Klientu izpētes principi finanšu iestādēs

“Ieteikumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas un sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidei un klientu izpētei” veicinās uz risku izvērtējumu balstītas pieejas ieviešanu. Tas nozīmē, ka par klientiem, kuriem nav paaugstināta riska pazīmju, tiks apkopots mazāk informācijas un lielāki resursi tiks veltīti paaugstinātu risku klientu un jomu pārvaldībai,” skaidro Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vecākā juriskonsulte Zane Zarečņeva.

LV portāls jau rakstīja, ka rokasgrāmata sastāv no četrām daļām, kurās tiek apskatīts risku novērtējums, iekšējās kontroles sistēmas, klientu izpētes un ziņošanas process, kā arī informācijas sniegšana iestādēm. Ir plānots rokasgrāmatu papildināt un aktualizēt atbilstoši praksē konstatētajām problēmām.

Bankām savi klienti ir jāpazīst

“Bankām savi klienti ir jāpazīst jau kopš darījuma uzsākšanas brīža, un izpētes dziļums ir atkarīgs no klientam piemītošā riska,” uzsver Z. Zarečņeva. Klientam piemītošais riska līmenis ir atkarīgs, piemēram, no tādiem faktoriem kā klienta nodarbošanās vai saimnieciskās darbības veids, klienta struktūra, darījumu apmērs, darījumu partneri, konta izmantošanas mērķis un izmantotie bankas pakalpojumi. Bankai, uzsākot darījumu attiecības, ir jāidentificē klients, jāzina juridiskās personas patiesais labuma guvējs, tās darījumu partneri, uzņēmējdarbības veids, kā arī darījumu mērķis, būtība utt. Ja klients ir privātpersona, jānoskaidro šīs personas nodarbošanās, ienākumu avots, plānotie darījumi u. c. informācija.

Klientu izpēte ietver dažādus pasākumus, kuru mērķi nosaka normatīvie akti, bet konkrēti piemērojamos pasākumus attiecīgajos apstākļos nosaka pati banka. Iedzīvotāji visbiežāk sastopas ar klienta anketu, bet banka var veikt arī citus pasākumus, piemēram, apskatīt publiski pieejamo informāciju, kas nepieciešama izpētei (piemēram, Uzņēmumu reģistrā), kā arī lūgt sniegt cita veida informāciju, tostarp dokumentus, kas apstiprina iegūtās ziņas. Klientu izpēte un darījumu uzraudzība ir jāveic regulāri un sistemātiski, klientu izpētes informācija jāaktualizē ne retāk kā reizi piecos gados.

Klientu izpētes veidi

Ir trīs klientu izpētes veidi: vienkāršotā, standarta un padziļinātā izpēte. Banka izlemj, kādu izpētes veidu piemērot konkrētajam klientam, balstoties uz identificētajiem riskiem. Izpēte tiek veikta, gan uzsākot darījuma attiecības, gan arī sadarbības laikā.

“Ne visu risku paaugstinošo faktoru iestāšanos var konstatēt automātiski, izmantojot tehnoloģiskus risinājumus. Pastāv riska faktori, kuru iestāšanās konstatējama manuāli klienta izpētes vai darījumu uzraudzības ietvaros, līdz ar to banka klientam var lūgt atbildēt uz jautājumiem vai sniegt informāciju,” skaidro FKTK pārstāve. “Tādēļ, saņemot informācijas pieprasījumu no bankas, to nevajadzētu interpretēt kā bankas ziņkāri: šīs informācijas pieprasīšanas galvenais mērķis ir labāk izprast klientu un iespējamos riskus. Riski ir saistīti ar klienta atrašanās vietu, nozari un nodarbošanos, juridisko struktūru, izmantotajiem pakalpojumiem u. c. faktoriem.”

Vienkāršotā klientu izpēte

Piemērojot vienkāršoto klientu izpēti, likums neatbrīvo banku no pienākuma veikt klienta izpēti, tostarp noskaidrot klienta patiesā labuma guvēju, bet ļauj nepieciešamo informāciju iegūt riskam atbilstošā apjomā. Pastāvot zemākam riskam, banka informāciju par klientu var iegūt mazākā apmērā. Lai veiktu vienkāršoto izpēti, vispirms jānoskaidro, ka šis klients ir ar zemu risku. Arī veicot vienkāršoto klientu izpēti, bankai ir svarīgi pazīt savu klientu.

Par zema riska klientiem var tikt uzskatītas valsts iestādes, pašvaldības un to iestādes, uzņēmumi, kuru akcijas ir iekļautas regulētajā tirgū, kā arī pašvaldību uzņēmumi. Tomēr katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, arī valsts uzņēmumiem var tikt pieprasīta informācija, tostarp par personām, kas pieņem lēmumus uzņēmumā. Piemēram, kāda izglītības iestāde var tikt novērtēta kā zema riska klients, bet tai var tikt uzdoti jautājumi par personām, kuras kontrolē līdzekļu izlietojumu, vai kādiem citiem aspektiem, kas nepieciešama klienta izpētei, tomēr jautājumu būs mazāk.

Piemēram, ja tiek uzsāktas darījuma attiecības ar pilsētas pašvaldību, ņemot vērā tās funkcijas, nav nepieciešams iegūt informāciju par konta atvēršanas mērķi, par galvenajiem sadarbības partneriem, plānoto darījumu apmēru u. tml. Klienta izpētes laikā iegūstamās informācijas apjoms būs mazāks nekā standarta klienta izpētes gadījumos, kad tiek iegūta informācija par klienta plānoto darījumu apmēru, galvenajiem sadarbības partneriem u. c. jautājumiem.

Standarta klientu izpēte

Visbiežāk piemērotā ir standarta klientu izpēte: to veic klientiem, kuriem nav konstatēts ne augsts, ne zems risks. Izplatīts izpētei nepieciešamās informācijas iegūšanas veids ir klienta anketa, kuru bankas izmanto klienta privātpersonu iepazīšanai, bet datus var iegūt arī vairākos citos veidos. Ar izpētes pasākumiem bankas noskaidro, ko klients dara, kāda ir viņa saimnieciskā darbība un ienākumu avots un kādus pakalpojumus bankā klients plāno izmantot. Tāpat tiek noskaidrots plānotais darījumu apjoms, lai pamanītu klientam netipiskākus maksājumus un uz tiem reaģētu. Parasti, ja tiek veikta standarta izpēte, banka iegūto informāciju var pārbaudīt ierobežotā apmērā.

Standarta izpēte tiek piemērota privātpersonām, kurām ir skaidrs ienākumu avots, plānotie darījumi nav saistīti ar augstiem riskiem, klients plāno izmantot bankas standarta pakalpojumu – norēķinu kontu –, lai segtu savus izdevumus, piemēram, veiktu komunālos maksājumus, saņemtu darba algu, maksātu kredītsaistības, veiktu ikdienišķus pirkumus. Klients var būt arī kāda pazīstama, starptautiska uzņēmuma darbinieks, piemēram, pārtikas vairumtirdzniecības uzņēmuma darbinieks, kurš veic ikdienišķus, fiziskai personai raksturīgus darījumus.

1. piemērs

Klients, fiziskā persona, anketā ir norādījis, ka ir algots darbinieks Latvijas pašvaldībā vai kādā vietējā vai starptautiskā uzņēmumā. Vidējie ienākumi mēnesī ir 1200 eiro. Klients vēlas atvērt kontu iestādē, lai saņemtu darba algu un viņam piešķirtu hipotekāro kredītu.

Bankas rīcība: tiek veikta standarta klienta izpēte, un risku paaugstinošos faktorus nekonstatē.

Tāpat klients var būt juridiska persona, piemēram, uzņēmums, kura bizness nav saistīts ar augstiem riskiem ne darbības vietas, ne uzņēmējdarbības veida, ne citu iemeslu dēļ (piemēram, uzņēmums, kas nodarbojas ar pārtikas preču mazumtirdzniecību, Latvijas ražošanas uzņēmums).

2. piemērs

Uzņēmumam ir šūšanas bizness, kas darbojas Latvijas tirgū un eksportē savu produkciju Eiropas Savienības (ES) robežās, uzņēmums iepērk audumu un citas izejvielas no piegādātājiem ES un regulāri maksā nodokļus Latvijā.

Bankas rīcība: tiek veikta standarta klienta izpēte, un risku paaugstinošos faktorus nekonstatē.

Padziļinātā izpēte

Kad banka konstatē kādu risku paaugstinošu faktoru, tiek veikta daļēja vai pilna apmēra padziļinātā klienta izpēte, lai iegūtu informāciju par klienta darbību. Atšķirībā no standarta izpētes šajā gadījumā banka pārliecinās par ziņu patiesumu un iegūst detalizētāku informāciju par klienta darbības veidu, nozari un darbības nodrošināšanu (piemēram, saimnieciskās darbības vietu, darbinieku skaitu, iepriekšējo apgrozījumu, preču un pakalpojumu izplatīšanas kanāliem), kā arī iegūst dokumentus, kas noskaidroto informāciju apliecina.

Tāpat padziļinātās izpētes laikā banka var iegūt informāciju no publiskiem, neatkarīgiem avotiem, tomēr tas neizslēdz iespēju, ka papildu informācija tiks lūgta klientam pašam. 

Ja riska faktori liecina par riska paaugstināšanos (piemēram, klienta darījumu apmērs būtiski pārsniedz limitu, ko banka noteikusi kā atbilstošu, ņemot vērā klienta darbību), tad banka veic padziļināto izpēti, lai izvērtētu, vai tiešām šī faktora iestāšanās paaugstina risku. Šajā gadījumā tiek piemēroti tikai daži izpētes pasākumi.

Padziļinātās izpētes pasākumi jāveic apjomā, kas atbilst klienta riskam. Piemēram, informācijas un dokumentu apjoms, ko banka iegūst par studentu no augsta riska trešās valsts, var atšķirties no informācijas, ko banka iegūst par klientu, kas nāk no augsta riska trešās valsts un izmanto privātbaņķiera pakalpojumus.

3. piemērs. Klients nāk no valsts ar augstu korupcijas risku un studē Latvijā. Viņš vēlas atvērt kontu bankā.

Bankas rīcība: apstāklis, ka klients ir no valsts ar augstu korupcijas risku, automātiski nenozīmē, ka banka nevar šādam klientam kontu atvērt. Var, bet ir nepieciešams izvērt visu informāciju par klientu kopumā un izprast konta atvēršanas mērķi. Ņemot vērā, ka klients studē Latvijā, tātad šeit uzturas un dzīvo, ikdienas norēķiniem viņam ir nepieciešams konts bankā ērtākiem ikdienas norēķiniem. Šādā gadījumā banka, iespējams, varētu lūgt klientam iesniegt informāciju, kas apliecina, ka viņš studē Latvijā. 

4. piemērs. Klients, fiziskā persona, ārvalsts rezidents, veicis skaidras naudas iemaksu 50 000 eiro apmērā. Klienta nodarbošanās – publiskā sektora amatpersona ārvalstī.

Bankas rīcība: ņemot vērā klienta nodarbošanos (amatpersona ārvalstī) un veikto skaidras naudas darījumu, bankai nepieciešams pārliecināties par darījumā iesaistīto līdzekļu legālo izcelsmi. Noskaidrojot līdzekļu izcelsmi, banka saņem klienta skaidrojumu, ka iemaksātā nauda iegūta no pārdota nekustamā īpašuma rezidences valstī, ko klients saņēmis mantojumā no tēva. Darījums veikts skaidrā naudā ar citu šīs pašas ārvalsts rezidentu Latvijā. Bankai papildus tiek iesniegts pirkuma līgums par nekustamo īpašumu, kurš neparedz tiesību uz nekustamo īpašumu koroborāciju.

Banka, izvērtējot klienta skaidrojumu, pārliecinās, ka attiecīgās valsts regulējums tiešām neparedz tiesību uz nekustamo īpašumu koroborāciju, un papildus vērtē, vai klients skaidro naudu ir deklarējis muitā, kā arī noskaidro, vai attiecīgajā valstī vispār ir atļauta nekustamā īpašuma pārdošana skaidrā naudā par šādu summu.

Banka lemj par turpmāko sadarbību ar klientu un nepieciešamību ziņot par aizdomīgu darījumu, ņemot vērā klienta sniegtā skaidrojuma loģisko pamatojumu un padziļinātās izpētes laikā noskaidroto informāciju, ko vērtē kontekstā ar risku paaugstinošajiem faktoriem.

5. piemērs. Klients ir juridiskā persona, kas reģistrēts augsta riska valstī, anketā norāda, ka vēlas atvērt norēķinu kontu bankā investīciju veikšanai. Tā saimnieciskā darbība ir investīciju veikšana un galvenie sadarbības partneri ir uzņēmumi, kas reģistrēti citās paaugstināta riska jurisdikcijās. Risku paaugstinošie faktori – klienta reģistrācijas valsts, klienta partneru reģistrācijas valsts, saimnieciskā darbība nav saistīta ar Latviju.

Bankas rīcība: šādā gadījumā bankai būtu nepieciešams verificēt klienta sniegto informāciju, piemēram, noskaidrojot detalizētāku informāciju par plānotajām investīcijām, un papildus pārliecināties par līdzekļu izcelsmi.

Ja tiek veikta pilnā (piemēroti visi padziļinātās izpētes pasākumi) padziļinātā izpēte, par turpmāko sadarbību ar klientu banka pieņem lēmumu 35 darba dienu laikā (ar iespēju to pagarināt par 15 darba dienām, ja tam ir pamats). Savukārt gadījumos, kad pieļaujams piemērot kādu no padziļinātās izpētes pasākumiem, termiņu nosaka banka, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Izpētes mērķi ir pārliecināties, ka iestāde pārzina klienta darbību un nepastāv aizdomas par finanšu noziegumiem.

Sadarbības atteikums

Tas, cik ātri klients saņems atbildi par konta atvēršanu bankā, ir atkarīgs no viņam piemītošā riska: jo augstāks risks, jo ilgāku laiku var prasīt klientu izpēte, jo zemāks – jo mazāku laiku.

Pēc klienta izvērtēšanas banka var pieņemt lēmumu darījuma attiecības neuzsākt, un tam var būt dažādi iemesli, piemēram, klients nesniedz informāciju, neatbilst bankas risku “apetītei”, klientu politikai, segmentam, ar kuru iestāde strādā, utt. Klienta un bankas attiecības ir civiltiesiskas, tās tiek uzsāktas, pamatojoties uz abu pušu vienošanos. Bankas, izvērtējot klientu un normatīvo aktu prasības, lemj katrā gadījumā individuāli.