām Trauksmes celšanas likumu un tā pieņemšanu pēc iespējas ātrāk. Skaidri redzams, ka pastāvošā sistēma nepasargā personas, kuras cēlušas trauksmi, kā arī no valsts puses šobrīd netiek sniegts nekāds atbalsts šīm personām.

Pašreizējā likumprojekta redakcija paredz, ka personai tiks nodrošināta gan aizsardzība, gan atbalsts, piemēram, juridiskais, ja tāds nepieciešams. Kopumā jānorāda, ka trauksmes cēlēji starptautiski ir sevi pierādījuši kā vienu no viskvalitatīvākajiem sadarbības partneriem tiesībaizsardzības iestādēm, lai cīnītos ar noziedzīgiem nodarījumiem.