Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilona Kronberga: “Bāriņtiesu darbības apstāšanās kaut uz brīdi pilnīgi noteikti skars arī tiesvedībā esošo lietu izskatīšanas gaitu.”
FOTO: Zane Bitere, LETA
Tas, ka bērnu tiesību aizsardzības sistēmā arvien ir būtiski trūkumi, zināms jau gadiem, par to gana daudz rakstīts arī LV portālā. 2019. gada vasarā arī Valsts kontrole (VK) nāca klajā ar kritisku revīzijas ziņojumu par šo jomu, tostarp skarbi vērtējot bāriņtiesu darbu un minētajā dokumentā iekļaujot ieteikumus trūkumu novēršanai. Šogad 24. septembrī Tieslietu ministrijas (TM) rīkotajā forumā “Pārmaiņu laiks bērnu tiesību aizsardzībā: kā sasniegt rezultātus?” valsts kontroliere Elita Krūmiņa secināja, ka situācija bērnu ārpusģimenes aprūpes jomā joprojām ir ļoti skumja.
Lai izpildītu revīzijas ieteikumus, sistēmā nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Šim nolūkam Labklājības ministrijā izstrādāts un šā gada jūnijā apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē iesniegts informatīvais ziņojums “Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi”, tur nonākuši arī divi grozījumu projekti Bāriņtiesu likumā, bet apspriešana nav notikusi, lēmumi nav pieņemti.
Publiskajā telpā par iecerētajām pārmaiņām gan pausti pretrunīgi viedokļi, tostarp no Latvijas Bāriņtiesu asociācijas puses. Taču tagad priekšplānā izvirzās jautājums, kas notiks ar bāriņtiesām pēc pašvaldību vēlēšanām nākamā gada jūnijā, kad pēc administratīvi teritoriālās reformas (ATR) īstenošanas līdzšinējo 119 pašvaldību vietā būs 42 un attiecīgi jāsamazina arī šo iestāžu skaits. Pa vecam palikt nevar, tomēr ar katru dienu top redzamāks, ka atlikušajos mēnešos kvalitatīvu bāriņtiesu sistēmas reformu veikt diez vai iespējams.
“Tiesu un bāriņtiesu darbs ģimenes tiesību jomā ir cieši saistīts. Patlaban reāls ir risks, ka bāriņtiesu darbs var apstāties, kas var izraisīt nelabvēlīgas sekas arī vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu sistēmā,” sarunu sākot, bažas pauž tieslietu ministra padomniece, tiesību zinātņu doktore Ilona Kronberga.
Vai tieši šīs saistības dēļ Tieslietu ministrija (TM) bāriņtiesu reformu ir pasludinājusi par vienu no sava darba prioritātēm, kaut arī uzraudzība un metodiskā palīdzība bērnu tiesību aizsardzībā ir Labklājības ministrijas (LM) darbības lauks, bet jūsu ministrijas kompetence pamatā attiecināma uz apliecinājumu un mantojuma jautājumiem?
Patiesi, bāriņtiesu reforma ir TM šābrīža prioritāte, un iemesls ir ārkārtīgi vienkāršs: bāriņtiesa sniedz savus atzinumus lietās, kas saistītas ar ģimenes tiesībām, – gan adopcijas, gan laulības šķiršanas lietās, gan citās, piemēram, saistībā ar saskarsmes tiesībām un tamlīdzīgi. Civilprocesā ir noteikta kārtība, kā šādas lietas tiek sagatavotas un kādiem materiāliem tiesai ir jābūt mapē. Bāriņtiesu darbības apstāšanās kaut uz brīdi pilnīgi noteikti skars arī tiesvedībā esošo lietu izskatīšanas gaitu.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns paudis viedokli, ka jābūt skaidram plānam bāriņtiesu darbībai un efektīvai bērnu interešu aizsardzībai ilgtermiņā. Vai šis redzējums ir iekļauts septembra forumā prezentētajā tā dēvētajā triju soļu plānā?
Šobrīd nav neviena dokumenta, pēc kura pašvaldībām orientēties, veidojot 42 jaunās bāriņtiesas. Šis process nevar notikt vienas dienas laikā, tāpēc mēs nācām klajā ar savu skatījumu, secīgu triju soļu programmu.
Tajā paredzēts, ka iesākumā (jau šogad), sagatavošanās periodā, jāizstrādā jauno bāriņtiesu standarta koncepcija, tālāk līdz nākamā gada septembrim nosakot šo institūciju struktūru, prasības personālam atbilstoši amatam un veicamajiem uzdevumiem, kā arī jauno bāriņtiesu izveides termiņu (ņemot vērā personāla atlasei nepieciešamo laiku), pašreizējo bāriņtiesu likvidācijas kārtību un laiku. Sagatavošanās posmā arī jāizstrādā un jāveic nepieciešamie grozījumi tiesību aktos, jādefinē bāriņtiesu funkcionālās padotības veids.
Sākumā bija doma, ka redzējums par bāriņtiesu nākotni tiks iekļauts LM informatīvajā ziņojumā, kam par impulsu kalpoja VK revīzijā atklātais. Taču VK minētie trūkumi liecina par nepilnībām arī pašā bāriņtiesu darba organizācijā, tātad akmens trāpa arī valsts pārvaldes laukā, kuras uzdevums, kā noteikts likumā, ir nodrošināt bāriņtiesu metodisko vadību, kas faktiski nav sasniedzis mērķi. Tādējādi runa vairs nav par to, ka VK ieteikumi būtu ieviešami, tikai reaģējot uz atsevišķām revīzijas ziņojumā atspoguļotajām situācijām, bet vairāk uzmanības ir jāpievērš konkrētiem sistēmiskiem risinājumiem, lai pēc ATR bāriņtiesas pārtaptu citā, mūsdienīgākā, veidolā. Tā radās TM redzējums.
Lai saprastu, kas darāms, tika analizētas bāriņtiesu pašreizējās funkcijas un identificētas vairākas problēmas. Pirmām kārtām – vai nu nepareizas darba organizācijas, vai nepietiekamas profesionālās komunikācijas dēļ – visus šos gadus ir pārklājušās bāriņtiesu un sociālo dienestu funkcijas. Savukārt atsevišķi pienākumi bāriņtiesām laika gaitā ir pieaudzēti klāt, turklāt tādi, kas mūsdienās nebūtu jāpilda.
Piemēram?
Notariālās funkcijas. Senāk, kad valstī bija maz notāru, nebija interneta un citu informācijas tehnoloģiju līdzekļu, tostarp e-paraksta un “DigiNotāra”, šādā veidā organizēts bāriņtiesu pakalpojums iedzīvotājiem tiešām bija nepieciešams, tam nebija alternatīvu.
Protams, ir dzirdēti iebildumi, ka šo funkciju atņemšana varētu iedzīvotājiem liegt vai sadārdzināt notariālo pakalpojumu pieejamību. Tomēr, manuprāt, dzīvojot 21. gadsimtā un vēl ņemot vērā Covid-19 sniegto attālinātā darba un komunikāciju iespēju pieredzi, šis arguments tomēr atkrīt. Turklāt tādas bāriņtiesu funkcijas kā pilnvaru izsniegšana un darījumu akceptēšana tomēr ir saistītas ar “Moneyval” ziņojumos par finanšu līdzekļu izsekojamību iekļautajām rekomendācijām Latvijai, ar visiem noteikumiem, kas izvirzīti, lai sistēma būtu caurspīdīga. Ja vēlamies, lai pašvaldības turpinātu šādas funkcijas, tad tām ir jāatvēl atbilstoši finanšu līdzekļi drošības uzraudzībai.
Grozījumi tiesību aktos, kurus TM virza saskaņā ar šo notariālo funkciju likvidēšanu bāriņtiesās, patlaban jau atrodas saskaņošanas procesā.
Tomēr tā ir tikai viena maza bāriņtiesu reformas daļa. Lielākais uzdevums, protams, ir bērnu tiesību aizsardzība viņu dzīvesvietā. Gan saistībā ar mantiskajiem jautājumiem, gan ar lēmumiem par bērnu šķiršanu no ģimenes vai atgriešanu tajā, efektīvs darbs dažādu formu rašanā ārpus ģimenes – darbs ar adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm. Bāriņtiesu jaunajai funkcionalitātei noteikti jābūt ar uzsvaru tieši uz bērnu interešu aizsardzību.
Vai bāriņtiesu pienākumus varētu papildināt ar jaunām funkcijām?
Jaunajiem dienestiem nākotnē varētu nākt klāt kādas funkcijas, saistītas ar norisēm, kas jau notiek pašvaldībā, bet kam īsti nav saimnieka. Piemēram, pašvaldību starpinstitūciju grupu vadība, sadarbība ar administratīvajām komisijām un sociālajiem dienestiem saistībā ar bērniem, kam ir likumpārkāpumi un sociālie riski.
Kā, jūsuprāt, konkrēti būtu organizējams jauno bāriņtiesu darbs? Cik tām jābūt lielām, lai nezaudētu šā pakalpojuma pieejamību un lēmumu operativitāti?
Patlaban valstī nav nekādas sasaistes starp bāriņtiesās izskatāmo lietu skaitu un personāla daudzumu. Likums vien noteic, ka bāriņtiesas locekļu skaitu nosaka attiecīgās pašvaldības dome atbilstoši pašvaldības administratīvajā teritorijā deklarēto iedzīvotāju skaitam.
Manuprāt, ir jāanalizē katras pašreizējās bāriņtiesas noslodze un tad varētu secināt, cik daudz lietu jaunajā bāriņtiesā paralēli vienā dienā vai nedēļā tiktu izskatītas. Ja vienā dienā bāriņtiesā divās sēžu zālēs tiek skatītas divas lietas, tad vidēji ir vajadzīgi divi bāriņtiesas sastāvi. Jābūt tik daudz, lai varētu saglabāt lietu izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas tempu iepriekšējā līmenī. Bāriņtiesas sastāvā vajadzētu būt trim cilvēkiem un, protams, tehniskajam personālam. Bāriņtiesas locekļi būtu jāizraugās pašvaldības rīkotā konkursā, pēc tam tie jāapstiprina novada domei, kam arī jāieceļ bāriņtiesas priekšsēdētājs. Viņš vienlaikus būtu arī šīs iestādes administratīvais vadītājs, kas pieņemtu darbā atbalsta personālu.
Protams, TM redz, cik tomēr daudz šķēršļu ir šajā bāriņtiesu reformā. Skaidrs, ka par bāriņtiesu pilnveidi bija jādomā vairākus gadus iepriekš, tad šie darbi būtu paveikti. Iespējams, sen jau bija jāpieņem lēmumi pārskatīt bāriņtiesu metodoloģisko vadību jeb pārraudzību.
Kam un kā būtu jāpārrauga bāriņtiesu darbība?
Šobrīd noteikti var teikt, ka arī turpmāk rindā pirmā ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Kaut vai tā iemesla dēļ, ka metodoloģiskās vadības pieredze ir koncentrēta šajā iestādē. Tieslietu ministrija no savas puses, paužot viedokli gan par informatīvo ziņojumu saistībā ar bērnu tiesību aizsardzības reformu, gan citiem dokumentiem, kā arī iesaistoties jauno Bāriņtiesas likuma grozījumu apspriešanā, ir vairākkārtīgi norādījusi, ka inspekcijas kapacitāte ir stiprināma, tostarp nākotnē paredzot papildu finanšu un cilvēku resursus, lai uzraudzību varētu organizēt daudz efektīvāk.
Pašlaik ir tā, ka bāriņtiesu padotība, kas tiek īstenota ar VBTAI metodoloģisko vadību, īstenībā nedarbojas. Milzums kritikas ir vēlies pāri bāriņtiesām, un manā ieskatā nevar būt situācijas, ka visā tiek vainotas tikai šīs iestādes. Viena pagale nedeg. Tātad bijusi kļūda pašā šo funkciju pārraudzības metodē, un tā jau ir valsts atbildība. Tālab ir jāmeklē cita metode, kā veikt šādu pārraudzību.
Jaunā Pašvaldību likuma projektā pārraudzība tiek pieļauta tādējādi, ka atbildīgā institūcija būs tiesīga atcelt bāriņtiesas pieņemtus prettiesiskus lēmumus, bet prettiesiskas bezdarbības gadījumā likt pieņemt tiesiskus lēmumus. Tātad pārraudzības institūcija (kas varētu būt tā pati VBTAI) tikai veiktu tiesiskuma kontroli. Realitātē tas ir solis pretī bāriņtiesām: ja būtu šāda kārtība, tad vairs nebūtu vienpersoniskas atbildības par saviem lēmumiem: aiz bāriņtiesām stāvētu tiesiskuma pārbaudes drošības siets, kas izslēgtu rupju kļūdu iespējamību šajā procesā. Tas būtu papildu pozitīvais efekts, jo bāriņtiesu darbinieki tik ļoti vairs nebaidītos kļūdīties (taču tas tomēr ir neizbēgami!), bet sistēma, kurā cilvēki ir iebaidīti un nedrīkst kļūdīties, strādā vāji. Funkcionālā pārraudzība praktiski nozīmē divas lietas: pārraugošās iestādes tiesības atcelt prettiesiskus lēmumus un likt pieņemt citus, tiesiskus lēmumus, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā likt pieņemt tiesiskus lēmumus. Šī pārraudzības forma nekādā gadījumā nenozīmē to, ka kāda valsts pārvaldes iestāde tagad bāriņtiesām diktēs, kādus lēmumus pieņemt.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa TM organizētajā bērnu tiesību forumā norādīja – ja metodoloģiskās vadlīnijas nestrādā un ieteikuma rakstura dokumentu ir par maz, lai panāktu kvalitāti konkrētu institūciju darbībā, tad jādomā, ka šī joma ir regulējama citādi. Metodoloģisko vadlīniju vietā viņa ieteica izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, normatīvo aktu ar ārēju spēku, kas ir saistošs visām trešajām personām.
Tā kā līdz jauno pašvaldību darbības uzsākšanai atlicis nieka pusgads, nevaram domāt par to, ka sāksim rakstīt jaunu bāriņtiesu likumu un veikt vēl kādas fundamentālas darbības. Šobrīd galvenais ir novilkt robežlīniju, lai būtu pilnīga skaidrība par pirmo soli šajā reformā, kas ietver valsts noteiktu standartu, kuru ievērojot pašvaldības varētu organizēt jaunās bāriņtiesas. Pārmaiņu kontekstā minēti ambiciozi plāni, tostarp arī mainīt bāriņtiesu nosaukumu. Tam var piekrist, jo šīs iestādes nākotnē noteikti būs pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības dienesti. Bet tikai tad, kad īstenota kvalitatīva reforma, piešķirot bāriņtiesu darbībai atbilstošu saturu. Nosaukuma maiņas dēļ vien būtu vajadzīgi grozījumi daudzos normatīvajos aktos, bet ar pienācīgu saturu šo institūciju darbu drīzumā nebūtu iespējams nodrošināt. Tas iespējams, veicot reformā pakāpeniskus soļus, izvērtējot iepriekšējo posmu rezultātus un izstrādājot dienesta funkcionālās vadības un attīstības stratēģiju.
Bet kā to visu iespēt, lai bāriņtiesu darbībā neiestājas pārrāvums?
Ja vēl 24. septembrī, tieslietu ministram nākot klajā ar šo trīs soļu programmas piedāvājumu, varējām raudzīties, kā izmantot politiskas metodes, tad tagad jau pagājis laiks, un situācija ir tāda, ka TM var paust tikai savas bažas: bāriņtiesas nav TM metodoloģiskajā vadībā, tikai ar atsevišķiem šauriem jautājumiem.
Manuprāt, valdībai tomēr jāpieņem politisks lēmums koncentrēt visus spēkus, lai šie pirmie grozījumi Bāriņtiesu likumā gan saistībā ar ATR, gan attiecīgajām izmaiņām normatīvajos aktos iespējami ātri tiktu apspriesti un pieņemti. Vēlamais variants – šīs debates tomēr pārcelt uz Saeimu, iespējams, veidojot darba grupu, kas šo procesu pieskata termiņu un kvalitātes ziņā. Līdz pavasarim, līdz martam, šie grozījumi būtu jāpieņem.
Ņemot vērā arī TM iepriekšminētos priekšlikumus?
Uz to ceram.
Vai bāriņtiesu metodoloģiskās pārraudzības uzlabošana spēs paaugstināt šo iestāžu darba kvalitāti?
Augstvērtīgu rezultātu noteikti nevarēs panākt tikai ar vienu metodi, kas ir koncentrēta valsts pusē. Manā ieskatā uz pilnīgi jauniem sadarbības pamatiem ir jābalsta bāriņtiesu pašpārvalde, kas ļautu veidot efektīvu, konstruktīvu dialogu ar pārraudzības funkciju veicējiem. Bāriņtiesas kā pašvaldību iestādes pēc savas būtības ir decentralizētas. Patlaban vienīgā centrālā pašpārvaldes institūcija ir tikai biedrība – Bāriņtiesu asociācija. Šīs sadarbības nosacījumi būtu jāietver normatīvajos aktos ar MK noteikumu spēku. Daudz ir spriests par to, kādai jābūt bāriņtiesu speciālistu kvalifikācijai, izglītības prasībām un tā tālāk. Un tad es raugos tādā virzienā, ka bāriņtiesām ir nepieciešama kvalifikācijas komisija, analoģiski kā tiesu sistēmā. Šajā kvalifikācijas komisijā vismaz 80% locekļu varētu būt pašiem bāriņtiesu pārstāvjiem. Viņus varētu izvirzīt pati asociācija. Šī kvalifikācijas komisija varētu iesaistīties profesionālās tālākizglītības programmu izstrādē, kā arī vērtēt arī bāriņtiesu speciālistu darba kvalitāti, piemēram, saistībā ar pārraugošās iestādes lēmumiem, ar kuriem atcelti nolēmumi konkrētā bāriņtiesā. Domāju, ka ar šo kvalifikācijas komisijas izveidi nevajadzētu kavēties – jāizstrādā šādas komisijas nolikums, kurā atrunāti gan tās uzdevumi un tiesības, gan kompetence dažādu uzdevumu veikšanai. Tāda komisija varētu būt lielisks palīgs jaunajiem pašvaldību vadītājiem un administratīvajai vadībai. Šo komisiju varētu sākt veidot jau nākamā gada pavasarī.
TM plānā jauno bāriņtiesu darbības sagatavošanas pirmais posms paredzēts no šā gada decembra līdz septembrim. Tātad līdz rudenim varētu darboties vēl līdzšinējās bāriņtiesas?
Tiešā tā. Visdrīzāk redzu, ka līdz nākamā gada 1. septembrim nekādu jaunu bāriņtiesu vēl nebūs. Taču līdz tam laikam iesaistītajām institūcijām un personām vajadzētu būt pilnīgai skaidrībai par valsts prasībām, par to, kādas darbības ir konkrēti jāveic un kādā secībā. Arī tad, kad būs nokomplektētas šīs 42 bāriņtiesas, vienalga nāksies meklēt metodi, kā aizsniegt ar šo iestāžu pakalpojumiem mazākās apdzīvotās vietas, kas iekļautas lielajos novados. Cik man zināms, jau 2019. gada sākumā bijušas debates par to, ka atsevišķas lietas bāriņtiesas varētu skatīt bez lietas dalībnieku klātbūtnes vai arī pāriet uz atsevišķām lietu kategorijām digitālā formātā. Bet pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem ir ļoti svarīgs jautājums.
Jūs minējāt ļoti daudz vēlamo pārmaiņu. Kā šis process būtu vadāms?
Šobrīd esam tikai ceļa sākumā. Pirmkārt, jebkuras pārmaiņas ir ceļš, kuru mērojam uz kopīgu mērķi. Otrkārt, veids, kādā ejam šo ceļu, bieži vien noteic, vai sasniegsim mērķi un kādi izskatīsimies, nonākot pie tā. Satversmes ievadā ir teikts, ka Latvijas valsts balstās uz cilvēka cieņu. Šī vērtība ir ne tikai vispārcilvēciska, bet arī attiecināma uz veidu, kādā darbojamies savā profesionālajā jomā. Pārmaiņu laiks, kurā dzīvojam, prasa no cilvēkiem daudz spēka un arī iejūtības. Turklāt pārmaiņas bāriņtiesu jomā notiek uz Covid-19 un administratīvi teritoriālās reformas fona. Piemēram, uzskatu, ka minētie faktori būtu ņemami vērā, ieviešot stingrākas prasības bāriņtiesu darbinieku izglītībai, pārceļot to spēkā stāšanos uz gadu, dodot bāriņtiesu speciālistiem laiku sakārtot savu profesionālo vidi pēc iespējas saudzīgākos apstākļos. Tas būtu cieņas un uzticēšanās apliecinājums bāriņtiesu darbiniekiem šajā sarežģītajā laikā.
