Prasība skolēnu vecākiem pirkt mācību līdzekļus ir prettiesiska

Tiesībsarga solījumi vērsties tiesā ir radušies tāpēc, ka līdz pat augustam izglītības un zinātnes ministra dotie solījumi risināt jautājumu par mācību līdzekļu iegādi nav izpildīti. Tā kā acīmredzami prakse neatbilst regulējumam un tiesībsarga publicētā informācija rada apjukumu un neizpratni, LV portāls skaidroja, kā praksē notiks tiesībsarga solītā  atbalsta sniegšana vecākiem par mācību līdzekļu iegādei iztērēto līdzekļu atgūšanu.

LV portāls jautā: Kā praksē izpaudīsies tiesu darbi par mācību līdzekļu iegādei iztērētās naudas atgūšanu? 

Dace Lāce, Rīgas 64. vidusskolas direktore:

"Es nespēju iedomāties, ar ko tad īsti tiesāsies. Kas tiesāsies? Piespiedīs valstij visu apmaksāt? Tādā gadījumā ir jāmaina daudzas lietas izglītības sistēmā.

Piemēram, tagad ir jāpērk darba burtnīcas, kuras mūsu skolā mēs neatkarīgi no tiesībsarga esam jau samazinājuši līdz minimumam un kuras izskaust vispār tomēr nevar. Ja piedāvātu strādāt kā agrāk, pierakstot visu tikai parastā burtnīcā, skolēniem rastos problēmas nokārtot valsts sagatavotos pārbaudes darbus. Bērni nebūtu spējīgi tik labi uzrakstīt šos darbus, jo tie sastāv no tāda veida uzdevumiem, kādi ir speciāli izgatavotajās darba burtnīcās, bet viņi ar tādiem nebūs iepazinušies. Vecāki atkal būs neapmierināti. Tiesībsarga ideju nesaprotu.

Cits variants ir pāriet tikai uz kopēšanu, taču tā skolai ir nenormāli liela nauda. Skolotāji jau tagad daudz kopē, un šīs izmaksas no skolas budžeta atņem vērienīgu summu.

Man liekas, ka šī ažiotāža par milzīgajām izmaksām mācību līdzekļiem, lai sagatavotu bērnu skolai, ir nedaudz pārspīlēta. Parasti gada garumā mediji tam nepievērš tik lielu uzmanību. Tad, kā nāk tuvāk septembris, tikai par to vien runā. Vajag pievērst uzmanību arī tam, ko vecāki saviem bērniem pērk.

Protams, ir ģimenes, kuras ar lielām grūtībām var nodrošināt bērnu ar visu nepieciešamo, lai uzsāktu skolu, taču ir arī šie citi gadījumi. Atliek vien paskatīties uz skolnieka penāli vai jauno mobilo telefonu, bet, redz, darba burtnīcai nepietiek! Brīnos, ka ir skolas, kas apgalvo - arī grāmatas ir jāpērk pašiem, jo mūsu skolā, sākot ar pirmklasniekiem, grāmatu ziņā visi ir nodrošināti, pašiem jāiegādājas tikai angļu valodas grāmatas."

"Izskatot tiesībsarga pausto viedokli, var nojaust, ka tiesībsargs pašvaldību dibināto skolu darbību, kas izpaužas kā prasība skolēnu vecākiem pirkt mācību līdzekļus, ir kvalificējis kā iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma (APL) izpratnē. Nevērtējot šīs kvalifikācijas pareizību un iespējamā pieteikuma pamatotību, šāda veida tiesvedība praktiski varētu izpausties šādi:

APL 103.pantā kā viens no jautājumiem, kas ir izskatāms administratīvajā tiesā, ir minēta arī "tiesas kontrole pār iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros". Tas nozīmē, ka tiesa skata šāda veida pieteikumus, ja, protams, tiesa patiešām atzīst, ka konkrētā rīcība ir faktiskā rīcība APL izpratnē. Pirms pieteikuma sagatavošanas tiesai saskaņā ar APL 91.panta ceturto daļu privātpersonai vispirms ar apstrīdēšanas iesniegumu būtu jāvēršas pašvaldībā, kuras padotībā atrodas konkrētā skola. Attiecīgajai pašvaldībai atbilde uz šādu iesniegumu būtu jāsagatavo 1 mēneša laikā. Tiesa gan, Tiesībsarga biroja oficiālajā mājaslapā ir norādīts, ka Tiesībsarga birojs ir gatavs palīdzēt ikvienai personai sagatavot arī šāda veida apstrīdēšanas iesniegumu.

1. No praktiskā viedokļa ir ļoti būtiski norādīt, ka pieteikums tiesai par skolas faktiskās rīcības pārsūdzēšanu saskaņā ar APL 185.panta ceturtās daļas 7.punktu automātiski neaptur skolas veikto faktisko rīcību (prasību skolēnu vecākiem pirkt mācību līdzekļus), kas nozīmē, ka skolai šī rīcība būs jāpārtrauc tikai gadījumā, ja tiesa būs pieņēmusi labvēlīgu spriedumu un tas būs stājies spēka.
2. Gadījumā ja tiesvedība notiek ne tikai rajona tiesā, bet arī apgabaltiesā un Augstākajā tiesā, tad šāda tiesvedība var ievilkties arī uz četriem un pat vairāk gadiem. Tomēr APL paredz arī iespēju pieteicējam lūgt tiesu, lai tā jau līdz spriedumam lemj par faktiskās rīcības apturēšanu, vērtējot, vai "pārsūdzētā faktiskā rīcība varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus, un to, vai pārsūdzētā faktiskā rīcība ir pirmšķietami (prima facie) prettiesiska".
   Ja tiesa pieņem pozitīvu lēmumu, tad saskaņā ar APL 196.panta noteikumiem konkrētajai skolai būtu jāizbeidz prasīt skolēnu vecākiem iegādāties mācību līdzekļus vai pat skolai uzliktu pienākumu nodrošināt konkrēto skolēnu ar mācību līdzekļiem jau pirms sprieduma pieņemšanas un tā stāšanās spēkā. Sekas būtu atkarīgas no tā, ko tieši prasītu lūgumā par faktiskās rīcības apturēšanu.
3.  Vēl svarīgi ir minēt, ka privātpersonas iesniegtais iesniegums pašvaldībā un pēc tam tiesībsarga pieteikums tiesā juridiski atrisinās apskatāmo jautājumu tikai konkrētajam gadījumam un konkrētai privātpersonai, nevis to attiecinās uz visām skolām un visiem skolēniem (nenoteiktu personu loku). Tomēr spriedums vienā lietā varētu norādīt jau uz tiesu praksi konkrētā jautājuma risināšanā, kas būtu vēl viens ļoti spēcīgs arguments, lai tiesas citos gadījumos lemtu līdzīgi.

Lai jautājumu atrisinātu visas valsts mērogā, ir nepieciešams veikt grozījumus normatīvajos aktos vai ar kādiem citiem juridiskiem līdzekļiem mainīt skolu izpratni/praksi par skolēnu nodrošināšanu ar mācību līdzekļiem."

"Saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga funkcija ir veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu, atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu.

Ja tiesībsargs, pildot savas funkcijas, atklāj, ka tiesību akti paredz mācību līdzekļu nodrošināšanu par valsts un pašvaldības līdzekļiem, bet prakse liecina, ka tos pērk vecāki, turklāt nevis pēc savas izvēles, bet ir spiesti to darīt, tad tiesībsarga pienākums ir veicināt, lai prettiesiskā prakse mainītos.

• sniedza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai ziņojumu par šo jautājumu;
• nosūtīja ziņojumu valdībai;
• personīgi iesniedza ziņojumu izglītības un zinātnes ministram un pārrunāja situāciju. Ministrs solīja skolām norādīt, ka likums neparedz mācību līdzekļu pirkšanu par vecāku līdzekļiem, un risināt jautājumu par tiesiskā regulējuma pilnveidošanu saistībā ar valsts finansējuma piešķiršanu ne tikai mācību grāmatām, bet arī citiem mācību līdzekļiem;
• nosūtīja ziņojumu visām skolām (saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga atzinumam ir rekomendējošs raksturs).

Augustā konstatējot, ka prakse nemainās un atbildīgā ministrija nav nekavējoties rīkojusies situācijas uzlabošanai, tiesībsargs nāca klajā ar paziņojumu, izskaidrojot vecākiem valstī izveidoto tiesību aizsardzības mehānismu, jo viena no tiesībsarga funkcijām ir sekmēt sabiedrības informētību un izpratni par cilvēktiesībām, par šo tiesību aizsardzības mehānismiem.

Skolēnu vecākiem mācību līdzekļi nav jāpērk. Tie ir jānodrošina pašvaldībai un valstij. Skolai nav tiesiska pamata vecākiem pieprasīt pirkt mācību līdzekļus. Tomēr var secināt, ka prakse pieprasīt mācību līdzekļus no vecākiem ir plaši izplatīta. Prasība pirkt mācību līdzekļus ir uzskatāma par iestādes faktisko rīcību APL izpratnē.

Tas nozīmē, ja vecāks ir  gatavs nostāties pret šo praksi, būtu jārīkojas s APL 91.panta noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar to pirmais solis ir vēršanās skolā ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību. Vecākam iesniegumā skolas direktoram jāapraksta faktiskā situācija (kad, no kā, kāds saraksts saņemts)  un, pamatojoties uz APL 91.panta pirmo daļu un Izglītības likuma 12.panta pirmo daļu "maksu par pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību dibinātā izglītības iestādē sedz no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem", jālūdz mainīt nodomu likt vecākiem iegādāties mācību līdzekļus, bet nodrošināt tos bez maksas vai piedāvāt citus alternatīvus risinājumus.

Vienlaikus iesniegumā var norādīt, ka skola ir publisko tiesību subjekts - līdz ar to skola drīkst darīt tikai to, ko paredz normatīvie akti (atšķirībā no privātpersonām, kuras drīkst darīt to, ko likums tieši neaizliedz). Neviens normatīvais akts nenosaka iestādes tiesības likt privātpersonām iegādāties mācību līdzekļus valsts izglītības standartā noteikto zināšanu apguvei. Līdz ar to saraksta ar iegādājamiem mācību līdzekļiem izsniegšana ir vērtējama kā prettiesiska faktiskā rīcība.

Ja vecāki izmantos tiesības apstrīdēt skolas iesākto faktisko rīcību, Tiesībsarga birojs ir gatavs ikvienam skolēna vecākam palīdzēt sagatavot iesniegumu. Tas nozīmē, ka Tiesībsarga birojs vecāka vārdā sagatavos iesniegumu, kuru vecāks pats parakstīs un iesniegs skolā. Pēc skolas atbildes saņemšanas ir divi iespējamie risinājumi: izlīgums, ja skola mainīs savu nodomu, vai atbildes apstrīdēšana administratīvajā tiesā. Tiesībsarga birojs vecāka vārdā sagatavos pieteikumu  tiesai un pārstāvēs vecāku administratīvajā tiesā.

Normatīvie akti aizliedz radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas par savu tiesību aizsardzības mehānisma izmantošanu. Arī ANO Konvencijas par bērna tiesībām 2.panta otrā daļa paredz, ka "dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pret visām diskriminācijas vai soda formām, kas pamatotas uz bērna, bērna vecāku, likumīgo aizbildņu vai citu ģimenes locekļu statusu, darbību, paustajiem uzskatiem vai pārliecību". Tas nozīmē, ka tiesību normas aizliedz skolas vai pašvaldības pārstāvjiem vērsties pret bērnu tikai tāpēc, ka tā vecāki izmantojuši savu tiesību aizsardzības mehānismu. Gadījumā ja šāda situācija radīsies, tiesībsargs iesaistīsies tās risināšanā."