Tiesībsargs: koncentrēsimies uz vismazāk aizsargāto tiesībām

Gan nule tapušais tiesībsarga ziņojums, gan Tiesībsarga stratēģija 2011.- 2013.gadam, gan atsevišķu pētījumu rezultāti un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi liecina, ka Latvijā pietrūkst zināšanu par cilvēktiesībām. Ko domājat darīt situācijas uzlabošanai?

Jā, tā patlaban ir galvenā problēma – cilvēki nav informēti par savām tiesībām. Otrkārt, labas pārvaldības principi, kas atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantam vienmēr būtu jāievēro valsts un pašvaldību institūcijām, nedarbojas sistēmiski.

Valsts un sabiedrības attiecībās pietrūkst izpratnes par tiesību principu darbību un juridiskās kultūras kopumā. Protams, tas noved arī pie jautājuma par politisko kultūru – spēju nodrošināt to, lai valsts un pašvaldību institūcijas ievērotu labas pārvaldības principus un sabiedrība būtu par tiem pietiekami informēta.

Tas, ka līdz šim sabiedrībā pietrūkst izpratnes par cilvēktiesībām, zināmā mērā ir arī Tiesībsarga biroja neizdarība, jo mēs piecu pastāvēšanas gadu laikā neesam veikuši pietiekami efektīvu informējošo darbu. Tāpēc arī viens no maniem prioritārajiem uzdevumiem ir sabiedrības informēšana, kuru sava ierobežotā budžeta ietvaros pagājušogad esam īstenojuši, Rīgas sabiedriskajā transportā izplatot materiālus par cilvēktiesībām un labu pārvaldību ikdienas situācijās.

"Atzinumus par dažādiem cilvēktiesību jautājumiem cenšamies darīt pēc iespējas zināmākus sabiedrībai."

Šogad plānojam šo informāciju strukturēt atbilstoši dažādām auditorijām; esam sākuši izbraukuma seminārus un konsultācijas pašvaldībās par pavisam konkrētiem jautājumiem. Iepazīšanās vizītēs pašvaldībās rīkojam preventīvus informatīvus pasākumus pašvaldības un policijas darbiniekiem par bērnu tiesību jautājumiem. Savus atzinumus par dažādiem cilvēktiesību jautājumiem cenšamies darīt pēc iespējas zināmākus sabiedrībai, tos publiskojot. Tas, ko vēl vajadzētu darīt, sekojot citu valstu labākajiem piemēriem, ir šos atzinumus, kas skar labas pārvaldības jomu, publiskot arī pašvaldību mājaslapās.

Satversmes 90.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Kādam vajadzētu būt cilvēktiesību zināšanu minimumam sabiedrībā?

Minimums būtu Satversmes 8.nodaļa par cilvēka pamattiesībām. Tai vajadzētu būt viegli pieejamai bibliotēkās, valsts un pašvaldību iestādēs, sociālajos dienestos, lai cilvēki, reizi pa reizei aplūkojot šo informāciju, saprastu, ka Satversme nav kaut kas deklaratīvs un visas tiesību normas darbojas saistībā ar to.

Iestādēs būtu jānodrošina pieeja visiem apmeklētājiem nepieciešamajiem tiesību aktiem, informācijai par tiem, skaidrojumiem. Šajā ziņā kā perspektīvu piemēru vēlos minēt "Latvijas Vēstneša" portālu lvportals.lv, kur interesenti var iepazīties ne tikai ar aktuālajām tiesību aktu redakcijām, bet arī speciālistu skaidrojumiem par tiem.

Ko darīt attiecībā uz tiesnešu zināšanām cilvēktiesību jomā? Kā zināms, patlaban Latvijas valsts zaudē vērā ņemamas summas cilvēktiesību prāvās un kaitē savam prestižam.

Šai problēmai ir divas daļas. Pirmā – lielākā daļa zaudēto lietu ir saistīta nevis ar tiesnešu darbu, bet ar konkrētu situāciju, ko valsts nav nodrošinājusi vai novērsusi, kā rezultātā noticis cilvēktiesību pārkāpums. Otrs jautājums, kas neapšaubāmi saistīts ar tiesu darbu, ir ilgstošie tiesāšanās procesi.

Analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus attiecībā uz tiesu darbu, redzams, ka lielākoties tie attiecas uz lietām, kas sāktas vēl uz vecā Kriminālprocesa likuma pamata – nu jau ir īstenoti būtiski uzlabojumi. Šobrīd galvenā neatrisinātā problēma ir ilgstošā neskaidrība par savu tiesisko statusu cilvēkiem, kas notiesājošu spriedumu pārsūdzējuši augtākā instancē, un, gaidot uz lietas izskatīšanu, ir stipri ierobežoti savās tiesībās.

Kas būtu jādara, lai šo situāciju labotu? Pirmkārt, politiķiem vajadzētu skaidri apzināties, ka tiesu varas neatkarība ir saistīta arī ar budžeta iespējām. Ekonomiskās krīzes apstākļos izskatāmo lietu skaits pieauga, bet, samazinot budžetu, samazinājās arī tiesu kapacitāte. Tādējādi kritika par tiesu darbu, ko uztur izpildvara un politiķi, ne vienmēr būtu jāadresē tiesām. Jāatgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi nereti tiek saistīti ar tiesu neizdarību, taču drīzāk saistība ir ar valsts neizdarību un starptautisko institūciju ieteikumu ignorēšanu.

ANO neatkarīgais eksperts, kurš maijā pētīja tā dēvētās budžeta konsolidācijas iespaidu uz cilvēktiesību stāvokli Latvijā, norādīja uz vairākām satraucošām problēmām un aicināja pieņemt jaunu valsts rīcības plānu cilvēktiesību jomā. Kāda būs tiesībsarga reakcija uz šo ieteikumu? Sabiedrība droši vien sagaida, ka tiesībsargs varētu sekmēt šāda plāna tapšanu.

Pilnībā atbalstu šo ANO eksperta ierosinājumu. Ne reizi vien jau politiķiem esmu paudis, ka ekonomiskās grūtības valstī nenozīmē, ka tā var atkāpties no cilvēktiesību principu ievērošanas. Man, atsaucoties uz Satversmi, ir daudzkārt norādīts, ka sociālekonomisko jomu zināmos apstākļos var ierobežot. Protams, bet ir jautājums: līdz kādam līmenim? Kas ir minimums, ko tiesiskai un sociāli atbildīgai valstij būtu jāgarantē?

Ja runājam par sociālā atbalsta mehānismiem, kā piemēru varētu aplūkot valsts garantēto minimālo ienākumu, kurš ir 45 latu apmērā un nav pārskatīts kopš 2006.gada. Rodas jautājums: ko tas nodrošina, un ko cilvēks par šo summu var īstenot? Ir skaidrs, ka sociālā atbalsta pasākumi prasa lielus budžeta līdzekļus, taču, ja valsts faktiski apzināti izvairās no smagu jautājumu risināšanas, kas skar lielāko sabiedrības daļu, acīmredzot citādi kā par bezatbildīgu politiku to nevar saukt.

"Ja indivīds neievēro likumu, viņu soda, bet, ja valsts vai politiķi rīkojas tieši tāpat, par to īsti atbildības nav."

Ilustratīvs piemērs: valsts kā prioritāti izvirzījusi bērnu tiesību aizsardzību, bet faktiski nepilda pašas izdotajos likumos un parakstītajās starptautiskajās konvencijās noteiktās prasības attiecībā uz bērnu interešu uzlabošanu un nodrošināšanu.

 Likumā noteiktās prasības gadu gadiem netiek pildītas arī pieaugušo sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs. Tā vietā, lai cilvēkam pēc iespējas ātrāk palīdzētu atgriezties sabiedrībā un pilnvērtīgā sociālā stāvoklī, šīs iestādes ir drīzāk salīdzināmas ar brīvības atņemšanas vietām. Jo – nesaņemot valsts un pašvaldību materiālo atbalstu, lai atkal iekļautos normālā dzīvē, cilvēki ir spiesti nīkt pansionātos. Arī pati aprūpe šajās iestādēs bieži vien ir zem katras kritikas, par ko esam rakstījuši neskaitāmus ziņojumus gan atbildīgajām ministrijām, gan Saeimas Cilvēktiesību komisijai un kuros norādām, ka ir jātop kādam reālam rīcības plānam ar atbilstošu finansējumu, kā šo situāciju mainīt.    

Ko darīt ar iztikas minimuma aprēķināšanu? Tā joprojām tiek veikta atbilstoši 90.gadu metodoloģijai.

Šis jautājums ir vietā un laikā. Daudzas lietas no metodoloģijas viedokļa šajā aprēķinā ir pieņemamas, bet, ņemot vērā, ka kopš 90.gadiem sadzīvē daudz kas ir mainījies, pastāvoša metodoloģija, piesaistot zinātniekus un augstskolu mācībspēkus, ir jāmaina. Iztikas minimums ir viens no tiem rādītājiem, kas ietekmē ļoti daudzus citus svarīgus rādītājus. 

Kā vērtējat minimālās algas apmēru, kas, rēķinot summu pēc nodokļu nomaksas, ir zem iztikas minimuma?

Nosakot iztikas minimumu, kam pēc būtības vajadzētu būt cilvēka cienīgam, valstij atbilstoši šim minimumam vajadzētu nodrošināt arī ienākumus – pabalstu, pensiju, algas vai jebkādā citā formā.

Pētot jautājumu par bezmaksas vispārējās izglītības pieejamību, savā ziņojumā esat atzinis, ka terminam "mācību līdzekļi" jāaptver visu to līdzekļu kopums, kas nepieciešams valsts izglītības standartā ietverto mācību uzdevumu veikšanai. Vai šī pieeja būtu attiecināma arī uz tādiem izdevumiem, kurus veido skolēnu formas iegāde skolās, kur tās obligāti tiek prasītas, sporta tērpu un inventāra iegāde, kā arī ceļa izdevumi, lai nokļūtu skolā?

Mūsu Satversme ļoti maz ko paredz kā obligātu. Taču pamatizglītība tajā ir noteikta kā obligāta un vidējā – bez maksas. Ko valsts ir noteikusi par obligātu, tas tai ir jānodrošina simtprocentīgi, tajā skaitā arī nokļūšana uz skolu un viss cits, kas nepieciešams, lai skolēns varētu īstenot izglītības standartā paredzēto.

Tātad tas pilnā mērā ir jānodrošina skolai vai attiecīgi – valstij vai pašvaldībai. Absolutizējot var teikt, ka pat prasība pēc zīmuļa vecākiem ir nepamatota. Ja skola kā obligātu pieprasa formastērpu, tai pašai tas arī jānodrošina. Vecāku pienākums ir nodrošināt tikai to, kas uz izglītības apgūšanu attiecas mājās – radīt mācībām labvēlīgus apstākļus.

Vai nākamā mācību gada sākumā vispārējās izglītības finansēšanā varētu jau būt kādas izmaiņas?

Esam vērsušies valdībā ar lūgumu trīs mēnešu laikā veikt izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kuros mācību līdzekļu jēdziens patlaban ir noreducēts līdz mācību literatūrai, lai tie atbilstu augstāk stāvošiem normatīvajiem aktiem, kas paredz bezmaksas izglītības pieejamību. Es saprotu, ka uzreiz šo Satversmes prasību pilnībā nodrošināt nebūs iespējams, taču ceru sagaidīt reālu rīcības plānu ar atbilstošu finansējumu, lai šo mērķi sasniegtu trīs līdz piecu gadu laikā.

"Ziņojumu par bezmaksas izglītības nodrošināšanu esam nosūtījuši valdībai, parlamentam un visām pašvaldībām."

Ziņojumu par bezmaksas izglītības nodrošināšanu esam nosūtījuši valdībai, parlamentam un visām pašvaldībām. Taču klusā, nogaidošā attieksme izbrīna.       

Tiesībsarga prioritāšu skaitā ir arī Bērnu tiesību uz valsts finansētu veselības aprūpi ievērošana. Uz bezmaksas speciālista apmeklējumiem bieži vien ir jāstāv mēnešiem garā rindā,  kas kavē savlaicīgu atveseļošanos un pat neatgriezeniski kaitē bērna veselībai. Kā šī situācija vērtējama saistībā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumā paredzēto bezmaksas veselības aprūpi bērniem?

Pilnīgi kritiski. Tiesiskais regulējums par bērna tiesībām nepārprotami ir par bērna interesēm. Un bērna interesēs neapšaubāmi ir veselības aprūpi saņemt iespējami ātrāk. Situācija ir absurda – ir likums, kurš ir jāpilda, bet politiķi, valdība to nenodrošina. Ja indivīds neievēro likumu, viņu soda, bet, ja valsts vai politiķi rīkojas tieši tāpat, par to īsti atbildības nav. 

Manuprāt, šāda bezatbildība pret cilvēka pamattiesībām, pirmkārt, liecina par ļoti zemu politisko kultūru, otrkārt, nozīmē to, ka sabiedrība par iekavētām veselības problēmām galarezultātā maksās dārgāk. 

Veselības aprūpes problēmas visbiežāk skar ievērojamu Latvijas sabiedrības daļu – vecākus cilvēkus. Taču ir veselības aprūpes pakalpojumi, kas valsts programmu ietvaros bez maksas pieejami tikai cilvēkiem līdz noteiktam vecumam. Jūs kā vienu no diskriminācijas novēršanas jomas prioritātēm minat vienlīdzīgas pieejas precēm un pakalpojumiem ievērošanu. Vai minētajā faktā nav saskatāma diskriminācija pēc vecuma?

Jā, te mēs tiešām varam runāt par tiesisko nevienlīdzību. Tas, ka, iestājoties kādam vecumam, cilvēkam tiek ierobežots valsts atbalsts veselības aprūpē, nav nedz loģiski, nedz leģitīmi, nedz samērīgi. Diemžēl resursu ierobežojumu dēļ padziļinātus pētījumus par cilvēktiesību aizskārumiem šajā un arī daudzās citās jomās neesam veikuši. Taču kopumā izvērtējot problēmas, par kurām informācijas ir vairāk, jāsecina, ka daudzās jomās sastopamies ar diezgan sistēmisku cilvēktiesību nenodrošināšanu, kas atkal liecina par politiķu bezatbildību pret sabiedrību.

Un ne vienmēr viss prasa lielus līdzekļus. Ir virkne jomu, kur pietiktu vien ar ierēdņu pozitīvu attieksmi pret cilvēkiem, ar kuriem viņi ikdienā strādā.

Tiesībsarga ziņojumā par 2011.gadu atzīstat, ka apzināties: nav mazāk vai vairāk svarīgu cilvēktiesību jomu, taču, ņemot vērā biroja budžeta ierobežojumus, nāksies izvirzīt noteiktas prioritātes. Kādas tās būs?

Šogad gribam turpināt intensīvi iesākto darbu saistībā ar bērnunamiem, kur situācija neatbilst bērna attīstības interesēm. Otrkārt, turpināsim pievērsties jautājumam, kas skar visas valsts nākotni, – izglītības pieejamībai. Jau aicinājām valdību veikt izmaiņas tiesību aktos, lai nodrošinātu Satversmē paredzēto bezmaksas izglītību. Vienlaikus vērsīsimies pret skolu vai pašvaldību faktisko prettiesisko rīcību, prasot vecākiem nodrošināt mācību līdzekļus, kas nevienā tiesību aktā nav paredzēts.

Visticamāk, izplatīsim aicinājumu sabiedrībai informēt mūs par gadījumiem, kad izglītības iestādes prasa vecākiem kaut ko pirkt nākamajam mācību gadam. Pamatojoties uz kādu konkrētu vecāku iesniegumu, acīmredzot vērsīsimies administratīvajā tiesā un vajadzības gadījumā – arī Satversmes tiesā, jo šī problēma skar visas sabiedrības intereses. Taču vēlos uzsvērt, ka mēs nevēlamies konfrontēt sabiedrību ar skolu – tās bieži vien nav vainīgas, jo pašas sev neiedala budžeta līdzekļus izglītības procesa nodrošināšanai.