Tieslietu sistēmā esat jau ilgi un esat ieņēmis dažādus amatus. Kad sapratāt, ka vēlaties savu dzīvi saistīt tieši ar darbu tiesā, un kas Jūs piesaistīja doties tik nopietnā un reglamentētā profesijā?
Faktiski mana profesionālā darbība vienmēr ir bijusi saistīta ar jurisprudenci. Esmu strādājis gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā, tā gūstot iemaņas un pieredzi, kas lieti noder tiesneša darbā.
Par tiesnesi esmu iecelts divas reizes. Pirmajā reizē konkursā pieteicos manas tuvas draudzenes tiesneses Ievas Bāliņas ietekmē, kura bija nolēmusi piedalīties konkursā. Kopā arī gatavojāmies eksāmenam un abi kļuvām par tiesnešiem. Jāatzīst, ka tajā reizē piedalīšanās konkursā uz tiesneša amatu bija vairāk kā sevis pārbaudīšana, turklāt bez pārliecības, ka konkurss tiks izturēts veiksmīgi.
Līdz tam mana saskarsme ar tiesas darbu bija tikai kā pārstāvim, kuram nebija nekādas nojausmas par tiesas darbības ikdienu.
Personīgu iemeslu dēļ profesionālo darbību uz laiku pārtraucu.
Tomēr tiesas “bacilis” mani bija skāris, jo doma par iespējamu atgriešanos tiesu sistēmā mani nepameta. Atsākot profesionālo darbību, izbaudīju darbu dažādās likumprojektu izstrādes darba grupās, kurās piedalījās tiesneši, kas man likās apbrīnojami gudri, interesantas, lielas personības. Ar lielu aizrautību klausījos viņu viedokli, problēmsituāciju analīzi, meklējot iespējamos risinājumus. Tad arī apzinājos, ka man pietrūkst tiesneša darba ikdienas, ka redzu savu profesionālo darbību tieši tiesneša darbā.
Jāteic, ka arī fakts, ka esmu strādājis dažādās jomās, ir devis man iespēju salīdzināt dažādas profesijas, tā atrodot to, kas man ir tuvāka.
Vai ir izšķiroši apzināties mērķi – tiesneša amats – jau karjeras sākumā? Vai jaunajiem juristiem ir īpaši jāpiedomā, tiecoties pretim mērķim kļūt par tiesnesi?
Man ļoti patīk teiciens –, ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam savus plānus. Dzīvē gadās daudz negaidītu pavērsienu un pārsteigumu. Ne vienmēr tas, ko studiju gados iztēlojas jauns jurists kā savas karjeras virzienu, ir tas, kas viņam ir piemērots. Manuprāt, ir jāpazīst sevi, jāapzinās savas prasmes, rakstura īpašības, lai saprastu, kura no juridiskajām profesijām ir tā, kurā darbošanās varētu būt efektīvākā. Ne vienmēr karjeras sākumā jaunais jurists to apzinās.
Es uzskatu, ka studentam ir jābūt vienam mērķim, – būt labam juristam. Manuprāt, jurista darbā nepieciešamās prasmes un zināšanas neatšķiras, ja jaunais jurists vēlas kļūt par tiesnesi, advokātu vai kādas citas juridiskās profesijas pārstāvi. Un tad, uzsākot darba gaitas, jaunais jurists var izmēģināt savus spēkus jebkurā juridiskajā profesijā. Tikai strādājot ir iespējams saprast, kurā jomā labāk darboties.
Manuprāt, nav jābaidās izmēģināt. It īpaši, kamēr profesionālis ir jauns. Jaunības burvība ir tajā, ka nav kļūdu, bet tikai pieredzes gūšana. Tāpat nav jābaidās atzīt, ka kāds darbs nav piemērots, ja tas nesniedz gandarījumu un profesionālu piepildījumu.
Tāpēc, manuprāt, nav būtiski jau karjeras sākumā izlemt, vai būt par tiesnesi. Jaunajam profesionālim būtu jābūt godīgam pret sevi un citiem un jārīkojas godprātīgi. Pēc manām domām, tas ir būtiskākais.
Esat tiesnesis jau četrus gadus. Vai šajā laikā ir mainījusies izpratne par to, ko nozīmē būt tiesnesim?
Uzsveru, ka būt tiesnesim, pirmkārt, ir darbs. Smags, sarežģīts darbs. Tieši darbs, nevis dzīvesveids. Tas prasa uzmanību arī brīvdienās un svētku dienās. Šim darbam nav darba laika beigu. Mēs domājam par izskatītajām lietām un rakstāmajiem spriedumiem arī pēc darba laika un svētku dienās. Ir nepieciešams pastāvīgi papildināt savas zināšanas, sekot līdzi doktrīnai, judikatūrai, tiesu praksei.
Izskatāmo lietu skaits ir ļoti liels. Ir jāsagatavojas gan lietas izskatīšanai, gan jāsagatavo kvalitatīvs nolēmums. Tas prasa daudz laika, bet dienā ir tik stundu, cik ir.
Kļūstot par tiesnesi, man bija zināms, cik daudz no indivīda prasošs ir šis darbs. Tāpēc nevaru teikt, ka mana izpratne par to ir mainījusies.
Uzskatu, ka arī pats tiesneša darbs mainās. Tas prasa arvien jaunas, dziļākas zināšanas, izpratni, arvien plašāku redzesloku, jo arī situācijas, kuras tiek risinātas tiesā, kļūst arvien sarežģītākas. Tāpēc mums nepieciešams nepārtraukti pilnveidoties. Ne tikai profesionālajā dzīvē, bet kopumā, paplašinot savu redzesloku, esot atvērtiem visam jaunajam, pasaules, vērtību un izpratnes pārmaiņām.
Kas ir bijis visgrūtākais līdzšinējā tiesneša darbā?
Es negribētu runāt par kādām sarežģītām lietām, kuras ir izskatītas, nepatīkamām situācijām zālē, personīgiem apvainojumiem, kuri izteikti, pārsūdzot manus nolēmumus. Tas viss ir piederīgs šim darbam, un tādas situācijas nav nekas unikāls, un tās piedzīvojam mēs visi. Cilvēcīgi tas var būt ļoti nepatīkami, bet ar to jāspēj sadzīvot.
Man visgrūtākais ir neizdegt. Man ir ļoti viegli aizrauties, darbu saplānot tā, lai radītu sev pārslodzi, nodrošināt visa paveikšanu noteiktajos termiņos. Pārdzīvošana, tāda sevis dedzināšana.
Ir ļoti viegli nonākt tumsā, ļaut tai pārņemt sevi. Naktis mēdz būt garas, tikt atpakaļ gaismā ne vienmēr ir viegli.
Tāpat ir periodi, kad ir ļoti grūti saglabāt ticību cilvēku godaprātam. Šis darbs ietekmē manu ticību cilvēkiem. Tomēr es atsakos ticēt, ka cilvēkos valda tikai domas par pašlabumu.
Vai ir lietas, kuras iztiesājot un izveidojot spriedumu, jūtat gandarījumu, ka ir panākts taisnīgums? Vai tas vienmēr ir iespējams?
Tiesneša darba uzdevums ir nodrošināt likuma piemērošanu. Likumam pēc savas būtības ir jābūt taisnīgam. Tātad nevarētu būt situācijas, kad tiesnesis nenodrošina taisnīga rezultāta sasniegšanu. Ja likuma interpretācijas rezultātā var nonākt pie dažāda rezultāta, vienmēr ir iespēja piemērot vispārējos tiesību principus, kas nodrošina taisnīguma īstenošanu.
Ir bijušas situācijas, kad ir cilvēciski žēl, ka kāda no pusēm ir nonākusi tādā situācijā, bet nevaru teikt, ka sekas, kādas iestājas šīs puses rīcības rezultātā, būtu netaisnīgas. Manuprāt, būt tiesnesim nozīmē arī neļauties cilvēciskam žēlumam. Fakts, ka parādi ir jāmaksā, neatkarīgi, ka parādniekam ir slikts finansiālais stāvoklis, citas problēmas, savā būtībā ir taisnīgs. Tas pats attiecas uz jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Var būt, ka seku iestāšanās nav gribēta, bet tās ir iestājušās, un ir atlīdzināšanas pienākums, lai arī tas var būt nepatīkams.
Nenoliedzami ir gandarījums par taisnīguma atjaunošanu situācijās, kad tas ir izjaukts. Bieži vien tas ir saistīts ar lietām, kurās viens lietas dalībnieks ir rīkojies negodprātīgi, mēģinājis apiet likumu. Tad tiesai ir iespēja to novērst.
Vai tiesnesis Apsītis ir tas pats cilvēks, kurš ikdienā, tiekoties ar ģimeni un draugiem? Vai viegli nošķirt tiesneša darbu no personiskās dzīves?
Esmu pārliecināts, ka es esmu es visās dzīves situācijās. Gan tiesas zālē, gan sadzīves situācijās. Viennozīmīgi, katra situācija prasa dažādu attieksmi. Es ikdienā bieži smejos, man patīk jautrība un humors, bet tas nenozīmē, ka es jokoju tiesas zālē, kur jokiem nav vietas. Tāpat sadzīves situācijās es neesmu tik nopietns, kā tad, kad izskatu lietu, jo ne visās sadzīves situācijās nopietnība ir vajadzīga.
Kļūšana par tiesnesi manā ikdienā korekcijas nav ieviesusi. Tāpat es neuzskatu, ka tiesneša amats uzliek personiskus ierobežojumus. Arī tiesneši ir cilvēki, kuriem ir privātā dzīve, arī tiesneši kārto sadzīves jautājumus, iepērkas, apmeklē pasākumus un tamlīdzīgi. Kā es to darīju līdz tiesneša amatam, tā es to daru arī tagad.
Tiesneša amats, manuprāt, neuzliek tādas prasības, kādas nebūtu jāievēro jebkuram godprātīgam cilvēkam, esot sabiedrībā. Iespējams, ir jārēķinās ar lielāku atsevišķu cilvēku, galvenokārt lietas dalībnieku, interesi par tiesneša gaitām, ar ko ir jāspēj sadzīvot, jo tiesneša amats ir publisks amats. Tomēr es nevaru iedomāties situāciju, kad cilvēkam būtu kādi ierobežojumi sadzīves situācijā tikai tāpēc, ka šis cilvēks ir tiesneša amatā.
Nav šaubu, ka tiesnesim būtu jārāda priekšzīme sabiedrībai, bet, manuprāt, tas nerada ierobežojumus, jo jebkura cilvēka rīcībai jābūt cieņpilnai pret apkārtējiem. Vispārējās uzvedības normas ir jāievēro ikvienam, nemaz nerunājot par likuma prasību ievērošanu.
Uzskatu, ka nav jābaidās pašam no savas ēnas. Tiesnesim var būt draugi, kuri arī strādā juridiskajā profesijā, ar viņiem var satikties, kopā pavadīt laiku, un arī tiesnesim ir tiesības no sabiedrības sagaidīt, ka tā neuzskatītu tiesnesi par noziedznieku vai negodprātīgu cilvēku un neizdarītu pieņēmumu, ka katra tiesneša saruna vai tikšanās ir vērsta uz negodīgu rīcību. Arī sabiedrībai ir jāaug un jāsaprot, ka godprātīga un cieņpilna rīcība nav nekas ārkārtējs. Arī tiesnesim ir tiesības no sabiedrības sagaidīt cieņpilnu attieksmi, nevis piedzīvot tikai tiesneša godaprāta apšaubīšanu.
Tāpēc varu teikt, ka ar tiesneša amatu manā sadzīvē ir mainījies galvenokārt tas, ka ģimenei, draugiem un arī sev varu veltīt arvien mazāk laika.
Kā ikdienā tiekat galā ar emocionālo spriedzi?
Emocionālās spriedzes šajā amatā tiešām netrūkst. Uzskatu, ka katram cilvēkam, neatkarīgi no profesijas, ir būtiski, lai viņam būtu arī citas intereses, kuras nav saistītas ar darbu. Kas tāds, uz ko pārslēgt uzmanību.
Domāju, ka ļoti nozīmīgs faktors, lai pārvarētu spriedzi, ir ģimene. Ja ģimene spēj atbalstīt un uzklausīt, tad arī spriedzi ir vieglāk pārvarēt. Ja ģimenē valda saskaņa un mīlestība, tad darba radītais stress paliek aiz durvīm.
Man spriedzes pārvarēšanā palīdz laiks ar draugiem, satikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Ļoti labas zāles ir kārtīga izsmiešanās par jebko, kaut vai pašam par sevi.
Man patīk sev apkārt radīt skaistu vidi, sagatavot vakariņas, saklāt galdu, iedegt sveces. Kamēr to sagatavoju, tikmēr stress ir aizmirsts. Tāpat mani pozitīvi uzlādē daba un sakopti dārzi. Pats dārza darbiem vēl nenododos, bet pieļauju, ka arī līdz tam nonākšu. Cenšos pavadīt laiku ārā, dabā, pie jūras. Tā kā dzīvoju ārpus pilsētas, mēdzu skriet mežā. Šogad esmu pievērsies peldēšanai aukstā ūdenī.
Mani padziļināti interesē glezniecība. Ja “iekrītu” šajā pasaulē, tad pazūd laiks un līdz ar to arī spriedze. Sekoju līdzi arhitektūras tendencēm, dizaina attīstībai.
Tomēr visi šie stresa mazināšanas pasākumi prasa brīvu laiku, kas tiesneša darbā ir grūti atrodams.
Tiesu darbā arvien vairāk ienāk digitāli risinājumi. Nesen Tiesu administrācijas diskusijā par e-pakalpojumu attīstību izskanēja prognozes, ka tiesas spriedumu nākotnē varētu palīdzēt rakstīt mākslīgais intelekts. Kā to vērtējat?
Nav nemaz tik sens tas laiks, kad cilvēkus, kuri klāstīja idejas, ka sarunas notiks, izmantojot telefona aparātus bez vadiem, uzskatīja par psihiski slimiem un šādas idejas par murgiem.
Es nenoliedzu, ka mākslīgais intelekts varētu tikt izmantots arī tiesas spriešanā. Vismaz tam tiesas spriešana un ar to saistītie jautājumi neradītu emocionālu spriedzi.
Dažādu tehnoloģiju attīstība ir neiedomājami strauja, tehnoloģiskie risinājumi piedāvā dažādas iespējas. Varbūt mākslīgā intelekta iesaiste nodrošinātu vienveidīgas tiesu prakses pastāvēšanu.
Uzskatu, ka visu kategoriju lietās mākslīgā intelekta iesaiste nebūs iespējama. Piemēram, lietās, kuras saistītas ar saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu, manuprāt, ir būtiska klātienes lietas izskatīšana un lietas dalībnieku “sajušana” tiesas zālē, kas ļauj nonākt pie bērna interesēm atbilstošākā risinājuma. Šīs kategorijas lietās ir būtiskas arī vispārcilvēciskas vērtības, kas, pēc manām domām, piemīt tikai dzīviem cilvēkiem.
Savukārt juridiski vienkāršākas parādu piedziņas lietas varētu izskatīt ar mākslīgā intelekta palīdzību, kas varētu veicināt arī lietu ātrāku izskatīšanu.
Vienlaikus jāsaka, ka mani mazliet biedē cilvēku darba aizstāšana ar dažādām tehnoloģijām. Arī ar rokām mīcīta maize, kas cepta īstā, ar malku kurinātā maizes krāsnī, tomēr garšo citādi, nekā maize, kas sagatavota rūpnīcā.
Kā redzat tiesas, tiesneša dabu pēc 10—20 gadiem?
Ņemot vērā izmaiņas, kādas pasaule piedzīvo saistībā ar Covid-19 pandēmiju, uzskatu, ka arvien lielāka loma būs rakstveida procesā izskatītām lietām, kā arī paredzu lietu izskatīšanu elektroniskā vidē. Tas gan notiek jau pašlaik, nevis pēc 10 gadiem.
Tā kā tehnoloģiju attīstība ir tik strauja, tad domāju, ka patlaban neviens nevar prognozēt, kāda būs tiesas spriešana pēc 10 gadiem.
Tomēr ceru, ka arī pēc 10 gadiem tiesu joprojām spriedīs augsti kvalificēti, godprātīgi un drosmīgi tiesneši, kā tas ir tagad.
Lasi arī citas #tiesnesistuvplānā sarunas ar tiesnešiem:
- Paaudžu maiņa nepieļauj stagnāciju tiesneša profesijā. Rīgas rajona tiesas tiesnese INGA JAUNZEME
- Tiesvedības kvalitātes jautājums nav tikai tiesneša atbildība. Ekonomisko lietu tiesas tiesnese DAGNIJA MUCENIECE
- Tiesneša profesija mainās. Ekonomisko lietu tiesas tiesnese VIJA KALNIŅA
- Viss sākas ar mantijas uzvilkšanu un ķēdes uzlikšanu. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis DAINIS SLIŠĀNS
