Patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir ārkārtīgi vienkārša. Kā postpadomju valsts līdz ar neatkarības atgūšanu, pārņemot Rietumu demokrātijas principus un tradīcijas, mēs ļoti skrupulozi esam pārņēmuši šīs demokrātijas ārējās izpausmes, nevis būtību. Mēs esam pārņēmuši burtu, nevis garu. Mēs esam patapinājuši no Rietumiem brīvību visās tās izpausmēs - personas brīvību, rīcības brīvību, tiesības brīvi paust savu viedokli, bet nevis atbildību par savu rīcību un saviem vārdiem. Jo to vienkārši nav iespējams pārņemt vai aizņemties no citiem. Tas ir attieksmes jautājums, kas var rasties tikai šeit uz vietas – mūsu pašu mīļajā Latvijā.
Mēs esam patapinājuši no Rietumiem demokrātiskas sabiedrības tiesiskuma pamatprincipus, nevis sabiedrības vai individuālās morāles standartus. Jo arī tos nevar pārņemt vai aizņemties. Tie katrai sabiedrībai un katram indivīdam jārada pašam. Bet, ja tiesu sistēmu var reorganizēt un likumdošanu pārņemt dažu gadu laikā, tad šādas morāles radīšanai nepieciešami gadu desmiti. Protams, ar nosacījumu, ka sabiedrība apzinās tās nepieciešamību un ir gatava to radīt.
Latvijā pēdējos divdesmit gadus morāle ir grauta, nevis stiprināta, kopta vai sargāta. Grauta nežēlīgi un ciniski. Grauta ilgstoši un mērķtiecīgi. Varētu pat teikt, ne vienu vien reizi atklāti un publiski piesmieta. Tāpēc šobrīd puslīdz droši var pateikt – morāle Latvijā beidzas tur, kur sākas nauda vai vara. Un, jo lielāka nauda vai vara, jo mazākas izredzes morālei. Tieši tāpēc sabiedrību pašlaik tik ļoti uztrauc, vai Zolitūdes traģēdija tiks izmeklēta objektīvi un vai tie, kurus beigās atzīs par vainīgiem, patiešām arī būs īstie vainīgie. Tas tikai kārtējo reizi apliecina, cik ļoti sabiedrība netic varai.
Kāpēc citās valstīs politiķi, augsta ranga valsts amatpersonas vai pat lielu uzņēmumu vadītāji ir gatavi uzņemties atbildību, kad viņu vadītie resori un to darbinieki pieļāvuši kādu liktenīgu kļūdu jeb nelikumību, bet pie mums atbildība sākas tikai tiesas zālē un nereti turpat, tiesas zālē, arī beidzas, jo ikvienu notiesājošu spriedumu taču iespējams pārsūdzēt? Pavisam vienkārši – tāpēc, ka tajās valstīs, no kurām esam patapinājuši demokrātiju, līdz ar demokrātiju tiek kopta arī morāle, tāpēc uzņemties atbildību cilvēkiem liek nevis bailes no likuma, bet gan sirdsapziņa.
"Šobrīd puslīdz droši var pateikt – morāle Latvijā beidzas tur, kur sākas nauda vai vara."
Kamēr pie mums vienīgais veids, kā likt uzņemties atbildību, ir 100 procentīga indivīda vainas pierādīšana un notiesājošs spriedums. Lai gan "vaina" un "atbildība" ir divas atšķirīgas lietas, no kurām viena attiecas uz tiesisko regulējumu, otra uz morāli.
Valda Dombrovska demisija trešdienas pēcpusdienā vieš vārgas, tomēr cerības, ka Latvijā neskaitāmas reizes publiski piesmietā morāle vēl nav beigta un pagalam. Tagad interesanti, ko teiks un kāda būs abu būvuzņēmēju "Re&Re" īpašnieku Aināra Pauniņa un Didža Putniņa nostāja. Vēl vakar viņi, kuru vadītais uzņēmums, kā ģenerāluzņēmējs bija atbildīgs ne tikai par visiem veicamajiem darbiem "Maxima" pirmās un otrās kārtas celtniecībā, bet arī par piegādātajiem materiāliem, teica, ka atbildību par notikušo esot gatavi uzņemties tikai tad, ja tiks pierādīts, ka vainīgs ir tieši "Re&Re". Pašlaik viņi savu vainu neredzot.
Un tas atkal ir jautājums par morāli, ja, sagrūstot ēkai, kuras drupās dzīvību zaudē 54 cilvēki, būvnieks, turklāt ģenerāluzņēmējs, kas nolīgst pārējos celtniekus, nejūtas vainīgs. Kam tad jājūtas vainīgam?
Ministru prezidents, lai arī, šķiet, pēc skarbas sarunas ar Valsts prezidentu, atbildību ir uzņēmies. Tagad tieši Pauniņam un Putniņam jāatbild uz jautājumu, vai Latvijā morāle beidzas vai varbūt tomēr nebeidzas tur, kur sākas nauda.
