Kā top likums?

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars, balstoties uz savu iepriekšējo darba pieredzi Saeimas darbā, skaidro, ka "visi likumprojekti nav vienādi, tāpēc ir gadījumi, kad likumprojekta virzība notiek ļoti ātri, pārāk gausi vai nenotiek vispār – viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas".

Lai gan likuma izstrāde ir individuāls process, tomēr katram likumam, pirms tas stājas spēkā, ir jāiziet cauri četrām stadijām: likumdošanas iniciatīvai, likumprojekta apspriešanai, likuma pieņemšanai un likuma publicēšanai (izsludināšanai). "Likumprojektu kvalitatīvu padara process. Likumprojekta izstrādes gaitā var rasties ļoti daudz labojumu, bet tas ir obligāts process, kurš jāiziet," norāda E. Pastars.

Likumdošanas iniciatīva

Likumdošanas iniciatīva ir priekšlikums, ideja par likuma izdošanu. Latvijas Republikas Satversmes 65. pants nosaka, ka Latvijā likumdošanas iniciatīvas tiesības ir Valsts prezidentam, Ministru kabinetam (MK), Saeimas komisijām, ne mazāk kā pieciem deputātiem un vienai desmitajai daļai vēlētāju.

Lai nodrošinātu likumdošanas iniciatīvu, atbildīgo institūciju pienākums ir informēt un iesaistīt sabiedrību jau no likumprojekta izstrādes sākuma – atbildīgajām institūcijām ir jāpublicē informācija savās mājaslapās, kā arī mediji jāinformē par Valsts sekretāru sanāksmē (VSS) izsludinātajiem projektiem. Arī ikviens sabiedrības loceklis var izrādīt iniciatīvu un iesniegt savus priekšlikumus atbildīgajai institūcijai, Saeimas deputātiem vai Saeimas komisijai, kura atbilstoši noteiktajai procedūrai izskata un nepieciešamības gadījumā nodrošina iesniegtā priekšlikuma pārvēršanu likumprojekta normā.

"Likumprojekta izstrādē ideja ir tikai pats sākums, izstrādes gaitā tā nereti mainās. "

Kā zināms, pavisam nesen Saeimas deputāti noraidīja sagatavotos grozījumus Saeimas kārtības rullī, kas paredzēja ieviest jaunu tiešās demokrātijas instrumentu - kolektīvo iesniegumu sistēmu Saeimā. Grozījumi bija tapuši, par pamatu ņemot līdzdalības platformas "Mana Balss" iniciatīvu "Atveram Saeimu", kas ļautu organizācijām un indivīdiem daudz vieglāk ierosināt likumprojektus.

Likumprojekta apspriešana

Sākotnēji ir ideja vai priekšlikums kādas problēmas risināšanai. Ja jauns likums vai grozījumi likumā ir vienīgais veids, kā risināt konkrētu problēmu, tad tiek izstrādāts jauns likumprojekts. To var izstrādāt jebkurš ieinteresētais, bet parasti to dara konkrēta ministrija, valsts institūcija vai Saeima. Šajās institūcijās likuma idejai izstrādā likumprojekta tekstu. Likumprojekta izstrādē ideja ir tikai pats sākums, izstrādes gaitā tā nereti mainās.

"Bieži vien šķiet, ka ideja jau ir laba, bet, kad sāk to materializēt likuma formā un skatīties sistēmā ar citiem likumiem, tad izstrādātāji saprot, ka to nevar "ielikt" – ir jālabo, jāpārveido, un beigu rezultāts ir gluži citādāks, nekā sākumā bija domāts. Bet tas ir process. Katrai idejai ir jānobriest, tā jānokritizē, un tai jāiziet cauri visam procesam, lai tā kļūtu izmantojama praksē," klāsta E. Pastars.

Savukārt Valsts kancelejas Stratēģiskās analīzes departamenta vadītājas vietniece Rudīte Osvalde atzīmē: "Lai likuma izstrādes gaitā nepazustu galvenā doma, katram idejas vai priekšlikuma autoram ir jāseko līdzi likuma tapšanas gaitai, lai nepieciešamības gadījumā varētu savu ideju vai priekšlikumu pamatot un, iespējams, arī pilnveidot likumprojekta anotāciju, kas ir neatņemama likumprojekta sastāvdaļa un nereti tiek izmantota arī pēc likuma pieņemšanas Saeimā. Tas izskaidrojams ar to, ka ne visas likumprojektā ietvertās normas spēj viennozīmīgi atbildēt uz visiem jautājumiem, kādi var rasties likuma normu piemērotājam vai jebkuram interesentam."

"Katram idejas vai priekšlikuma autoram ir jāseko līdzi likuma tapšanas gaitai."

Katra likumprojekta izstrādes gaitā ir jābūt jurista līdzdalībai, bet viņam nav jāizstrādā pats likumprojekts. R. Osvalde norāda, ka juristi skatās, vai ideja iekļaujas visā tiesību sistēmā vai nav problēmas un pretrunas starp likumiem. Viņa gan atzīmē, ka nereti tieši juristi ir likuma iniciatori. "Idejai ir jānāk no nozaru ekspertiem, un juristiem tai ir jāiedod pareizais virziens," uzsver E. Pastars.

Izstrādājot likumprojekta tekstu, līdztekus ir jāizstrādā arī likumprojekta anotācija, kas ir likuma sākotnējās ietekmes izvērtējums. Katram likumprojektam ir jābūt anotācijai, kas pamato, kāpēc konkrētais likums ir vajadzīgs, un parāda likumprojekta būtību (ideju).

Anotācijas mērķis ir informēt sabiedrību par likumā ietvertajām normām, to būtību, atspoguļot ietverto normu ietekmi uz sabiedrību, atklāt sabiedrības viedokli, ja to paredz normatīvais regulējums, norādot informāciju, vai un kā notikusi konsultēšanās ar sabiedrību, kā arī atspoguļot citus būtiskus jautājumus.

Likumprojektu pieņemšana

Kad likumprojekta teksts ir izstrādāts, par likumprojekta virzību atbildīgā nozares ministrija vai Valsts kanceleja to izsludina Valsts sekretāru sanāksmē. Līdz ar likumprojekta pieteikšanu VSS sākas likumprojekta oficiālais saskaņošanas ceļš valsts pārvaldē. Iesaistītās institūcijas un sabiedrības pārstāvji iesniedz savus atzinumus, ierosinājumus vai iebildumus priekšlikumu veidā.

"Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajiem likumprojektiem parastais termiņš atzinumu sniegšanai ir divas nedēļas, bet, ja kāds ar labu priekšlikumu iesaistās vēlāk, netiek atraidīts," informē R. Osvalde. Tālāk konkrētā nozares ministrija, kas ir atbildīgā par likumprojektu, apkopo un precizē priekšlikumus, atzinumus vai ierosinājumus un nepieciešamības gadījumā rīko saskaņošanas sanāksmi. Ja sanāksmē visas iesaistītās puses savā starpā vienojas, tad likumprojekts tiek gatavots izskatīšanai MK sēdē. Nevienošanās gadījumos likumprojekts tiek skatīts VSS un MK komitejā, pēc kuras likums tiek pieņemts valdībā. Valdība tālāk jau likumprojektu sūta uz Saeimu.

 "Saeimā uz likumprojektu parasti skatās plašāk un citādāk, nekā tas ir MK," skaidro E. Pastars. Likumprojekts tātad nonāk Saeimas Prezidijā, kas iekļauj to Saeimas sēdes darba kārtībā. Saeimas sēdē likumprojekts tiek nodots atbildīgajai komisijai, kas likumu var virzīt 1. lasījumam, noraidīt, izstrādāt alternatīvu likumu vai uzdod to pārstrādāt. Pēc tam likumprojekts atkal nonāk Saeimas Prezidijā, kas no jauna to iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā; seko Saeimas sēde, kur likumprojektu skata 1. lasījumā.

"Idejai ir jānāk no nozaru ekspertiem, un juristiem tai ir jāiedod pareizais virziens."

Tālāk likumprojekts atkal nonāk atbildīgajā komisijā, kur notiek galvenais darbs ar dokumentu – tiek apkopoti priekšlikumi un lemts par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Kad Saeimas komisija darbu ir pabeigusi, likumprojekts tiek iesniegts Saeimas Prezidijam, kas to iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā. Seko likumprojekta 2. lasījums. Tās pašas darbības tiek veiktas, virzot un sagatavojot likumprojektu 3. lasījumam.

Satversmē un Saeimas kārtības rullī ir noteikts, ka likumprojektu var pieņemt divos lasījumos, ja tas tiek atzīts par steidzamu, piemēram, valsts budžeta likumprojekti vai grozījumi tajos, arī likumprojekti, kas paredz starptautisko līgumu apstiprināšanu. Gadījumos kad likumprojekts tiek atzīts par steidzamu, tam ir tikai divi lasījumi un mazāks priekšlikumu iesniegšanas termiņš.

E. Pastars norāda, ka iemesli, lai atzītu likumu par steidzamu, mēdz būt dažādi – parasti, kad problēma ir jārisina nekavējoties un trīs lasījumi ir pārāk ilgs laiks. "Laiks ir likumdošanas procesa ienaidnieks, jo grūti ir izdarīt labi un ātri."

Likuma publicēšana (izsludināšana)

Latvijas Satversmes 69. pantā ir noteikts, ka Valsts prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā desmitajā dienā un ne vēlāk kā 21. dienā pēc to pieņemšanas. Likums stājas spēkā 14 dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits termiņš. Tāpat Satversmē noteikts, ka Valsts prezidentam ir veto tiesības – tiesības atdot likumu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.

E. Pastars skaidro: ja Saeimā pieņemto likumu Valsts prezidents atgriež otrreizējai caurlūkošanai un Saeima pieņem to pašu likumu bez iebildumiem (negrozītu), tad prezidents iebildes otrreiz celt nevar. Bet, ja Saeima izdara kaut vai nelielus grozījumus, tad Valsts prezidentam atkal ir veto tiesības.

"Sabiedrības līdzdalība palīdz būtiski uzlabot valsts pārvaldes lēmumu kvalitāti un nodrošina sabiedrības interešu ievērošanu, kā arī procesa caurskatāmību."

Šajos gadījumos Valsts prezidentam tomēr ir vēl viena iespēja, proti, nodot likumprojektu tautas nobalsošanai, kā to izdarīja Vaira Vīķe Freiberga t.s. drošības likumu gadījumā. Izņēmums minētajām veto tiesībām ir gadījumos, kad likumprojekts ir atzīts par steidzamu, tad Valsts prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu, to nevar nodot tautas nobalsošanai, un tas ir izsludināms ne vēlāk kā trešajā dienā pēc tam, kad Valsts prezidents pieņemto likumu saņēmis.

Likumā "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" ir noteikts, ka likumi un citi Saeimas, Valsts prezidenta un MK pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Vienīgi publikācija "Latvijas Vēstnesī" ir oficiāla.

Sabiedrības līdzdalība

"Sarežģītu un apjomīgu likumu izstrāde norit vairāku gadu garumā, un tajā ir svarīgi iesaistīties gan attiecīgās jomas ekspertiem, gan sabiedrības pārstāvjiem, nodrošinot caurskatāmāku un vispusīgāku informācijas apmaiņu likumprojekta iniciatīvā ieinteresēto pušu starpā. Lai gan par politikas izstrādi atbild nozares ministrija, nereti būtisku atbalstu likumdošanas iniciatīvai dod tieši likuma normu piemērotāji – ministriju padotībā esošās kontroles iestādes un iesaistītie sabiedrības pārstāvji," norāda R. Osvalde.

Latvijā ir labi attīstīta sabiedrības līdzdalība – ikviens ar savu problēmu, viedokli vai ierosinājumu var vērsties valsts pārvaldē, un viņš tiks uzklausīts. Šāda līdzdalība ir ļoti svarīga, jo likumi tiek izstrādāti, lai risinātu sabiedrības problēmas.

Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta konsultante Gunta Freimane vēsta, ka šobrīd tiek strādāts pie tā, lai sabiedrības līdzdalību padarītu vieglāku. "Šogad ir uzdevums apzināt tos mehānismus, kā cilvēki var pieteikt jebkuru jautājumu; lai panāktu to, ka ministriju konsultatīvajās padomēs sabiedrības pārstāvju jautājumi tiktu iekļauti darba kārtībā. Ministriju konsultatīvās padomes ir vieta, kur ministriju ierēdņiem un attiecīgās nozares ekspertiem – nevalstisko organizāciju pārstāvjiem – pārrunāt aktuālāko," informē G. Freimane.