Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Aurika Zīvere: "Bāriņtiesu darbinieki ir noguruši no nenoteiktības, nemitīgas šaudīšanās starp dažādiem modeļiem – vienu dienu tiek teikts, ka strādāsim tā, otru – nē, pārcelsim jūs uz turieni, trešajā vēl kaut kas cits. Administratīvi teritoriālā reforma tiks īstenota jau nākamā gada vidū. No ļoti daudziem kolēģiem dzirdu, ka viņi nākotnē šeit vairs nestrādās tieši šīs nenoteiktības dēļ."
LV portāls
Bāriņtiesu darbs Latvijā līdz šim nav bijis augsti novērtēts. Nemitīgā kritika gan no politiķiem, gan medijiem, gan cilvēkiem sociālajos portālos ir bāriņtiesu darbinieku ikdiena, ko reizēm pavada arī izteikti draudi vai neslēpts nosodījums, pat atteikšanās apkalpot vietējā veikalā. “Sabiedrībā arvien valda liela tolerance attiecībā uz vardarbību pret bērniem. Joprojām daudzi uzskata, ka labāk ir pievērt acis un neiejaukties, ja tiek aizskartas bērna tiesības,” secina AURIKA ZĪVERE, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāja. Viņa nevairās runāt par pieļautajām kļūdām bāriņtiesu darbā un piekrīt, ka sistēmā ir nepieciešamas pārmaiņas. Tiesa, kādas tieši, viedokļi dalās. Pirms gada pieteiktā bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reforma, viņas vērtējumā, pagaidām raisa vairāk jautājumu nekā atbilžu, īpaši gaidāmās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā.
Jāpiebilst, ka saruna ar Auriku Zīveri noritēja dienu pirms 6. novembra, kad Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija (LBDA) nāca klajā ar publisku vēstuli, kurā vērsa gan valsts augstāko amatpersonu, gan sabiedrības uzmanību uz to, ka vairāk nekā gadu, kopš ir uzsākts darbs pie bērnu tiesību aizsardzības reformas, tā arī nav rasts nedz dialogs ar speciālistiem, nedz skaidri saprotams piedāvājums, ko sistēmā mainīt.
“Šobrīd pastāv reāls risks, ka, sākoties administratīvi teritoriālajai reformai un tās laikā, bāriņtiesu darbs var apstāties, kas izraisīs nelabvēlīgas sekas arī vispārējās jurisdikcijas un administratīvo tiesu sistēmā,” teikts asociācijas vēstulē.
Darbs pie bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformas tika uzsākts pagājušā gada jūlijā pēc tam, kad Valsts kontrole bija nākusi klajā ar revīzijas ziņojumu “Atņemtā bērnība: Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē”, kas ietvēra arī skarbu bāriņtiesu darba kritiku. Kā to uzņēmāt?
Tas, protams, bija ļoti sāpīgi, un, iespējams, Valsts kontrole varēja arī mums vairāk kaut ko pajautāt, bet pieļauju, ka varbūt dažiem kolēģiem šī kritika bija vajadzīga.
Ir pagājis vairāk nekā gads. Jūsu vērtējumā, kas šajā laikā ir panākts?
Sākotnējais pieteikums bija bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reforma, tika izveidota darba grupa. Cerējām, ka tiks pārskatīta visa sistēma, kurā ir gan stiprās vietas, gan vājie punkti, kā arī lietas, kas būtu pilnībā jāizslēdz. Bāriņtiesa ir tikai daļa no sistēmas. Taču šobrīd nav tāda skatījuma. Tiek kritizēts bāriņtiesu darbs un kuluāros to tā arī sauc par bāriņtiesu reformu. Arī Valsts kontroliere Elita Krūmiņa septembrī notikušajā Tieslietu ministrijas forumā, kas bija veltīts bērnu tiesību aizsardzības sistēmai, uzsvēra, ka gada laikā nav ieviests neviens no revīzijas ieteikumiem.
Labklājības ministrija ir izstrādājusi informatīvo ziņojumu "Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi", kas, mūsuprāt, ir diezgan nekvalitatīvs. No Bāriņtiesu darbinieku asociācijas puses esam aicinājuši turpināt darbu pie tā uzlabošanas, tomēr tas ir ticis virzīts tālāk.
Šajā sakarā vēlos pievērst uzmanību tam, ka Latvijā kopš 2018. gada nav ģimenes valsts politikas. Man nav zināms, cik tālu ir pavirzījies darbs pie ģimenes valsts politikas pamatnostādņu izstrādes, jo neesam iesaistīti.
Bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde, bet, kā zināms, nākamgad tiks īstenota administratīvi teritoriālā reforma. Vai jums ir skaidrs, kā strādāsiet pēc 1. jūlija, kad darbu uzsāks jaunievēlētās pašvaldību domes?
Kopumā skaidrības, kā darbosies bāriņtiesas, nav. Vienīgais, kas šobrīd ir zināms, ka Labklājības ministrija ir izstrādājusi grozījumus Bāriņtiesu likumā. Likumprojekts ir izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē. Ja pareizi saprotu, tad piedāvātās reformas būtība ir tāda, ka turpmāk bāriņtiesu darbinieki vairs nebūs vēlētas amatpersonas, bet darbinieki uz līguma pamata, kurus izraudzīsies konkursa kārtībā. Tādējādi tiktu novērsta viena no problēmām, ka darbinieki bāriņtiesā strādā īsu laika periodu. Tāpat likumprojektā paredzēts, ka vienā pašvaldībā varēs izveidot tikai vienu bāriņtiesu.
LBDA, iesaistītajām ministrijām un Latvijas Pašvaldību savienībai bija daudz iebildumu pret piedāvātajām izmaiņām. Pirmkārt, mēs ļoti gribējām, ka tiek izstrādāti kaut kādi kritēriji, piemēram, cik lielai jābūt bāriņtiesai, ņemot vērā iedzīvotāju vai bērnu skaitu novadā. Tāda vienota valsts skatījuma, kādām būt jaunveidojamām bāriņtiesām, nav, tas esot pašu [pašvaldību] ziņā.
Taču ir arī pavisam praktiskas neskaidrības. Piemēram, likumprojektā paredzēts, ka jaunajām bāriņtiesām jāsāk darboties jau no nākamā gada 1. jūlija, dienā, kad jaunievēlētās pašvaldību domes tikai sanāks uz pirmo sēdi. 2009. gada novadu reformas laikā bāriņtiesām tika noteikts trīs mēnešu pārejas periods, lai apvienotos, nodotu lietas. Cik zinu, šos iebildumus ministrija ir ņēmusi vērā.
Jūs minējāt forumu “Pārmaiņu laiks bērnu tiesību aizsardzībā: kā sasniegt rezultātus?”, kas noritēja septembra beigās. Tajā izskanēja arī tieslietu ministra Jāņa Bordāna piedāvājums veidot vienotu bērnu tiesību aizsardzības politiku Tieslietu ministrijas paspārnē, savukārt atbilstoši gaidāmajai administratīvi teritoriālajai reformai esošo bāriņtiesu vietā izveidot 42 pašvaldību Bērnu tiesību aizsardzības dienestus. Kā vērtējat šādu priekšlikumu?
Tas bija viens no minētās darba grupas piedāvājumiem, jo vārds “bāriņtiesa” ir novecojis nosaukums. Tieslietu ministrija piedāvā paplašināt bāriņtiesu funkcijas, izveidojot bērnu tiesību aizsardzības dienestu, kura pārziņā daļēji būtu arī prevencija, piemēram, darbs ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem. Vienīgais, kas šajā piedāvājumā neiederas, ir aizgādnības funkcija – personu rīcībspējas ierobežošana. Tie ir pieaugušu cilvēku, kuriem trūkst prasmju un spēju pārstāvēt savas intereses, aizbildnības jautājumi, kurus arī risina bāriņtiesas.
Bāriņtiesas šobrīd ir pašvaldības iestādes, kas atrodas divu ministriju – Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas – funkcionālā padotībā. Tieslietu ministrija uzrauga notariālo funkciju un mantojuma lietas. Labklājības ministrija – bērnu tiesību aizsardzības funkcijas.
Asociācijā esam veikuši aptauju, un 65% kolēģu atbalstīja ideju, ka bāriņtiesas varētu atrasties Tieslietu ministrijas metodiskā vadībā. Iespējams, juridiski tā būtu loģiskāk sistēmu sakārtot, jo šobrīd mēs īsti neredzam skaidru redzējumu no Labklājības ministrijas puses, tikai kritiku.
Bāriņtiesas pilda arī notariālas funkcijas, kas arī īsti neiederas bērnu tiesību aizsardzības sistēmā.
Jā. Taču šobrīd jau ir izstrādāts likumprojekts “Grozījumu Bāriņtiesu likumā”, ar ko paredzēts bāriņtiesām šo funkciju atņemt. Esam pret šādu lēmumu, jo rezultātā tiks būtiski samazināta notariālo pakalpojumu pieejamība reģionos. Paliks nesakārtoti ļoti daudzi svarīgi jautājumi. Mēs, bāriņtiesu darbinieki, redzam, ka īpaši šajā pandēmijas krīzē ir nepieciešams braukt vairāk uz mājām pie veciem cilvēkiem sakārtot pilnvaru jautājumus. Šis ir tāds karstais kartupelis. Daudzi gribētu, ka bāriņtiesām šī notariālā funkcija tomēr paliek.
Tiesībsargs Juris Jansons ir izteicies, ka no bāriņtiesām būtu jānodala faktiski tiesas spriešanas funkcija, veidojot specializētu ģimenes lietu tiesu, pretējā gadījumā, pēc viņa vārdiem, ārpus tiesas tiek pieņemti fundamentāli bērna dzīvi ietekmējoši lēmumi, piemēram, par nošķiršanu no ģimenes.
Šis būtu jautājums Tieslietu ministrijai, kā viņi to redz. Man ir bažas par to, ka šobrīd tieslietu sistēma tam vēl nav gatava, jo lēmumus jāspēj pieņemt efektīvi, bet, kā zinām, tiesas ir ļoti noslogotas. Taču neizslēdzu, ka nākotnē varētu veidot specializētas ģimenes tiesas, kurās tiesneši skatītu tikai ģimenes tiesību jautājumus. Tās, starp citu, ir emocionāli vissmagākās lietas arī tiesnešiem, kas arī izdeg, tāpat kā bāriņtiesu darbinieki.
Viedokļi acīmredzot ir atšķirīgi. Kā jūs, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija, izvērtējat dažādos reformu piedāvājumus, paši redzat bāriņtiesu nākotni?
Mēs tomēr redzam, ka bāriņtiesa ir pašvaldības izveidota iestāde pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Arī topošajā Pašvaldību likumā, kas nesen tika nodots sabiedriskajai apspriešanai, paredzēts, ka bērnu tiesību aizsardzība ir pašvaldību autonomā funkcija. Bāriņtiesai ir jābūt sasniedzamai, jāveido starpinstitucionāla sadarbība ar pašvaldības sociālo dienestu, skolām, policiju, ģimenes ārstu. Strādājot uz vietas, mūsu darbinieki pārzina situāciju, ģimeņu vēsturi. Atgriežoties pie specializētas ģimenes lietu tiesas jautājuma, zinu, ka, piemēram, ASV vienas ģimenes lietu skata pie viena un tā paša tiesneša, kurš laika gaitā iepazīst tās vēsturi, stāstu, zina, ko no tās var sagaidīt un kā ar to strādāt.
Šajā jautājumā ļoti iedziļinājies ir Pārresoru koordinācijas centrs, kas virza Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta projektu (plašāk LV portāla publikācijā “Lai valsts paturētu bērnu acīs, veidos agrīnās prevencijas sistēmu”, red. piezīme), pamatojoties no ārvalstīm pārņemtajā bērnu labbūtības shēmā. Tajā bāriņtiesa ir sistēmas jeb piramīdas pašā augšā. Tai ir jāiejaucas tikai tajos brīžos, kad visas bērna tiesības jau ir tikušas pārkāptas un ir jāpieņem izšķiroši lēmumi. Šobrīd maz tiek runāts par sistēmas pamatu, kas ir piramīdas apakšā, – prevenciju. Jā, tā ir dārga, laikietilpīga, bet, ja tiks sakārtota prevencija, arī bāriņtiesām būs mazāk jāiesaistās. Tas nozīmē sociālo dienestu stiprināšanu, ģimenes asistentu, psiholoģiskā atbalsta un citu pakalpojumu nodrošināšanu, lai veselības aprūpe, izglītība, dienesti strādā vienotā sazobē, sniedzot atbalstu un stiprinot ģimenes. Nevaram atrauti skatīties tikai uz bāriņtiesām, jo bērns nav tikai bāriņtiesas klients, viņš iet skolā, apmeklē pulciņus, ārstu utt.
Tomēr jāteic, ka sava loģika ir arī viedoklim, ka ir gadījumi, kad bāriņtiesas tuvums ir būtisks šķērslis objektīvam situācijas risinājumam, jo nelielās pašvaldībās visi cits citu pazīst, tai skaitā bāriņtiesu darbinieki nereti ir personīgi pazīstami ar ģimeni, kurā ir signāli par problēmām, piemēram, tai var būt cienījams stāvoklis vietējā kopienā.
Jā, man ir neērti, ka tomēr šādi kolēģi un gadījumi ir, kā, piemēram, “Latvijas lepnuma” gadījums, kad audžuģimene ekspluatēja aizbildnībā esošos bērnus. Domāju, ka tas ir cilvēciskais faktors, no kā izvairīties, tikai pārceļot iestādi uz attālu reģionālo centru, vienmēr nevarēs. Darbinieki šajās iestādēs tāpat tiks meklēti uz vietas. Neviens no Rīgas strādāt un pieņemt lēmumus par ģimeni nebrauks. Cik garš, tik plats – atkal nonākam pie tās pašas problēmas, ka lēmumu var ietekmēt pazīšanās. Tāpēc man ir cerība, ka pēc teritoriālās reformas, bāriņtiesām apvienojoties, tās kļūs lielākas un to priekšsēdētājiem būs lielāka iespēja gadījumos, kad darbiniekam ir interešu konflikts vai kāds cits ētiskas dabas apsvērums, kuru dēļ viņš nevar pieņemt objektīvu lēmumu, viņa vietā novirzīt citu atbildīgo personu. Zinu, ka šāda sistēma darbojas jau Rīgā un citās lielākajās pilsētās. Reizēm bāriņtiesu darbinieki paši sevi atstādina no lietas.
Kā jūtas bāriņtiesu darbinieks šajā nebeidzamajā kritikas un reformu gaisotnē? Jums tiek pārmesta arī pretestība pārmaiņām.
Bāriņtiesu darbinieki lielākoties ir savā jomā rūdīti. Mēs nemitīgi tiekam kritizēti, taču cenšamies laboties un izdzīvot. Tomēr tieši pēdējā gada laikā ir jūtams vispārējs izsīkums. Bāriņtiesu darbinieki ir noguruši no nenoteiktības, nemitīgas šaudīšanās starp dažādiem modeļiem – vienu dienu tiek teikts, ka strādāsim tā, otru – nē, pārcelsim jūs uz turieni, trešajā vēl kaut kas cits.
Tagad esmu dzirdējusi, ka varētu tapt pavisam jauns likums līdzšinējā Bāriņtiesu likuma vietā, bet administratīvā reforma tiks īstenota jau nākamā gada vidū. No ļoti daudziem kolēģiem dzirdu, ka viņi nākotnē šeit vairs nestrādās tieši šīs nenoteiktības dēļ.
Priecājos par pašvaldībām, kuras atbalsta savus darbiniekus gan algu, gan tehniskā nodrošinājuma ziņā. Bet ir arī vietvaras, kurās bērnu tiesību aizsardzības jautājumi nešķiet prioritāte. Taču bāriņtiesu darbinieka ikdiena, tāpat kā sociālajā dienestā, ir saistīta ar milzīgu spriedzi. Nav nemaz tik vienkārši izlemt bērna likteni. Šaubas jau vienmēr paliek, vai mēs tiešām pieņēmām vispareizāko lēmumu un bērnam tā būs labāk? Šādos apstākļos, kad nemitīgi kāds norāda, ka tu esi slikts, neproti strādāt, cilvēki izdeg un rast motivāciju turpināt ir grūti.
Neskatoties uz to, ir daudzi apņēmības pilni kolēģi, kuri strādā ar misijas apziņu, saprotot, ka šiem bērniem ir jāpalīdz. Mēs strādājam cilvēkiem, nevis ierēdņiem! Taču vissāpīgākais šajā brīdī ir tas, ka tās idejas, kas nāk no augšas, nereti nav saskaņotas ar profesionāļiem, kuri ikdienā strādā bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tiek mainīti procesi, kuri, mūsuprāt, labi strādā, bet netiek skatītas jomas, kuras tiešām vajadzētu sakārtot. Mēs neesam pret pārmaiņām, bet uzskatām, ka ir jāpamato, kādu labumu tās dos – kāds būs pienesums katram bērnam, ne tikai bāriņtiesas klientiem.
Vai varat minēt kādu piemēru, ko, jūsuprāt, vajadzētu sakārtot?
Labs piemērs ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Konsultatīvā nodaļa, taču tā ir pieejama tikai Rīgā. Mēs ļoti labprāt gribētu redzēt šādas nodaļas arī reģionos, tuvāk dzīvesvietai. Nereti problēmsituāciju attīstība ir līdzīga – ģimene netiek galā, vecāki izdeg, sāk lietot atkarību izraisošas vielas, bērni tiek atstāti novārtā un ir jāiejaucas bāriņtiesai. Mēs cīnāmies ar sekām, vienlaikus trūkst arī audžuģimeņu, kurās ievietot šos traumētos bērnus. Trūkst instrumentu, kā palīdzēt grūtībās nonākušām ģimenēm kardināli mainīt vidi. Līdz ar to es piekrītu Pārresoru koordinācijas centram, ka ir jāiegulda prevencijā. Katrs ieguldītais eiro ilgtermiņā atmaksāsies ar uzviju, jo tādējādi tiks sagatavoti sabiedrībai derīgi cilvēki, nākotnē – nodokļu maksātāji.
Vēl ļoti svarīgi ir ieguldīt speciālistos. Ir risks, ka daudzi vērtīgi darbinieki no sistēmas tuvākajā laikā varētu aiziet, bet ko likt vietā nav. Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija arī iestājas par to, ka ir jāveicina izpratne par bērnu tiesību aizsardzības jomu, kas pat tiesību zinātņu studiju programmās tiek aplūkota garāmejot, nerunājot par to, ka šīs zināšanas tiktu nodrošinātas augstākās izglītības programmās topošajiem sociālajiem darbiniekiem, pedagogiem.
Minējāt, ka atsevišķās vietvarās nav izpratnes. Kāda jūsu vērtējumā ir sabiedrības izpratne par bērnu tiesības aizsardzības jautājumiem, tai skaitā katra individuālo atbildību?
Izpratne ir ļoti vāja. Arī kā pasniedzēja, lasot kursu bērnu tiesību aizsardzības jautājumos pašvaldību darbiniekiem, redzu, ka ir ļoti liela tolerance pret vardarbību ģimenēs. Joprojām daudzi uzskata, ka labāk ir pievērt acis un neiejaukties, ja tiek aizskartas bērna tiesības. Mēs kā sabiedrība neesam izaugusi līdz tādam apziņas līmenim, ka nav jākaunas iestāties par bērnu tiesībām, bet jākaunas ir tiem, kas tās aizskar. Lielā daļā pasaules ļoti ciena darbu bērnu tiesību aizsardzības jomā. Diemžēl pie mums ir izveidojusies diezgan noniecinoša nostāja pret palīdzošajām profesijām jebkurā jomā. Piemēram, ģimenes asistents – neatsverams atbalsts ģimenēm, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām – tiek uzskatīts par mazkvalificētu darbaspēku. Viss sākas ar attieksmi.
