Arvīds Kalniņš: soda sankcijas būs tādas, kā likumdevējs ir lēmis

Kad līdzjūtības un sēru sveces izdegušas, esam otrajā stadijā. Un tādēļ, šķiet, vietā būtu izklāsts, kas notiek no kriminālprocesa ierosināšanas brīža līdz tam laikam, kad prokurors tiesā ierosina krimināllietu pret konkrētām personām.

Par to LV portāls iztaujā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroru Arvīdu Kalniņu.

Par būvkonstrukciju nobrukuma faktu tirdzniecības centrā "Maxima" 21.novembrī pēc Krimināllikuma 239.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm tika uzsākts kriminālprocess Nr.11511002713. Kā tiek virzīts šis process?

Uzreiz teikšu – par konkrēto procesu informāciju var sniegt tikai procesa virzītājs, un tā šajā gadījumā nav Ģenerālprokuratūra, bet Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Galvenās kriminālizmeklēšanas pārvalde. Ir izveidota izmeklēšanas grupa, un procesa virzītājs ir konkrēts izmeklētājs. Prokuratūra, kā to paredz Kriminālprocesa likums, īsteno šīs lietas uzraudzību. Tās realizēšanai ir izveidota uzraugošo prokuroru grupa četru cilvēku sastāvā.

Kā šī uzraudzība realitātē notiek?

Sāksim ar to, ka uzsāktā procesā prokuroru pienākums nav noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums: tas ir izmeklētāja pienākums. Kad izmeklētājs ir secinājis - noziedzīgs nodarījums ir noticis, tad viņam ir jānoskaidro, kas ir vainīgs šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, un jāsavāc pierādījumi, kas apstiprina šīs personas vainu. Jāteic, ka pietiekami daudz kriminālprocesu tiek izbeigti, jo noziedzīgs nodarījums vispār nav noticis.

Šajā konkrētajā gadījumā izmeklēšanas iestādes (Valsts policijas izmeklēšanas grupas) pienākums ir noskaidrot, kāds noziedzīgs nodarījums konkrēti ir noticis un kas būtu aizdomās turamās personas, par kurām viņš nākotnē varētu pieņemt lēmumu, ka virza šo lietu jautājuma izlemšanai prokuratūrai par kādas personas saukšanu pie kriminālatbildības.

Atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam uzraugošā prokurora pienākums savukārt ir nodrošināt, lai procesa virzītājs strādātu sistemātiski un vajadzīgajā virzienā, varbūt dodot norādījumus, ja izmeklētājs savus pienākumus pilda nepietiekami aktīvi. Tas tādēļ, lai netiktu pieļauta kaut kāda izmeklēšanas novilcināšana, jo tad faktiski ir jāiestājas arī uzraugošam prokuroram. Protams, ņemot vērā konkrētās lietas aktualitāti un apjomus, uzraugošajiem prokuroriem būtībā ir jāvirza izmeklēšanas darbības tādu pierādījumu iegūšanai (ko viņi arī dara), lai pierādītu konkrēto personu vainu.

Vai prokurori piedalās arī notikuma vietas un lietišķo pierādījumu apsekošanā?

Kriminālprocesa likums nosaka, ka uzraugošais prokurors pēc savas iniciatīvas var veikt atsevišķas izmeklēšanas darbības, tās saskaņojot ar procesa virzītāju. Ja uzraugošais prokurors uzskata, ka viņam ir jāveic viena vai otra izmeklēšanas darbība, piemēram, ja viņš vēlas nopratināt kādu personu, tad, neskatoties uz to, ka lieta ir izmeklēšanas iestādē lietvedībā, saskaņojot ar procesa virzītāju, šādas darbības var veikt.

Rīgas apgabaltiesā ir iesniegta Zolitūdes traģēdijā cietušo prasība par 100 miljonu latu piedziņu pret tirgotāju SIA "Maxima Latvija", būvuzņēmumu "Re&Re", sagruvušās ēkas īpašnieku SIA "Tineo", ēkas attīstītāju SIA "Homburg Zolitūde" un Rīgas domi. Vai var piedzīt šādu summu, iekams nav noskaidroti vainīgie? Vai arī tie ir divi absolūti nesaistīti procesi?

Ja advokāti kādas personas interesēs iesniedz civilprasību tiesā, tās ir viņu tiesības. Bet prasītājam civilprocesā pilnīgi noteikti ir jāpierāda savas prasības pamatojums, un tas jau ir prasītāja ziņā. Bet cietušās personas jebkurā gadījumā kriminālprocesā var pieteikt morālo un materiālo kaitējumu, kas tām ir nodarīts. Tad reizē ar kriminālprocesu, kad šis jautājums tiks skatīts un lemts par kādas personas vainu, tiks izlemts arī jautājums par kriminālprocesā pieteikto kaitējumu atlīdzību. Kaitējums var sastāvēt gan no morālā, gan materiālā prasījuma, bet tas ir jāpamato. Taču tas neizslēdz iespēju personai vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā atbilstoši Civillikuma un Civilprocesa likuma regulējumam ar savām prasībām pret to, kurš viņam ir kaitējumu nodarījis.

Tad tiesa var pieprasīt arī papildu materiālus, kas iegūti kriminālprocesā?

Tā ir tiesas kompetence, ko pieprasīt, bet kriminālprocess uzliek arī zināmus ierobežojumus, kurā brīdī un kādus materiālus kam var izsniegt.

Diemžēl šis nav vienīgais (kaut arī smagākais) negadījums mūsu valstī pēc neatkarības atjaunošanas, un prokuratūrai ir pieredze šādu lietu risināšanā. Kā paredzat, cik ilgi varētu vilkties šīs lietas izmeklēšana?

Par izmeklēšanas laiku es jums neko nevaru pateikt. Lai kādu personu atzītu par aizdomās turamo vai aizturētu, ir jābūt pietiekamām norādēm, ka šī persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Plašsaziņas līdzekļos šis temats ir plaši iztirzāts – bet kurš šobrīd var pateikt, kāds īsti bija nelaimes cēlonis? Tas bija viens vai vairāki? Vai varbūt cēloņu virkne, sākot no projektēšanas, būvniecības un beidzot ar objekta ekspluatāciju, kas izraisīja šo katastrofu? Katrā aspektā pretī ir jābūt ekspertīzes atzinumam, citādi grūti būs pateikt, kura persona (vai personas) ir vainojamas šajā traģēdijā.

Ja policija būs savākusi pietiekami daudz pierādījumu un virzīs lietu vajāšanai, tad prokuroram būs jālemj par apsūdzības celšanu kādai personai un saukšanu pie kriminālatbildības.

Ģenerālprokurors neilgi pēc Zolitūdes nelaimes sacīja, ka policijas darbā sākotnēji bijusi vērojama minstināšanās un nedaudz haotiska darbošanās, kas pēc tam gan sakārtota.

Es teiktu, ka policija cenšas savu iespēju robežās, tai ir izveidota pietiekami liela izmeklēšanas grupa, ir sadalīti arī virzieni, kuros izmeklētāji strādā; varētu būt problēmas ar apskates veikšanu objektā, jo, cik saprotu, tur arvien ir bīstami uzturēties, un tādēļ, protams, process var nedaudz ievilkties. Bet konkrētāk par to, protams, var pateikt procesa virzītājs.

Policijā pēdējā laikā ļoti daudz labu speciālistu aizgājuši izdienas pensijā, un zemais atalgojums ir noplicinājis augstas raudzes profesionāļu īpatsvaru. Vai prokuratūra nejūt policijas izmeklēšanas kapacitātes kritumu?

Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tā ir policija vai kāda cita iestāde, ja aiziet pieredzējuši darbinieki un pienācīga maiņa nav sagatavota, citi nenāk viņu vietā, tas droši vien apgrūtina darbu. Jo viens ir zināšanas (kuru arī ne vienmēr varbūt pietiek), bet otrs - zināšanas, balstītas uz pieredzi, un tad strādāt ir daudz vienkāršāk un rezultatīvāk, bez liekas "taustīšanās". Par to pietiekami atklāti ir runājis gan ģenerālprokurors, gan Valsts policijas vadība un iekšlietu ministrs - ka krīzes rezultātā īstenotā taupības politika, atalgojuma līmenis, kas zināmā mērā saistīts ar policijas darbinieku prestiža jautājumu, neveicina talantīgāko jauno speciālistu ienākšanu izmeklēšanas jomā.

Bet Zolitūdes lietā, domāju, ir koncentrēti Valsts policijas jaudīgākie un labākie spēki. Pašlaik pats galvenais ir ekspertīžu nozīmēšana, pierādījumu nostiprināšana, iegūšana, un tad jau tālāk, izejot no ekspertu atzinumiem, ir jāvērtē attiecīgi katras iesaistītās fiziskās un juridiskās personas atbildība.

Bet pašlaik faktiski citas izvēles nav, kā šis Krimināllikuma 239.pants "Būvniecības noteikumu pārkāpšana", kurā par celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas, paredzēta sankcija - brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar naudas sodu. Daudziem par to ir vilšanās, jo iznāk, ka lielāku sodu var saņemt cilvēks, kurš, piemēram, izmetis kaķēnu pa sava auto logu. Kriminālprocess acīmredzot būs par atsevišķiem pārkāpumiem būvniecības nozarē un tamlīdzīgi.

Kriminālprocesa pamatā var būt gan minētā 239.panta otrā daļa, gan arī runa var būt arī par amatpersonu (iespējams, valsts un komercstruktūru amatpersonu) iespējamām nolaidīgām darbībām. Bet soda sankcijas būs tādas, kā likumdevējs ir lēmis. Ne mēs, ne policija nekādā veidā likumdevēja akceptētās sankcijas nevaram ietekmēt. Ar šā gada 1.aprīļa grozījumiem kriminālprocesā daudzas soda sankcijas ir mīkstinātas, un šeit gribētu teikt, ka Krimināllikums ir stingri strukturēts un attiecīgi pēc noziedzīgu nodarījumu bīstamības un smaguma pakāpes ir sagrupētas arī attiecīgās soda sankcijas.

Acīmredzot kontekstā ar citiem likuma pantiem ir jāvērtē, vai 239. vai 240.pants ("Ugunsdrošības noteikumu pārkāpšana" – red.) ar savām sankcijām ir samērīgs, un par to var lemt likumdevējs. Nevar tagad paredzēt par šādu noziedzīgu nodarījumu tādu pašu sodu kā par tīšu slepkavību. Tautas valodā varam runāt par slepkavībām, bet juridiski – ko nozīmē masu slepkavība? Vai tad kāds speciāli taisīja tādu jumtu, lai tas iebruktu? Kā jau minēju, es ceru, ka atbildi pateiks eksperti un izmeklēšana.

Ir jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos līdzīgas smagas lietas prokuratūras pieredzē – piemēram, nelaime ar pacēlāju Talsos, vilciena katastrofa Rīgas stacijā...

Īstenībā ir bijis pietiekami daudz, tiesa, ne tik smagu, traģēdiju. Piemēram, 1997.gadā Talsu pilsētas svētkos, kad salūza Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pacēlājs, bojā gāja vairāki bērni un daudzi guva miesas bojājumus. 1999.gadā Rāceņu trasē auto sacensībās ārpus trases izbrauca divas mašīnas, šķiet, toreiz dzīvību zaudēja astoņi cilvēki un bija vairāk nekā trīsdesmit cietušo. 2007.gadā notika ugunsgrēks Reģu pansionātā, kur bija daudz upuru...

Var pasekot līdzi, kādi sodi apsūdzētajiem ir bijuši šajās lietās. Taču vienu gan varu teikt – jo ilgāks laiks no notikuma brīža līdz tiesas dienai, jo piespriestais sods ir vieglāks. Emocijas, protams, noplok, visas brūces dziedē laiks. Piemēram, auto sacensību lietā pirmajā instancē vienu no piecām apsūdzētajām personām attaisnoja, pārējām piesprieda reālu brīvības atņemšanu, bet pēc visām pārsūdzībām iznākumā reālu brīvības atņemšanu nepiemēroja vairs nevienam, bija tikai nosacīti brīvības atņemšanas sodi. Tiesāšanās kopumā ilga septiņus gadus.

Tomēr, no otras puses, nevaram visus, kam bijusi saistība ar negadījumu, apsūdzēt "pēc saraksta". Atkārtošu – lai izvirzītu apsūdzību, tiesā ir jāpamato, kādēļ tieši attiecīgā persona uzskatāma par vainīgu. Tikai tad, kad vainīgās personas ir noskaidrotas, izmeklēšanā savākti pierādījumi, tad šo lietu virza prokuroram, kurš izvērtē visus pierādījumus un, ja ir pamats, konkrētām personām ceļ apsūdzību tiesā.