Noslēdzot revīziju, Valsts kontrole atzina, ka sociālais darbs ar ģimeni, kurai ir grūtības bērna aprūpē, tiek uzsākts novēloti, trūkst preventīvas rīcības, turklāt pašvaldībās nemaz nav pieejami pakalpojumi, lai problēmas risinātu. Tā rezultātā bērns tiek šķirts no ģimenes, un bērna interesēm neatbilstoša rīcība turpinās.
Savukārt pēc bērna šķiršanas no ģimenes arvien pastāv prakse aprūpi nodrošināt bērnunamā, neveicot darbības potenciālā aizbildņa vai audžuģimenes atrašanai. Ja tiek meklēts aizbildnis, tad tikai starp bērna tuvākajiem radiniekiem, gandrīz nekad starp attālākajiem radiniekiem, bet 50 % gadījumu lietu revidentiem vispār nebija atrodama informācija par to, ka potenciālais aizbildnis ir uzrunāts.
Tāpat arvien ir nepietiekams audžuģimeņu skaits, kā arī nav aizbildņu reģistra, kurā tiktu uzkrāta informācija par personām, kas ir ieguvušas aizbildņa statusu, bet vēl nav uzņēmušas ģimenē bērnu. Savukārt bāriņtiesu veiktā aizbildņu, audžuģimeņu un bērnunamu uzraudzība ir formāla, jo tā lielākoties aptver tikai sadzīves apstākļu pārbaudi, neveicot pārējo bērna pilnvērtīgai attīstībai nozīmīgo jautājumu uzraudzību. Kopumā Valsts kontrolei revīzijā nācās secināt, ka valsts izveidotā ārpusģimenes aprūpes joma netiek pietiekami uzraudzīta.
Arī šobrīd pamatos nekas būtiski nav mainījies. Ir izstrādāta rokasgrāmata bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, kas ir pieejama Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapā. Rokasgrāmatā ir ietvertas vadlīnijas pašvaldībām bērnu tiesību aizsardzībā. Par šīm vadlīnijām ir saņemtas labas atsauksmes no pašvaldībām, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas un citiem speciālistiem, tomēr rokasgrāmata var kalpot tikai kā labs atgādinājums par to, kas ir jāizdara. Sistēmas uzraudzības modelis, lai pārliecinātos, ka sistēma darbojas, arvien tiek pārskatīts, jo trūkst iesaistīto institūciju vienota redzējuma par to, kā sistēmai būtu jādarbojas. Tāpēc Valsts kontrole turpina uzsvērt, ka darāmā vēl ir ļoti daudz, it īpaši prevencijas, starpinstitucionālās sadarbības un sistēmas uzraudzības jomā.
Par vēl vienu būtisku problēmu, kas tiek risināta pārāk gausi, Valsts kontrole atzīst sociālo pakalpojumu trūkumu pašvaldībās – gan pakalpojumus riska ģimenēm, gan pašiem ārpusģimenes aprūpes bērniem pēc pilngadības sasniegšanas. Tā ir problēma, ar kuru Valsts kontrole saskaras jebkurā revīzijā, kurā tiek pārbaudītas pašvaldības.
Valsts kontrole uzsver, ka ir jāpanāk, lai katra pašvaldība zina, cik ģimeņu ar bērniem dzīvo tās teritorijā, kāds ir to sociālais statuss un kādas ir vajadzības, uz kuru pamata veidot sociālos pakalpojumus un atbalsta sistēmu. Diemžēl arī revīzijā par nabadzības mazināšanu, kas tika pabeigta 2020. gada aprīlī, nācās secināt, ka tas arvien nenotiek.
Arī pašlaik Valsts kontrole turpina veikt revīzijas, kas ir būtiskas bērnu tiesību jomas pilnveidei. Noslēgumam tuvojas revīzija par to, vai bērnam ar speciālām vajadzībām ir iespēja saņemt tā spējām un labākajām interesēm atbilstošu izglītību.
