Eirovīziju iegājies uzlūkot kā ne sevišķi mākslinieciski augstvērtīgu dziesmiņu konkursu. Cik patiess ir šāds vērtējums, ja paskatāmies uz šo konkursu gadu griezumā? Kā tas ir mainījies, ejot gadiem?
Jā, tā tas ilgus gadus ir bijis, atskaitot dažus izņēmumus, no kuriem spilgtākais piemērs ir savulaik Eirovīzijā uzvarējusī zviedru grupa ABBA, kam izdevās gūt grandiozus panākumus visā pasaulē arī ārpus Eirovīzijas. Pēdējo desmit gadu laikā, Eirovīzijā ienākot austrumbloka valstīm, līmenis ir cēlies, jo šīs valstis piedalīšanos šādā starptautiskā konkursā uztvēra kā retu iespēju parādīt sevi pasaulei gan no muzikālā viedokļa, gan valstiskā mērogā.
Līdz ar to, lai konkurētu ar centīgajiem jaunienācējiem, arī rietumvalstis, cenšoties nezaudēt pozīcijas, sākušas domāt par savu pārstāvju kvalitatīvāku un mūsdienīgāku sniegumu. Nesen klīda baumas, ka Angliju varētu pārstāvēt Morisejs, tāpat savu vēlmi piedalīties ir izteicis Pīts Dohertijs, kas gan nepiepildījās. Toties šogad mūzikas lielvalsti pārstāv septiņdesmit sešus gadus vecais popmūzikas veterāns Engelberts Hamperdinks. Gan jau pat karaliene skatīsies!
Uz Eirovīziju var paskatīties arī plašākā kontekstā – kā uz noteiktu kultūras parādību, kurai vienreiz gadā pieslēdzas simtiem miljonu auditorija. Taču – vai Eirovīzijai ir kāda tālejošāka loma vai iespaids kultūras vai vismaz popmūzikas kopainā?
Jā, pieslēdzas gan, bet liela daļa nevis tāpēc, lai aizkustinājumā vērotu nopietnu konkursu, bet lai draugu pulkā izsmietos par dīvainajiem dažādu valstu pārstāvjiem un nākamajā dienā viņus aizmirstu. Jau pieminētā ABBA pēc triumfa Eirovīzijā kļuva par vienu no septiņdesmito gadu kvalitatīvās popmūzikas karognesējiem, kuru darbi joprojām skan radio un deju zālēs, pateicoties dziesmu melodiskumam un perfektajiem aranžējumiem, bet tam ar Eirovīziju ir maz sakara. Tāpat Selīna Diona savu popularitāti gan jau iegūtu arī bez uzvaras Eirovīzijā.
"Eirovīzijā ienākot austrumbloka valstīm, līmenis ir cēlies: šīs valstis piedalīšanos šādā konkursā uztvēra kā retu iespēju parādīt sevi pasaulei."
Atļaušos apgalvot, ka Eirovīzija popmūzikas kopainu gandrīz neietekmē un lielie mākslinieki tajā iesaistās joka pēc vai lai to izmantotu kā nelielu pakāpienu savā karjerā.
Raimonds Pauls, ņemot vērā pēdējo gadu rezultātus un Latvijas ierobežoto popmūzikas potenciālu, ir ieteicis iepauzēt – kādu gadu Eirovīzijā nepiedalīties, ja nav patiešām pārliecinoša priekšnesuma. Kāds, tavuprāt, ir šis potenciāls, runājot gan Eirovīzijas kontekstā, gan vērtējot situāciju populārajā mūzikā Latvijā kopumā?
Domāju, ka potenciāls Latvijā ir, bet liela daļa talantīgu mūziķu Eirovīzijā neiesaistās, jo nevērtē to pietiekami augstu. Par iepauzēšanu piekrītu tikai no tā viedokļa, ka kļūst lieki izšķiest līdzekļus un atgriezties kā zaudētājiem. Varbūt mūziķiem, kas atkal pārstāvēs Latviju kā pirmie pēc ilgāka pārtraukuma, būtu lielāka atbildības sajūta? No otras puses, neviens nekad nezina, kas balsošanas brīdī būs noticis ar skatītājiem, varbūt viņiem kāds mūsu "ierindas" pārstāvis pēkšņi būs iepaticies. Tur neko nevar zināt.
Redzamākais ikdienas komponents popmūzikas jomā Latvijā ir dažādi dziedāšanas šovi un konkursi – kā patlaban notiekošā "O kartes akadēmija" un citi. Kādu iespaidu uz popmūzikas tendencēm tie atstāj?
Eirovīzijas vietējās atlases dalībnieku sastāvs ilgus gadus nemainījās, bet tagad tas tiek atsvaidzināts ar televīzijas realitātes šovu dalībniekiem, kuri jau sākotnēji ir bijuši tikai paklausīgi šova lomu izpildītāji, nevis personības, kas apbur ar talantu un savdabīgo spēju sevi pasniegt.
Žūrija un televīzijas skatītāji vērtē pēc vispārpieņemtiem standartiem un savdabīgos māksliniekus pieklājīgi noliek maliņā ar ierosinājumiem vispirms "izkopt sevi" līdz standarta līmenim un tad kāpt uz skatuves. Un viņi nereti aiziet citus, ar mūziku nesaistītus ceļus, kamēr iztapīgie skolnieciņi tiek bīdīti it visur.
Pēdējos gados redzamu vietu populārās mūzikas notikumu vidū ieņem jaunpienākuši festivāli ar starptautisku skanējumu - Positivus, Laba daba, Fonofest un citi. Vai ir pamats runāt par kādām jaunām kvalitatīvām tendencēm?
Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu un maksātspēju, šie festivāli diemžēl nevar atļauties uzaicināt desmitiem pasaules līmeņa zvaigžņu un izrotāt ar šiem vārdiem savas afišas, jo tas maksā milzu naudu, ko, visticamāk, nevarētu atpelnīt, un festivāli bankrotētu. Tāpēc mūsu festivāliem jācenšas strādāt pie sava tēla un atmosfēras, kas raksturīga tikai Latvijai un kas pamazām varētu pievilināt arī cilvēkus no ārvalstīm, ja viesi par to pastāstītu, atgriežoties savās zemēs.
Trīs tevis pieminētie festivāli lēni un neatlaidīgi iekaro savas pozīcijas, un izskatās, ka nemetīs plinti krūmos.
Populārās mūzikas attīstībā mēdz izdalīt dažādus kvalitatīvi atšķirīgus posmus, visbiežāk, raksturojot noteiktas desmitgades. Kā šajā ziņā, tavuprāt, izskatās laiks kopš tūkstošgades mijas?
Desmitgade kopš tūkstošgades mijas ienesa pamatīgas korekcijas. Ja deviņdesmitajos gados arvien vairāk nāca iekšā elektronika, bija sajūta, ka vēl pēc desmit gadiem ģitāru un dzīvu cilvēku uz skatuves vairs vispār nebūs, tad pēc tūkstošgades nāca vesels rokmūzikas vilnis. Radās virkne jaunu grupu, kas spēlēja ģitāras, bungas un vecas ērģeles ne mazāk aizrautīgi kā sešdesmito gadu mūziķi. Iesirmie roka klasikas cienītāji uzgavilēja, ka beidzot pasaule ir glābta, jo atgriezies rokenrola spēks un vara, bet jaunā paaudze nezināja, ka tas viss jau reiz ir bijis un priecājās par šo mūziku kā kaut ko radikāli jaunu.
"Savdabīgos māksliniekus pieklājīgi noliek maliņā ar ierosinājumiem vispirms „izkopt sevi” un tad kāpt uz skatuves."
Pašlaik muzikālās modes nav – ir dzīvs rokenrols, savu renesansi ir piedzīvojis gan disko, gan jaunais vilnis, gan pūdeļroks (astoņdesmito gadu rokeri pārsvarā pēc frizūrām atgādināja pūdeļus). Arī deviņdesmito gadu elektronikai ir sava vieta.
Kādu iespaidu uz mūziku un tās patērētāju, tavuprāt, atstājušas tūkstošgades jaunās tehnoloģijas ar iespējām lejuplādēt ierakstus, apmainīties ar tiem dažādos formātos un faktiski bez maksas iegūt gandrīz jebko sev interesējošu?
Situācijā, kad gandrīz viss ir pieejams par velti, daudz lielākā mērā nekā agrāk visu nosaka mūziķu talants – kā viņi prot savās jomās izpausties, jo klausītājs internetā vispirms noskaidros, vai viņam šī mūzika šķiet saistoša, pirms to pirks, nevis ies uz veikalu kā agrāk un iegādāsies plati kā kaķi maisā, vēl nezinot tās saturu.
Ļoti svarīga ir arī mūziķu pašu spēja atrast savdabīgus sevis popularizēšanas veidus, izmantojot visas mūsdienu iespējas internetā, sociālajos tīklos. Jāprot panākt, ka tieši viņu izvēlēsies starp tūkstošiem nezināmo un paklausīsies. Ja ļoti iepatiksies un būs pa kabatai, tad klausītājs ierakstu varbūt nopirks vai nopirks vismaz koncerta biļeti. Ja tik un tā nepirks, varbūt šiem mūziķiem pēdējais laiks iet strādāt par galdniekiem, pavāriem, celtniekiem, šoferiem, kuru darbs vienmēr būs vajadzīgs.
Kā vērtējams autortiesību aizstāvju un tā dēvēto mūzikas patērētāju konflikts, kas pirms mēnešiem trim sākās ar ACTA projekta ieviešanu Eiropā un nupat saasinājies saistībā ar mūzikas atskaņošanas tiesību nostiprināšanu publiskajā vidē un datu nesēju aplikšanu ar nodokli?
Es nepiekrītu neskaitāmajiem ACTA pretiniekiem, jo tagad visi ir pieraduši, ka gan mūzika, gan filmas pieejamas par velti. Un jaunākie neatceras, bet vecākie negrib atcerēties laiku, kad par to visu bija jāmaksā, pērkot plati, kaseti vai disku.
Pats visu mani interesējošo mūziku iegādājos vinila platēs, kas atkal atguvušas savu aktualitāti, jo pirkt ripuli, kurā skanošie digitālie faili "mētājas" arī internetā, šodien vairs nevienam nevar piespiest. Mūzikas industrija pati ir vainīga, ka sāka mūzikas izplatīšanu digitāli – paliktu pie platēm un kasetēm, digitālā izplatīšana būtu krietni sarežģītāka.
"Vai valstij pietiks līdzekļu aizturēt katru tīni ar pleijera austiņām un iecirknī pārbaudīt pleijera saturu?"
Par mūzikas atskaņošanu publiskā vidē – ja katram autoram no AKKA/LAA iekasētā nodokļa tiktu pēc nopelniem, tad man nebūtu pretenziju, bet tā nav, jo atskaņotās mūzikas saraksti un atskaņošanas biežums lielākoties netiek prasīts. Tikai jāsamaksā nodoklis kā reketam, un tevi liek mierā. Tad jautājums, kam tas tiek sadalīts?
Datu nesēju aplikšana ar nodokli ir muļķīgs gājiens, jo cilvēku vairākums sen neizmanto tādus datu nesējus kā matricas. Tad sanāk, ka ar nodokli jāapliek katrs MP3 pleijers, flash atmiņas karte, cietais disks, dators utt. Atkal tas pats jautājums – kāpēc nodoklis, ja autoriem no tā nekas netiks, jo varbūt es klausos tikai tādus mūziķus, kuri vispār nav nekur reģistrējušies? Vai valstij pietiks līdzekļu aizturēt katru tīni ar pleijera austiņām un iecirknī pārbaudīt pleijera saturu? Tas ir absurdi.
Uzlikt katram pleijeram piecu latu nodokli? Vai desmit? Varbūt simts? Vai divdesmit ik gadu, pieprasot tos kā automobiļus reģistrēt. Ja pleijers pats maksā desmit latus, nez vai kāds tos pēc tam pirks un veikali tos vairs nepārdos. Zels no Ķīnas ievesto "kreiso" pleijeru bizness – kādam atkal tiks dota iespēja labi nopelnīt.
Populārās mūzikas attīstība vienmēr gājusi roku rokā ar noteiktām sociālām izpausmēm, visbiežāk – pastāvošo vērtību noliegšanu, protestu pret noteiktām sabiedriskās dzīves parādībām. Vai patlaban ir konstatējams kas tāds?
Līdz ar neatkarīgas valsts izveidošanos popmūzikā sociālo tekstu ir maz. Tie palikuši vien tādās subkultūrās kā hiphopā un pankrokā. Dumpinieki paliek dumpinieki jebkuros laikos, bet tas parasti raksturīgs jaunībā. Latvijā vienīgais veterāns, kurš jau ceturto gadu desmitu Latvijas rokmūzikā izceļas ar sociāliem tekstiem, ir grupas "Inokentijs Mārpls" līderis Dambis. Iespējams, dažs labs par sociāliem uzskata savus tekstus, kuru vēstījums klausītājam nav nolasāms, bet tad arī tie paliek sociāli tikai un vienīgi pašam autoram.
Mainīt pasauli – arī šāds uzstādījums vairāk vai mazāk piemitis popmūzikai, sākot ar tās izpausmēm pagājušā gadsimta 60.–70.gados. Cik patlaban tā dēvētās patērētājkultūras apstākļos šis uzstādījums ir dzīvotspējīgs?
Neviens vairs pasauli mainīt negrasās. Atkārtošos, ka tādas tendences pamanāmas hiphopā un pankrokā, bet arī tur nereti tās ir kā stilam raksturīgas iezīmes, lai uzturētu parasti iereibušo koncertu klausītāju spriedzi, nevis pašu autoru sirds aicinājums sist dūri uz galda un pēc tam pie krūtīm kā Jāņa Groduma un Ņurbuļa hitā "Ziņģe par bailēm".
Labu dziesmu raksturo ne vien mūzika, bet arī labi vārdi jeb teksts. Kas notiek ar dziesmas vārdiem laikmetā, kad jaunatne pieradusi pie tekstiem 140 zīmju apmērā un bieži vien vairs nezina, ko nozīmē laba dzeja?
Teksti 140 zīmju apmērā vēl nemaz nebija aktuāli, kad dziesmu vārdi jau zaudēja savu saturu, jo izmantot dzejnieku darbus un tātad, mūziķuprāt, dziedāt par svešām tēmām vairs nebija modē. Savukārt pašiem ātri aptrūkās, ko teikt.
Ņemot vērā, ka katrs mūziķis savas karjeras sākumā sapņo reiz kļūt slavens, kas nozīmē ne vien panākumus koncertos, bet arī autortiesību atlīdzības, tad kāpēc lai nesaņemtu savu naudiņu arī par vārdiem? Izņēmumi ir tie paši "Inokentijs Mārpls", grupa "Rūsa", kam ir labi rokenrola teksti latviešu valodā, vēl ir "Baložu pilni pagalmi" un "Hospitāļu iela", kuru dziesmās var klausīties kā dzejā.
"Liela daļa, neprotot sacerēt latviešu valodā neko citu kā šlāgera tekstu, raksta savu dziesmu vārdus angliski, jo vidusmēra latvieša ausī tur nekas īpaši negriezīsies."
Liela daļa, neprotot sacerēt latviešu valodā neko citu kā šlāgera tekstu, raksta savu dziesmu vārdus angliski, jo vidusmēra latvieša ausī tur nekas īpaši negriezīsies. Ir dažas grupas, kas pēc Jura Kulakova grupas "Pērkons" principa savu dziesmu pamatā izmantojušas dzeju (jau neeksistējošā grupa "Māsas";, tagad "Gaujarts", dažādi mūziķi projektā "Viegli", vairākas grupas izlasē "Strāvoklis" u.c.), daži lūdz uzrakstīt vārdus dzejniekam Kārlim Vērdiņam latviski vai Sergejam Timofejevam krieviski.
Ir notikuši neskaitāmi mēģinājumi likt jauniem dziedātājiem dziedāt latviešu popmūzikas klasiku, kuras pamatā ir dzeja, bet viņi intonatīvi nav spējīgi iznest šo dziesmu dramaturģiju līdzvērtīgi, kā to savulaik prata Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Margarita Vilcāne un citi klasiķi, jo ir pieraduši dziedāt latviski par neko vai angliski, kas nereti nozīmē vienu un to pašu. Šīs nav lietas, kuras jāapkaro, tās ir laikmeta tendences, ko nevar apturēt. Var vienīgi mēģināt izglītot, bet arī šādi mēģinājumi reti tiek sagaidīti ar ovācijām.
Var sacerēt dziesmas ar labiem tekstiem, bet arī to nevienam nevar piespiest darīt, ja viņš to negrib un arī neprot. Starp citu, pavisam nesen nonācu pie secinājuma, ka cilvēks sāk ieklausīties dziesmas tekstā tikai tad, ja muzikāli tā nav pietiekami interesanta, un tad ir pat pilnīgi vienalga, kādā valodā tā tiek dziedāta. Dziesma ir kā vesels organisms, un, ja tā tāda nav, tad tā nav laba dziesma.
