VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
01. februārī, 2012
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: E-vide
8
7
8
7

ACTA: neapmierinātība, protesti un - nolīguma prasības īstenībā

Ingrīda Veikša: „Starptautiskās organizācijas ir novērtējušas, ka Latvijā pirātisma līmenis jau vairāku gadu garumā nemainīgi saglabājas 56% apmērā.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Izlasot Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA), par ko tik plaši izskanējusi neapmierinātība un protesti, pirmā reakcija bija – nu tad beidzot ir padomāts par procedūru, kā reāli īstenot to, kas likumos ierakstīts, bet dabā neeksistē. Lai gan Latvijas valdība ik pa pieciem gadiem izstrādā intelektuālā īpašuma aizsardzības pamatnostādnes, situācija pirātisma jomā (bez autora atļaujas veikta autordarba izmantošana) neuzlabojas.

Starptautiskās organizācijas ir novērtējušas, ka Latvijā pirātisma līmenis jau vairāku gadu garumā nemainīgi saglabājas 56% apmērā[1]. Tas nozīmē, ka vairāk nekā puse autordarbu (dziesmas, filmas, datorprogrammas, fotogrāfijas utt.) tiek izmantota nelikumīgi un autoram no tā nekas netiek. Tas viss, šķiet, novedīs pie situācijas, ka Latvija atkal tiks iekļauta tā dēvētajā "melnajā sarakstā" jeb "Watch list", kurā nonāk valstis, kas nerūpējas par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

Un nerūpējas jau arī, jo intelektuālā īpašuma aizsardzībai 2012.gada Valdības rīcības plānā veltīti tikai divi teikumu, no kuriem viens paredz izstrādāt dokumenta "Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības un nodrošināšanas pamatnostādnes 2013.– 2017.gadam" projektu, lai noteiktu intelektuālā īpašuma tiesību politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus. Skan jau skaisti, bet nav paskaidrots, kādu mehānismu ieviest, kā to īstenot. Tātad – tie ir deklaratīvi paziņojumi bez reāla plāna, kā šo aizsardzību iemiesot dzīvē.

Šajā brīdī starpvalstu nolīgums nāk kā svētība: viss jau ir uzrakstīts priekšā, un vairs nav jālauza galva, kādu rīcību plānot un īstenot.

Izpildīt to, kas tiesību aktos ierakstīts un aizmirsts

Protams, varam runāt par informācijas sabiedrību, par katra tiesībām brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, ko mums garantē Satversmes 100.pants, par tiesībām meklēt, saņemt un izplatīt dažādu veidu informāciju un idejas, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, ko mums garantē ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.pants, un citus cilvēktiesību dokumentus. Bet bieži vien mēs uz šīm tiesībām skatāmies tikai no patērētāja redzespunkta un aizmirstam jeb izliekamies, ka aizmirstam arī par šo darbu radītāju tiesībām nenomirt badā, bet saņemt kādu atlīdzību par savu darbu, lai varētu radīt atkal jaunus darbus.

Taču šī attieksme mainās tajā brīdī, kad paši kļūstam par autoriem – izdomājam kādu projektu (un negribam, lai citi gūst no tā labumu bez atļaujas), izgatavojam kādu dizaina elementu (un negribam, lai citi to ražo bez atļaujas), saceram kādu dziesmu (un negribam, lai citi to tulko un aranžē bez atļaujas) un tamlīdzīgi.

Nolīgums neliek Eiropas Savienības valstīm pieņemt nekādus jaunus vai stingrākus tiesību aktus, bet tikai realitātē izpildīt to, kas esošajos tiesību aktos jau sen uzrakstīts un labi aizmirsts. Patiesībā tas vairāk attiecas uz citām valstīm, kur aizsardzības līmenis nav pietiekami skaidri noteikts, tādēļ tiek prasīta kopēju standartu saskaņošana, lai gan stingrāku likumu pieņemšana arī tajās valstīs netiek prasīta.

Piemēram, ACTA 3.panta 2.daļa skaidri pasaka: valstīm, kas pievienojušās, nav pienākums īstenot nolīgumā paredzētos pasākumus, ja konkrēto intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība nav paredzēta attiecīgās valsts likumos. Pat vēl vairāk - 4.pants īpaši uzsver, ka valstīm nav jāizpauž informācija, kas ir pretrunā ar valstī noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību vai konfidenciālo informāciju, kas varētu kaitēt sabiedrības vai atsevišķu komersantu interesēm. Šis nolīgums pusei neuzliek saistības piemērot pasākumus, ja intelektuālā īpašuma tiesības neaizsargā saskaņā ar attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem (3.panta 2.daļa).

"Starpvalstu nolīgums nāk kā svētība: viss jau ir uzrakstīts priekšā, un vairs nav jālauza galva, kādu rīcību plānot un īstenot."

Tādēļ ažiotāža, kas sacelta ap šo dokumentu, norāda, ka tās iniciatori patiesībā nolīgumu nav lasījuši vai izlasījuši tikai dažus pantus bez kopējā konteksta. Tas ir stilīgi – protestēt pret iespēju visu paņemt bez prasīšanas un par brīvu!

Interneta pakalpojumu sniedzēji protestē pret nolīgumu, salīdzinot internetu ar ielu, tātad publisku vietu, kurā katram informācijas sabiedrības loceklim (katram no mums) ir tiesības brīvi staigāt un brīvi izplatīt un saņemt informāciju. Tad nāk prātā salīdzinājums ar ielas malā novietotām mašīnām - tās noteikti nav sarežģītāk atvērt un aizbraukt, kā lejupielādēt datorā jaunākās filmas, mūzikas ierakstus vai datorprogrammas. Gan jau kāda mašīna ir atstāta pat neaizslēgta, bet tās, kuras ir aizslēgtas, noteikti var viegli atkodēt, izmantojot jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Nez kāpēc tomēr automašīnas zādzība tiek uzskatīta par pārkāpumu, bet autordarba zādzība ne – tas ir vienkāršs ikdienas pasākums, ar ko taču nodarbojas visi, un tas nav nekas nosodāms!

Tai pašā laikā šis nolīgums nekādā veidā neaizliedz informācijas sabiedrības loceklim (katram no mums) uz šīs ielas ieiet jebkurā legāli strādājošā veikalā un nopirkt tur jebkuru legāli ievietotu preci.

Nekas jauns netiek prasīts. Tikai taisnīgums

Kur slēpjas patiesā problēma? Manuprāt - šo produktu cenās. Bet šeit elementāra matemātika var palīdzēt aprēķināt – cik maksātu filma, dziesma, fotogrāfija, datorprogramma, ja to pirktu visi? Tās maksātu par 56 procentiem lētāk, jo neviens nezagtu. Turklāt būtu iespējas daudz un dažādos veidos izdomāt, kā nodrošināt šo tiesību ieguvi arī bez maksāšanas (jo ir iebildumi par maksāšanas sarežģīto procedūru, kad jāmeklē kredītkarte, jāatceras internetbankas pieejas kods un tātad lieki jātērē savs laiks). Tā vietā varētu, piemēram, iesaistīt šajā tiesību pārejas ķēdē reklāmdevēju, kas samaksātu lietotāja vietā un iekasēto naudu pārskaitītu tālāk tiesību īpašniekiem (parasti tas notiek caur kolektīvā pārvaldījuma organizāciju tīklu).

Mēs zinām veiksmīgus gadījumus, kad šāda procedūra jau tagad tiek lietota, un tā darbojas veiksmīgi, piemēram, noskatoties atkārtoti televīzijas kanālos iepriekš pārraidītos raidījumus.

Ļoti noderīgs šķiet nolīgumā prasītais, lai visas procedūras nav nevajadzīgi sarežģītas vai dārgas, lai tās nenosaka nepamatotus termiņus un nerada neattaisnotu aizkavēšanos (6.panta 2.daļa).

Kā zināms, mūsu tiesībsargājošo iestāžu struktūra ir smagnēja, prasa garus izmeklēšanas periodus, sarežģītas pierādīšanas procedūras, dokumentāli pamatotus zaudējumu aprēķinus (it sevišķi tiesu procedūras ir nepamatoti garas un neefektīvas). Tādējādi tiesību īpašniekiem ļoti reti izdodas pierādīt savu taisnību, un tikai atsevišķos gadījumos tie var atgūt kaut minimālu daļu no saviem zaudējumiem, nemaz nerunājot par absurdi zemajiem prokuroru pieprasītajiem sodiem par būtisku kaitējumu nodarīšanu autortiesību vai blakustiesību subjektiem.

"Nolīgums neliek ES valstīm pieņemt nekādus jaunus vai stingrākus tiesību aktus, bet tikai izpildīt to, kas jau sen uzrakstīts un aizmirsts."

Lai gan Krimināllikuma 148.panta 1.daļa nosaka iespēju par būtisku kaitējumu (no 1000 līdz 10 000 latu) pieprasīt brīvības atņemšanu, arestu vai sodīt ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt piecdesmit minimālajām mēnešalgām, prokurori nereti prasa piemērot naudas sodu trīs minimālo mēnešalgu apmērā. Smieklīgi, vai ne? Bez tam prokurori tiesās parasti arī prasa šo minimālo sodu, nereti pat uzstājas kā pirātu advokāti, nevis cenšas veidot izpratni par intelektuālā īpašuma zādzības negatīvo ietekmi uz tautsaimniecību.

Tāpēc, manuprāt, apsveicams ir ACTA 24.pantā iekļautais norādījums, ka sodiem jābūt pietiekami lieliem, lai atturētu no turpmākiem pārkāpumiem, - atbilstīgi sodu līmenim, ko piemēro par atbilstīga smaguma noziegumiem. Citādi nav nekāda stimula ievērot autortiesību aizsardzības noteikumus – ja arī pieķers šo nodarījumu veikšanā, tad tiesību īpašniekam būs ļoti grūti pierādīt zaudējumus un gala summa, kas būs jāsamaksā (ja vispār būs jāsamaksā), noteikti būs daudzkārt mazāka, nekā pērkot produktus legāli.

Nekas jauns netiek prasīts. Jau šobrīd mūsu Autortiesību likumā (69.pantā) ir noteikts, ka efektīvu tehnoloģisko līdzekļu iznīcināšana vai apiešana (ko prasa ACTA 27.panta 3.daļa), tiesību subjekta pievienotās elektroniskās informācijas par tiesību pārvaldījumu dzēšana, grozīšana vai pārveidošana (ko prasa ACTA 27.panta 7.daļa), tiek uzskatīti par autortiesību pārkāpumiem. Savukārt Civilprocesa likums (250.8 -250.17 pants) jau šobrīd nosaka pagaidu pasākumus, kurus tiesa var piemērot lietās par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem (ko prasa ACTA 12.pants).

Kas sadusmo: ACTA nosauc problēmas vārdos

ACTA varbūt sadusmo ar to, ka nosauc problēmas vārdos. Jau šobrīd filmu producentiem ir tiesības atļaut vai aizliegt filmas reproducēšanu (kopēšanu jeb ierakstīšanu uz materiālā nesēja jebkādā formā) (Autortiesību likuma 50.pants). Taču, ja nolīgumā uzraksta, ka valsts var paredzēt kriminālprocesu un sodus attiecībā uz kinematogrāfisku darbu neatļautu kopēšanu izpildījuma laikā kinofilmu izrādīšanas telpās (kinoteātrī) (23.panta 3.daļa), tas liekas cilvēktiesības aizskaroši un privātumu pārkāpjoši.

Vislielāko ažiotāžu ir sacēlis nolīguma 27.pants, kurš nosaka, kā valstīm ir jāīsteno autortiesību aizsardzība internetā jeb digitālajā vidē. Panta 4.daļa min konkrētas darbības, kā īstenot tiesību aizsardzību digitālā vidē. Ir noteikts, ka valstis var paredzēt tiesības savām tiesībsargājošajām iestādēm (policijai, prokuratūrai, tiesai utt.) likt interneta pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par savu tiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības.

"Ažiotāža ap šo dokumentu norāda, ka tās iniciatori patiesībā nolīgumu nav lasījuši vai izlasījuši tikai dažus pantus bez kopējā konteksta."

Tas viss jau arī šodien ir iespējams. Civilo jeb privāto strīdu gadījumos informācijas iegūšanu regulē Civilprocesa likuma 250.16 pants, kurš noteic, ka tiesa pēc prasītāja motivēta lūguma var prasīt informāciju no pakalpojumu sniedzējiem, par kuriem ir ziņas, ka tie iesaistīti nelikumīgi iegūto preču izplatīšanā vai piedāvāšanā vai tādu pakalpojumu sniegšanā vai piedāvāšanā, kuri saistīti ar intelektuālā īpašuma objektu prettiesisku izmantošanu.

Savukārt noziedzīga nodarījuma gadījumā informācijas iegūšanas tiesības noteiktas Kriminālprocesa likuma 192.pantā - procesa virzītājs pirmstiesas kriminālprocesā (policija, prokuratūra) vai tiesnesis, iztiesājot krimināllietu, var pieprasīt, lai elektronisko sakaru komersants vai elektroniskās informācijas sistēmas īpašnieks, valdītājs vai turētājs atklāj un izsniedz savus saglabātos datus.

Uzsvars uz privātpersonas vārda brīvību, taisnīgu tiesu un privātumu

Autortiesību likumā ir noteikts, ka autoriem ir ekskluzīvas jeb izņēmuma tiesības padarīt (vai nepadarīt) darbu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā, tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā (15.panta pirmās daļas 7.punkts). Autortiesību likuma 69.panta pirmās daļas 7.punkts noteic, ka tiesību subjekti cita starpā ir tiesīgi prasīt, lai starpnieki, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti nolūkā pārkāpt autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības vai kuri padara iespējamu šādu pārkāpumu, veic attiecīgus pasākumus, lai pārtrauktu izmantotāju iespējas izdarīt šādus pārkāpumus. Ja starpnieks neveic attiecīgus pasākumus, autortiesību vai blakustiesību subjektam vai tā pārstāvim ir tiesības vērsties pret starpnieku.

Un tā ir demagoģija, ka jebkurš, kam ienāks prātā, varēs vērsties pie pakalpojumu sniedzēja, pieprasot sniegt attiecīgo informāciju par saviem klientiem. To pēc aizskartā tiesību subjekta pieprasījuma varēs darīt tikai un vienīgi policija, prokuratūra vai tiesa, ja būs guvusi pietiekamus pierādījumus prasītāja tiesību aizskārumam. Tādā ziņā nekas jauns netiek prasīts, ir jāievēro tikai jau šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums!

Bez tam Kriminālprocesa likuma 125.pants skaidri nosaka - ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesības vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi. Tātad – ar ACTA palīdzību netiek prasīta nekāda papildu pierādīšanas kārtība, tā Latvijā jau eksistē.

Gribu vērst uzmanību uz to, ka nolīgumā ļoti liels un spēcīgs uzsvars ir likts uz privātpersonas tiesībām uz vārda brīvību, taisnīgu tiesu un privātumu. Šīs konstitucionālās tiesības nekādā ziņā nevar tikt pārkāptas – tās joprojām garantēs Satversmes 92., 96. un 100.pants. Un joprojām ir spēkā Satversmes 116.pants, kas nosaka, ka šīs svarīgās cilvēktiesības tomēr var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Nolīgums tāpat lielu uzmanību pievērš tam, lai netiktu ierobežotas likumīgas darbības ar tiesību objektiem, tostarp elektroniskajai komercijai.

Par dokumenta saskaņošanu ar sabiedrību – protams, ka tas ir demokrātijas stūrakmens. Iespējams, ka pārāk maz tika iesaistītas nevalstiskās organizācijas un konkrēto pakalpojumu sniedzēji. Bet, ņemot vērā, ka nekādas papildu saistības ar šo nolīgumu Latvijai netiek uzliktas, varbūt arī to varēja neveikt īpaši plaši. Turklāt, ņemot vērā sabiedrības attieksmi pret pirātismu (56% to atbalsta), šāda saskaņošana ar konkrēto pakalpojumu sniedzējiem (kas no tā neapšaubāmi gūst komerciālu labumu) varētu beigties ar nesaskaņošanu.

Tātad – nekas jauns un stingrāks netiek prasīts, visi šie noteikumi jau sen ir iekļauti Latvijas likumos. Varbūt vienīgā iebilde pret šo nolīgumu varētu būt tiem, kuri uzskata, ka labāka par reālu procedūru aizsardzības nodrošināšanai ir aizsardzības imitēšana.
 

[1] Starptautiskās Intelektuālā īpašuma alianses (IIPA) pētījums. Pilnībā pieejams: http://www.iipa.com/countryreports.html, aplūkots 31.01.2012.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU