Kad sapratāt, ka vēlaties savu dzīvi saistīt ar darbu tiesā, un kas jūs piesaistīja tik nopietnā un atbildīgā profesijā?
Neapzināta vēlme strādāt jurista profesijā bija jau bērnībā, kad astoņu gadu vecumā uz vecāku uzdoto jautājumu, par ko vēlos kļūt nākotnē, atbildēju – par arheologu vai juristu, lai gan nevienā no šīm profesijām neviens no manas ģimenes locekļiem nestrādāja.
Stājoties augstskolā un ar vecāku atbalstu, jau zināju, kādu profesiju apgūšu. Man bija iespēja strādāt pašvaldības un privātā kapitālsabiedrībā, kā arī apgūt praksi pašvaldības pārvaldē. Tādējādi guvu priekšstatu par valsts pārvaldē un privātajā sektorā strādājošo darba specifiku un izaugsmes iespējām.
Savukārt, strādājot tiesā, bija iespēja daudz vairāk izprast zvērinātu advokātu, policistu un tiesnešu darbu, jo katram amatam nepieciešamas ne tikai zināšanas un iemaņas, kuras iegūst laika gaitā, bet personai arī jābūt apveltītai ar noteiktu īpašību kopumu, lai spētu pilnvērtīgi veikt amata pienākumus. Piemēram, tiesnesim jābūt mierīgam un nosvērtam kritiskos brīžos, neatkarīgam, objektīvam, ar juridiskām zināšanām un intuīciju, taču nepaļaujoties uz to pilnībā, ar taisnīguma apziņu, kas izriet no likuma un personiskām vērtībām.
Šis amats ir mazliet ideālistisks, jo jātic, ka pasaulē pastāv taisnīgums. Tā kā man piemīt minēto īpašību kopums, kas, protams, ir jāattīsta, un man patīk darbs, ko daru, kas nav mazsvarīgi, izvēle kļūt par tiesnesi bija likumsakarīga.
Tāpat nav arī mazsvarīgi, ka tiesneša darbs ir autoritatīvs. Par minēto pārliecinājos arī, izlasot bijušā Augstākās tiesas tiesneša un priekšsēdētāja, diplomāta, Latvijas vēstnieka Dānijas Karalistē un Īslandē, šobrīd zvērināta advokāta Gvido Zemrībo un Lia Guļevskas grāmatu “Darbs dara cilvēku”, kurā aprakstīts, kā diplomātiskums, ass prāts un citas spējas palīdzēja pārdzīvot okupācijas gadus un izveidot tiesisku valsti.
Kas ir bijis vislielākais izaicinājums jūsu profesionālajā ceļā uz tiesneša amatu? Vai ir izšķiroši apzināties mērķi – tiesneša amats – jau karjeras sākumā?
Tiesu sistēmā strādāju kopš 2013. gada – kā tiesneša palīgs pirmās instances tiesā, un no 2021. gada 15. janvāra – kā tiesnese. Uzsākot darbu tiesā, izvēle kļūt par tiesnesi bija iepriekš apdomāta un noteikta. Tādējādi nevaru izcelt kādu atsevišķu izaicinājumu, tiecoties uz tiesneša amatu.
Apgūt jebkuru amatu vai ko jaunu – tas vienmēr ir izaicinājums, jo, vēloties izpildīt darbu kvalitatīvi, centos iegūt vairāk zināšanu un praktisko pieredzi. Ne vienmēr viss izdevās pareizi un ar pirmo reizi, taču tieksme sasniegt iecerēto – tiesneša amatu – palīdzēja pārvarēt grūtības. Nav mazsvarīgs arī ģimenes un kolēģu atbalsts, jo tieši šie cilvēki redz tiesnesi kā personu, savukārt pārējā sabiedrība – kā taisnības un likumības kalpu.
Nav izšķirošas nozīmes, kurā brīdī persona vēlas kļūt par tiesnesi – jurista karjeras sākumā vai tās gaitā, iespējams, aicinājums kļūt par tiesnesi ataust kādā noteiktā dzīves posmā.
Tiesneša zvērestu nodevāt tiešsaistē pirms mazliet vairāk nekā pus gada – 15. janvārī. Vai šajā īsajā laika posmā esat uzzinājusi ko jaunu, negaidītu par tiesneša darbu?
Strādājot par tiesneša palīgu pirmās instances tiesā, papildus citiem pienākumiem sastādīju nolēmumu un pavadrakstu projektus. Esot tiesneša amatā, jauna pieredze ir tiesas procesa vadīšana. Neskatoties uz tiesas procesa pārzināšanu un Latvijas Tiesnešu mācību centra organizētajām mācībām jaunajiem tiesnešiem ar mērķi palīdzēt amata pienākumu pildīšanā, tiesas procesa vadīšanu nav iespējams iestudēt kā iepriekš izveidotu scenāriju.
Ko jūs teiktu jauniešiem, kuri sapņo par darbu tiesā? Vai tam ir nepieciešama ne tikai izglītība jurisprudencē, bet arī kādas citas īpašības bez tām, kuras jau minējāt? Piemēram, pieļauju, ka tiesnesis nedrīkst būt ļoti emocionāls, jo ikdienā jāsaskaras ar cilvēku vistumšākajām pusēm.
Ja apskatām darbu tiesā kā tiesnesim, neapšaubāmi tam ir nepieciešama izglītība jurisprudencē. Bez noteiktām personiskām īpašībām tiesnesim, kurš nav pārsniedzis 40 gadu slieksni, jāņem vērā, ka ne visu lietas dalībnieku uztvere par tiesnesi būs vienāda un vienlīdz cienoša.
Sabiedrībai joprojām ierasts redzēt tiesnesi cienījamā vecumā un ar attiecīgu pieredzi. Taču, neskatoties uz šādiem stereotipiem, neatgriezeniski notiek paaudžu maiņa, kas mainās līdz ar laikmetu, kurā dzīvojam. Paaudžu maiņa ir likumsakarīga un nepieciešama – tā nepieļaus stagnāciju arī tik, manuprāt, konservatīvā profesijā kā tiesnesis.
Ir būtiski apzināties, ka lietu iztiesājošs tiesnesis ir ne tikai ieguvis visaptverošas zināšanas tiesību zinātnēs, bet dzīvo tagadnē un ir uz nākotni vērsts. Cilvēku negatīvās emocijas ietekmē jebkuru cilvēku, arī tiesnesi, taču no tiesneša tiek prasīts būt pārākam pār cilvēku negatīvajām un arī pozitīvajām emocijām, jo tiesnesim jābūt neitrālam, vienlaikus nodrošinot, ka tieši pēdējais vada procesu. Līdz ar to arī personības vistumšākās puses jāuztver kā situācija, ar kuru jātiek galā, izmantojot racionālu domāšanu, nevis emocijas. Savaldība kopsakarā ar spēju nepieņemt lēmumus, pakļaujoties emocijām, ir racionālas domāšanas pamatā.
Vai kādreiz varējāt iedomāties, ka spriedīsiet tiesu tiešsaistē? Vai, jūsuprāt, tiesas sēde klātienē, kad tiesnesis un lietas dalībnieki atrodas tiesas zālē “aci pret aci” var palīdzēt labāk izprast lietas dalībnieku motivāciju, rīcību?
Rūpējoties par tiesnešu, tiesu darbinieku un apmeklētāju (tostarp lietas dalībnieku) drošību, atbilstoši valstī noteiktajiem Covid-19 izplatību ierobežojošajiem noteikumiem, tiesās arvien vairāk tika izmantota tiesas sēžu vadīšana neklātienē, tādējādi nodrošinot tiesas procesu nepārtrauktību.
Neapšaubāmi, tā bija jauna pieredze tiesai un lietas dalībniekiem, kā tas būs – vadīt tiesas procesu tiešsaistē, iesniegt pierādījumus, izteikt savus apsvērumus un argumentus, izmantot citas likumā noteiktās procesuālās tiesības un pienākumus.
Tiesnešu saime pierādīja, ka spēj pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Noteiktu lietu kategoriju iztiesāšana tiešsaistē, piemēram, parāda piedziņa, neprasa sevišķu lietas dalībnieku motivācijas izzināšanu, it sevišķi gadījumos, kad parādnieks jeb atbildētājs nereaģē uz tiesas aicinājumu sniegt rakstveida paskaidrojumus un neuzskata par nepieciešamu piedalīties tiesas sēdē. Piemēram, komercstrīdos, laulības šķiršanas lietās un lietās, kas skar bērna tiesības, atsevišķos gadījumos, ir būtiski uzklausīt lietas dalībniekus klātienes tiesas sēdē.
Tādējādi tiesas spriešana tiešsaistē ir būtiska tiesu sistēmas attīstības sastāvdaļa, taču tā nevar aizstāt cilvēka emocijas, pārdzīvojumus un viedokļu uzklausīšanu tiesas sēdē, kas notiek klātienē.
Cik, jūsuprāt, ir svarīgi skaidrot pieņemtos lēmumus plašākai sabiedrībai? Vai tas būtu jādara pašam tiesnesim vai komunikācijas speciālistiem?
Salīdzinoši nesen tiesu vara sākusi plašākai sabiedrībai skaidrot spriedumus, kas ir būtiski tiesu varas stiprināšanai sabiedrībā, jo pēdējai jāizprot tiesas motīvi konkrētu lietu izspriešanā.
Vienlaikus sabiedrība nereti aizmirst, ka tiesas spriedumus nedrīkst kritizēt persona, kura kaut kādā jomā ir nepieredzējusi, ar nepietiekamu izglītību vai pieredzi. Sabiedrībā bieži kritizē tiesnešu spriedumus, taču kritizē tie, kuriem nav juridiskās izglītības, kuri neizprot un nezina likumus, kuri konkrēto gadījumu vērtē, pamatojoties uz emocijām. Tie neaizdomājas, ka tiesnesis piemēro tos likumus, kas ir pieņemti, ar to pierādījumu kopumu, kas atrodas lietas materiālos, un ka, dzīvojot tiesiskā valstī, nevar pastāvēt princips – zobs pret zobu.
Tāpat kā nevar pastāvēt situācija, ka tiesas spriedums tiek apšaubīts vai vēl vairāk – netiek pildīts. Nav izšķirošanas nozīmes, kura persona izskaidro tiesas spriedumu – tiesnesis personīgi vai komunikāciju speciālists, galvenais, lai tas būtu izprotams sabiedrībai un neradītu šaubas par tā tiesiskumu.
Vai tiesneša darbs mūsdienās atšķiras no tā, kāds tas bija pirms 20–30 gadiem? Kādam, jūsuprāt, ir jābūt tiesnesim 21. gadsimtā?
Laikmetu un paaudžu maiņa nes sev līdzi arī vērtību maiņu, taču nedalīts paliek galvenais – taisnīgums kā tiesas prerogatīva un cieņa pret tiesu kā sabiedrības prerogatīva. Būt tiesnesim 21. gadsimtā ir izaicinājums. Ne velti sengrieķu filozofs Sokrāts teicis: “Visas profesijas – no cilvēkiem, un tikai trīs no dieva – pedagogs, tiesnesis un ārsts.” Sabiedrība sagaida no tiesneša būt zinošam ne tikai tiesību teorijā, likumu pārzināšanā, nevainojamā tiesvedības procesa vadībā, bet arī iejūtīgam un emocionāli nesatricināmam, vienlaikus aizmirstot savu pienākumu – izrādīt tiesai cieņu. Tas izpaužas ne tikai pienākumā atbildēt tiesas aicinājumiem, bet arī pienākumā ievērot vispārpieņemtās pieklājības un ētikas normas.
Tiesneša amats ir sarežģīts un darbietilpīgs, kam vajadzīga analītiska domāšana, spēja kontrolēt emocijas, ātri pieņemt lēmumus un orientēties lielā informācijas daudzumā. Tiesneša amats ir atbildīgs, jo spriedums tiek rakstīts ne tikai uz papīra, bet arī uz cilvēka dvēseles, kura to nesīs.
***
REDAKCIJAS PIEZĪME
#Tiesnesistuvplānā ir LV portāla interviju sērija ar tiesnešiem, kuras mērķis ir iepazīstināt plašāku sabiedrību ar tiesneša profesiju un pastarpināti arī tiesu darbu. Kāds ir profesionālais ceļš, lai kļūtu par tiesnesi? Kā top tiesas spriedumi? Kā tiesneša darbu 21. gadsimtā redz nule zvērestu nodevis tiesnesis un tiesnesis, kas šim darbam veltījis visu savu darba mūžu?
Lasi citas #Tiesnesistuvplānā sarunas ar tiesnešiem:
- Tiesvedības kvalitātes jautājums nav tikai tiesneša atbildība. Ekonomisko lietu tiesas tiesnese DAGNIJA MUCENIECE
- Tiesneša profesija mainās. Ekonomisko lietu tiesas tiesnese VIJA KALNIŅA
- Viss sākas ar mantijas uzvilkšanu un ķēdes uzlikšanu. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis DAINIS SLIŠĀNS
