Dr. sc. comm. Solvita Denisa-Liepniece IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresā
Medijpratības veicināšanas jomā ļoti svarīgi ir pamanīt tendences, lai spētu sagatavot bērnus gan jau zināmiem izaicinājumiem, gan tādiem, kas šobrīd vēl tikai sākas vai tikai formējas, teic Vidzemes Augstskolas docente Dr. sc. comm. SOLVITA DENISA-LIEPNIECE. Viņa ir nesen klajā nākušās izglītojošās un izklaidējošās medijpratības pasaku grāmatas “CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators” autore.
Kā radās grāmatas ideja? Tā ir nedaudz savdabīga – ar atsaucēm un vārdu, kas saistīti ar medijpratību, skaidrojumiem. Kāpēc šāda izvēle?
Vislabāk “CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators” lasīt vecākiem kopā ar bērniem, jo tas palīdzēs arī vecākiem saprast, izrunāt ar savām atvasēm lietas, kurām ikdienā neatliek laika, vai arī tās nav šķitušas svarīgas. Šī grāmata ir iespēja runāt par lietām, kas ir ārkārtīgi svarīgas, – arī par to, kas mēs esam. Mediji, informācijas vide – arī tas veido mūs kā sabiedrības daļu.
Grāmatā speciāli izmantoju vārdus, kurus mēs, pieaugušie, lietojam, bet varbūt neaizdomājamies, ka bērnam nav skaidrojuma, ko šis vai cits vārds nozīmē. Tāpēc man bija svarīgi ietvert skaidrojošo daļu, kas varbūt nedaudz izskatās pēc akadēmiskās literatūras. Veidojot grāmatu, sarunājos arī ar savu dēlu, kurš ir grāmatas auditorijas vecuma kategorijā, vaicājot, kas viņam patīk vai nepatīk grāmatās. Un viena no lietām, kas viņam nepatīkot, bija – grāmatās ir vārdi, kas netiek lietoti bieži vai parādās pirmoreiz, taču tiem nav nozīmes skaidrojuma.
Kopā ar komunikācijas ekspertiem rūpīgi vērtējām, lai skaidrojumi būtu gana vienkārši un piemēroti bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem, taču saturiski veidotu vajadzīgo priekšstatu par to, ko tie nozīmē. Manuprāt, bērnam būtu jāorientējas un jālasa arī teksts, kas rakstīts lappuses apakšā mazākiem burtiem. Daudzviet manipulatīvais saturs parādās tieši sīkajā drukā – piemēram, norāde, ka tas ir pasūtījuma teksts vai apmaksāts saturs. Ja neizlasām sīkajā drukā rakstīto, mēs tekstu lasām kā objektīvu informāciju.
Kuri ir tie aktuālākie izaicinājumi, ar kuriem vecākiem un arī bērniem nākas sastapties, mācoties un izprotot medijpratību un ar to saistītos jautājumus?
Latvijā šobrīd daudz tiek darīts bērnu medijpratībai – ir organizācijas, kas strādā tieši ar šiem jautājumiem, ir izklaidējoši un izglītojoši projekti. Bet, ja runājam kopumā par medijpratību, tas teju vienmēr ir atskats pagātnē, taču, domājot par mūsu bērniem kā mediju patērētājiem, mums vienmēr jādomā par nākotni. Strādājot ar medijpratību, ļoti svarīgi ir izprast tendences un mēģināt sagatavot tiem izaicinājumiem, kas vai nu šobrīd sākas, ir jau ir zināmi, vai arī vēl tikai formējas, kuru kontūras varam vēl tikai iezīmēt. Viens no piemēriem ir padziļinātie viltojumi (deep fake).
Tā ir jauna parādība, kas nāk no izklaides žanra. Tā ir iespēja dokumentālo videomateriālu pārtaisīt par cita veida video – mainīt runājošajām personām seju, balsi, valodu, tekstu. Es te saskatu ļoti lielu risku, jo cilvēkam ir teju neiespējami saprast, kur ir reālais dokumentālais fragments un kur ir viltojums. Un nav arī viegli iemācīties atšķirt – var trenēties, mācīties, taču tehnoloģijas ir ļoti attīstītas. Vienīgais veids, kā to noteikt, ir lasīt kodu, ko ne visi spēj saprast un izdarīt.
Izaicinājumus es redzu arī žurnālistu darbā. Ir jāpalīdz žurnālistiem atrast veidus, kā noteikt, vai videomateriāls ir īsts, vai ar to nav veiktas manipulācijas.
Tāpat ir jāpalīdz to nošķirt un apzināties arī vecākiem, kuri skaidro informāciju saviem bērniem. Tas, ko mēs redzam savām acīm, vai arī mums ir sajūta, ka esam to redzējuši savām acīm, tas ar mums var palikt, un mēs nezinām, kurā brīdī redzētajam var būt noteicošā loma lēmumu pieņemšanas procesā. Ir dažādi piemēri arī par to, ka mēs – it kā cilvēki, kas nav piedzīvojuši kādu notikumu savā dzīvē, – redzam šo notikumu rekonstrukciju izklaides žanrā. Un tad, ja kāds mums jautātu par šo notikumu, mēs to raksturotu ar tiem vizuālajiem tēliem, kurus redzējām šajā materiālā.
Šādu draudu vēl ir daudz, arī kiberuzbrukumi. Mēs nevaram nepārprotami stāstīt ne pieaugušajiem, ne arī bērniem, ka ir viens konkrēts medijs, kam var uzticēties, arī tad, ja tas strādā pēc labākajiem žurnālistikas standartiem. Arī medijam var tikt veikts uzbrukums un tajā izvietota maldinoša informācija. Un analīzi nāksies veikt lasītājam, neskatoties uz to, ka viņš uzticas vienam vai otram avotam. Piemēram, nesen Lietuvā bija uzbrukums BNS, TV3 mājaslapām, ievietojot šajās vietnēs ziņas, ārkārtīgi līdzīgas oriģinālajam saturam, taču tās bija viltus ziņas.
Manipulatori ir diezgan veikli, un tam jābūt gataviem. Arī šī grāmata bērniem ir daļa no sabiedrības noturības, daļa no procesa, kas ir saistīts ar mūsu drošību.
Ņemot vērā, ka robeža starp “patiess un nepatiess” informācijas vidē reizēm ir tik šaura, kā mums veidot vairāk izglītotu un zinošu sabiedrību? No kāda vecuma jāsāk mācīt bērniem kritisko satura izvērtēšanu?
Es zinu, ka ir plāni pasniegt medijpratību kompetenču izglītības kontekstā, taču uzskatu, ka būtu svarīgi šo jautājumu nedeleģēt tikai izglītības jomai vien un ļoti atbildīgi uz to skatīties arī ģimenes kontekstā, mediju kontekstā. Mums ir arī sabiedriskie mediji, kuriem pasūtījumā ir darbs ar bērniem un jauniešiem, mums ir atbildīgie uzņēmēji, kas strādā ar bērniem un jauniešiem, pieejai jābūt visaptverošai. Tikai tas varētu palīdzēt celt apzinātības līmeni, ka dažādas manipulācijas ir iespējamas. Cilvēka daba ir tāda, ka mēs varam pakļauties vienai vai otrai manipulācijai. Tā ir dabiska lieta, to vajag saprast. Nekad nevajadzētu pārvērtēt savas spējas kritiski izvērtēt informāciju, un jāmeklē dažādas formas, kā uzrunāt dažādas mērķauditorijas.
Kad sākt? Man šķiet, šis ir ļoti svarīgs jautājums. Vai sākt tad, kad bērns jau lieto ierīci, vai pirms tam? Kādā vecumā viedierīce bērna rokās nonāk? Piemēram, “YouTube” ļoti ātri kļūst par bērna sabiedroto, šajā vidē bērni pavada ļoti daudz laika. Minēto apstiprina arī Kultūras ministrijas pētījums. Vai vecāki zina un ir pārrunājuši ar bērniem jautājumus saistībā ar šo platformu? Vai apzinās, ka, meklējot pirmo, otro, trešo klipu, “YouTube” jau izveido algoritmu, lai piedāvātu vēlamo un interesējošo saturu?
Gribētu aicināt vecākus, kas ļauj bērnam neierobežotā laikā un daudzumā piekļuvi arī “YouTube”, pasekot līdzi, ko bērns šajā platformā skatās, kas ir iekritis klipu lentē, proti, kādi ir nākamie klipi – ko “YouTube” jau automātiski sāk piedāvāt kā turpmāko. Es ieteiktu vecākiem uzstādījumos atvienot automātisko nākamā videomateriāla atskaņošanu.
Cik būtiska ir vecāku loma bērna spējā orientēties mediju vidē un interneta informācijas džungļos?
Vecākiem ir ļoti liela loma, un atbilstoši savas ģimenes tradīcijām vecākiem noteikti vajadzētu atrast laiku, lai kopā ar bērnu pavērtētu mediju patērēšanu. Tas veidotu bērniem labāku priekšstatu par to, kas ir medijs. Ir svarīgi saprast, ka var uztaisīt tādu – daļēji bērnu valodā runājot – ļaunuma infrastruktūru, kurā arī savai rutīnai pakļauts žurnālists nespēj perfekti orientēties satura patiesumā. Es aicinātu pārāk nevienkāršot sarežģītas lietas. Mēs nevaram šajos apstākļos teikt, ka bērns var uzticēties žurnālistam (medijam), kaut vai tā iemesla pēc, ka ir pieejami produkti, kas apzināti vai neapzināti veidoti maldinoši.
Atgriežoties pie grāmatas, varbūt šī pasaka liks pieaugušajiem aizdomāties arī par savu mediju patērēšanu: kā viņi paši vērtē avotus, varoņus, par kuriem stāsta mediji. Ja šī grāmata uzrunās vecākus, domāju, ka viņiem būs diezgan viegli atrast veidus, kā padziļināt savas zināšanas, kā labāk novērtēt, kādu zināšanu šajā jomā pietrūkst bērnam, un palīdzēt tās iegūt.
Kāpēc nedrīkst norādīt savus datus sociālajos portālos? Kāpēc nevajag stāstīt par sevi internetā svešiniekiem? Kāpēc visu, ko atrod internetā, nevar uzskatīt par patiesību? Iemesls ir Vilks manipulators, un viņam var būt dažādas sejas, zem tām var slēpties dažāds ļaunums.
