VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
19. oktobrī, 2018
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Politika
31
31

Koalīcijas meklējumos

Iveta Buiķe: “Latvijas vēlētājam nevajag cerēt, ka pietiek reizi četros gados aiziet vai pat neaiziet uz vēlēšanu iecirkni, lai valsts automātiski kā uz burvja mājienu sakārtotos.”

FOTO no I. Buiķes personīgā arhīva

Aiz muguras ir vairāk nekā mēnesi ilgušais priekšvēlēšanu drudzis, kurš šoreiz neiztika bez komplikācijām un drūmām prognozēm. 7. oktobra rītā liela daļa sabiedrības varēja atviegloti uzelpot, jo šķita, ka ļaunākie paredzējumi nav piepildījušies. Tomēr līdz stabilam veselības stāvoklim, ja turpinām runāt šādās medicīniskās līdzībās, pacientam vēl ir tālu – valdības veidošanas process buksē uz vietas.

īsumā
  • Ja vismaz 51% vietu parlamentā nav ieguvusi neviena partija, tad partijām ir jāapvienojas un jāizveido koalīcija, jo izveidot stabilu valdību ar parlamenta mazākuma atbalstu izdosies ļoti reti.
  • Koalīcijas veidošana ir pavisam normāls process, kuram pēc vēlēšanām iziet cauri daudzu valstu parlamenti.
  • Koalīcijas līgumi ir nopietni dokumenti, kuros partijas vienojas par nākamajā leģislatūras periodā paveicamo.
  • Mums ir veselas sešas partijas, kuras par valdības veidošanu teorētiski varētu vienoties dažādās kombinācijās. Spēki ir sadrumstaloti, ideoloģiskā konsolidācija nav notikusi.
  • Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums bija jāpārstrādā jau sen – jāierobežo sponsoru naudas pieplūde un jākontrolē, no kādiem avotiem tā nāk.
  • Sava nozīme saistībā ar situāciju valstī ir arī faktam, ka pie mums pilsoniskā sabiedrība nav attīstīta. Ļoti maz cilvēku stājas partijās vai piedalās NVO darbībā.
  • Par politiķi nepiedzimst, par politiķi veidojas garā un pakāpeniskā procesā.

Vērojot jaunievēlēto politiķu skaļos un mazāk skaļos paziņojumus, mediju interesi un viļņošanos sociālajos tīklos, rodas sajūta, ka Latvijā šobrīd notiek kaut kas unikāls un nebijis. Ja nu visā šajā procesā ir kaut kas unikāls, tad par tādu varētu nodēvēt daļas sabiedrības lētticību attiecībā uz vārdu “koalīcija” un “koalīcijas padome” skaidrojumu – kas tikai par šiem terminiem netika stāstīts un kam tikai cilvēki nenoticēja! Sociālajos tīklos nācās redzēt ne vienu vien “kompetentu” skaidrojumu, ka koalīcijas padome vispār esot antikonstitucionāls veidojums, jo tā, lūk, neesot ierakstīta Satversmē. Daudz kas nav ierakstīts Satversmē, bet tas vēl nenozīmē, ka tas automātiski ir antikonstitucionāls.

Ja palūkosimies, kas notiek mums kaimiņos, tad atklāsies, ka koalīcijas veidošana ir pavisam normāls process, kuram pēc vēlēšanām iziet cauri daudzu valstu parlamenti, ja vēlēšanās vienai partijai nav izdevies iegūt balsu vairākumu. Tas īstas demokrātijas apstākļos izdodas ļoti reti – plurālistiskā sabiedrībā ir dažādi uzskati par valsts attīstību, partijas pārstāv dažādu sabiedrības grupu intereses, tāpēc monolītu parlamenta sastāvu pamatā ir iespējams sasniegt tikai autokrātiskās valstīs, tādās kā, piemēram, Krievija.

Ja vismaz 51% vietu parlamentā nav ieguvusi neviena partija, tad partijām ir jāapvienojas un jāizveido koalīcija, jo izveidot stabilu valdību ar parlamenta mazākuma atbalstu izdosies ļoti reti. Tamdēļ partiju vadītāji rīko konsultācijas, lai tajās izzondētu, kuriem politiskajiem spēkiem ir maksimāla uzskatu un mērķu sakritība un kuri būtu visreālākie partneri darbam valdībā.

Šīs konsultācijas nav vienkāršas. Te var atcerēties kaut vai neseno Vācijas piemēru, kur vairāk nekā pusgadu partijas nespēja izveidot koalīciju un ievēlēt valdību. Tika veidotas darba grupas par visdažādākajiem jautājumiem, meklēti saskares punkti un mēģināts vienoties. Koalīcijas valdības veidošanas process parasti noslēdzas ar koalīcijas līgumu un jaunās valdības apstiprināšanu. Īpaši vēlos uzsvērt, ka koalīcijas līgumi ir nopietni dokumenti, kuros partijas vienojas par nākamajā leģislatūras periodā paveicamo. Tās nav pāris lapiņas, ar kurām pavicināties kameru priekšā. Vācijas valdības koalīcijas līgums ir dokuments uz 175 lapām. Briti savu valdības programmu ir spējuši ietilpināt 36 lappusēs, bet arī tas ir rūpīgi izstrādāts dokuments.

Tieši šobrīd šādam sarežģītam koalīcijas veidošanas procesam cauri iet Zviedrija – pirms dažām dienām Ulfs Kristersons, kuram bija uzticēts izveidot centriski labēju valdību, paziņoja, ka koalīciju izveidot nav spējis. Tātad Zviedrijas valdības nākotne šobrīd ir atvērts jautājums un iespējami visādi (arī nepatīkami) pārsteigumi.

Arī mūs vēl var sagaidīt nepatīkami pārsteigumi, jo kur divi nevar vienoties, tur bieži labāko kumosu paķer trešais. Atšķirībā no zviedriem uz mūsu sešu politisko spēku spēju vai nespēju vienoties pacietīgi gaida Krievijas intereses pārstāvošā “Saskaņa” – ļoti negribētos, lai tieši tā kļūtu par šo “trešo”, jo mūsu situācijā partijas iekārotais kumoss ir visa valsts. Attiecībā uz “Saskaņu” pareiza ir tikai viena taktika – nogaidīt, nogaidīt un vēlreiz nogaidīt. Ideālā variantā līdz tam brīdim, kad pietiekoši spēcīga būs kļuvusi partija “Progresīvie” un varēs lielā mērā ieņemt “Saskaņas” politisko nišu, ļaujot džipotajiem “sociāldemokrātiem” kopā ar citiem Kremļa intereses aizstāvošajiem spēkiem cīnīties par atlikušo Ostankinas TV melu straumē apdullināto cilvēciņu balsīm.

Mums ir veselas sešas partijas, kuras par valdības veidošanu teorētiski varētu vienoties dažādās kombinācijās. Ja salīdzinām šodienas situāciju ar to, kāda bija pirms četriem gadiem, kad arī nebija viegli vienoties par koalīcijas veidošanu, tad redzam, ka toreiz koalīciju izveidoja trīs partijas – “Vienotība”, ZZS un Nacionālā apvienība. Šoreiz pretendentu skaits uz valdības veidošanu ir dubultojies – vēlētājs savu izvēli ir izdarījis, uzticot valsts vadību sešām partijām. Spēki ir sadrumstaloti, ideoloģiskā konsolidācija nav notikusi.

Vēlēšanu rezultāti ir sabiedrības spogulis. Mūsu sabiedrība pietiekoši ilgi ir samierinājusies ar greizo partiju finansēšanas sistēmu valstī. Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums bija jāpārstrādā jau sen – jāierobežo sponsoru naudas pieplūde un jākontrolē, no kādiem avotiem tā nāk. Obligāti vajadzēja palielināt budžeta līdzekļus, kuri piešķirami partiju darbam, tādējādi aizpildot robu, kurš rastos, samazinot sponsoru naudas līdzekļus un attiecīgi ietekmi uz partijām.

Vēl nesen bija absurda situācija, ka mēs partijām darbam piešķīrām pusmiljonu eiro (atšķirībā no 5 vai 6 miljoniem eiro Igaunijā un Lietuvā), bet ļāvām deputātiem kvotās sadalīt 20 miljonus. Pašreizējā likuma redakcija ļauj vietu varā nopirkt par naudu, un ir tikai loģiski, ka tie, kuri tādā veidā ir “nopirkuši” vietu varā, nav ieinteresēti sistēmu mainīt. Tas nozīmētu, ka viņiem ievēlēšana būtu jānopelna ar savu idejisko piedāvājumu. Bet ja nu pamatideja ir budžeta apgūšana sponsoru un pašu interesēs? Tad situācija veidojas tāda, kādu mēs to Latvijā piedzīvojam jau trešo gadu desmitu.

Pie mums ik pa četriem gadiem atbrauc rati ar citu ceļojošo cirku, kura aktieri stāsta, cik nepareizi valsts ir vadīta līdz šim, ka vajag nobalsot par viņiem un Latvijā iestāsies labklājība.

Starp citu, sava nozīme saistībā ar situāciju valstī ir arī faktam, ka pie mums pilsoniskā sabiedrība nav attīstīta. Ļoti maz cilvēku stājas partijās vai piedalās NVO darbībā. Šajā ziņā mēs atpaliekam ne tikai no “vecajām” demokrātijām, bet pat no mūsu tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Diemžēl bez sabiedrības aktīvas iesaistes politiskajos procesos lēmumu pieņemšanu tās interesēs ir grūti panākt. Tā tas ir visur citur pasaulē, un Latvijas vēlētājam nevajag cerēt, ka pietiek reizi četros gados aiziet vai pat neaiziet uz vēlēšanu iecirkni, lai valsts automātiski kā uz burvja mājienu sakārtotos. Demokrātija prasa sabiedrības aktīvu pozīciju un iesaisti politiskajos procesos. Tad, kad liela vēlētāju daļa to sapratīs, būs cerības uz pozitīvākām pārmaiņām.

Ir vēl viens būtisks vēlēšanu aspekts, kurš ir jāsaprot mūsu vēlētājiem, – par politiķi nepiedzimst, par politiķi veidojas garā un pakāpeniskā procesā. Politiski ieinteresēti cilvēki savu darbību iesāk ar savas mājas, ciema vai pagasta politiskās dzīves veidošanu. Tajā viņi paši izprot un pierāda citiem savas spējas un varēšanu, iegūst darba pieredzi un rūdījumu. Tikai tad ir jāstartē uz augstāka līmeņa pārvaldes struktūrām. Šis aspekts Latvijā nez kāpēc vispār netiek apspriests.

Pie mums ik pa četriem gadiem atbrauc rati ar citu ceļojošo cirku, kura aktieri stāsta, cik nepareizi valsts ir vadīta līdz šim, ka atliek par viņiem nobalsot un Latvijā iestāsies labklājība. Pēc principa “kā var nesolīt” šie jaunizceptie politiķi sastāsta zilus brīnumus un tiek ievēlēti parlamentā. Vai nav dīvaini, ka vēlētājiem nenāk prātā pajautāt, vai šiem deputātu kandidātiem vispār ir kaut vai kāda politiskā darba pieredze? No autobusa šofera mēs prasām attiecīgas zināšanas, no ārsta un skolotāja arī. Bet kāpēc cilvēki tic, ka tie, kuri ir labi aktieri vai šoferi, pratīs vadīt valsti bez jebkādas politiskā darba pieredzes?

Starp citu, izbrīna arī vēlētāju nekritiskā ticība sauklim, ka pašreizējo sistēmu vajag noārdīt un tad rīt būvēt gaišo nākotni uz tās drupām. Vai tiešām cilvēkiem nenāk prātā pajautāt, kāpēc ir jānoārda līdz pamatiem sistēma, kura valstij dod 4 līdz 5% kopprodukta pieauguma gadā?!

Lai nu kādi būtu iemesli, kas vēlētājiem lika izdarīt katram savu konkrēto izvēli, situācija ir tāda, ka par valdības veidošanu ir jāvienojas četrām, piecām vai sešām partijām. Ņemot vērā to dažādās ideoloģiskās nostājas (starp citu, ne visām partijām tāda ir) un aizkulišu sponsoru intereses, jārēķinās, ka valsts simtgadi mēs varam sagaidīt bez valdības. Valdības veidošana būs ilgs un sarežģīts process, kurš var ievilkties līdz Ziemassvētkiem vai pat Lieldienām. Arī tad nav garantijas, ka izveidotā valdība būs stabila. Valsts interesēs šāda situācijas attīstība nav, tā nāk par labu “Saskaņai” un Krievijai.

Diemžēl visas pazīmes norāda, ka nekas labāks mūs vismaz tuvākajā nākotnē negaida. Kamēr visi procesā iesaistītie politiskie spēki neaptvers, ka vispirms ir jāvienojas par darāmo darbu sarakstu, nevis jāsāk ar ministriju un ietekmes sfēru dalīšanu, tikmēr valdības veidošanas ratu riteņi ar lielu enerģiju griezīsies uz vietas, bet kustība nenotiks.

Jābūt taču definētam stratēģiskajam mērķim, pirms ķerties pie taktiskajiem soļiem – amatu dalīšanas. Pagaidām ne “KPV LV”, ne JKP šādu darbu sarakstu nav pat iesniegusi – viņu stratēģiskie mērķi iespējamās koalīcijas partneriem paliek miglā tīti. Politikā pieredzējušās ZZS, “Vienotība” un Nacionālā apvienība šobrīd tālredzīgi nogaida, ļaujot “jaunajiem” darboties un arī pieļaut kļūdas. Uz kļūdām ilgi jāgaida nebija – J. Bordāna pārsteidzīgais solis ar ministriju sadalījuma paziņošanu gaidītā efekta vietā radīja defektu un vājināja viņa un JKP pozīcijas kā valdības veidošanas vadošajam spēkam, vienlaikus stiprinot viņu konkurentu izredzes.

Ar pacietību jāapbruņojas arī medijiem. Saprotama ir žurnālistu vēlme pēc iespējas ātrāk informēt sabiedrību par jaunās valdības aprisēm. Tomēr atcerēsimies, ka jaunās Saeimas sanākšanas termiņš ir mēnesis pēc vēlēšanām, tā ir noteikts Satversmē. Tradicionāli prezidents savu izvēli par valdības veidošanas uzticēšanu kādam politiķim paziņo tikai pēc tam, kad jaunā Saeima ir sanākusi un izvēlējusi savu vadību. Pirms tam mēs varam izteikt savas vēlmes, pārdomas un komentārus, bet cerēt uz konkrētību par jaunās valdības veidolu gan nav vērts.

Daļa sabiedrības, piemēram, karsti vēlas, lai jaunajā valdībā nebūtu pārstāvēta “KPV LV”. Emocionāli šādu vēlmi var saprast, bet, aplūkojot jautājumu racionāli, jāatzīst, ka tālredzīgi tas nebūtu gan – “KPV LV” atstāšana ārpus valdības ļaus tikai tai “nostiprināt muskuļus” un tālāk barot mītu par savām unikālajām spējām valsts sakārtošanā. Labāk, lai partija jau no paša sākuma uzņemas atbildību par valsti. Tas ātrāk palīdzēs vēlētājiem saprast, kādu “ceļojošo cirku” viņi šoreiz ir ievēlējuši parlamentā.

Toties septītās partijas – “Saskaņas” – iekļaušanu valdībā nevarētu gribēt neviens cilvēks, kurš arī turpmāk vēlas redzēt Latviju kā attīstītu Rietumu tipa valsti un nevis Krievijas protektorātu. Deviņu “Saskaņas” valdīšanas gadu rezultāts Rīgā ir pietiekoši atbaidošs piemērs, lai turētu to lielgabala šāviena attālumā no valsts vadīšanas. Jācer, ka vismaz šajā punktā visi seši politiskie spēki spēs vienoties.

Labs saturs
31
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU