Koalīcija un tās veidošana

Koalīcijas sastādīšana un valdības izveidošana pēc 17. septembrī notikušajām ārkārtas vēlēšanām, kā lēš gan politikas eksperti, gan paši politiķi, solās būt vēl sarežģītāka nekā pērn pēc 10. Saeimas vēlēšanām. "Mēs jau redzējām, cik Latvijā vienmēr ir grūti atrast stabilas valdības, kas ir tiešām rīcības spējīgas un kur nav tā, ka viens velk uz vienu pusi un otrs uz otru, tā kā vēzis un līdaka," pagājušajā nedēļā, atsaucoties uz līdzšinējo pieredzi, Latvijas Radio pauda eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Bez koalīcijas neiztikt

Tā kā parlamentārā demokrātijā situācija, kad viens politiskais spēks var iegūt mandātu vairākumu parlamentā un izveidot valdību, ir uzskatāma vairāk par politikas teorijā pastāvošu gadījumu, praksē partijām ir jāveido koalīcijas – partiju savienības, kas vienojas šim mērķim. Latvija nav bijusi izņēmums – lai iegūtu likumdošanas darbam nepieciešamo vismaz 51 deputāta balsi, Saeimā partijām un to apvienībām vienmēr ir nācies veidot koalīcijas. Kopš neatkarības atjaunošanas vislielāko vietu skaitu parlamentā – 36 deputāta mandātus – ieguva savienība "Latvijas ceļš" 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā. Turpmākajās sešās parlamenta vēlēšanās nevienam politiskajam spēkam šo rekordu pārspēt nav izdevies un darbs koalīcijā ir bijusi Saeimas un valdības ikdienas prakse. Koalīcijā ietilpstošās partijas veido valdību, kura darbojas kā parlamentārās iekārtas izpildvara. Saikne ir abpusēja – koalīcijas valdība savukārt var paļauties uz vairākuma atbalstu Saeimā.

Nav vienas formulas

Latvijas normatīvie akti nenosaka to, kādas partijas drīkst vai nedrīkst veidot koalīciju. Koalīcijas izveidošanas pamatā var būt vairāki Eiropas politikā aprobēti principi. Viena no izplatītākajiem - priekšroka valdības veidošanā tiek dota visvairāk deputāta mandātu ieguvušajai partijai. Atbilstoši šim principam valdība pēc 11. Saeimas vēlēšanām būtu jāuztic veidot "Saskaņas centram" (SC), kurš, pārspējot politiskos konkurentus, ieguvis 31 vietu parlamentā. Noteicošais var būt arī politisko partiju ideoloģiskās saderības princips, kurš vieš vislielāko iespējamību, ka, veidojot koalīcijas kodolu, šādi politiskie spēki spēs īstenot savu programmu bez ieslīgšanas dažādu kompromisu meklējumos. Sekojot šim principam, no patlaban Saeimā iekļuvušajām partijām koalīciju būtu jāveido politiskajam pirmziemniekam  "Zatlera Reformu partijai" (ZRP) un "Vienotībai", kuru uzskati saskan gan patlaban valsts attīstībai svarīgajos ekonomikas un fiskālās disciplīnas, gan tieslietu, gan ārpolitikas jautājumos. Priekšroka koalīcijas veidošanā var tikt dota arī, piemēram, partijai, kura vēlēšanu rezultātā ievērojami ir palielinājusi savu vietu skaitu parlamentā. Atbilstoši šim principam SC panākumi vēlēšanās tomēr vērtējami pieticīgāk, jo vēlētāju skaits, kas par apvienību balsojis, ir apmēram tāds pats vai pat mazāks nekā 10.Saeimas vēlēšanās pirms gada. Tādā gadījumā kā uzvarētājs ir uzlūkojama ZRP – pilnīgi jauns politiskais spēks, kas divus mēnešus pēc nodibināšanas spējis iegūt piektdaļas vēlētāju atbalstu. Eksprezidenta Zatlera vadītā partija uzreiz pēc 11.Saeimas vēlēšanām arī uzņēmusies koalīcijas veidošanas iniciatīvu.

"Koalīcijā ietilpstošās partijas veido valdību, kura darbojas kā parlamentārās iekārtas izpildvara."

Tā kā Latvijas sabiedrība etniski ir sašķelta latviešu un krievvalodīgo nometnēs, šis princips ir bijis noteicošs arī koalīciju formēšanā. Valdību līdz šim veidojušas uz latviešu elektorātu orientētās partijas, kuru nostādnes citās jomās – ekonomikā, sociālajā sfērā, ārpolitikā, tiesiskuma jautājumos – ir bijušas atšķirīgas.

Valdību darba stabilitāti un pēctecīgumu parasti nodrošina pieturēšanās pie noteiktiem koalīciju veidošanas principiem un valsts attīstības vajadzībām piemērotiem apsvērumiem to izvēlē. Visu viena parlamenta sasaukuma termiņu – četrus gadus – Latvijā nav spējusi nostrādāt neviena koalīcijas valdība.

Prezidenta izvēle

Vienojoties par koalīcijas sastāvu, tajā ietilpstošās partijas izvirza premjerministra kandidātu, kuram jāgūst Valsts prezidenta uzticība, jo saskaņā ar Satversmi Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Tiesību akti neparedz kritērijus, kas prezidentam jāņem vērā, izvērtējot topošo koalīciju un tās premjerministra kandidātu. Ministru kabineta iekārtas likums vien nosaka: par Ministru kabineta locekli nevar izvirzīt un apstiprināt personu, kuru saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu nevar pieteikt par Saeimas deputāta kandidātu un ievēlēt Saeimā. Uz kritēriju trūkumu jau norādījis Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš iecerējis iesniegt Saeimā likumdošanas iniciatīvu par prasībām, kurām būtu jāatbilst Ministru prezidenta amata kandidātam – tas varētu būt pielīdzināmas Valsts prezidentam izvirzītajām prasībām, kas nozīmētu arī tiesībsargājošo iestāžu atzinumus par personu.

"Visu viena parlamenta sasaukuma termiņu – četrus gadus – Latvijā nav spējusi nostrādāt neviena koalīcijas valdība."

Noteicošajai lomai Valsts prezidenta izvēlē var būt gan koalīcijas atbilstībai iepriekšminētajiem tās sastādīšanas principiem, gan premjerministra amata kandidāta un topošās koalīcijas spējai risināt aktuālākās valsts problēmas, kā arī nodrošināt valsts politiskā kursa un iepriekšējās valdības darba pēctecību ilgtermiņā. Valsts prezidents Andris Bērziņš jau paudis, ka pašlaik zināmie 11. Saeimas vēlēšanu rezultāti dod iespēju izveidot tādu koalīciju un valdību, kam "jāstrādā turpmāko triju gadu perspektīvā, sekmīgi pabeidzot starptautiskā aizdevuma programmu, nostiprinot valstī finanšu disciplīnas un atbildīgas budžeta plānošanas kārtību, konsekventi veicinot uzņēmējdarbību un radot nepieciešamos priekšnosacījumus no Latvijas izbraukušo cilvēku atpakaļ atgriešanai dzimtenē". Tādējādi prognozējams, ka prezidents atbalstīs tādu koalīciju un tās valdības vadītāju, kuri apņemsies ievērot pašlaik noslēgtās vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, nodrošināt budžeta deficīta nepalielināšanu, kas pavērtu iespējas Latvijai  2014. gadā pievienoties eirozonai, kā arī valdības stabilitāti līdz pat nākamās Saeimas vēlēšanām.

No 11. Saeimā ievēlētajām piecām partijām – Zaļo un zemnieku savienības, "Visu Latvijai!"- "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, SC, ZRP un "Vienotības" – šādu apņemšanos savā priekšvēlēšanu programmā vai solījumos paudušas tikai pēdējās divas.

Galavārds Saeimai

Partijas, kas vienojušās par sadarbību koalīcijā, paraksta koalīcijas līgumu par sadarbības pamatprincipiem valdībā un Saeimā, kā arī vadības deklarāciju, kurā pausta valdības īstenojamā politika un sasniedzamie mērķi dažādās valsts pārvaldes jomās. Ministru kabinets darbojas saskaņā ar valdības deklarāciju. Tās īstenošanu kā politiskās gribas apliecinājumu nodrošina valdības rīcības plāns. Valdības rīcības plāns nodrošina saikni starp valdības deklarāciju, ministriju gada rīcības plāniem un institūciju darbības stratēģijām vidējam termiņam.

"Valsts prezidents iecerējis iesniegt Saeimā likumdošanas iniciatīvu par prasībām, kurām būtu jāatbilst Ministru prezidenta amata kandidātam."

Satversme nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Taču praksē visbiežāk par valdības sastāvu tāpat kā par nozīmīgākajiem amatiem Saeimā – parlamenta priekšsēdētāja, Saeimas prezidija locekļu un komisiju vadītāju posteņiem – vienojas koalīciju veidojošas partijas.

Kad Valsts prezidents nominējis premjerministra amata kandidātu, saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu jaunā valdība stājas pie amata pienākumu pildīšanas pēc tam, kad Saeima ir noklausījusies Ministru prezidenta ziņojumu par Ministru kabineta sastādīšanu, iepazinusies ar deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību un ir izteikusi tam uzticību.