Pašvaldība, kurai bija pienākums nodrošināt mikročipa pārbaudi un dzīvnieku nodošanu īpašniekam, vienlaikus lemjot par atbilstošu sodu un liekot segt visas ar dzīvnieku ķeršanu saistītās izmaksas, nolēma risināt problēmu ar nošaušanu. Diemžēl šis gadījums parāda Bauskas pašvaldības policijas nekompetenci un mednieka patvaļu. Vēl nesen Bauskas novada pašvaldība lepojās ar pasākumiem suņu īpašnieku atbildības veicināšanā, taču nu ir atklājies, ka izmantotās metodes, turklāt visticamāk ne pirmo reizi, ir nehumānas un pretlikumīgas. Tikpat lielu neizpratni raisa mednieku nadzīgā rīcība, nošaujot pēc pašvaldības policijas aicinājuma ne tikai pieaugušu suni, bet arī divus kucēnus. Nav suņa – nav problēmas.
Tomēr ir vēl viena bīstama tendence, kas pašlaik ne tikai šķeļ sabiedrību, bet jau ir nogalinājusi ļoti daudz dzīvnieku. Runa ir par dzīvnieku īpašnieku bezatbildību un sabiedrības toleranci pret to. Tas, ka ar visu likuma bardzību ir jāsoda atbildīgie par suņu nošaušanu, neatceļ nepieciešamību izvērtēt dzīvnieku īpašnieka rīcību. To noliegt vai apelēt, ka dzīvnieku īpašnieks “jau ir saņēmis sodu”, nozīmē iekrist nedomāšanas un bezatbildības lamatās.
Biedējoša ir informācija, ka daļa suņu īpašnieku pēc notikuma pat tīši un klaji bezatbildīgi ļauj saviem dzīvniekiem klaiņot, it kā “solidarizējoties” ar Brunavā nošautajiem suņiem un viņu saimnieku. Jau gadiem par dzīvnieku īpašnieku bezatbildību liecina ne tikai policijas statistika, bet veterinārārstu ikdienas darbs, ko nu papildina arī pašu dzīvnieku īpašnieku muļķīgā lielīšanās sociālajos tīklos. Latvijas Veterinārārstu biedrība uzsver: aizstāvēt dzīvnieku intereses nozīmē skaidri un nepārprotami nostāties dzīvnieku pusē, tostarp – aizstāvēt dzīvnieku īpašnieku pienākumu nepieļaut dzīvnieku klaiņošanu.
Klaiņošanas atbalstītāji izliekas neredzam, ka nepieskatīti suņi kļūst par ceļu satiksmes negadījumu upuriem, nereti paši būdami to izraisītāji. To, ka klaiņojoši suņi var nodarīt un nodara postījumus lauksaimniekiem, daudzi uzskata par mazsvarīgu faktu, “jo pie mums laukos suņi tā dara”. Saplosīti lauksaimniecības dzīvnieki mirst sāpēs un no stresa. Aitu ganāmpulki bieži tiek izbiedēti, izdzenāti, sakosti, nogalināti vai noslīcināti, bet bezatbildīgi savā vaļā palaistu suņu uzšķērstās grūsnās aitas jau redz tikai ganāmpulka saimnieki, nevis tie, kuri apgalvo, ka “tikai palaida sunīti izskrieties”. Sabiedrība pārsvarā pat neuzzina par materiālajiem zaudējumiem un morālajām ciešanām, ko citiem mīļdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem un to īpašniekiem nodara klaiņojoši suņi.
Kamēr šāda attieksme pret dzīvniekiem tiks normalizēta, kamēr vienai daļai sabiedrības liksies, ka var nepieskatīt savus dzīvniekus, savukārt citiem – ka jebkurš var nošaut klaiņojošu suni, Latvijas mīļdzīvnieki ies bojā nejēdzīgā nāvē, ko varēja novērst.
