Latvijā pirmo reizi ir veikts pētījums par mākslīgā intelekta (MI) izmantošanas potenciālu valsts pārvaldē. Kādi ir priekšnoteikumi, un vai Latvijā tie ir izpildīti?
Zanita Avotniece-Vīksna: Šobrīd nepastāv būtiski šķēršļi, kas liegtu mūsu valsts pārvaldē izmantot MI tehnoloģijas. Tomēr, salīdzinot citu valstu pieredzi, redzams, ka gatavība un priekšnosacījumi MI ieviešanai atšķiras.
Ir dažādi izvērtējumi, ar kuru palīdzību var novērtēt valsts pārvaldes gatavību MI ieviešanai. Detalizēti izpētot vienu no tiem, secinājām, ka Latvija šajā ziņā atpaliek gan no kaimiņvalstīm, gan pārējām Eiropas valstīm.
Tas galvenokārt ir saistīts ar citu problēmu, kas ir aktuāla jau gadiem un pastāv joprojām, – zemām iedzīvotāju digitālajām prasmēm.
Šis faktors ietekmē gan to, kā valsts pārvalde spēj pieņemt un ieviest jaunās tehnoloģijas, gan vēlāk no tām saņemto atdevi. Piemēram, ja digitalizējam publiskos pakalpojumus, tostarp arī ar MI palīdzību, tad ieguldām lielus līdzekļus. Bet, ja pēc tam iedzīvotāji šos pakalpojumus neizmanto un turpina apmeklēt iestādes klātienē, tad nevarētu teikt, ka šajā gadījumā digitalizācija vai tehnoloģiju ieviešana ir paaugstinājusi publisko pakalpojumu efektivitāti un ka tā ir bijusi lietderīga.
Tātad svarīgs priekšnoteikums sekmīgai MI tehnoloģiju ieviešanai valsts pārvaldē ir iedzīvotāju digitālās prasmes?
Tas vairāk ir fons, kas apgrūtina valsts pārvaldes digitalizāciju, bet uz priekšnoteikumiem MI tehnoloģiju ieviešanā varam skatīties arī detalizētāk.
Pētījumā aplūkojām četras galvenās jomas, pie kā būtu jāpiestrādā, ja vēlamies valsts pārvaldē intensīvāk ieviest MI tehnoloģijas. Pirmā svarīgā joma ir datu pieejamība un infrastruktūra. MI tehnoloģiju darbības kvalitāte ļoti lielā mērā ir saistīta ar to, kādi dati tiek izmantoti to izstrādē. Ja dati nav pieejami vai nav kvalitatīvi vai darbiniekiem nav pietiekamu prasmju tos izmantot un pārnest jauno produktu radīšanā, tad tiek būtiski apgrūtināta MI tehnoloģiju izstrāde.
Latvijā aizvien pastāv plašas iespējas pilnveidot publiskās pārvaldes datu pieejamību un pārvaldību.
Domājot par valsts pārvaldes ilgtermiņa mērķiem, ir svarīgi nodrošināt, ka digitālā infrastruktūra ir atbilstoša tam, lai nākotnē attīstītu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā ļoti prasīgās MI tehnoloģijas. Tāpēc būtiski ir ne vien apzināt, kādi resursi un iespējas ir pieejamas šobrīd, bet arī skaidri definēt, kur vēlamies nonākt. MI risinājumu attīstībai valsts pārvaldē ir jābūt ļoti cieši saistītai ar IKT infrastruktūras attīstības mērķiem un investīciju plāniem.
Datu pieejamība un infrastruktūra ir viena joma. Kādas ir pārējās?
Otra joma, ko jau iezīmēju, ir publiskās pārvaldes darbinieku zināšanas un prasmes. Lai spētu izmantot MI risinājumus un tos attīstīt, šiem darbiniekiem jāmāk padziļināti strādāt ar valsts pārvaldes pārzinātajiem datiem, kā arī jāizprot MI tehnoloģiju darbības pamatprincipi – kas tās ir, kā tās darbojas, kam šīs tehnoloģijas var izmantot un kādi ir to ierobežojumi.
Turklāt MI valsts pārvaldē nav vienkārši nopērkams gatavs produkts – lielākoties tie ir risinājumi, kas jāpielāgo konkrētās iestādes vajadzībām un procesiem.
Tāpēc valsts pārvaldes darbiniekiem jāattīsta ne tikai izpratne par MI iespējām, bet arī prasmes aktīvi iesaistīties šo risinājumu izstrādē sadarbībā ar IKT speciālistiem.
Būtiski ir spēt vadīt MI ieviešanas procesu, lai identificētu un savlaicīgi novērstu iespējamos riskus, kā arī pārliecinātos, ka risinājuma izstrādē tiek nodrošināti uzraudzības mehānismi, kas vēlāk tā ekspluatācijas laikā ļaus atklāt un operatīvi labot kļūdas.
Ir svarīgi saprast, ka pielāgotu MI risinājumu izstrāde prasa cita veida domāšanu. Līdz ar to ir nepieciešams veicināt eksperimentālas pieejas attīstību institūcijās. Tas ir saistīts ar trešo priekšnoteikumu – inovācijām labvēlīgas vides veidošanu. Šajā jomā būtiska nozīme ir vadītājiem, viņu kompetencei, spējai vadīt pārmaiņas un sekmēt transformāciju, atbalstīt darbiniekus, lai viņi eksperimentē un mēģina rast jaunus darbības veidus.
Ceturtais priekšnosacījums ir izveidot normatīvo regulējumu MI tehnoloģijām, lai tās spētu izstrādāt un ieviest risinājumus, piemēram, saistībā ar datu apmaiņu. Lai var iegūt datus, kas ir vajadzīgi kvalitatīvu risinājumu izstrādei.
Inta Krūmiņa: Normatīvo aktu izstrāde ir svarīgs priekšnosacījums efektīvai un arī drošai MI izmantošanai publiskajā pārvaldē. Tomēr tas nav vienkāršs uzdevums, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības straujo tempu.
Izaicinājums ir arī plašais un daudzveidīgais šo tehnoloģiju lietojums. Līdz ar to ir svarīgi nodrošināt, lai regulējums būtu pietiekami vispārējs, elastīgs, tehnoloģiju neitrāls, lai to varētu piemērot dažādās situācijās.
Vienlaikus ir svarīgi izvairīties no pārregulācijas MI jomā un nodrošināt līdzsvarotu un sabalansētu normatīvo regulējumu.
Proti, tādu regulējumu, kas ne tikai aizsargā sabiedrību no negatīvajām sekām, ko var radīt šo tehnoloģiju izmantošana, bet arī veicina jomas attīstību un jaunu inovatīvu risinājumu izstrādi.
2024. gada 1. augustā stājās spēkā Eiropas Savienības (ES) Mākslīgā intelekta akts – pasaulē pirmais visaptverošais MI regulējums. Tas nosaka vairākus saskaņotus noteikumus un uzdevumus, kas jāveic, lai līdz 2026. gada 2. augustam akta prasības tiktu ieviestas nacionālajos tiesību aktos.
Pašlaik Latvijā, tāpat kā citās ES dalībvalstīs, viens no prioritārajiem uzdevumiem MI normatīvās regulēšanas jomā ir izveidot atbilstošu normatīvo aktu bāzi un nodrošināt praktisku tiesību normu piemērošanu, lai varētu īstenot no MI akta normām izrietošās saistības.
Tomēr MI akts nerisina visus izaicinājumus, kas saistās ar šo tehnoloģiju izmantošanu.
Darbs jāturpina arī nacionālā mērogā, un būtu jāizvērtē normatīvais regulējums ne tikai saistībā ar MI akta prasību ieviešanu. Arī Valsts kontrole ir norādījusi, ka jau tuvākajā laikā būtu nepieciešama mērķtiecīga rīcība normatīvā regulējuma un vadlīniju izstrādei, lai nodrošinātu, ka valsts pārvaldē MI risinājumi tiek izmantoti drošā veidā, nenodarot kaitējumu ne pakalpojumu saņēmējiem, ne valsts pārvaldei.
Z. Avotniece-Vīksna: Kad MI tiek izmantots publisko pakalpojumu sniegšanā, īpaši svarīgi ir nodrošināt ētisku pieeju, caurskatāmību un riska novērtēšanu. Piemēram, Slovēnijā 2024. gadā tika ieviests publiskā sektora MI reģistrs. Tas ļauj iedzīvotājiem gūt ieskatu tajā, kā MI sistēmas tiek izmantotas Slovēnijas valsts iestādēs, tādējādi uzlabojot pārskatāmību un atbildību par MI ieviešanu valsts pārvaldē.
Situācijās, kad tiek pieņemts lēmums, kas skar konkrētu iedzīvotāju, viņam ir jābūt iespējai saprast, kas šo lēmumu ir pieņēmis – cilvēks vai mākslīgā intelekta algoritms.
Pētījuma mērķis ir raksturot iespējas, kā ar MI palīdzību uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti Latvijā. Cik efektīva jūsu ieskatā ir mūsu valsts pārvalde?
Šajā pētījumā gan nevērtējām valsts pārvaldes efektivitāti, bet vairāk skaidrojām, kāda ir MI loma tās efektivitātes uzlabošanā.
Valsts pārvaldei ir daudz problēmu tieši efektivitātes ziņā, ir daudz, kur attīstīties. Varam skatīties dažādās jomās – tās ir gan strukturālas problēmas, piemēram, sadrumstalotā administratīvā struktūra, gan organizācijas nespēja ātri pielāgoties pārmaiņām, gausa lēmumu pieņemšana, nepietiekama balstīšanās datos. Turklāt ilgstoši ir problēmas arī ar cilvēkresursiem.
Vai digitālās tehnoloģijas ir universāls līdzeklis šo problēmu atrisināšanai? Vai tā ir burvju nūjiņa?
Nē, tā nav burvju nūjiņa vai universāls risinājums. Tomēr valsts pārvaldes digitalizācija un digitālo tehnoloģiju, arī MI, izmantošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā uzlabot valsts pārvaldes darbību.
MI nav viena konkrēta tehnoloģija, bet gan vairāku tehnoloģiju kopums, ko iespējams pielāgot dažādiem uzdevumiem valsts pārvaldē.
To var izmantot gan tehnisku procesu uzlabošanai – informācijas apritei, resursu pārvaldībai, komunikācijai ar sabiedrību un personalizētāku pakalpojumu sniegšanai –, gan arī sarežģītākos procesos, piemēram, politikas analīzē vai normatīvā regulējuma izstrādē. Tādējādi MI izmantošanas iespējas valsts pārvaldē ir ļoti plašas – galvenais ir spēt tās apzināties, izprast un mērķtiecīgi izmantot.
18. jūnijā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē pieminējāt 2024. gadā veikto Valsts kontroles aptauju, kurā piedalījās 83 iestādes. Tajā secināts, ka Latvijā MI risinājumus izmanto tikai 17% valsts pārvaldes iestāžu. Kā to vērtējat?
Manuprāt, nevajag ļoti fokusēties uz šīs konkrētās aptaujas rezultātiem. Šajā aptaujā, kas veikta 2024. gada beigās, 17% aptaujāto iestāžu norādījušas, ka izmanto MI. Savukārt nedaudz agrāk pagājušajā gadā citā aptaujā gandrīz puse iestāžu bija norādījušas, ka izmanto MI. Līdz ar to statistika par MI izmantošanu ir jāuztver kritiski, un arī valsts iestādēs Latvijā MI lietojums varētu būt ievērojami lielāks, nekā to uzrāda aptaujas.
Vienlaikus gan nevar apgalvot, ka šobrīd MI valsts iestādēs tiktu lietots pietiekami.
Aptaujas parāda, ka iestādēm ir daudz jautājumu par to, kā vispār notiek MI ieviešana, kā var izmantot šīs tehnoloģijas, trūkst labo piemēru, kurus varētu pārņemt.
Tie ir diezgan akūti risināmi jautājumi, ja vēlamies veicināt, lai valsts pārvaldes iestādes aktīvāk izmantotu šīs tehnoloģijas.
Kāpēc MI netiek izmantots pietiekami plaši? Vai valsts pārvaldes darbinieki to uztver kā iespēju vai arī kā apdraudējumu savai amata vietai?
MI šobrīd valsts pārvaldē bieži tiek uztverts ar piesardzību, un nereti izskan bažas par to, ka MI varētu aizstāt cilvēkus. Īpaši šīs bailes ir izteiktas starp darbiniekiem, kuri ikdienā jau izmanto MI risinājumus. Pētījumi rāda, ka tieši viņi visbiežāk izjūt arī sava darba pievienotās vērtības samazināšanos. Šāda nenoteiktības sajūta var mazināt atvērtību pārmaiņām un inovācijām.
Tāpēc MI valsts pārvaldē jāintegrē pārdomāti – uzsverot sadarbību starp cilvēkiem un tehnoloģijām, nevis aizstāšanu. Ir būtiski sniegt darbiniekiem skaidru redzējumu par viņu lomu pārmaiņu kontekstā, kā arī nodrošināt, lai viņi līdzdarbojas MI ieviešanas procesos. Bez šīs izpratnes un līdzdalības inovāciju attīstība var tikt bremzēta. Kas būs motivēts ieviest MI tehnoloģijas, ja darbinieki tās uztver kā draudu savam darbam? Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi, lai organizācijas iekšienē tiktu stiprināta izpratne par to, kāpēc ir vērtīgi ieviest MI – ne tikai iestādes attīstības kontekstā, bet arī darbinieku profesionalitātes, darba efektivitātes un darba kvalitātes uzlabošanai.
Liela daļa administratīvo funkciju var tikt automatizētas vai papildinātas ar MI, taču tas nenozīmē, ka darbinieki tiks pilnībā aizstāti. Drīzāk transformēsies darba saturs – MI pārņems rutīnas uzdevumus, atbrīvojot resursus radošākiem un sarežģītākiem darbiem.
Citu valstu pieredze apliecina: MI reti tiek izmantots tiešai darbinieku aizstāšanai – daudz biežāk tas kalpo kā palīgs un papildinājums.
Domājot par MI valsts pārvaldē, visredzamākie ir sarunboti. Tos lieto vairāk nekā 100 Latvijas valsts pārvaldes iestāžu, secināts pētījumā. Viena no deputātēm Valsts ieņēmumu dienesta sarunbotu nosaukusi par grūtgalvi, kas vairāku gadu garumā tikai mācās. Arī mana pieredze liecina, ka sarunbots nesniedz vajadzīgo atbildi. Vai ir vērts tos tālāk attīstīt?
Sarunbots nodrošina iespēju iedzīvotājiem sazināties ar valsts pārvaldi jebkurā laikā – 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Tas ļauj uzdot jautājumus, saņemt skaidrojumus vai pārvietoties pa informācijas struktūru daudz ātrāk nekā tradicionālajos kanālos. Taču sarunbots pārsvarā aprobežojas ar informācijas sniegšanu.
Tādēļ daudzsološāks attīstības virziens, ko īsteno vairākas valstis un ko pamazām sāk ieviest arī Latvijā, ir tā saucamie virtuālie asistenti. Atšķirībā no vienkārša sarunbota virtuālajam asistentam ir ne tikai “valoda”, bet arī “rokas” – proti, spēja rīkoties, izpildot konkrētas darbības. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs komunikācijas sesijas laikā var ne vien saņemt informāciju, bet arī, piemēram, iesniegt dokumentus, pieprasīt informāciju, pieteikties publiskajiem pakalpojumiem u. tml.
Šis ir virziens, kas būtu jāattīsta, lai komunikācijas sesija ar šādu virtuālo asistentu iedzīvotājiem aizstātu nepieciešamību sazināties ar valsts pārvaldes iestādi citā veidā. Šādā gadījumā virtuālais asistents kļūst par publisko pakalpojumu sniedzēju un tam ir vislielākā pievienotā vērtība.
Veicot pētījumu, iespēju robežās ir apkopota citu valstu pieredze saistībā ar MI integrēšanu valsts pārvaldes darbā. Piemēram, Beļģijā izveidota centralizēta sistēma bērnu reģistrēšanai skolā, kas ar MI algoritma palīdzību noteic, kurā skolā bērnu uzņems. Vai ir vēl kādi veiksmīgi piemēri, ko Latvija varētu pārņemt?
Pētījumā apkopojām vairāk nekā 860 MI izmantošanas piemēru citās valstīs, un MI lietojumi publiskajā pārvaldē ir ļoti daudzveidīgi. Piemēram, kā jau minējāt, Beļģijā ar MI algoritmu palīdzību tiek noteikta bērnu uzņemšana skolās. Ir daudz dažādu risinājumu datu apstrādes, kvalitātes nodrošināšanas un pārvaldības jomā. MI var plaši izmantot arī publisko pakalpojumu pieejamības un kvalitātes uzlabošanai. Piemēram, vairākās valstīs tiek izstrādāti risinājumi, lai agrīni atpazītu iedzīvotājus, kuriem vajadzīgs sociālais atbalsts.
Vēl MI tiek lietots, lai palielinātu pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem ar redzes, dzirdes, funkcionāliem vai garīga rakstura traucējumiem.
Tāpat šīs tehnoloģijas var izmantot, lai atklātu krāpšanās gadījumus, piemēram, krāpšanos ar pabalstu saņemšanu vai izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
MI izmantošanas piemēru ir ļoti daudz. Vienlaikus jāievēro piesardzība attiecībā uz iespējām aizgūt citu valstu pieredzi un risinājumus – aizgūstamajiem risinājumiem jābūt piemērotiem konkrētās valsts, iestādes un problēmas kontekstam. Pretējā gadījumā pastāv augsta iespējamība ieviest neveiksmīgu vai neatbilstošu praksi.
Kādi soļi jāveic, lai sekmīgi ieviestu MI tehnoloģijas valsts pārvaldē?
MI tehnoloģiju ieviešana valsts pārvaldē sākas ar skaidru mērķu definēšanu un izvērtējumu par to, vai mākslīgais intelekts patiešām ir piemērotākais līdzeklis šo mērķu sasniegšanai. Būtiski ir saprast, kāds ir risinājuma mērķis, kāda veida tehnoloģija ir atbilstošākā un vai iestādes rīcībā ir kvalitatīvi un pietiekami dati, kā arī attiecīga IKT infrastruktūra, lai attīstītu šādu risinājumu.
Kad šie priekšnosacījumi ir izpildīti, nākamais solis parasti ir risinājuma prototipa vai pilotprojekta izstrāde. Šī posma nozīme ir īpaši liela MI risinājumu jomā, jo pilotprojekti ļauj pārbaudīt, vai ideja ir dzīvotspējīga konkrētajos apstākļos, laikus identificēt iespējamos riskus, novērst kļūdas un nepieciešamības gadījumā – arī pieņemt lēmumu par attīstības pārtraukšanu. Tas palīdz izvairīties no dārgas un ilgstošas kļūdainu tehnoloģiju ieviešanas.
Tomēr tieši šajā posmā parādās problēmas, kas saistītas ar publisko iepirkumu sistēmu. Pašreizējie iepirkumu mehānismi lielākoties ir piemēroti jau gatavu un pārbaudītu tehnoloģiju iegādei, bet tie nav elastīgi attiecībā uz eksperimentālām pieejām un neparedz, ka pilotprojekts var neizdoties.
Tāpēc MI attīstības kontekstā būtu jāpārskata arī publisko iepirkumu normatīvais ietvars.
Ja pilotprojekts sniedz pozitīvus rezultātus, tad sākas nākamie posmi – risinājuma testēšana, pielāgošana konkrētajai iestādei un tā darbības videi, kā arī ieviešana. Šis ir arī visresursietilpīgākais posms – gan laika, gan izmaksu ziņā. Taču tieši šeit visbiežāk atklājas tehnoloģiju reālais potenciāls. Protams, tikai tad, ja izstrādātais risinājums tiek arī aktīvi izmantots.
Svarīgi uzsvērt, ka MI tehnoloģijas neapstājas ar ieviešanu. Risinājums pēc nodošanas lietošanā turpina darboties mainīgā vidē un var radīt neparedzētas kļūdas, halucinācijas vai neatbilstošus spriedumus. Tādēļ vajadzīga nepārtraukta uzraudzība, kvalitātes kontrole un mehānismi, kas ļauj laikus atklāt un novērst problēmas.
Pētījuma prezentācijā izskanēja, ka valsts pārvaldē nav vienota dokumenta par to, kurā virzienā attīstāmies MI jomā. Vai to vajadzētu?
2020. gadā valdībā tika izskatīts informatīvais ziņojums “Par mākslīgā intelekta risinājumu attīstību”. Tas nereti tiek pasniegts kā MI stratēģija valsts jomā, tomēr nav uzskatāms par atbilstošu stratēģijas prasībām un tvērumam, kā arī nu jau ir saturiski novecojis.
Ne valstī kopumā, ne valsts pārvaldē nav vienota dokumenta, kas pateiktu, kur ejam, kādi ir mērķi. Bez šāda dokumenta, ja runājam par valsts pārvaldi, MI ieviešana var būt fragmentāra, līdz ar to arī neefektīva un tādējādi vēl vairāk ietekmēt sabiedrības uzticēšanos gan MI risinājumiem, gan valsts pārvaldei.
Uz MI tehnoloģijām balstīti procesi un pakalpojumi lielā mērā ir atkarīgi no uzticamiem un kvalitatīviem datiem. Kādi ir MI riski?
I. Krūmiņa: Apmācībā izmantoto datu kopu kvalitātei neapšaubāmi ir izšķirīga nozīme korektā MI sistēmas darbībā. Ja sistēma nav apmācīta ar augstas kvalitātes datiem, tad tā var izstrādāt diskriminējošu rezultātu. MI sistēma var izstrādāt diskriminējošu rezultātu arī tad, ja tā neatbilst attiecīgām veiktspējas vai precizitātes prasībām vai arī nav pienācīgi projektēta un testēta pirms laišanas tirgū vai citādas nodošanas ekspluatācijā.
Jārēķinās arī ar to, ka, intensificējot dažādu tehnoloģiju izmantošanu, palielinās tā dēvētā kiberuzbrukumu virsma. Var būt mēģinājumi mainīt MI sistēmu lietojumu, uzvedību, veiktspēju vai apdraudēt to drošības iezīmes, izmantojot sistēmu vājās vietas. Tādējādi ne tikai tiek radīti draudi pakalpojumu pieejamībai un datu drošībai, bet arī var tikt mazināta iedzīvotāju uzticēšanās valsts pārvaldei.
Kurš uzņemsies atbildību par kļūdām?
Tas vēl nav skaidrs. Jārēķinās ar to, ka, intensificējot uz MI tehnoloģijām balstītu risinājumu izmantošanu valsts pārvaldē, šim jautājumam būtu jāvelta lielāka uzmanība.
Z. Avotniece-Vīksna: Viena no būtiskākajām lietām, uz ko norāda gan valsts pārvaldes iestādes, gan pētījuma secinājumi, ir nepieciešamība pēc skaidrām un vienotām vadlīnijām par MI risinājumu lietošanu. Šādas vadlīnijas ir īpaši svarīgas, ņemot vērā to, ka valsts pārvaldes darbinieki jau šobrīd izmanto brīvpieejas MI rīkus, piemēram, “ChatGPT”, “Claude”, “Gemini” u. c.
Šie rīki nereti piedzīvo jau iepriekš pieminētās halucinācijas – proti, sniedz faktu kļūdas vai pilnībā izdomātu informāciju –, kas var radīt būtiskus riskus, ja rezultāts tiek izmantots lēmumu pieņemšanā. Vēl nozīmīgāks ir informācijas drošības jautājums – ievadot šādās sistēmās sensitīvus datus, pastāv augsts risks, ka informācija var tikt neatbilstoši uzglabāta vai izmantota.
Tādēļ viena no pirmajām lietām, kas jārisina MI ieviešanas kontekstā, ir vadlīniju izstrāde, skaidri norādot, ko valsts pārvaldē drīkst un ko nedrīkst darīt ar MI rīkiem.
Šīm vadlīnijām jāietver arī norādes par to, kādiem mērķiem kādus rīkus ir pieļaujams izmantot un kā novērtēt to piemērotību. Vienlaikus būtiski ir arī sākt darbinieku apmācību un MI lietojuma uzraudzību – nevis kontrolējošā nolūkā, bet lai nodrošinātu drošu, efektīvu un ētisku tehnoloģiju lietojumu.
Viens no valsts mērķiem ir mazināt birokrātiju. Taču, ņemot vērā, ka MI izmantošana ietver arī riskus, kas pārdomāti jānoregulē likumu, noteikumu un iekšēju vadlīniju līmenī, vai nevar sanākt tā, ka viena veida birokrātiju nomainīs cita, jo tehnoloģiju uzturēšanā tiks ieguldīti milzu resursi?
Risks, protams, pastāv. Arī jaunais ES Mākslīgā intelekta akts uzliek augstas prasības par noteiktu MI sistēmu uzraudzību, dokumentāciju un riska izvērtējumu. Lai izvairītos no tā, ka tiek veidota jauna MI virzīta birokrātija, ir mērķtiecīgi jāvērtē, kādus risinājumus izstrādājam. Vai tiešām MI ir pareizākais risinājums konkrētas problēmas risināšanā? Nepietiek tikai ar vēlmi digitalizēt – ir jāidentificē tie procesi, kuros MI var sniegt reālu pievienoto vērtību, piemēram, samazinot manuālu darbu, palielinot lēmumu pieņemšanas ātrumu vai uzlabojot pakalpojumu pieejamību.
Ja MI tiek integrēts tur, kur tas nav vajadzīgs vai kur netiek skaidri definēti sagaidāmie ieguvumi, tad pastāv risks, ka MI risinājumu ieviešana nesniegs gaidīto rezultātu. Šajā kontekstā būtu svarīgs valsts līmeņa skatījums par to, kas ir prioritārās jomas vai arī prioritāri risināmās funkcijas, kur varētu integrēt MI.
Tāpat jānodrošina caurskatāmība visā MI ieviešanas procesā – iedzīvotājiem būtu jābūt iespējai saprast, kāpēc konkrētos gadījumos tiek izvēlēti tieši MI risinājumi un kādi ir sagaidāmie ieguvumi. Tikai tad, ja MI ieviešana tiek veikta pārdomāti un caurskatāmi, tā nevis vairos birokrātiju, bet gan palīdzēs to mazināt.
I. Krūmiņa: MI risinājumu izmantošana publiskajā sektorā potenciāli var ieviest daudzas pozitīvas pārmaiņas, un valsts pārvaldes darbs ne Latvijā, ne citviet pasaulē vairs nav iedomājams bez šo tehnoloģiju izmantošanas. Tomēr pirms MI risinājumu ieviešanas būtu jāizvērtē, vai ieguldījumi to ieviešanā, uzturēšanā un attīstībā nepārsniegs potenciālos ietaupījumus un ieguvumus.
