VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
28. novembrī, 2013
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tava drošība
2
9
2
9

Zolitūdes traģēdijas mācība: novērtēt katram sevi un iet uz priekšu

LV portālam: MĀRTIŅŠ STRAUME, Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs

Mārtiņš Straume: „Īstenībā pašlaik vērojams ļoti liels nihilisms gan pret tiesisko regulējumu, gan godprātīgumu savstarpējās attiecībās.”

FOTO: Diāna Lozko/ LETA

No šodienas skatupunkta kāda skumja sakritība: 20.novembrī norisinājās plaša Rīgas pašvaldības rīkota starptautiska konference „Kvalitātes nodrošināšana būvniecībā”, kura Latvijas Būvinženieru savienības mājaslapā nodēvēta kā „pirmais solis ceļā uz kvalitāti”, bet nākamajā dienā valsti satricināja nelaimes vēsts par nesen būvēta lielveikala jumta nobrukumu Zolitūdē.

Kā var noprast no pasākuma prezentācijām, situācija būvniecībā mūsu valstī kopumā vērtēta gana mierīgi un atzinīgi, nedaudz kritizējot normatīvo regulējumu un atzīstot dažas vainas arī pašā procesā. Piemēram, Rīgas domes Juridiskās nodaļas būvniecības uzraudzības eksperte Marika Treija, analizējot raksturīgākās nepilnības un kļūdas būvprojektos, cita starpā uzsvērusi – "nav inženierģeoloģiskās izpētes, savstarpēji neatbilst būvprojekta daļas, nav darbu organizācijas projekta".

Tātad – kāpēc tomēr ir jāsper pirmais solis ceļā uz kvalitāti, kas beigās izrādījusies par sēru iemeslu visā valstī?  Par to saruna ar Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju MĀRTIŅU STRAUMI.

Konference tiešām noritēja tādā pašapmierinātu ieteikumu gaisotnē, kā var secināt no pieejamām prezentācijām? Kaut gan, piemēram, Norvēģijas būvniecības pārvaldes padomnieka Olava Berges analītisko priekšlasījumu "Būvniecības kontrole kvalitātes nodrošināšanai" par kļūdu rašanos būvniecības procesā un tā kvalitātes regulējumu ievada grūstoša māja biezi apdzīvotā pilsētvidē...

Es vērtētu, ka minētā pasākuma vislielākā tā pievienotā vērtība bija izsmeļošā informācija par to, kā būvniecības kontrole un kvalitāte tiek nodrošināta citās pasaules valstīs. It sevišķi svarīga, manuprāt, bija Olava Berges izklāstītā vadības un kontroles sistēma būvniecībā viņa pārstāvētajā valstī. Viņš stāstīja, ka kļūdas projektēšanas procesā rodas galvenokārt tāpēc, ka, izrādās, arī Norvēģijā pasūtītāji nereti vēlas būvēt ātri, lēti un labi. Bet pirmos divus uzstādījumus, kā zināms, faktiski nav iespējams savienot ar trešo. Norvēģis stāstīja, ka 40 procentos no visām neveiksmēm būvniecībā vainojamas kļūdas projektēšanā.

Vai būvniecības organizācija un kontrole mūsu valstī atšķiras no citu valstu prakses?

Ārvalstu eksperti sniedza analītisku informāciju par to, kāda atbildība iestājas, ja būvniecības procesā kādā posmā pārkāptas normatīvā regulējuma prasības. Kanādas pārstāvis Marks Ledvels, aplūkojot būvniecības kvalitāti publiskajos iepirkumos, stāstīja, cik ārkārtīgi skarbi sodi tiek piemēroti par pārkāpumiem būvniecības procesā. Ja, piemēram, nav ievērots pabēruma biezums šosejas būvniecībā, soda sankcijas var būt pat vairāku miljonu dolāru apmērā. Tas nozīmē - ja tas būvprojekts ir apstiprināts, tas ir kā likums, ko pārkāpt nedrīkst. Protams, pastāv regulējums, kā izmaiņas ir veicamas objektīvu apstākļu dēļ, bet par mānīšanos sodi ir ārkārtīgi bargi. Savukārt Polijā būvniecībā atbilstoši astoņiem līmeņiem ir sertificēti 115 tūkstoši speciālistu. Šie astoņi līmeņi nozīmē to, ka sertifikācijai ir pakļauti visi būvniecībā iesaistītie darbinieki – sākot no palīgstrādnieka līdz vadošajiem speciālistiem. Piemēram, palīgstrādniekam ir jābūt nepieciešamajam zināšanu minimumam darba drošībā, materiālu nokraušanā un tamlīdzīgi. Katrā līmenī definēta nepieciešamā izglītības pakāpe un prakse. Jo augstāka pakāpe, jo lielākas prasības un arī darba algas tarifs.

"Pašlaik diemžēl katastrofāli trūkst celtnieku, un strādniekus dažādu darbu veikšanai patiešām meklē pa visādiem ceļiem."

Tas ir līdzīgi kā senāk pie mums pastāvēja celtnieku dalījums kategorijās. Par nožēlu, mēs pagaidām vēl to nedarām, bet pie tā būtu jāatgriežas, jo citādi strādnieku līmenī ir viena "pelēkā masa", kur nopelnīto naudu brigādē parasti dala pēc citiem principiem, bet ne kvalifikācijas tarifa. Ja šādu sistēmu ieviestu, cilvēkiem allaž būtu interese censties un mācīties, lai iekļūtu augstākā līmenī.

Arī lietuvieši un igauņi šogad pāriet uz vairāku līmeņu sertificēšanas sistēmu; igauņi to ir brīnišķīgi sakārtojuši 11 standartos. Augstākajā, astotajā eksperta līmenī viņi līdztekus citiem kritērijiem noteikuši, ka speciālistam ir jābūt vai nu ar profesionālā zinātņu maģistra, vai doktora grādu.

Pie mums šādu kvalifikāciju pašlaik neprasa?

Būvniecības likumā ir noteiktas piecas jomas – ģeotehniskā inženierizpēte, projektēšana, būvuzraudzība un ekspertīze. Piemēram, ja cilvēkam attiecīgā jomā ir būvprakses sertifikāts projektēšanā, viņam ir tiesības būt par ekspertu, lai gan tajā pašā laikā, cik zināms, Lielbritānijā par būvekspertu var būt tikai speciālists ar 15 gadu praksi, arī Vācijā ir daudz skarbākas prasības pret ekspertiem, tur nepietiek tikai ar projektētāja kvalifikāciju.

Vai ārvalstīs ir atšķirīgas prasības arī būvuzņēmējiem?

Pirms gadiem desmit iepazināmies ar Ziemeļamerikas pieredzi (faktiski 12 valstīs no Kanādas līdz Meksikai). Tur būvkomersantu kapacitāte un profesionālā varēšana ir sadalīta grupās – tas, ko tagad mēģina arī ieviest ar jauno Būvniecības likumu. Ja komersants ir attiecīgā grupā un iepirkums attiecas uz šo grupu, tad ļoti bieži notiek izsoles. Pasūtītājs apzinās, ka attiecīgās grupas būvkomersanti ir ar attiecīgi līdzvērtīgu profesionālo varēšanu.

Bet ir jau vēl problēma ar faktiski nekontrolējamiem apakšuzņēmējiem, garo ķēdi, kas neizbēgami rodas, ja, piemēram, galvenā jeb ģenerāluzņēmēja paša jauda ir tikai 20 procenti no veicamā darba apjoma.

Piemēram, būvkompānijas "Arčers" pārstāvji, informējot, kā izdevās uzvarēt kādā iepirkumā Beļģijā, stāstīja, ka tur arī "apakšniekiem" ir ieviesti līdzvērtīgi kritēriji. Ja galvenajam uzņēmējam, piemēram, objekta kopējā līgumcena ir 10 miljonu vērtībā, bet "apakšniekiem", kas, piemēram, nodarbojas ar elektrosistēmām, kanalizāciju, teiksim, miljons, arī tie grupējas pēc savas varēšanas.

Tad izpaliek tāda iespēja, kā mums te tagad paklīdusi informācija, ka atbildīgiem būvdarbiem interneta portālā meklē celtniekus un formē brigādes…

Pašlaik diemžēl katastrofāli trūkst celtnieku, un strādniekus dažādu darbu veikšanai patiešām meklē pa visādiem ceļiem. Saistībā ar nupat piedzīvoto nelaimi pienāk dažāda informācija. Nerunāsim gan konkrēti par "Re&Re", kas tomēr ir viena no vadošajām būvkompānijām valstī.

...turklāt arī jūsu organizācijas biedrs.

Mums ir daudz biedru, un ar tiem visiem strādājam, lai kur tie atrastos – Liepājā vai Ludzā. Taču varu teikt – jo vājāks būvkomersants, jo biežāk tas piesaista gadījuma cilvēkus un ir sagaidāma atbilstoša gadījuma kvalitāte.

Turklāt ir taču labi zināms – pastāvot pašreizējai kārtībai, visa lielā projekta nauda koncentrējas "ģenerāļa" rīcībā, bet apakšniekiem tiek arvien mazāk, līdz apakšuzņēmēju ķēdes galam dažreiz nemaz nenonākot. Ne tie samaksā nodokļus, ne arī laikus saņem naudu par padarīto.

Tas ir profesionālās ētikas jautājums, un par to šodien runājām apspriedē pie ekonomikas ministra: ja izdotos savest kārtībā profesionālo ētiku, tad tā nenotiktu. Īstenībā pašlaik vērojams ļoti liels nihilisms gan pret tiesisko regulējumu, gan godprātīgumu savstarpējās attiecībās. Ja ieviestu Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas (FIDIC) līgumnosacījumus, domāju, arī tad ļoti daudz kas nostātos savās vietās.

"Likvidējot Valsts būvinspekciju 2009.gadā, tika likvidēta arī būvprojektu valsts ekspertīze."

Un, neapšaubāmi, jāatkāpjas no tā, ka publiskajos iepirkumos faktiski vienīgais kritērijs ir zemākā cena. Projektēšanā tas vispār ir nepieņemami – tas nozīmē, ka būvprojekti var nebūt pietiekami izstrādāti. Ja būvkomersants vinnē ar nepamatoti zemāko cenu un nevēlas bankrotēt, tad rodas aplokšņu algas, lētāki materiāli, kuri reizumis nenodrošina tehnisko kvalitāti, tostarp arī drošību.

Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktores Ilzes Ošas skaidrojumos redzams, ka visos būvniecības posmos tā dalībnieku atbildība ir skaidri nodalīta, ir noteiktas kvalifikācijas prasības, būvuzraugam un būvinspektoram plašas tiesības, un to visu nosaka normatīvo aktu regulējums. Kur tad ir vaina, ka pēdējās dienās nāk gaismā tik daudz pārkāpumu?

Te atkal ir jāatsaucas uz valstī pastāvošo tiesisko nihilismu, ka cilvēki nereti cenšas meklēt spraugas likumu prasībās vai arī tās apiet. Katram gadījumam likumu neuzrakstīsi, bet, no otras puses, izstrādājot normatīvos aktus, ir jāuzklausa arī mūsu, profesionāļu, viedoklis. Ierēdņiem tomēr ar nozares speciālistiem ir jāsadarbojas savstarpējā sapratnē, lai izstrādātie normatīvie akti praksē dotu maksimālo iecerēto efektu.

Piemēram, likumā ir noteikts, ka neatkarīgi no finansēšanas avota sabiedriski nozīmīgām būvēm pirms būvprojekta iesniegšanas būvvaldē pasūtītāja pienākums ir nodrošināt neatkarīgu būvekspertīzi. Tagad no pašiem būvniecības speciālistiem dzirdam, ka šīs ekspertīzes nereti notikušas "bartera" veidā starp uzņēmumu kolēģiem, neveicot pietiekamus pārrēķinus, bet vienkārši apliecinot, ka ekspertīze veikta un viss ir kārtībā.

Likvidējot Valsts būvinspekciju 2009.gadā, tika likvidēta arī būvprojektu valsts ekspertīze, kuras atzinums bija nepieciešams visiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem. Tagad ekspertīzes slēdzienu var dot jebkurš, kuram ir sertifikāts projektēšanā, lai gan faktiski sabiedriski nozīmīgos projektos tam jābūt komandas darbam. Ka valsts ekspertīze ir nepieciešama, apliecina tas, ka laikā, kad Latvijā tika likvidēta Valsts būvinspekcija, Lietuvā, apvienojot reģionālās iestādes un to resursus, izveidoja centralizētu Valsts būvinspekciju.

Jūs arī esat izteicis pieļāvumu, ka "Maxima" nelaimi visticamāk izraisījušas kļūdas būvkonstrukcijās.

Šodien atklājām vēl kādu nepatīkamu faktu: uz lapas redzējām, ka vienas un tās pašas metālkonstrukcijas projektēšanā aprēķiniem līdztekus izmantota trīs veidu normatīvu bāze – SNIP (padomju laika normatīvs), LBN un eirokodi jeb Eirokodeksa standarti. Slodzes rēķinātas pēc eirokodiem, pārējais – pēc citiem normatīviem. Pašlaik nav vienotas sistēmas; visā pilnībā jāpāriet uz Eiropas standartiem, lai mēs būtu līdzvērtīgi ar jebkuru Eiropas valsti. Bet tam vajadzīgi lieli resursi un laiks, jo daudziem eirokodiem ir iztulkotas pirmās lapas, bet pārējais – nē. Otrkārt, ir vajadzīgi metodiskie norādījumi, kā tos lietot. Ar to gribu teikt, ka darba apjoms, lai sakārtotu būvniecību, ir ļoti liels.

Uzlabojumi būvniecības jomā tiek gaidīti no jaunā Būvniecības likuma, kurā ieviests stingrāks regulējums par būvspeciālistu izglītības un prakses kritērijiem, kā arī būvuzņēmējam un būvdarbu veicējam būs obligāts pienākums apdrošināt savu civiltiesisko atbildību, kā arī citi jauninājumi.

Negribas īpaši kritizēt jauno Būvniecības likumu, ir tur pozitīvi aspekti (bet daudz arī negatīvu, jo likums tika izstrādāts ļoti politizētā gaisotnē, uzsvaru liekot galvenokārt uz administratīvo šķēršļu samazināšanu un lēšot, ko tas dos "Doing Business" reitingā). Paredzēts, ka likumam jāstājas spēkā 1.februārī. Bet, lai šis normatīvais akts varētu normāli funkcionēt, ir jāizstrādā Vispārīgie būvnoteikumi, 10 speciālie noteikumi, tai skaitā ēkām, vēl arī 29 Latvijas būvnormatīvi (LBN), atbilstoši jaunajam regulējumam jāizstrādā Būvniecības informācijas sistēma (BIS), jo pašlaik tā tiek veidota uz vecā likuma bāzes. Mēs vēl neesam saņēmuši caurlūkošanai šo normatīvo aktu projektus, taču tiem ir jāiziet visas paredzētās procedūras starpinstitūciju apspriešanā. (Tur jābūt arī mūsu viedoklim, ceram, ka to kaut cik respektēs.)

Tas vedina domāt, ka līdz 1.februārim šo noteikumu nebūs, tādēļ domāju, ka jaunā likuma stāšanās spēkā ir jāpārvirza uz tālāku termiņu. Manuprāt, nevar laist likumu apritē, ja tam nav pienācīga seguma.

"Jo vājāks būvkomersants, jo biežāk tas piesaista gadījuma cilvēkus un ir sagaidāma atbilstoša gadījuma kvalitāte."

Pagaidām joprojām varētu izmantot pašreizējo likumu, tajā ieviešot grozījumus saistībā ar jauno regulējumu – pirmkārt, par sabiedrisko apspriešanu, fizisko personu apdrošināšanu un būvprojektu ekspertīzi.

Bet jaunajā likumā, piemēram, ir atceltas atbildīgo būvspeciālistu atbilstošās būvprakses un ar būvniecību saistīto normatīvo aktu zināšanu periodiskās pārbaudes (resertifikācija), uzskatot, ka viņi paši būs tik apzinīgi un patstāvīgi apgūs jaunāko savā sektorā, par to godprātīgi ievadot ziņas Būvniecības informācijas sistēmā. Tas ir apmēram tāpat kā sertificēt ārstu uz mūžīgiem laikiem un domāt, ka viņš pats visu laiku atsvaidzinās savas zināšanas. Latvija būs vienīgā valsts Eiropā, kur resertifikācija ir atcelta.

Bet Būvinženieru savienība līdz šim par neatbilstību kritērijiem un par pārkāpumiem sertifikātus nav anulējusi. Vismaz tādu ziņu nav.

Jā, mums pārmet, ka līdz šim neesam atņēmuši sertifikātus. Bet īstenībā tas nav mūsu mērķis. Ja redzam, ka cilvēkam nav vajadzīgo zināšanu, viņam liekam mācīties. Esam to darījuši pat vairākkārt, kamēr zināšanas apgūtas. Kad redzējām, ka, piemēram, vecāka gadagājuma projektētāji nepārvalda būvmehāniku, eksāmenu biļetēs starp praktiskiem jautājumiem ieviesām divus šādus teorētiskus. Tad no Saeimas Tautsaimniecības komisijas Tieslietu ministrijā nonāca protests – ar kādām tiesībām pārbaudījumā iekļaujam jautājumus no akadēmiskās izglītības sfēras? Vai tas nav likuma pārkāpums? Redziet, ja mēs neprasītu – būtu slikti, ja prasām – atkal slikti. Ja cilvēks nezina profesijā vajadzīgas lietas, tad ir jāsūta mācīties. Tā ka ar šo resertifikāciju neiet viegli.

Tātad speciālistu zināšanas reizēm patiešām nav pietiekamas un viņi var savā darbā pieļaut bīstamu brāķi?

Kad pastāvēja Valsts būvinspekcija, mēs pa tiešo uzzinājām par pārkāpumiem un varējām ķerties vainīgajiem klāt. Tagad, kad ir daudzās pašvaldību būvvaldes, visi ir savā starpā pazīstami, kaimiņš par kaimiņu neko sliktu uz ārpusi neteiks, un rezultātā mēs no inspekcijām par pārkāpumiem neuzzinām. Savukārt lietuvieši, izveidojot Valsts būvinspekciju, var īstenot vienotu valsts politiku būvniecībā, centralizēti veic būvinspektoru apmācību, uzraudzību, un Valsts būvinspekcija piedalās arī sabiedrībai nozīmīgu objektu pieņemšanā ekspluatācijā.

Tad šie inspektori ir arī valsts iestādes štatā un tā maksā viņiem algu?

Tā ir, un šie reģionālie inspektori nav pakļauti pašvaldībām. Vēlreiz uzsvēršu, ka šī inspekcija īsteno būvprojektu valsts ekspertīzi. Lietuvā ir 32 licencētas institūcijas, kurām ir tiesības šādas būvprojektu ekspertīzes veikt. Otrkārt, kaimiņvalstī inspekcijas ietvaros ir saglabāta un pilnveidota struktūra, kas nodarbojas ar būvmateriālu atbilstības izvērtēšanu pēc dokumentiem un arī kvalitātes noteikšanu dabā. Mums šādas kontroles nav; Būvinženieru savienībā ir viens eksperts, kas sniedz konsultācijas, ja ir strīdi par būvmateriālu atbilstībām.

Jūs piedalījāties sanāksmēs gan Būvinženieru savienībā, kur tika izveidota speciāla komisija, kas izvērtēs Zolitūdes katastrofā iesaistīto speciālistu pieļautās kļūdas un lems par viņu sertifikātu apturēšanu, kā arī Ekonomikas ministrijā. Kādi ir jūsu secinājumi, kas notiks nākotnē?

Īstenībā ļoti gribētos cerēt, ka izdosies īstenot (un bez savstarpējiem apvainojumiem) to, ko šodien definēja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts - novērtēsim katrs sevi un kopīgi iesim tālāk! Var jau būt, ka cilvēki visos līmeņos, tai skaitā gan būvniecības jomā strādājošie, gan likumdevēji, gan valsts pārvaldes ierēdņi un nevalstiskās organizācijas, patiešām to izdarīs un atradīs ceļu, kā tomēr iet uz priekšu.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU