Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Dainis Slišāns Rīgas pilī svinīgā ceremonijā nodod tiesneša svinīgo solījumu Valsts prezidentam Egilam Levitam.
FOTO: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja
Šā gada 22. jūlijā Rīgas pilī notika svinīgā ceremonija, kurā Valsts prezidentam Egilam Levitam tiesneša zvērestu deva trīs rajona (pilsētas) tiesas tiesneši, bet tiesneša svinīgo solījumu – tiesnesis Dainis Slišāns. “Jums jau ir pieredze tiesu sistēmā, bet ne tiesneša amatā. Jūs redzat, kā tiesu sistēma darbojas, un šī pieredze ir ārkārtīgi svarīga jūsu jaunajā pozīcijā tajā pašā sistēmā,” savā uzrunā jaunajiem tiesnešiem teica Valsts prezidents. Par to, kāds ir ceļš uz tiesneša amatu, kā ir būt tiesnesim un kādu atbildību šis amats uzliek, – LV portāla sarunā ar jauno tiesnesi Daini Slišānu.
Likuma “Par tiesu varu” 68. panta trešā daļa noteic, ka tiesnesis stājas pie savu pienākumu pildīšanas pēc zvēresta (svinīgā solījuma) nodošanas. Tādējādi tiesneša norunāts zvērests vai svinīgais solījums ir viņa pilnvaru leģitimizācijas sastāvdaļa. Līdzās tiesneša mantijai un amata zīmei tas ir arī viens no tiesu varas simboliem.
Pati zvēresta došana, kas ārēji šķiet simboliska, ir arī juridiski saistoša procedūra ar tālejošām sekām. Tikai pēc zvēresta vai svinīgā solījuma došanas tiesnesis ir tiesīgs sākt pildīt amata pienākumus.
Kā pieņēmāt lēmumu kļūt par tiesnesi?
Tas noteikti nav mans bērnības sapnis. Tiesā sāku strādāt 2008. gada aprīlī, un tad man šķita, ka esmu te tikai garāmejot, uz neilgu brīdi. Nekad nebiju domājis, ka tas varētu būt ilgstoši.
Sākumā strādāju par tiesas sēžu sekretāru, tad par tiesneša palīgu. Pēdējos trijos gados, pildot tiesneša palīga pienākumus, izjutu personīgu aicinājumu kļūt par tiesnesi.
Brīdī, kad tavs tiesneša palīga darbs tiek atzinīgi novērtēts no tiešā priekšnieka – tiesneša – puses, kad tiek sniegts iedrošinājums, ka tev piemīt īpašības un prasmes, lai tu varētu būt tiesnesis, tad rodas apziņa. Bet, lai līdz šai apziņai nonāktu, ir daudz patstāvīgi jāstrādā un arī jāizrāda iniciatīva.
Šodien es sevi vairs nevaru iedomāties nevienā citā jurista profesijā, piemēram, advokātu birojā, kur ir jāpārstāv klienta intereses. Tiesa, spriežot saskaņā ar likumu, nonāk līdz vienai patiesībai, tāpēc man grūti iedomāties, ka varētu pārstāvēt tāda klienta intereses, kuram nav iespēju prāvā uzvarēt.
Cik ilgs ir process – kļūšana par tiesnesi? Cik ilgi jāmācās, kā jāveido sava karjera, ar ko jārēķinās, lai varētu kļūt par tiesnesi?
Noteikti ir jāstudē tiesību zinātne. Tas, ka man būs tuvākas tieši humanitāras zinātnes, bija skaidrs jau vidusskolā. Tiesa, mans ceļš līdz tiesnesim bija samērā vienkāršs, jo tiesneša palīgam ir priekšrocība, ka stāžs juridiskajā profesijā skaitās arī bez maģistrantūras diploma – atšķirībā no citiem pretendentiem, kuriem piecu gadu stāžam jābūt pēc maģistrantūras diploma iegūšanas. Šādi nosacījumi noteikti likumā “Par tiesu varu”. Manā gadījumā juridiskais stāžs tiesneša palīga amatā jau bija tuvu pieciem gadiem pirms maģistra diploma iegūšanas.
Par tiesnesi var kļūt jau no 30 gadu vecuma, tāpēc, ja studē maģistrantūrā un paralēli strādā par tiesneša palīgu, process nav pārāk garš.
Esat strādājis par tiesneša palīgu. Kā vērtējat tiesneša palīgu atalgojumu? Vai var teikt, ka darbs no sistēmas puses ir adekvāti novērtēts?
Protams, atalgojums nav atbilstošs, tas nav konkurētspējīgs darba tirgū. Es pieļauju, ka zemā atalgojuma dēļ tiesu sistēma zaudējusi daudzus spējīgus un uz attīstību vērstus darbiniekus, kas savu karjeru nolemj veidot citā jurista profesijā.
Taču darbs tiesā nav tikai atalgojums. Strādāt tiesā ir liela priekšrocība. Ir dota lieliska iespēja gūt pieredzi, kādu nav iespējams iegūt nekur citur. Advokātu birojiem ir simpātiski tieši tiesas darbinieki, jo viņi, kā saka, “zina to drēbi”. Savukārt kvalifikācijas celšanai dažādas apmācības piedāvā gan Latvijas Tiesnešu mācību centrs, gan Tiesu administrācijas ESF projekts “Justīcija attīstībai”. Tiesu darbiniekiem tā ir iespēja iegūt zināšanas un papildināt prasmes bez papildu līdzekļu ieguldīšanas, vajag tikai gribēt.
Bet, ja atgriežamies pie atalgojuma, balstoties savā pieredzē, varu teikt, ka atalgojums tiesā man nav bijis pašmērķis. Kad sāku strādāt tiesas sēžu sekretāra amatā, alga bija ļoti maza. 2008. gada ekonomiskās krīzes dēļ algu vēl pat nedaudz samazināja. Daudzi kolēģi tieši šī iemesla dēļ pameta darbu tiesā. Ja darba pašmērķis ir nauda, strādāt ir grūtāk nekā tad, ja ir patiesa interese un izpratne par to, ko dari. Tiesā ir iespēja veidot karjeru, tāpēc arī atalgojums var palielināties, piemēram, tiesas sēžu sekretāram kļūstot par tiesneša palīgu, bet tiesneša palīgam – par tiesnesi.
Tiesneša palīgam, kurš vēlas kļūt par tiesnesi, vienmēr būs personiska interese izdarīt vairāk, nekā no viņa prasa, nevis strikti pieturēties pie amata aprakstā noteiktā. Kad strādāju tiesneša palīga amatā, mana priekšniece teica: “Jābūt tiesneša palīgam tiesneša palīga izpratnē.”
Kā jaunais tiesnesis jūs jau dodaties uz tiesas zāli un spriežat tiesu. Kādas domas jūs pavada, kā sagatavojaties vadīt tiesas sēdi?
Jā, es jau eju tiesas zālē, spriežu tiesu. Viss sākas ar mantijas uzvilkšanu un ķēdes uzlikšanu. Prātā tiek izspēlēts tiesas process, notiek sevis noskaņošana tam. Vēl pirms civillietu saņemšanas savā tiesvedībā zināju, ka pirmajai tiesas sēdei jābūt vienkāršai, un tā arī notika. Pirmā manis skatītā lieta bija sūdzība par tiesu izpildītāja rīcību, un uz izskatīšanu ieradās tikai tiesu izpildītājs, līdz ar to process noritēja vienkāršāk, arī izskatāmais jautājums nebija sarežģīts.
Uztraukums, protams, ir. Es zinu tiesnešus, kas strādā jau gadu un ilgāk, taču turpina sagatavot tiesas sēdes scenāriju – pa kādiem soļiem procesam jānoris –, lai neizlaistu nevienu procesuālo jautājumu un darbību. Arī es tā daru, taču saprotu, ka to nevajadzētu praktizēt ilgstoši. No tā jāatradinās, process jāvada raiti, bez aizķeršanās, lai gan pašam, gan lietas dalībniekiem viss būtu saprotams un rastos pārliecība, ka tiesnesis pārvalda procesu.
Turpmākie tiesvedības procesi bija sarežģītāki, un man kā tiesai tiesneša personā bija aktīvi jāiesaistās, lai process virzītos pēc likumā noteiktās kārtības, nevis kāda procesa dalībnieka, piemēram, advokāta, ieskatiem. Tas ir izaicinājums jaunam tiesnesim – pilnīgi cita pieredze, liela atbildība –, jo tiesas zālē tiesnesis ir uzmanības centrā. Katram pateiktajam vārdam un lēmumam jābūt rūpīgi pārdomātam un izsvērtam. Un vislabāk to var iemācīties darot: bez prakses nav pieredzes. Taču pats galvenais ir rūpīgi iepazīties ar lietas materiāliem, tā jau ir puse no uzvaras – būt pārliecinātam par to, ko dari.
Kāds, jūsuprāt, ir mūsdienīgs tiesnesis?
Mana pārliecība ir tāda, ka tiesnesim ir jābūt ar noteiktu, stabilu vērtību komplektu – neatkarība, drosme, cieņa pret citiem, iecietība un, protams, taisnīgums pāri visam. Ir jāpaliek uzticīgam saviem principiem un vērtībām.
Vienmēr aktuāls, bet dažādi izprotams ir jautājums par tiesiskumu un taisnīgumu. Kā vērtējat šīs īpašības?
Ideālā variantā tām abām jāsakrīt, taču realitātē tās var arī nesakrist. Spriedums var būt likumīgs, pareizi uzrakstīts, atbilstošs likuma normām, taču kādam tas šķitīs netaisnīgs. Laikam jau nav tādas ideālās pasaules. Piemēram, kāds procesa dalībnieks pieļāvis kļūdu savu tiesību īstenošanā un tiesvedībā vairs nevar panākt sev vēlamo rezultātu. Šādos gadījumos tiesas nolēmums var šķist netaisnīgs. Tajā brīdī prāvnieka ieskatā taisnīgums nav izpildījies. Bet nedrīkst aizmirst, ka tiesas procesā ir divas puses. Tas nozīmē, ka otrai pusei, kura tiesā būs uzvarējusi, viņasprāt, taisnīgums būs izpildījies.
Ko jums personīgi kā topošajam tiesnesim nozīmēja zvēresta (svinīgā solījuma) došanas ceremonija?
Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis, man personīgi nozīmīgs un svarīgs. Ļoti žēl, ka svinīgajā ceremonijā nevarēja būt klāt ģimene. Ir tiesneši, kas prezidentam dod zvērestu, un ir tiesneši, kas dod svinīgo solījumu. Es prezidentam devu svinīgo solījumu. Es esmu kristietis, līdz ar to nevarēju zvērēt prezidentam, varēju dot vienīgi svinīgo solījumu. Citi tiesneši, iespējams, uz to raugās vienkāršāk, kā uz paredzēto procedūru. Man tas bija un ir svarīgi. Varbūt kādam var šķist, ka tiesneša zvēresta došana izklausās nopietnāk nekā svinīgā solījuma došana. Tas ir maldīgs priekšstats, jo, manuprāt, primāri svarīga ir jaunā tiesneša attieksme pret vārdiem, kas ietverti svinīgajā solījumā.
Svinīgais solījums ierakstīts likumā “Par tiesu varu”. Svinīgā solījuma vārdos ietvertas visas tiesnesim nepieciešamās īpašības, kurām jāpiemīt, strādājot šajā amatā. Prezidenta vārdi mums, tiesneša gaitas uzsākot, bija: “Neaizmirstiet šodien doto solījumu, regulāri izlasiet to. Katram vārdam šajā solījumā ir ļoti liela nozīme.”
“Es, uzņemoties tiesneša pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un zvēru (svinīgi solu) būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, tiesu spriest stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumiem.”
Svinīgā solījuma ceremonija ir pēdējais posms procesā, kurā kļūsti par tiesnesi. Jau nākamajā dienā vari doties uz tiesas zāli un spriest tiesu.
Ko nozīmētu pārkāpt svinīgo solījumu?
Tiesneši ir padoti vienīgi likumam. Tiesnesi nevar sodīt par likuma normu interpretāciju, ja vien nav konstatēta apzināta nepareiza likuma piemērošana. Šādos gadījumos tiek pārkāptas Latvijas tiesnešu ētika kodeksa normas un tiesnesis ir saucams pie disciplinārās atbildības.
Ja tiesnesis ir pietiekami izklāstījis sprieduma motīvus, viņš nav saucams pie atbildības, pat ja apelācijas instances tiesa taisījusi pretēju spriedumu. Tāpēc Latvijā ir trīs tiesu instances, kurās tiesas interpretācijas kļūdas var novērst, ja tādas zemākas instances tiesas nolēmumos ir konstatētas. Svarīgākais ir profesionālā atbildība – spriedums, ko es kā tiesnesis parakstu, ir spriests Latvijas valsts vārdā. Tā ir liela atbildība.
Latvijas tiesnešu ētikas kodeksā ir ietverti augsti uzvedības un morāles standarti, tostarp ierobežojumi, kurus tiesnesis labprātīgi uzņēmies ievērot.
Darbiniekam, ieņemot konkrētu amatu, ir sagatavots amata apraksts ar veicamajiem amata pienākumiem. Kā ir tiesneša amatam, vai jāievēro kādas īpašas vadlīnijas? Jūs minējāt tiesnešu ētikas kodeksu – vai ir vēl kaut kas?
Tiesnešu ētikas komisijas atziņu krājumā var rast atbildi uz jautājumu, vai tiesnesis ir nokļuvis apstākļos, kas rada pamatu apšaubīt tiesneša objektivitāti. Tiesnešu ētikas komisija ir pētījusi dažādas situācijas, pieņēmusi lēmumus, lai būtu priekšstats, kā tiesnesim rīkoties strīdīgās situācijās.
Piemēram, vai varu izskatīt lietu, ja ar kādu no pusēm man ir ļoti sena pazīšanās? Vai man būtu jāatstata sevi no šīs lietas skatīšanas vai tomēr ne? Tas ir vienkāršākais piemērs. Pēc šiem lēmumiem un precedentiem mēs vadāmies savā darbā. Taču, manuprāt, ja ir šaubas, vai kaut ko esam vai neesam tiesīgi darīt, tad labāk to tomēr nedarīt.
Tiesnešu ētikas kodeksā ir teikts, ka tiesnesim jāievēro augstas uzvedības un kultūras normas, lai apstiprinātu tiesu varas neatkarību un godīgumu. Vai tiesneša amats uzliek ierobežojumus?
Man tā ir cieņa pret citiem cilvēkiem. Tev vienmēr jābūt neitrālam, iecietīgam, bieži jāatturas no sava viedokļa paušanas, kad tas var kaitēt tiesneša amata prestižam. Tas ir amats, kas disciplinē. Tiesnešu ētikas kodeksā rakstīts, ka tiesnesim jāpieņem tādi uzvedības ierobežojumi, kas parastam pilsonim var šķist apgrūtinoši.
Par to, ka esi tiesnesis, nevar aizmirst nevienā dzīves situācijā, un nevar tiesneša tēlu graut sabiedrības acīs. Tiesneša atbildība nebeidzas, kad aizveras tiesas nama durvis un tu ej mājās. Tu joprojām esi tiesnesis, un tev joprojām ir profesionālie ierobežojumi un pienākumi. Tas ir liels izaicinājums un atbildība, jo būt tiesnesim ir dzīvesveids.
Vai šīs prasības nav pārlieku idealizētas un pārspīlētas?
Protams, tiesnesis arī ir cilvēks, kuram ir emocijas, taču tās jānošķir, gan spriežot tiesu, gan ikdienā, dodoties mājās no darba.
Varbūt, ja jūs man šo jautājumu uzdotu pēc pieciem gadiem, es teiktu, ka tas ir pavisam vienkārši, jo tad jau būtu pieradis. Šobrīd tiesneša statuss un uzliktā atbildība īpaši ārpustiesas dzīvē man nesagādā grūtības.
