Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Lai novērstu sadrumstalotību bērnu politikā, nodrošinātu ikvienam Latvijas bērnam vienlīdzīgas iespējas tikt pamanītam, vēl kamēr kādas viņa dzīves sākuma problēmas nav pārmēru samilzušas, Latvijā tiks veidota preventīvā atbalsta sistēma veselīgai bērnu attīstībai un pašrealizācijai un arī jauna iestāde – Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests.
Bērnu politikas jautājumus ir pētījis Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), pēc kura iniciatīvas arī top jaunā pieeja. Vērtējot pašreizējo situāciju, secināts, ka sadrumstalotajā vairāku ministriju politiskajā atbildībā ir ļoti sarežģīti rast vienotu redzējumu, kā turpmāk attīstāma bērnu politika Latvijā, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kurā tika uzklausītas PKC ieceres par horizontālo sadarbību bērnu labklājības, ģimenes atbalsta politikas jomā, norādīja Ministru prezidenta padomniece Evika Siliņa.
Tika uzsvērts, ka īpaši nepieciešami ir prevencijas jautājumi – ātrāka, apsteidzoša reakcija, pirms vēl bērns nonāk tiesībsargājošo vai jau sodošo institūciju redzeslokā. Tāpēc jaunās politikas virziens ir atbalsts preventīvajiem pakalpojumiem, lai ikviena ģimene varētu saprast, kur vērsties, ja bērnam ir problēmas, piemēram, dārziņā vai skolā, vai vienkārši vajadzīga kāda profesionāla palīdzība. “Nepieciešams vairāk pievērsties prevencijai, lai pēc tam nav jācīnās ar sekām. Taču šādu prevencijas pakalpojumu Latvijā pietrūkst,” uzsver E. Siliņa, piebilstot, ka ģimenēm ar bērniem vajadzētu vairāk praktisku padomu, praktiska atbalsta.
Tāpēc arī viens no mērķiem ir horizontālais redzējums, kad iesaistītas visas atbildīgās ministrijas – Labklājības, Tieslietu, Izglītības un zinātnes, kaut kādā mērā arī Kultūras ministrija.
Pārresoru koordinācijas centra prezentācijas “Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests” fragments (Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 29.09.2020. sēde).
PKC Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas konsultante Sigita Sniķere, iepazīstinot deputātus ar jauno iniciatīvu, kurai jākļūst par nozīmīgu daļu bērnu labbūtības politikas sistēmā, norādīja, ka pašreiz lielākais uzsvars tiek likts uz universālo preventīvo pakalpojumu nodrošināšanu ģimenēm ar bērniem. Tie ir veselības, izglītības pakalpojumi, iesaiste interešu izglītības nodarbēs, sporta pasākumos, kultūras aktivitātēs. Un šis atbalsts bērniem arī tiek nodrošināts.
Taču pašlaik valstī trūkst agrīnās prevencijas un bērnu politika pārsvarā tiek koncentrēta tiesību aizsardzības jomā, kur vairāk izmanto juridiski sodošo pieeju.
Jaunajā pieejā tiek piedāvāts politiku paplašināt, attīstot agrīno prevenciju – pakalpojumus bērniem un riska ģimenēm ar bērniem.
Bērna dzīves gājumā no piedzimšanas visiem ir līdzīgas izaugsmes iespējas un potenciāls. Taču dažādi apstākļi un riski var ietekmet turpmāko attīstību. Agrīnās prevencijas uzdevums ir panākt, lai bērni augot maksimāli realizē savu izaugsmes potenciālu, nesamazina savas iespējas turpmākai dzīvei.
“Vērtējot dažādus institucionālos modeļus, secinājām, ka pašreizējais ietvars ir nepiemērots preventīvās pieejas realizēšanai. Jo struktūras ir pārāk sadrumstatlotas un arī katrā pašvaldībā šo preventīvo darbu nav iespējams īstenot,” klāstīja S. Sniķere. Arī valsts struktūras nenodrošina reģionālo tīklu tādā veidā, lai pakalpojumi būtu pieejami visiem bērniem, visām ģimenēm, kam tie ir nepieciešami.
Pārresoru koordinācijas centra prezentācijas “Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests” fragments (Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 29.09.2020. sēde).
Agrīnā prevencija ietver mērķētu rīcību četrās dimensijās:
Tās ir jomas, kuras līdz šim tikušas atstātas novārtā, bet ir vienlīdz svarīgas veselīgai bērna izaugsmei un potenciāla attīstīšanai, uzsver S. Sniķere.
Viss kopums – agrīnā prevencija un agrīnā intervence (iejaukšanās) – visās minētajās četrās dimensijās samazina riska faktoru ietekmi, ja tādi pastāv.
PKC ir identificējis jomas, kurās preventīvie pakalpojumi būtu visvairāk vajadzīgi:
Ieviešot jauno sistēmu, jāpanāk bērna dzīves kvalitātes uzlabošanās, jo, uzsākot agrīno darbu pirmsskolas vecumā, samazinās jauniešu skaits ar antisociālo uzvedību un mazinās psihiskās saslimšanas.
Preventīva pieeja jāīsteno, savstarpēji sadarbojoties vairākām jomām – izglītības, labklājības, veselības, tieslietu sektoram, kā arī pašvaldībām un NVO sektoram.
Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests tiks veidots kā starpsektoriāla sadarbības forma, aptverot vairākas politikas jomas, lai panāktu rezultātu un sadarbību, kas līdz šim bijusi nepietiekama. Tas ļautu saskatīt bērna attīstības vajadzības, priekšplānā nolikt svarīgākās un nodrošināt pedagoģiski psiholoģiskā pakalpojuma un agrīnās prevencijas pakalpojumu pēc vienotas pieejas un metodikas visiem bērniem.
Atbalsta dienests ir iecerēts kā iestāde, kas sniedz pakalpojumus.
Paredzēts, ka Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienests kā centrālais agrīnās prevencijas pakalpojumu nodrošinātājs īstenos pierādījumos balstītus pakalpojumus un atbalstu, kas orientēts uz bērnu attīstības vajadzībām, kā arī to izpēti, novērtēšanu, diagnostiku un agrīnu intervenci.
Galvenie darbības principi preventīvo pakalpojumu nodrošināšanā – tiem jābalstās uz bērnu attīstības vajadzībām, un tie ir pierādījumos balstīti pakalpojumi. “Tas nozīmē, ka mēs neizgudrojam divriteni no jauna, izmantojam jau izstrādātas metodikas pakalpojumu nodrošināšanā un aprobējam ieviešanai Latvijā. Tātad attīstām tādus pakalpojumus, kas jau ir pierādīti un sasniedz vēlamo rezultātu,” skaidroja S. Sniķere.
Svarīgi nodrošināt līdzvērtīgi augstu pakalpojumu kvalitāti visā Latvijas teritorijā, lai tie būtu pieejami ne tikai lielajās pilsētās. Viena no problēmām, ar ko saskaras gan pašvaldības, gan arī citas iestādes: nav iespējams speciālistiem nodrošināt pilnu slodzi, lai pakalpojumi būtu pieejami mērķa grupām. Tāpēc jaunajā dienestā tiks veidotas speciālistu komandas, lai to pakalpojumi būtu pieejami ikvienā pašvaldībā. Lai speciālistu kompetence būtu pieejama ikvienam, ir svarīgi nodrošināt speciālistu komandu mobilitāti.
Dienesta darbībā tiks iesaistītas arī zinātniskās institūcijas (preventīvo pakalpojumu sistēmas izstrādei) un nevalstiskās organizācijas, ar kurām pašvaldību sadarbība prevencijā ir ļoti būtiska.
Nākotnē paredzēts veidot dienesta reģionālās struktūrvienības, kas ir tiešie sadarbības partneri pašvaldības iestādēm – sociālajiem dienestiem, policijai u. c. Tie varētu būt desmit reģionālie centri.
Ideju par nepieciešamību izveidot Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienestu PKC pieteica vairāk nekā pirms gada. Finansiālu iemeslu dēļ tā līdz šim nav tikusi īstenota. Taču ir piešķirts finansējums, lai daļu no iecerēm varētu realizēt. Pašreiz tā ir programma “Stop 4–7” pirmsskolas vecuma bērniem ar uzvedības grūtībām. Šo programmu nodrošina sadarbībā ar NVO un pašvaldībām. Kā skaidro S. Sniķere, tas ir pirmais pilotprojekts, lai pārbaudītu, kā varētu veidoties sadarbības modelis jaunajam atbalsta dienestam pašvaldību struktūrvienībā.
Programma ir izstrādāta Beļģijā, aprobēta arī Latvijā. Tā ir paredzēta darbam ar bērniem, taču tiek strādāts arī ar pedagogiem, pilnveidojot prasmes, un vecākiem, mainot audzināšanas paradumus.
PKC sadarbībā ar speciālistiem ir uzsākts pētījums, lai novērtētu attīstības traucējumu izplatību pirmsskolas vecuma bērnu vidū. Plānots īstenot 5000 bērnu aptauju, uzrunājot gan speciālistus, pedagogus, kas strādā ar bērniem, gan arī bērnu vecākus. Šis pētījums būs bāze, ar kuru identificēt attīstības vajadzības mazajiem bērniem un mērķtiecīgi strādāt, lai likvidētu tagadējos riskus un iespējamos nākotnes riskus.
Kā informēja S. Sniķere, PKC ir uzsācis visas sistēmas iedzīvināšanu. Ar nākamo gadu ir plānots uzsākt atbalsta dienesta darbu, tas valstī būs preventīvās atbalsta sistēmas turētājs un intervences nodrošinātājs.
Dienests veidotos daļēji arī uz pašreizējo institūciju reorganizācijas bāzes – Valsts izglītības satura centra speciālisti būtu daļa no jaunā dienesta speciālistu komandas. Savukārt speciālisti no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, kurā arī līdz šim ir veidoti preventīvie pakalpojumi, pārejot uz dienestu, būtu sākotnējā bāze preventīvajam dienesta darbam.
Nākamā gada valsts budžetā jau ir iezīmēti līdzekļi – 431 000 eiro, kas ir sākotnējais finansējums. Papildus būs Eiropas Savienības fondu nauda – nākamajam plānošanas periodam (līdz 2030. gadam) šim atbalstam paredzēti gandrīz 60 miljoni eiro.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte norādīja uz pašvaldību bažām par to, ka PKC ziņojumā nav skaidri iezīmēts finansējums arī nākotnē, taču ļoti svarīga ir tieši pakalpojumu nepārtrauktība.
Savukārt Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors aicināja pievērst uzmanību vairākiem aspektiem, kas nav ņemti vērā, sākot jaunās bērnu politikas virzību.
Viņaprāt, labbūtības “piramīda”, kas attēlo bērnu labbūtības politikas sistēmu, ir teorētiska, jo dzīvē tik striktas robežas faktiski nepastāv. Jo var būt situācijas, kur ģimenē ir četri bērni un katrs bērns atrodas citā piramīdas daļā.
Piemēram, bērns piedzimst, viņš ir dzemdību namā, kas sniedz veselības pakalpojumu, tur ir viss, kas saistīts ar jaundzimuša bērna aprūpi, tas ir univesrsāls risinājums, lai bērna veselība tiktu ielikta pareizajās sliedēs un varētu pamanīt kādus iespējamos nākotnes riskus. Nākamais bērns ir bērnudārzā, kur jau parādās uzvedības problēmas, par ko runā PKC. Viens no bērniem var būt tīnis, kurš saņem pakalpojumu dienas centrā vai kādā pašvaldības izveidotā programmā. Bet par ceturto bērnu bāriņtiesa lemj, vai ar viņa audzināšanu vecāki tiek galā.
Pēc M. Moora domām, piedāvātajā risinājumu kopumā ir aizmirsts, ka bērna labklājība ir saistīta ar ģimeni un vecāku spēju tikt galā ar dažādām situācijām, tātad runa ir par atbalstu ģimenēm: “Pastāv viens ļoti būtisks risks. Mēs visi apzināmies, ka pašreizējā bērnu tiesību aizsardzības politika ir sadrumstalota. Un, ļoti iespējams, tā ir sadrumstalota tieši tāpēc, ka mēs runājam par bērnu, lai gan vajadzētu runāt par ģimenes atbalsta politiku, kuras diemžēl Latvijā nav.”
Turklāt risināt sadrumstalotības problēmu, izveidojot jaunu iestādi, kas padarīs to vēl sadrumstalotāku, viņaprāt, ir pretruna. Šo pretrunu varētu novērst, ja koncentrētos uz ģimeni, ģimenes atbalstu, nevis nošķirti – uz bērniem atsevišķi.
Atzinīgi vērtējot to, ka tiks nodrošināti papildu līdzekļi jaunu sociālo pakalpojumu radīšanai, arī M. Moors uzsver finansējuma nozīmi, jo tam jānoved līdz iecerētajam rezultātam un jānodrošina politikas turpinātība.
Daloties savās pārdomās, M. Moors uzsver, ka bērnu politikā vajag lielāku horizontālu politikas risinājumu, iespējams, centralizētu. Tomēr jaunais dienests vien visu šo politikas jomu, pēc viņa vērtējuma, nesakārtos.
Integrēta ģimenes politika nozīmē to, ka ārstniecības iestādes vairs nav tikai slimības likvidētāji, izglītības iestādes vairs nav tikai priekšmetu mācītājas, iekšlietu iestādes vairs nav tikai sodītājas. Šāda izpratne jau parādās dažādās formās dažādās nozaru iniciatīvās. Tomēr praksē, parasti resursu dēļ, kas šīm nozarēm preventīvo risinājumu īstenošanai netiek piešķirti, realitāte ir sadrumstalota. Ārsti “stumj” laukā no slimnīcām apārstētus pacientus, skola “stumj” ārā bērnus, kas nemāk uzvesties, policija audzina jauniešus ar uzvedības traucējumiem, neņemot vērā viņu ģimenes sociālo situāciju.
Sociālo dienestu kapacitāte realitātē ir tāda, ka tie spēj strādāt tikai ar krīzes situācijām. Līdz ar to sociālajos dienestos un bāriņtiesās nonāk tādi gadījumi, kad jau ir par vēlu: bērnus ņem ārā no ģimenes, jauniešiem ir vairāki administratīvie procesi un kriminālprocesi, vecāki lieto alkoholu, un viņiem viss jau vienalga, situāciju raksturo M. Moors.
Dienesta atbalsts tiks sniegts ne tikai pedagogiem, ekspertiem, bāriņtiesas pārstāvjiem un citiem speciālistiem, bet arī vecākiem, skaidroja PKC vadītāja vietniece Rudīte Osvalde. Kompetenču atbalstam jau no šībrīža finansējuma tiek plānots attīstīt atsevišķas programmas, kas varētu sniegt pakalpojumus ģimenēm, piemēram, kurās jāattīsta vecāku prasmes.
Savukārt kopējā politika un mērķis ir atbalsts ģimenēm, valsts dienaskārtībā tas ir lielais izaicinājums.
