Pēdējos dažos gados Latvijai aktuāli kļuvuši netīrās naudas atmazgāšanas jautājumi, risks iekļūt Finanšu darījuma darba grupas (FATF) tā dēvētajā pelēkajā sarakstā. Kā ārvalstu investori izjuta šo jautājumu sakārtošanu, cīņu ar čaulas kompānijām, nelegāli iegūtas naudas legalizāciju?
Augsti novērtējam valdībā izdarīto. Fakts, ka neesam pelēkajā sarakstā, ir gan premjerministra, gan valdības, gan dažu organizāciju un institūciju nopelns, par ko viņiem liels paldies. Mēs apzināmies, ka mūsu finanšu sektors mainās un pārveidojas. Ar Finanšu izlūkošanas dienestu (FID) ilgi diskutējam, vai jautājums par netīro naudu nav pārāk eskalēts un vai šobrīd vairāk nemēģinām risināt vēsturiskās problēmas, nevis tagadējās. Mūsu pamudinājums: protams, tikt galā ar vēsturiskām lietām, bet zināmā mērā koncentrēties uz to, kas šobrīd ir svarīgi biznesam un kādā veidā varam sevi kā valsti parādīt caurspīdīgu, godīgu un ētisku.
Ik rudeni ārvalstu investori tiekas ar valdību. Dokumentā par makroekonomikas politikas jautājumiem FICIL uzsver, ka Latvijai jāturpina pilnveidot finanšu uzraudzības sistēma, lai tās darbība neapgrūtinātu ārvalstu investīciju piesaisti.
Ļoti atbalstām pēdējo tendenci, ka bankām ir jāstrādā uz riskiem balstītā pieejā. Uz to aicinām virzīties tālāk, lai būtu manāms balanss starp naudas atmazgāšanas novēršanas prakses atbilstības ieviešanu un investīciju piesaistīšanu.
Ko nozīmē uz risku balstīta pieeja? Tas ir tad, kad jebkura finanšu iestāde saprot, kas ir tās klienti, kas ir viņu galvenie biznesa riski, kuri ir saistīti ar noziedzīgas naudas atmazgāšanu, un pielāgo procesus un procedūras, lai riskus aptvertu. Bet tā nav pieeja, ka finanšu iestādei ir dokumentu saraksts, kas ir obligāti jānoskaidro vai jāizdara. Tas pilnīgi maina pieeju. Ja finanšu iestāde saprot, kas ir uzņēmuma risks, tad tā spēj paprasīt krietni gudrākus jautājumus par savu partneri un klientu nekā tajā brīdī, kad jāpieprasa dokumenti pēc saraksta. Tad dzirdam dažādus komentārus, ka bankas prasa informāciju, kas ir pēc burta, nevis pēc būtības. Uz risku balstīta pieeja būtiski mainītu koncepciju.
Daudzi ārvalstu investori Baltiju uztver kā vienotu tirgu. Kāda ir situācija un prasības finanšu iestādēm Igaunijā un Lietuvā, kā ir strādāt šajās valstīs? Vai tiesa, ka daudzo prasību dēļ uzņēmēji kontus atver citās valstīs?
FICIL ir izveidojies ļoti labs dialogs ar iesaistītajām iestādēm. Ja uzņēmumiem ir bijušas problēmas, vēršamies pie atbildīgajām institūcijām, lai atrastu risinājumu.
Varbūt tikai liekas, ka prasības citviet ir mazākas, bet pēc būtības Lietuvas un Igaunijas administrācijas noteikti skatās uz Latvijas piemēru, un šis ir tikai īss laika periods, kad uzņēmēji var teikt, ka prasības ir citādas.
Spēkā ir Eiropas Padomes Regula par noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijas novēršanu, un tā ir saistoša visām ES dalībvalstīm.
Tas ir jautājums, kā regulu piemēro. Ja tautietis aizbrauks uz Lielbritāniju, tad, visticamāk, viņam vajadzēs vairākus mēnešus, lai atvērtu bankas kontu. Nezin kāpēc uzskatām, ka tur prasīt informāciju, vērtēt un noteiktos gadījumos pat atteikt konta atvēršanu ir normāla parādība, bet Latvijā tas nav pieņemami. Skaidrs, ka mums ir jādara labāk nekā Lielbritānijā vai citās valstīs, bet Latvijas ekonomika ir salīdzinoši mazāka nekā citu valstu ekonomikas, tādēļ atkārtoti uzsveram nepieciešamību ieviest uz riskiem balstītu pieeju finanšu sektora darbībā.
Kāda šobrīd ir investīciju vide? Kas to atvieglo, kas padara sarežģītāku?
Kopumā FICIL veidojas labs dialogs ar valdību, ir uzsāktas reformas, kas ir jāturpina. Skaidrs, ka šīs pārmaiņas palīdz attīstīt investīciju vidi. Reforma, kuru noteikti atbalstām, ir jāveic augstākās izglītības sektorā. Par to esam runājuši ilgstoši. Liels atbalsts ir arī administratīvi teritoriālajai reformai.
Taču valdībai priekšā ir daudzas citas reformas, piemēram, ja runājam par nodokļu kosmētisko reformu: vai tā ir nepieciešama? Svarīgs ir arī jautājums par kopējo valsts redzējumu un stratēģiju, par kuru augstākā līmeņa tikšanās laikā esam runājuši. Vai valdība var skaidri nodefinēt, kas ir ilgtermiņa plāns, tā, lai tas būtu skaidrs jebkuram cilvēkam, kad to viņam paprasa? Ne tikai to, kas ir ierakstīts Nacionālajā attīstības plānā. Droši vien nav daudz cilvēku, kas to ir izlasījuši no “a” līdz “z”.
Ik gadu ārvalstu investori norāda arī uz darbaspēka pieejamības problēmām, it īpaši reģionos.
Valstij krietni stratēģiskāk jārisina darbaspēka problēmas. Ir jābūt vienai iestādei, kas varētu šo jautājumu pārvaldīt, lai sektors nav saskaldīts, kā ir tagad: viena ministrija atbild par bezdarbniekiem, otra – par cilvēkiem ar invaliditāti un sociāli neaizsargātajām sabiedrības grupām. Mēs runājam par visu darbaspēku, kā to integrēt darba tirgū un attīstīt, lai tas būtu konkurētspējīgs. Jāpiebilst, ka nozīmīgs aspekts ir darbaspēka prasmju pilnveidošana. No valsts gribētu sagaidīt skaidrāk saprotamu redzējumu uz darbaspēka politiku.
Kādas vēl ir aktuālākās problēmas?
Visas reformas caurvij digitalizācijas jautājumi. Covid-19 pandēmija parādīja, ka Latvija var ātri pārorientēties un pārņemt dažādus digitalizācijas procesus. Šie procesi nepārprotami ir jāturpina attīstīt publiskajā sektorā, kas noteikti sekmēs efektīvāku un ciešāku publiskā un privātā sektora sadarbību.
Šogad, tiekoties ar valdību, viena no galvenajām rekomendācijām koncentrējās uz vienu atbildīgo resoru digitalizācijas procesos valstī. Katra ministrija, katra iestāde dara kaut ko savu un skatās uz savu šauro nišu, valstij nav kopējas pieejas digitālo jautājumu risināšanā un attīstībā. Līdz ar to ir problēmas, piemēram, iepirkumos – tiek patērēts krietni vairāk resursu, nekā vajadzētu.
Piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un Uzņēmumu reģistram (UR) komersanti sniedz pārskatus. Savukārt Centrālā statistikas pārvalde arī pieprasa daudz informācijas. Šī iestāde varētu sadarboties ar VID un UR, lai saņemtu vajadzīgos datus un tie uzņēmējiem nebūtu jāgatavo divreiz.
Vai būvniecības atļaujas, kuras izsniedz pašvaldības. Šos datus var analizēt kopā ar teritoriālo plānojumu nevis reģionālā, bet gan valstiskā līmenī. Šādas iespējas ir tikai tad, kad valstij ir vienots digitālais koncepts.
Dokumentā norādāt, ka vairāki pēdējo gadu laikā ieviestie nosacījumi uzņēmējdarbībai kļuvuši par jaunu slogu, bieži vien nesamērīgu. Kas ar to domāts?
Uz administratīvo slogu ir jāskatās kā uz kopēju lietu. Ja vērtē nodokļu slogu, tad jāskatās ne tikai uz procentu likmēm, bet arī to, cik viegli vai sarežģīti ir aprēķināt nodokļus, cik daudz laika tam ir vajadzīgs.
Jautājums vairāk ir par pareizo balansa atrašanu starp valsts iestāžu kontroli un paļaušanos un sapratni par veicamajām darbībām no uzņēmēju puses. Vai administratīvais slogs ir vajadzīgs, vai tam ir jēga, vai arī tas ir tikai “ķekša” pēc?
Administratīvo slogu noteikti ir jāpārvērtē, jāskatās, kāpēc tas ir vajadzīgs. Jābūt pilnīgai skaidrībai par to, vai eksistē citas iespējas, kā nodrošināt kontroli, un vai to varētu samazināt ar citiem instrumentiem, piemēram, vairāk izmantojot digitālos rīkus.
Ārvalstu investoru padome Latvijā rosina ieviest plašu anonimizētu Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu datubāzi. Kāpēc šāds ierosinājums? Vai redzat lielus korupcijas riskus valsts un pašvaldības iepirkumos?
Publiskie iepirkumi, īpaši zemākas cenas iepirkumi, piesaista korupcijas riskus. Tēma vēl vairāk saasinājusies saistībā ar Covid-19 situāciju. Valdība ir skaidri norādījusi, ka sagaidāmi lieli tēriņi, kas saistīti ar infrastruktūras projektiem. Dažādi ēnu ekonomikas pētījumi liecina, ka vislielākā – apmēram 40% – ēnu ekonomikas daļa valda būvniecībā. Ja saliekam šos faktorus kopā, tad publiskie iepirkumi celtniecības jomā būs saistīti ar ēnu ekonomiku. Līdz ar to publiskajam iepirkumam ir liela nozīme.
Ārvalstu investoru padome Latvijā aicina paraudzīties uz potenciālajiem infrastruktūras objektiem, izvērtēt, vai tie ir lietderīgi, raugoties ilgtermiņā. Vai tiešām no tā, ko šobrīd izdarīsim un kam iztērēsim naudu, dabūsim pietiekamu atdevi arī pēc Covid-19 laika?
Ekonomikas atveseļošanas plānā Latvijai no Eiropas iezīmēti aptuveni divi miljardi eiro granta naudas.
Tieši šajā gadījumā ir vērts saprast: vai paņemt šo naudu un iztērēt, vai tas ir pašmērķis? Līdzekļi ir jāapgūst tā, lai Latvija pēc atveseļošanās ir stiprāka. Un ir svarīgi būt gudriem gan tēriņos, gan arī pasūtījumos.
Kam iztērēt būtu gudri?
Jāsaprot, kādu atdevi dos jebkuri tēriņi. Jābūt ilgtspējīgam skatījumam. Runājam par objektiem, kuru vērtība ir vairāki miljoni eiro. Kādu labumu tie dos nākotnē? Vai būs mazāks resursu patēriņš, vai būs vienkāršāk ar darbaspēka pieejamību, vai atvieglojam un efektivizējam tiesu sistēmu, vai uzbūvējam infrastruktūras objektus, kas ekonomēs laiku vai pārvedīs vairāk kravu? Ir jāsaprot, kāpēc to darām un kāds labums no tā būs sabiedrībai.
Septembrī FICIL un FID rīkotajā diskusijā par naudas atmazgāšanas novēršanas prakses atbilstības ieviešanu izteicāt zināmu neapmierinātību par to, ka atbildīgās iestādes ķersies pie pašmāju korupcijas tikai pēc dažiem gadiem.
Joprojām uzskatām, ka korupcija ir problēma, kas nedrīkst gaidīt pāris gadu. Ja skatāmies no ārvalstu investīciju viedokļa, īpaši ētiskas investīcijas neienāks valstīs, kurās ir augsts korupcijas risks.
Ja ir zināmi lieli infrastruktūras projekti un ir skaidrs, ka tur ir augsts korupcijas risks, nevajag gaidīt, kamēr kāds ziņos par kaut ko aizdomīgu: proaktīvi jāseko līdzi jau no paša sākuma.
Tas ir jautājums visiem, kas ir iesaistīti valsts ekonomiskajā attīstībā, jo cīnīties ar ēnu ekonomiku nevar tikai VID un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. To vajadzētu darīt visam publiskajam sektoram, sākot no iepirkumiem, beidzot ar sava biznesa partnera – iepirkuma konkursa uzvarētāja – uzraudzību: vai viņš turpina ievērot visus nosacījumus visā līguma laikā. Tikai tā varētu efektīvi cīnīties ar ēnu ekonomiku un korupciju.
