Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
“Nedēļa tieslietās” ir LV portāla apkopojums par aktuālajām norisēm tieslietu nozarē.
15. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Tieslietu ministrijas izstrādāto likumprojektu un ar to saistītos četrus likumprojektus par fiziskās personas atbrīvošanu no parādsaistībām.
Jaunā regulējuma mērķis ir veicināt fiziskās personas, kurai ir vai ir bijis trūcīgā vai maznodrošinātā mājsaimniecībā esošās personas statuss, maksātspējas atjaunošanu un finanšu pratības stiprināšanu, nosakot principus un procedūras fiziskās personas atbrīvošanai no parādsaistībām, kuras radušās no patērētāja kreditēšanas un kurām iestājies izpildes pienākums. Plānots, ka tādējādi tiks veicināta personas līdzdalība ekonomiskajā vidē.
Tieslietu ministrija norāda, ka šobrīd Maksātnespējas likumā ietvertais fiziskās personas maksātnespējas process ir samērā dārgs un nav piemērojams personām ar parādsaistību apmēru līdz 5000 eiro. Līdz ar to personām ar zemiem ienākumiem nav iespēju tiesiski risināt savas maksātspējas problēmas.
“Mēs nevaram garantēt, ka personas, kas šobrīd ir iestigušas ātro kredītu purvā, atkal tajā nenonāk, taču mūsu pienākums ir dot iespēju no tā izrauties. To varēs izmantot tikai vienu reizi, un likumprojekts paredz, ka parādsaistību dzēšanas procesa izmaksas tiek segtas no privātpersonu līdzekļiem un šim procesam nebūs negatīvas ietekmes uz valsts budžetu,” uzsver tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
Līdz šim personām, kuras nespēj segt savas parādsaistības, vienīgā pieejamā kolektīvā procedūra bija fiziskās personas maksātnespējas process. Tas paredz: lai personai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, tās parādsaistībām ir jābūt vismaz 5000 eiro, turklāt, lai iesniegtu pieteikumu, ir jāsedz valsts nodeva, kā arī jāveic fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksa. Valstī ir ievērojams skaits tādu fizisko personu, kurām nav pietiekamu līdzekļu pašu spēkiem segt parādsaistības, likuma projekta anotācijā atzīmē tā autori Tieslietu ministrijā.
Likumā ietvertais atbalsts paredzēts fiziskām personām, kuras pēdējos 12 mēnešus ir bijušas Latvijas Republikas nodokļu maksātāji vai kurām pēdējos 12 mēnešus ir bijusi deklarētā dzīvesvieta Latvijā un kuras saņem sociālos maksājumus no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem.
Tāpat fiziskajai personai pēdējo 12 mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas vismaz trīs mēnešus ir jābūt bijušam trūcīgā vai maznodrošinātā mājsaimniecībā esošās personas statusam.
Noteikts arī kritērijs par fiziskās personas vidējo ienākumu apmēru noteiktā laika periodā – vidējie ienākumi mēnesī (neskaitot tās summas, uz kurām atbilstoši Civilprocesa likumam nevar vērst piedziņu) pēdējo 12 mēnešu laikā nesasniedz valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru.
Jaunais regulējums neattieksies uz tiem parādniekiem, kuriem ir nodrošinātie kreditori (kreditori, kuru prasījumu tiesības pret parādnieku nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka vai trešās personas mantu), kā arī tādām fiziskām personām, kurām ir manta ārpus Latvijas.
Tāpat fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām nebūs piemērojama tiem, kuriem ir sociālās apdrošināšanas maksājumu saistības pret nodarbinātajiem.
Likumā ietverts noteikums, ka katra fiziskā persona paredzēto mehānismu ir tiesīga izmantot tikai vienu reizi.
Ja persona nepildīs sev noteiktos pienākumus un ierobežojumus vai arī pieteikumā būs sniegtas nepatiesas ziņas, kas novedušas pie nepamatotas fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām, tiks atjaunotas visas parādsaistības, kas bija spēkā dienā, kad iesniegts pieteikums, uz kā pamata fiziskā persona atbrīvota no parādsaistībām.
Ar jauno likumu paredzēta aktīva personas rīcība visa procesa laikā. Personai būs jāsagatavo pieteikums par atbrīvošanu no parādsaistībām un jāiesniedz tas zvērinātam notāram; jāatturas no darbībām, kas pasliktina personas situāciju; pieteikuma izskatīšanas laikā jāapgūst finanšu pratības kursi, kurus nodrošinās Nodarbinātības valsts aģentūra, kā arī jāatbild uz zvērināta notāra lūgumiem.
Likumā paredzēts, ka pieteikums būs jāiesniedz zvērinātam notāram, kas praktizē tajā apgabaltiesas darbības teritorijā, kurā ir parādnieka deklarētā dzīvesvieta, bet, ja tādas nav, – parādnieka dzīvesvietā.
Saeima pieņēma arī grozījumus Civilprocesa likumā, ar kuriem paredzēts nodrošināt fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām atcelšanas izskatīšanu tiesā un zvērinātu notāru darbību uzraudzību. Tāpat trešajā lasījumā pieņemti grozījumi Maksātnespējas likumā, likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” un Notariāta likumā.
Jaunais likums un saistītie likumu grozījumi stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī.
16. jūnijā galīgajā lasījumā Saeima pieņēma par steidzamiem atzītos grozījumus Bāriņtiesu likumā, kas nepieciešami, lai veicinātu kvalitatīvu un savlaicīgu bērnu interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu.
Ar grozījumiem bāriņtiesas nodod Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas funkcionālajā pārraudzībā. Inspekcija nodrošinās tiesiskumu gadījumos, kad ir konstatēts būtisks bērnu tiesību apdraudējums, kā arī gadījumos, kad pastāv bažas par būtisku bērna interešu aizskārumu. Proti, lietās par aizgādības tiesību pārtraukšanu vai atņemšanu, lietās par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu, kā arī lietās par bērna ārpusģimenes aprūpi.
Paredzēts, ka jaunā kārtība nodrošinās ne tikai pietiekamu aizbildnības un aizgādnības iestāžu darbības uzraudzību, bet arī kvalitatīvu un savlaicīgu bērnu interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu, teikts likumprojekta anotācijā.
Ņemot vērā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteikto administratīvo teritoriju apvienošanu, grozījumi Bāriņtiesu likumā paredz, ka katrā pašvaldībā varēs darboties tikai viena bāriņtiesa. Tajā pašā laikā vairākas pašvaldības, tāpat kā iepriekš, varēs veidot vienu kopīgu bāriņtiesu. Kā atzīmējuši likumprojekta autori, grozījumi neliegs pašvaldībai arī veidot vairākas bāriņtiesas struktūrvienības (apmeklētāju pieņemšanas vietas), lai nodrošinātu pieejamību iedzīvotājiem.
Ar likuma grozījumiem precizētas arī kvalifikācijas prasības personām, kuras vēlas strādāt par bāriņtiesas priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku vai bāriņtiesas locekli, kā arī noteikts pienākums apgūt bāriņtiesas darbinieku mācību programmu. Līdz mācību programmas apgūšanai personas varēs strādāt administratīvus darbus, kā arī darbus, kuri nav saistīti ar lēmumu pieņemšanu par bērnu un aizgādnībā esošo personu, paredz izmaiņas.
Bāriņtiesas amatpersonas turpmāk vairs nebūs pašvaldības domes vēlētas amatpersonas. Uz šiem amatiem būs jārīko konkurss. Turpmāk bāriņtiesas amatpersonu pilnvaru termiņš nav terminēts un būs piemērojams Darba likumā noteiktais tiesiskais regulējums. Ir secināts, ka bāriņtiesu darbinieku nodarbinātība uz darba līguma pamata un pilnas slodzes darbā varētu pozitīvi ietekmēt bāriņtiesu darba kvalitāti un bērnu labāko interešu ievērošanu lēmumu pieņemšanā, skaidro Labklājības ministrija.
Ar 1. jūliju ieslodzījuma vietās tiek atcelti vairāki ieslodzīto tiesību ierobežojumi, kuri tika noteikti saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību un epidemioloģisko situāciju valstī, tostarp arī noteiktie ierobežojumi attiecībā uz īslaicīgo un ilgstošo satikšanās nodrošināšanu ieslodzītajiem.
Ieslodzītajiem proritāri būs tiesības izmantot neizmantotās īslaicīgās un ilgstošās satikšanās ar radiniekiem un citām personām par laika periodu no 2020. gada 1. oktobra līdz 2021. gada 30. jūnijam.
Lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem ieslodzītajiem, īslaicīgās un ilgstošās satikšanās ieslodzījuma vietās tiks organizētas rindas kārtībā, ņemot vērā datumu, kad iesniegts iesniegums par satikšanos.
Tāpat, lai efektīvi izmantotu pieejamo ieslodzījuma vietas infrastruktūru un lai veicinātu ātrāku neizmantoto satikšanās iespēju nodrošināšanu visiem ieslodzītajiem, ieslodzījuma vietu priekšniekiem attiecībā uz šajā laika periodā neizmantotajām ilgstošajām satikšanās reizēm tiek piešķirtas papildu tiesības atļaut notiesātajai personai summēt un izmantot vairākas ilgstošās satikšanās pēc kārtas.
Papildus iepriekš minētajam no 1. jūlija ieslodzījuma vietās esošajiem ieslodzītajiem varēs arī nodot pienesumus.
Lai sasniegtu Tieslietu padomes darbības stratēģijā noteiktos mērķus, Tieslietu padome izveidojusi darba grupu tiesu efektivitātes stiprināšanai.
Darba grupā deleģēti pieci Tieslietu padomes locekļi – Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāja Aija Āva, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis Zigmunds Dundurs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, ģenerālprokurors Juris Stukāns un Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs.
Darba grupai dotais uzdevums izstrādāt rīcības plānu un rekomendēt prioritātes Tieslietu padomes darbības stratēģijas 2021.–2025. gadam rīcības virziena “Efektīva un kvalitatīva tiesu vara” uzdevumu īstenošanai. Par uzdevuma izpildi darba grupai jāinformē Tieslietu padome līdz 15. oktobrim.
Apspriežot darba grupas izveidi un darbību, Tieslietu padome vienojās, ka šī darba grupa nedublēs Tieslietu ministrijas, Tiesu administrācijas vai Tieslietu padomes citas darba grupas, bet sadarbosies ar tām un tai būs stratēģiskā centra loma jautājumos, kas saistīti ar tiesu darba efektivitāti. Darba grupas apkopotā informācija, sagatavotie materiāli un noteiktās prioritātes būs pamats kvalitatīvai jautājumu izskatīšanai Tieslietu padomē.
Senāts atzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu par jaunatklātu apstākli un nodod lietu jaunai izskatīšanai
Senāta Krimināllietu departaments tiesas sēdē mutvārdu procesā izskatīja notiesātās personas pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, spēkā stājušos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, ar kuru atzīts, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums.
Tiesas sēdē prokurors, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Markus pret Latviju”, lūdza Senātu atjaunot kriminālprocesu jaunatklāto apstākļu dēļ daļā par pieteicējam piemēroto papildsodu – mantas konfiskāciju – un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai zemākas instances tiesā.
Senāts atzina, ka ir atceļams Augstākās tiesas lēmums un Rīgas apgabaltiesas lēmums daļā par pieteicējam noteikto papildsodu – mantas konfiskāciju. Tāpat Senāts atzina, ka arī attiecībā uz otru lietā notiesāto minētie nolēmumi ir atceļami, kriminālprocess atceltajā daļā atjaunojams, un lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
2020. gada 11. septembrī stājās spēkā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā “Markus pret Latviju”. Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. panta pārkāpums. Tiesa konstatēja, ka tiesiskajam regulējumam, uz kura pamata pieteicējam tika piemērota visas mantas konfiskācija kā obligāts papildsods, trūka skaidrības un paredzamības, tas nenodrošināja nepieciešamās procesuālās garantijas un aizsardzību pret patvaļu. Ņemot vērā, ka konfiskācijai tika pakļauti pieteicēja īpašumi, neapstrīdot to likumīgo izcelsmi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka izskatāmajā lietā mantas konfiskācija ir atzīstama par sodu un tā ietilpst Konvencijas Pirmā protokola 1. panta otrās rindkopas vērtēšanas jomā, kas paredz valsts tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu.
Tiesa arī secināja, ka nacionālās tiesas nav sniegušas individualizētu izvērtējumu par iesniedzējam piemērojamo sodu un savos nolēmumos nav norādījušas konkrētu konfiskācijai pakļauto mantu, kā arī nav izvērtējušas, vai konfiscējamā īpašuma apjoms atbilst noziedzīgā nodarījuma smagumam un vai konfiskācija nerada pieteicējam pārmērīgu slogu.
Kaut arī lietā “Markus pret Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā nav tieši norādījusi, ka piemērotākais atlīdzinājuma veids būtu kriminālprocesa atjaunošana, Senāts atzina, ka kriminālprocesa atjaunošana ir piemērotākā, ņemot vērā konvencijas pārkāpuma būtību un nozīmīgumu. Apelācijas instances tiesai, iztiesājot lietu no jauna, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā konstatētie konvencijas pārkāpumi ir jāņem vērā.
Satversmes tiesas 2. kolēģija ierosinājusi lietu “Par Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc Rūdolfa Liberta pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs 2009. gadā ieguvis būvprakses sertifikātu un patstāvīgās prakses tiesības ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā. Viņš ieguvis amatam tobrīd nepieciešamo pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, normatīvajos aktos prasīto pieredzi un 11 gadus strādājis sertificēta ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektētāja amatā.
Likumdevējs vēlāk Būvniecības likumā noteicis, ka patstāvīgas prakses tiesību iegūšanai projektēšanā nepieciešama otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju programmā. Atbilstoši apstrīdētajai normai pieteikuma iesniedzējs kopš 2021. gada 1. janvāra zaudējis patstāvīgas prakses tiesības ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā, jo nav ieguvis minēto otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi apsvēris nepieciešamību patstāvīgas prakses tiesībām projektēšanā noteikt prasību pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības. Likumdevējs arī neesot noteicis samērīgu termiņu pārejai uz jauno regulējumu un salīdzināmā situācijā – attiecībā uz inženierizpēti – esot paredzējis tiesības turpināt patstāvīgu praksi bez laika ierobežojuma. Tādējādi ar apstrīdēto normu esot nesamērīgi ierobežotas viņam Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, pārkāpts 1. pantā ietvertais tiesiskās paļāvības princips un 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips.
Satversmes tiesa ir uzaicinājusi Saeimu līdz 2021. gada 16. augustam iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Satversmes tiesa pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2020-50-01 “Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. un 106. pantam”.
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc personas G pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs tika atvaļināts no dienesta Valsts policijā, jo bija atzīts par vainīgu tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Pieteikuma iesniedzējs vērsās Satversmes tiesā, jo uzskatīja, ka apstrīdētā norma aizskar viņa tiesības pildīt valsts dienestu un tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Pieteikuma iesniedzēja ieskatā Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, nav vērtējusi tajā ietvertā aizlieguma dienēt nepieciešamību, tā būtību un piemērošanas sekas. Likumdevējs neesot pamatojis to, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā un ka, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņa pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, neesot lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Turklāt konkrētais aizliegums esot būtisks, tas ietekmējot visu personas dzīvi un bieži veidojot vēl daudz smagākas sekas nekā noteiktais kriminālsods.
Tiesas secinājumi
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ierobežo tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas un šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku. Tādējādi apstrīdētā norma personai ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības.
Satversmes tiesa, analizējot normatīvo aktu par nodarbinātību Valsts policijā, secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
Satversmes tiesa norādīja, ka Valsts policijas pamatuzdevums ir kontrolēt likumu ievērošanu sabiedrībā, nodrošināt, lai sabiedrība ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Ja par Valsts policijas amatpersonu varētu kļūt persona, kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tiktu mazināta sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas īstenotājām un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Turklāt persona, kas pati izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nesekmētu likumpaklausīgu attieksmi sabiedrībā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.
Papildus tam Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir vērsts uz to, lai veicinātu sabiedrības drošības aizsardzību, garantējot to, ka par sabiedrības drošību valsts vārdā rūpējas personas, kuras pašas nav veikušas tādas darbības, kas demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējamas. Valsts policija pilda sev deleģētās valsts funkcijas – aizsargā personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem. Rīcība, kas mazina uzticēšanos Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, var kaitēt sabiedrības drošībai. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir vēl viens leģitīms mērķis – sabiedrības drošības aizsardzība.
Satversmes tiesa norādīja, ka tādas personas atrašanās Valsts policijas dienestā, kura pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, var radīt priekšstatu, ka valsts varas pārstāvji var neievērot normatīvajos aktos noteikto un rīkoties pretēji tām vērtībām, kuras aizsargāt ir šo amatpersonu pienākums. Līdz ar to apstrīdētā norma veicina sabiedrības uzticēšanos demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtai un amatpersonām, kas to pārstāv.
Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.
Satversmes tiesa nolēma atzīt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punktu, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts policijā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā.
